Rita Našeniece: Karš mūsu galvās 0
Rita Našeniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainā notiek karš. Bet patiesībā tas visdažādākajā intensitātē notiek tālu ārpus Ukrainas. Un neiedomājami tuvu. Tas notiek mūsu galvās. Reizēm tā dimensijas ir milzīgas un lietas galvā pieņem savādas formas. Latvijas iedzīvotāju galvās notiek bombardēšanas, bēgšana, dzemdības patvertnē, tanka saspiesta mašīna, bēgļi, bērni, kaķi, suņi un sprādzieni. Tas notiek dušā, tualetē, gultā, virtuvē, pie rakstāmgalda un sarunas vidū. Situācija, kad visa vide ir pilna ar šo karu galvā, racionāla analīze ir vajadzīga vairāk nekā līdz šim un vecie pieņēmumi pārvēršas par klišejām, kas īsti vairs nav piemērojamas jaunajiem apstākļiem.
Šajā kontekstā politiskās komunikācijas un vienkārši komunikācijas kopumā nozīme ir īpaši būtiska, īpaši tiem, kam šis ir pirmais karš. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek dzīvē vai galvā. Vēstījums vispirms ir jāizlaiž caur satraukta cilvēka prizmu. Ja politiķis savā runā sāk aicināt saglabāt mieru, viņš būtībā sūta signālu, ka ir par ko uztraukties. Mieru iedveš darbība.
Vislabākā komunikācija ir darbi. Šobrīd prioritāte ir gatavība civilajai aizsardzībai, un tas nav tikai tehnoloģisks jautājums, tas ir sabiedrības kopējās morāles un līdzsvara jautājums. Ja cilvēks ir informēts un sagatavots dažādiem scenārijiem, viņš ir spējīgs mierīgi iet uz darbu. Ja valsts mierīgi, izlēmīgi un sistēmiski gatavojas krīzes situācijai neatkarīgi no tā, vai tā var vai nevar notikt, tas ceļ cilvēku morāli, vienotību un kopīgo mieru.
Morāles stiprināšanai var notikt plašas pirmās palīdzības apmācības, kuru zināšanas noderēs arī miera laikā. Iedzīvotāju pārstāvji kopā ar speciālistiem var apskatīt, kādā kārtībā ir vietas, kur varētu patverties. Patvertņu ir maz, bet ir pagrabi. Daži no tiem der patvērumam, bet daži neder. Ja cilvēki tiek informēti par evakuācijas un kopīgiem darbības principiem ārkārtas situācijā – tās ir lietas, kas konsolidē, kas aizņem prātu un ceļ tautas morāli. Nekādi putekļaini civilās aizsardzības plāni, ko tagad steidzami mēģina stutēt, nestrādā, ja tie neietver sabiedrību procesā, kurā tā gatavojas krīzei un zina, kas ir jādara.
Latvija šobrīd teicami strādā ārpolitiski, vairāk nekā teicami. Rinkēvičs un Pabriks šobrīd ir lieliski. Iekšlietas savukārt rada bezpalīdzības sajūtu. Visredzamākais signāls šīs sistēmas negatavībai bija ministres paziņojums par iespējamām bēgļu nometnēm uz Latvijas robežas. Dīvaini runājošs ministrs ļoti daudz pasaka par ministres padomniekiem.
Robeža mums ir ar Baltkrieviju, kurā paziņojuma laikā jau atradās Krievijas spēki un tieši gar Ukrainas robežu, kas praktiski izslēdz bēgļu plūsmas došanos Latvijas virzienā. Civilās aizsardzības plāni, kas kaut kur tiek gatavoti, negarantē gatavību, ja sabiedrība nav sagatavota. Sabiedrībai jābūt pārliecinātai, ka vara zinās, ko darīt ārkārtas situācijā. Jābūt skaidriem algoritmiem civilajā aizsardzībā, skaidrība ar scenārijiem, tātad droša un informēta un, ja vajag, apmācīta sabiedrība.
Sabiedrību demoralizē neskaidrība un kopdarbības scenāriju trūkums. Būtiski ir nekrist izmisumā, ja kāds atbalsta Putina agresiju Ukrainā un nedzird jūsu vēstījumu. Patiesības noliedzēji iedalās divās grupās – “narkomānos” un “komfortistos”, un abas nav pieejamas jūsu vēstījumam līdz konkrētam brīdim. Atslābstiet!
Vispirms par “narkomāniem”, pielāgojot stāstu Latvijas situācijai. Personas ne īpaši turīgas, bieži, bet ne vienmēr, gados, faktiski normālā dzīvē nekaitīgs planktons, kura dzīvoklī skan Solovjovs, Simonjana, Baskovs, krievu seriāli un filmas, un, kamēr nebija nomiris, arī Kobzons. Un arī pēc tam, kad bija nomiris. Tā ir tāda tieša “truba”, ar kuru viņi ir pieslēgti savai narkotiskajai pasaulei, kura regulāri viņiem izsniedz savu devu. Pēc atslēgšanas no narkotikām viņiem būs “lomkas”, tad detoksikācijas laiks, tad, iespējams, atžirgšana ar mūžīgām ilgām pēc jaukā lietošanas laika. Ja vien viņi to visu izturēs, tomēr viņu informatīvais organisms būs visai sagrauts. Putins ir viņu smadzenēs kā komfortējoša viela. Viņi mirs, apskāvuši savu televizoru. Vai attiecīgi (bet daudz retāk) datoru. Jūs ar savu vēstījumu šo labsajūtu piedāvāt nevarat. Vienīgais, ko var (ja var), atslēgt viņus no propagandas “trubas” un skatīties, vai detoksikācija iespējama ātrāk nekā baltās čības.
