Apinis: Karš pret Ukrainu ir Krievijas genocīds pret mazajām Krievijas tautām
0
Pēteris Apinis, ārsts
Igaunijas Tautas muzejs (Eesti Rahva Muuseum) atrodas bijušajā padomju armijas bāzē, vietā, kur atradās Padomju kara lidlauks. Savulaik Tartu tika bāzētas padomju lidmašīnas, kas bija bruņotas ar kodolgalviņām. Pats lidlauks faktiski atradās Tartu pilsētas teritorijā, un jebkura kara gadījumā līdz ar Tartu pilsētu un universitāti tiktu bombardēts kā pirmais.
Arhitektu vīzija esot bijusi atkārtoti izmantot šo vietu – sāpīgās pagātnes drupas – piešķirot tām jaunu, cerībām pilnu nozīmi. Igaunijas etnogrāfiskais muzejs, kas Tartu atklāts 1909. gadā, tagad lepojas ar jaunu atrašanās vietu, veidolu un arī saturu, vienlaikus saglabājot nepārtrauktības un tradīciju sajūtu.
Muzejs ir ļoti koncentrēts uz apmeklētāju, un man bija iespēja muzeju apmeklēt kopā ar pastāvīgās ekspozīcijas nodaļas vadītāju un ieklausīties viņa stāstījumā (ir pieejams arī elektroniskais gids latviešu valodā, un muzejā strādājot arī vairāki latvieši, kas labprāt uzņemoties gida pienākumus). Patiesībā mans mērķis nav slavēt redzēto (bet iesaku katram aizbraukt uz Tartu, Igaunijas Tautas muzeju apmeklēt), bet gan pārdomas, kas radās šo muzeju skatot un klausoties igauņu stāstus par somu–ugru tautām.
Krievijas karš pret Ukrainu ir arī genocīds pret mazajām Krievijas nācijām
Līdz šim biju lasījis, ka Ukrainā karojošajās Krievijas armijas daļās gandrīz vai nemaz neesot lielajās pilsētās – Maskavā un Pēterburgā iesauktu karavīru. Lieta tāda, ka Krievijas valdība pietiekami labi saprot, kādu psiholoģisku kaitējumu nodara regulāras kritušo karavīru bēres, tādēļ labprātāk uz karu sūta un zārkos atpakaļ ved provinces puišus. Maskavā viss mierīgi, bet kā rāda pieredze, politiku Krievijā veido tikai Maskavā un Pēterburgā.
Globālajā un Latvijas presē jau parādījušās ziņas, ka neproporcionāli daudz kritušo vidū ir burjatu un udmurtu. Burjatijas republikas galvaspilsētā Ulanudē, kur kritušos izvada no vienas vietas, atbilstoši budisma tradīcijām, jau sākuši satraukties, ka šajā republikā nogalināto vidū ir gandrīz tikai burjati, kaut republikā viņu īpatsvars ir mazāks par 40%.
Iespējams, ka Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova (Къадар Ахьмат-кIант Рамзан) iesaistīšana Ukrainas karā ar viņa vienību (Krievijas Federācijas varoņa Ahmata-Hadži Kadirova 141. īpašais motorizētais pulks ir Krievijas Nacionālās gvardes karaspēka sastāvā esošs Čečenijas Republikas Iekšlietu ministrijas īpašās nozīmes policijas pulks) arī ir neslēpts mēģinājums likt čečenu spēkiem noasiņot, īpaši zinot kadiroviešu virsnieku neprofesionalitāti un pārdrošību.
Igaunijā, kur rūpīgi vāc materiālus par somu-ugru tautām, guvu informāciju, ka neproporcionāli liels iesaukto un kritušo skaits esot mariešu, mordoviešu (mokšu un erzu), kā arī Ingrijas somu (karēļu, ižoru, votu, vepsu, setu) tautām.
Šīs visas tautas ir mazskaitlīgas, slikti vai maz runā savā valodā. Šīs tautas tiek asimilētas, jo skolās vairs to valoda praktiski netiek mācīta, izglītības līmenis apzināti vai neapzināti tiek uzturēts tāds, lai šo tautu pārstāvji mazāk studētu, vairāk nonāktu obligātajā karadienestā. Iespējams, ka investīcijas mazākumtautu apdzīvotās vietās ir ierobežotas (izņemot Čečeniju), lai nepieļautu ekonomisku izrāvienu. Krievijā pasē nacionalitāte vairs netiek uzrādīta. Šobrīd – Ukrainas kara laikā uzticība Putinam vislielākā esot tieši mazāk izglītoto, attāli dzīvojošo, nabadzīgāko Krievijas iedzīvotāju vidū, un kas raksturīgi – Krievijas mazo tautu iedzīvotāju vidū. Kaut gan nav īsta pamata uzticēties Krievijas sniegtajai informācijai par tautas bezgalīgo uzticību Putinam un Krievijas centrālajai varai.
Arī krievu etnoss nav viendabīgs. Šīs ēras 1. gadu tūkstotī un jādomā – vismaz līdz 15. gadsimtam ļaudis līdz Smoļenskai vai pat Maskavai runāja austrumbaltu valodās. Tāds visai īpatnējs pastāsts ir par to, ka 1270. gadā Jersikas pilī dzīvojošais pareizticīgo priestera dēls Latviešu Jurģis ir iztulkojis evaņģēliju senkrievu valodā. No viņa tulkojuma līdz šim latviešu valodā saglabājušies vārdi “baznīca”, “gavēnis”, “grāmata”, “klanīties”, “krusts”, “nedēļa”, “svēts”, “svētais”, “svētki” un citi. Lieta tāda, ka šī senkrievu valoda, kurā tad nu pārtulkots evanģēlijs, patiesībā ir letgaļu valoda.
