– Minējāt par kaimiņvalstu kara ietekmi uz mūsu aizsardzības spēju stiprināšanu. Šo karu dēvē par hibrīdkaru, jo to pavada masveidīgas Krievijas propagandas kampaņas. Šajā nozīmē mēs jau esam ierauti hibrīdkara pirmajās fāzēs – informatīvajā karā. No idejas par kopīgo Baltijas kanālu krievu valodā nu ir aiziets līdz NEPLP priekšlikumam par kanālu krievu valodā Latvijas Televīzijā. Vai radīsit finansējumu tam no budžeta? 26
– Ir jāatdala naudas investēšana no naudas apgūšanas. Labs piemērs ir referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Pēc referenduma sacēlās kņada, ka mums ir slikti ar integrāciju, un politiķi, lai varētu ievilkt ķeksīti, novirzīja n-tos miljonus sabiedrības integrācijai. Tā ir naudas tērēšana, nevis investīcijas. Gan mūsu, gan kaimiņvalstu vēlme veidot jaunus TV kanālus izskatās pēc tērēšanas. Ja uzklausām speciālistus, piemēram, profesori Andu Rožukalni, tad saprotams, ka vajadzīgi vismaz pieci gadi, lai šādu kanālu izveidotu pienācīgā līmenī. Tad tas būs par vēlu. Pieskaitot privātos medijus, valstī ir laba televīzijas un radio infrastruktūra. Loģiski būtu saturu pirkt no privātajiem.
– Tātad atbalstāt valsts pasūtījuma izvietošanu esošajos kanālos?
– Tieši tā. Neskatoties uz to, cik valstī jau ir studiju un aprīkojuma iegādāts, mums nez kāpēc vispirms jāiepērk “dzelži”. Tā ir tērēšana. Finanšu ministrija šādu iniciatīvu neatbalstīs. Mēs esam piešķīruši līdzekļus informācijas izplatīšanai jau esošajiem, Latvijai lojālajiem kanāliem. Arī LTV7 jau piešķirti līdzekļi, tāpēc ir jāinvestē mediju saturiskajā piedāvājumā, nevis jāpērk iekārtas. Tik daudz ieguldīt medijos, kā to dara Krievija, mēs nevarēsim nekad. Ja nu vienīgi ir iespējams izveidot kopīgu konkurētspējīgu mediju Eiropas līmenī.
