Antonevičs: Vilšanās krievu opozicionāros – protests pret Putinu palicis otrajā plānā 43
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja jāizvēlas viens vārds, lai raksturotu attieksmi pret Kremļa opozicionāru un opozīcijas mediju aktivitātēm pēdējos sešos mēnešos, varētu teikt – vilšanās. Ja agrāk šķita, ka te varbūt pat varētu veidoties kustība, kas reiz nomainīs Putina režīmu un veidos jauno Krieviju – “brīnišķīgo nākotnes Krieviju”, kā mēdza teikt Aleksandrs Navaļnijs un viņa domubiedri –, tad nu jāsāk skatīties patiesībai acīs, ka pašlaik nav spēku, kura darbības rezultātā mēs varētu ieraudzīt kaut kādu principiāli jaunu Krieviju.
Ar retiem izņēmumiem opozicionāri pārsvarā ir novērotāji un komentētāji, kas gaida rīcību no kāda cita. Tas vēl nebūtu sliktākais, jo jābūt arī kādam, kas iedvesmo uz rīcību, un citu šobrīd nav, taču redzams, cik ātri protests par Putina varu un karu Ukrainā paliek otrajā plānā, kad viņiem pašiem jāsaskaras ar kādām neērtībām vai kritiku. Pēkšņi mūsu priekšā stāv augstprātīgi ļaudis, kas ir īgni par Rietumu lēmumiem un pozīcijām, izsmej un pauž nicinājumu pret valstīm, kuras viņām sniegušas patvērumu, un, šķiet, pat īsti neapjauš, ka no malas viņu pozīcija sāk izskatīties tikpat impēriski šovinistiska kā putinistiem.
“Latvija pārtraukusi vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem. Nu tagad gan Putins noteikti pārtrauks karu!” – tviterī ironizē Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša. Viņai, protams, pat prātā neienāk, ka Latvijas un citu valstu lēmumi var nebūt saistīti ne tikai ar Putina ietekmēšanu, bet arī ar pašu drošību. Kāpēc gan Krievijas kaimiņvalstīm būtu jātur robežas vaļā brīdī, kad blakus atrodas agresīva valsts, no kuras katru dienu skan draudi. Dēļ dažu opozīcijas aktīvistu ērtībām? Bet varbūt mēs viņu izpratnē esam tikai teritorija – kaut kāda daļa no Eiropas, kas ir vairāk parocīgāka, jo te ir diezgan krieviska vide? Tāda Krievija bez Putina…
Latvija gadiem ir turējusi viņiem durvis vaļā, bet nekāds politisks ieguvums no tā nav bijis. Tieši pretēji – dažreiz pretimnākšana ir uztverta kā piedāvājums te justies kā saimniekiem. To, piemēram, jau daudzkārt nodemonstrējusi te savulaik termiņuzturēšanās atļauju ieguvusī, par Kremļa opozicionāri uzskatītā juriste Jeļena Lukjanova – bijusī Krievijas Komunistiskās partijas aktīviste un PSRS pučista Anatolija Lukjanova meita, kura savam PR bieži izmanto pieteikumu “Hodorkovska advokāte”.
Viņa jau iepriekš pārmetusi, ka Latvijai esot nepareiza attieksme pret krievu valodu un krieviski runājošajiem, bet tagad ir ļoti neapmierināta, ka Latvija kā valsts nepalīdzot īstenot Lukjanovas ieceres – izveidot te virtuālu universitāti krievu valodā, kurā “runā liela daļa cilvēces”. Tā viņa apsūdzošā tonī stāsta intervijā radio “Svoboda”.
Ir vēl trakāki piemēri – daži it kā pret Putinu un karu iepriekš noskaņotie pēkšņi kļūst par tādiem “mini-putiniem”, kad uzzina, ka viņiem varētu nedot Šengenas vīzas. Īpaši viņus saniknojis Igaunijas valdības vadītājas Kaijas Kallasas izteikums: “Eiropas apmeklēšana ir privilēģija, nevis cilvēktiesības.”
Viens it kā progresīvs un rietumnieciski domājošs pianists no Krievijas, kas iepriekš bieži apmeklējis arī Igauniju, steidz papildināt: “Igaunijas valdībai jāzina, ka nebūt Krievijas okupētiem ir privilēģija, nevis tiesības.” Kāds cits uzsver, ka nedot vīzas, protams, esot Eiropas valstu tiesības, taču viņam nu tāpat būšot tiesības nejust līdzi šīm valstīm, kad tajās ieradīsies krievu tanki. Varētu padomāt, ka šādu indivīdu “līdzjušana” būtu kaut kā palīdzējusi Ukrainai pēdējos sešos mēnešos.
Tie, protams, ir niecīgi ļautiņi, kas varbūt pat nebūtu pelnījuši uzmanību. Taču vilties nākas arī par tiem, kas pretendē uz dižgaru lomu. Viens no skarbākajiem un trāpīgajiem Kremļa kritiķiem gan iepriekš, gan sākoties karam, bija rakstnieks Viktors Šenderovičs. Viņš uz notiekošo centās skatīties plašākā kontekstā, iezīmējot jauno pasauli, kurā krieviem nāksies uzņemties kolektīvo atbildību.
Viens no viņa citātiem marta sākumā publicēts arī “Latvijas Avīzē”: “Mēs šobrīd redzam [Krievijas] impērijas galu. Neviena atstumtā valsts vēl nekad nav uzvarējusi, bet tik liela vienotība – kad visa pārējā pasaule par ļaunumu uzskata vienu valsti – sen nav pieredzēta. Šī Krievija ir nolemta! Un ne tikai šī, bet Krievija vispār.
Putins vienkārši ir aprijis mūsu nākotni vairākās paaudzēs. Krievi un Krievija tagad desmitgadēm nesaistīsies ne ar ko citu, kā vien ar šo nelietību. Un krievi maksās šo rēķinu – diemžēl ne tikai tie, kas ir tieši vainīgi.” Šī tēma vijās cauri visām viņa tā laika publikācijām un intervijām, un šķietami bija jāgatavo krievu sabiedrība, ka nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Bet tagad tas pats Šenderovičs, nedaudz pamainījis frizūru, bet, pats galvenais – runas stilu, jau moralizē par Eiropas valstu ieceri ierobežot vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem: “Tā taču ir kolektīvā atbildība – tie ir kaut kādi viduslaiki.”
Ja pat paši tēžu autori nesaprot, ko viņi iepriekš sarunājuši un ka viss neaprobežojas ar skaistiem vārdiem, tad ko prasīt no pārējās masas. Protams, Šenderovičam taisnība, ka atbildība ir ne vien krieviem, bet arī rietumvalstu elitei, kas gadiem pievērusi acis uz Putina režīmu, “uzbarojot briesmoni”, tomēr nevajag jaukt visu vienā katlā. Rietumvalstu politiķu tuvredzība un aprēķins nav nekāds attaisnojums Krievijas sabiedrībai, kas šo briesmoni radījusi.
Un tikai pa retam starp krieviem atskan balsis, kas saka – jā, varbūt mums nepatīk Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izteikumi vai Eiropas valstu lēmumi, bet ne mēs šobrīd esam tie, kam to vērtēt.