Otrie ir “komfortisti”, kas sūta jūs uz trim burtiem, kad rādāt video ar mirstošiem bērniem un sabombardētu māju. Viņi bieži ir vidēji labklājīgi, bērnus sūta labā skolā, bet Latvijas VID savukārt uz trim burtiem. Viņi nav muļķi, brauc tikpat labi uz Maljorku, kā uz ezermalas šašlikiem, vai pat atvēzējas uz Dzintaru koncertu ar Baskovu, ko iepriekšējā kategorija redz tikai televizorā.
Viņi neredz nekādu praktisku iemeslu, kādēļ viņiem būtu jāatzīst, ka tas, ko jūs stāstāt vai rādāt, ir patiesība. Pie šīs kategorijas pieder daudzi cilvēku sugas pārstāvji. Cik daudzi no mums, kuri lieto gaļu uzturā, skatītos video no lopkautuves vai iedziļinātos informācijā par cāļu nogalināmo konveijeru? Šī ir pragmatiska kategorija, kura dzīvo praktiskā realitātē.
Tā dzīvoja Hitlera laikā daudzi vācieši, kas nebūt nebija fanātiski fašisti. Šo kategoriju izmaina vienīgi laikmeta beigas. Ja viens laikmets beidzas, tad viņi pēc neilga stupora pieņem nākamo. Abas kategorijas dzīvo tur, kur jūsu nav. Respektīvi, jūs viņu realitātē no komunikācijas viedokļa esat ārzemnieks. Latvijā nav platformas, kurā izveidot kopīgu komunikācijas signālsistēmu: ir etniski segregēta izglītība, kur bērnus sašķiro jau bērnudārzos, daļu jau automātiski pieslēdzot Putina Krievijas videi un bieži etniski segregētās darba vietās.
Bet tomēr ir trīs caursišanas iespējas. Pirmais faktors ir uzticamība. Krieviem ir jārunā ar pašiem krieviem. Dabiski, ka ir krievi, kas saprot situāciju, taču viņi klejo soctīklos un audzina latviešus, kā jāuzvedas. Jo runāt ar infonarkomāni kaimiņieni vai komfortistu klasesbiedru ir grūti. Kopienas iekšējo klimatu var mainīt tikai insaiders jeb, pārfrāzējot ģeniālo krievu dramaturgu Švarcu, ir “jānogalina drakons sevī”. Otra kategorija, kas var runāt, ir “labie latvieši” – “Prāta vētra”, Vaikule, Pauls, sportisti un tamlīdzīgi. Respektīvi, tie no kategorijas “ne visi latvieši ir fašisti”, kas ir talantīgi un ko rāda Krievijas mediju fabrika. Trešā kategorija ir absolūti tradicionālā – baznīca un tieši pareizticīgā. Ukrainā tas nostrādāja.
Ukrainā ir trīs pareizticīgo baznīcas, no kurām tikai viena ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas pakļautībā un tās patriarhs Onufrijs ļoti ātri un tramīgi nosodīja Ukrainas karu. Tagad ir jautājums, cik lielā mērā jebkurš no šīm trijām kategorijām ir gatavs veltīt sevi šai izaicinošajai misijai, kas viņus izvelk no labumiem pilnās komforta zonas un nepateicīgo pirmo klašu audzinātāja darbu. Bet, ja tieši Latvijas krievu politiķi un mediju personas nedos skaidru signālu, ka atbalstīt Krieviju ir atbalstīt okupāciju/asinsizliešanu, beigsim slikti.
Tagad mēs šajā stāstā esam pietuvojušies politiskajai komunikācijai. Ir mierlaiku un kara laika komunikācija. Vissliktākā šobrīd ir komunikācija, kas sūta baiļu zemtekstu. Asimetriska kušināšana un brīdinoši teksti, kas jau tā kara pārbiedētos latviešus brīdina nebaidīt krievus, jo īpaši no augstām tribīnēm sūta viltus signālu. Jāuzmanās, lai mazohistiskā politiskā inercē vai akadēmiskā idiotismā neieguldāmies Putina vēstījumā par apdraudētajiem krieviem, kurus pašus beigās pārliecināsim, ka viņus te vajā. Būtībā krieviem tiek sūtīts signāls, ka latvieši ir agresori. Bet latvieši savukārt šo situāciju šobrīd uztver kā gatavināšanu upura lomai.
Vēstījumam ir jābūt – mēs zināsim, ko darīt briesmu brīdī jeb, citējot Edgaru Rinkēviču, šobrīd valstsvīru, kas uzvedas kā valstsvīrs: “Piektā kolonna netiks pieļauta.”
Tas, kas jādara vienkāršajam cilvēkam, – atrast, ar ko nodarboties, palīdzēt ukraiņiem, audzēt biezu ādu un elpot dziļi. Un nebaidīties paust viedokli. Tas, kas ir jādara varai – saprast cilvēku bailes, neturpināt tās vairot un iesaistīt cilvēkus kopīgā scenārijā valsts aizsardzībai. Jo, ja bombardēs, tad bombardēs visus, nevis pēc uzvārda. Esam stipri, esam mierīgi un neļaujam sevi raustīt.