Latviešu tautas un valodas likteni izšķīra politika un bruņojums. Zemēs, ko iekaroja Vācu ordenis ar Romas katoļu baznīcas krustu rokā, saglabājās baltiešu un somu-ugru valodas, savukārt valstīs, kurās līdz ar Polockas vai Novgorodas kņazu (vikingu izcelsmes) karapūļiem ienāca Bizantijas katoļu baznīcas kultūra līdz ar kirilicu, tika rusificētas. Ģenētiski Ziemeļeiropas krievi ir baltiskas vai somu-ugru izcelsmes.
Savukārt Baltijas jūras krastā baltu ciltis (kurši, letgaļi, mazāk sēļi un zemgaļi) ļoti sajaucās ar somu-ugru tautām (lībiešiem, igauņiem, setiem), ka visiem latviešiem lielā mērā ir somu-ugru tautas gēni.
Igaunija tur rūpi par mazajām somu-ugru tautām Krievijā, rīko kongresus un kultūras pasākumus, vāc tautas tērpus, rokdarbus, tautas gara mantas. Igauņi kaut kādā mērā jūtas atbildīgi par mariešiem, mordoviešiem, hantiem, mansiem un citām somu-ugru tautām pie Volgas vai otrpus Urāliem. Latviešiem īsti rūpe par Smoļenskas, Rževas vai Vitebskas seno latviešu pēctečiem nav aktuāla, un mēs lāga par viņiem nejūtamies atbildīgi.
Krievijas mērķis Ukrainas karā – novērst mazo Krievijas tautu pašnoteikšanās vēlmi un iznīcināt genofondu
Krievija būvēta uz mazāku kaimiņtautu iznīcināšanu un asimilēšanu, un šī filozofija formulēta Krievijas cara Ivana Bargā (Иван IV Васильевич 1530—1584, vikingu Rūriku un lietuviešu Glinsku pēctecis). Visa Krievijas vēsture ir rakstīta ar asinīm, neatkarīgi – vai tā bijusi cara vai komunistu pārvaldīta un saukusies par Krieviju, Padomju savienību vai Krievijas federāciju; lielāko savu apjomu tā sasniedza 20. gadsimta sākumā.
Mazo tautu nostādīšana – vienu pret otru allaž piederējusi pie Krievijas stratēģijas. 1905. gadā Latvijā kā „melnā sotņa” tika sūtīti Ziemeļkaukāza mazo tautu karavīri, kas nevarēja sazināties ar latviešiem, kas bija neizglītoti un analfabēti, kurus viegli varēja ieprogrammēt zvērīgām darbībām. 1905.–1907. gada notikumi Baltijā – skolotāju, pagastveču, aptiekāru, ārstu slepkavības ir tieši tas pats scenārijs, ko Krievija šobrīd izvērš Ukrainā.
Ja mēs pavērojam Krievijas stratēģiju 1. un 2. Pasaules karā, tad redzam, cik mērķtiecīgi par ložmetēju gaļu tika padarīti latvieši. Piemēram, 1914. gadā, karam sākoties, pie Suvalkiem galvenokārt bojā gāja Baltijas guberņās iesauktie karavīri. Arī latviešu strēlnieki noasiņoja apzinātas krievu virsnieku bezdarbības vai dzēruma murgos radītas uzbrukuma stratēģijas dēļ.
Otrajā Pasaules karā kaujās pie Maskavas burtiski tika iznīcināti visi latviešu karavīri, ko Krievija kā „teritoriālo korpusu” bija integrējusi no Latvijas armijas. Pret viesuļuguni tika sūtīti un krita 80% bijušās Latvijas armijas karavīru.
No pašreiz pieejamās informācijas mums zināms, ka Krievijas virspavēlniecībai ir apšaubāma interese par saviem karavīriem, to veselību un dzīvību Ukrainā. Ir pamatotas aizdomas, ka Krievijas armijā drošā nāvē tiek sūtīti mazāk uzticami cilvēki, bet par mazāk uzticamiem, tradicionāli, Krievijā tiek uzskatīti visi, kas runā svešā valodā.
Iespējams, ka tieši Krievijas valdības pārraudzīti informācijas līdzekļi izplata stāstus par udmurtu vai čečenu zvērībām Ukrainā, sak – ne jau mēs, bet tie tur.
Es nespēju līdz ar presi priecāties par milzīgo bojāgājušo skaitu Krievijas pusē Ukrainas karā. Tie ir jauni ļaudis, kas ne pie kā nav vainīgi, dēli savām mātēm un vīri – sievām. Tai pašā laikā Krievijas armijas iespējas šis bojāgājušo skaits (>25 tūkstoši) neietekmē, jo Krievija spēj mobilizēt līdz 10 miljoniem karavīru.
Vai Krievijas valdības attieksme pret mazākām tautām nav rasisms?
Tādi secinājumi man radās, apmeklējot Igaunijas Tautas muzeju un tā lielo ekspozīciju par somugru tautu dzīvi pastāvīgajā izstādē “Urālu atbalss”. Mums būtu jāaktualizē jautājums – vai Krievijas valdības attieksme pret mazākām tautām nav rasisms. Kā pamanījuši paši burjati – Maskavā parādē neviens burjats nepiedalās (nepareizi sejas vaibsti), bet visi tiek nosūtīti frontes pirmajā līnijā.
