Būvēsim mazās atomelektrostacijas? Karš liek izvērtēt kodolenerģiju 0
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas iebrukums Ukrainā un krasais attiecību pasliktinājums liek pārvērtēt enerģētikas attīstības plānus.
Vēl pirms pāris mēnešiem, kad Krievija vēl nebija iebrukusi Ukrainā un Eiropas Savienības dienaskārtības augšgalā bija klimata krīze, tikai kaut kur zemākos līmeņos runāja par enerģētiskās neatkarības nepieciešamību. Tagad karš rit jau vairāk nekā trīs mēnešus un šķiet, ka enerģētika darāmo darbu hierarhijā klimata krīzi pārliecinoši nostūmusi no līderpozīcijām. Visā Eiropā aktīvi spriež par to, kā pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk atteikties no krievu naftas, gāzes un citiem resursiem.
Bez Krievijas elektrības jau iztiekam – to nesaņemam kopš 22. maija. Kaut gan elektrības cenas šis notikums nav palielinājis, skaidrs, ka tas noteikti cenas arī nesamazinās. Joprojām aktīvi runā par atjaunojamo energoresursu attīstīšanu, taču karš licis atkal no dīvāna apakšas izcelt kodolenerģijas jautājumu. ES līmenī šī enerģija definēta kā zaļa, pat daudzas vides aktīvistu apvienības sākušas to aktīvi lobēt. Vai Latvijā tuvākās desmitgades laikā sagaidīsim kādu atomelektrostaciju (AES)? Par to 18. maijā Latvijā pirmajā starptautiskajā konferencē “Kodolenerģija Latvijai” sprieda dažādu jomu eksperti.
Ko saka skaitļi? Eiropas Savienības dalībvalstu vidū no kodolenerģijas joprojām saražo visvairāk elektrības. 2020. gadā AES spēja saražot 685 TWh elektrības, kas bija par apmēram 300 TWh vairāk, nekā saražoja vēja turbīnas, un vēl mazliet vairāk, nekā saražoja HES.
Savukārt visvairāk enerģiju no AES iegūst ASV – tur uzstādītas 98,2 GW AES jaudu. Tālāk seko Francija ar 63,1 GW un Ķīna ar 47,5 GW. Eiropā aiz Francijas būtībā ir visai liels tukšums. Ja neskaitām kādreizējo ES dalībvalsti Lielbritāniju ar 8,9 GW AES jaudu, tad nākamā lielākā ES dalībvalsts pēc izbūvētajām AES jaudām ir Zviedrija ar 7,7 GW. Kopumā ES nav likusi lielu uzsvaru uz kodolenerģiju, turklāt pirms kara Ukrainā vairākās valstīs aktīvi slēdza novecojušās kodolstacijas. Šogad atklātais Olkiluoto AES trešais energobloks Somijā ir pirmais jaunais reaktors Eiropā kopš Čornobiļas AES avārijas 1986. gadā.
Būvēsim mazās atomelektrostacijas?
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā Andris Šternbergs sacīja, ka ir pēc iespējas ātrāk jāsaprot, kā visefektīvāk aizstāt fosilo kurināmo, paralēli pārejot uz lielāku atjaunojamo resursu enerģijas izmantošanu. Nākotnē no atjaunojamajiem resursiem iegūs 2/3 visas Eiropā nepieciešamās enerģijas, tomēr fosilos ar kaut ko nāksies aizstāt, tāpēc tuvā nākotnē būšot jādubulto tagadējais kodolenerģijas daudzums. “Nākotnei jābūt zaļai, un viens no enerģijas veidiem būs kodolenerģija, kas kopumā saudzē gan cilvēku veselību, gan dabu,” sacīja Šternbergs.
Nav noslēpums, ka lielo atomelektrostaciju izbūve ir ārkārtīgi dārgs prieks un arī ļoti ilgs. Jau minēto Olkiluoto trešo energobloku būvēja 17 gadus un investēja vairāk nekā 10 miljardus eiro. Tāpēc par lielas AES ātru izbūvi pavisam noteikti var aizmirst. Eksperti gan norāda, ka lielajām AES ir alternatīva – t. s. mazie modulārie kodolreaktori (SMR).
Par SMR konferencē stāstīja Igaunijas “Fermi Energia” izpilddirektors Kalevs Kallamets. Viņš uzsvēra, ka viņu mērķis ir izbūvēt vairākus SMR Baltijas valstīs, kuri kopumā ražotu 2,4 TWh par 55 eiro/MWh. Viņš sacīja, ka klasiska SMR jauda būtu 300 MW, to varētu uzbūvēt par miljardu eiro trīs gadu laikā, bet tā ekspluatācijas laiks būtu tāds pats kā lielajām AES – 60 gadi. Igaunija šajā ziņā Latvijai ir priekšā. “Igaunijā pērn pieņēma lēmumu izveidot kodolenerģijas darba grupu, kas nākamgad valdībai iesniegs galaziņojumu. Pamatojoties uz to, tiks pieņemti tiesību akti par kodolenerģiju. Sākot no 2024. gada, tiks veidota un attīstīta kodolenerģijas uzraudzības un attīstības iestāde, turpinās tiesību aktu izstrādi, veiks novērtējumu uz vidi, sagatavošanos būvniecībai, būvatļaujas iegūšanu u. c. darbus,” sacīja Kallamets.
Līdz šim uzņēmums jau veicis septiņus pētījumus, kuru laikā veikta gan reaktora riska analīze, gan drošības analīze, gan makroekonomikas ietekmes analīze uz valsts budžetu. “Jāpāriet no fosilajiem apkures veidiem uz dabai draudzīgākiem, un ideāls risinājums būtu kodolenerģija. Zinām, ka centrālapkures cenas ir vairāk nekā 70 eiro/MWh, un, visticamāk, šī summa tikai augs, jo fosilie kurināmie un CO2 kvotas kļūst dārgākas. Ja ar kodolenerģiju varam samazināt cenas līdz 55 eiro/MWh vai pat 20 eiro/MWh, tad tas būtu jādara,” piebilda Kallamets.
Der elektrosistēmas stabilizēšanai
Par nepieciešamību attīstīt SMR runāja arī Rīgas Tehniskās universitātes profesors, “Latvenergo” attīstības daļas vadītājs Oļegs Linkevičs, kurš uzskata, ka šādi kodolreaktori Baltijas valstīm ir daudz piemērotāki, ja salīdzina ar tādu staciju, kāda Lietuvā bija Visaginas AES. Turklāt Linkevičs uzsvēra, ka mazajām stacijām 300 MW ir būtībā maksimālā jauda, tās var būt arī 100 MW lielas vai pat pavisam nelielas 10 MW stacijas, kuras var īsā laikā uzstādīt pie mazpilsētām. “Polija grib pasūtīt 25 šādus mazos kodolreaktorus, Igaunija – divus līdz četrus. Modulārās stacijas ir ar vienkāršotu konstrukciju, licencēšanu un standartizāciju. Viena reaktora vietā var uzbūvēt četrus mazus, kas nozīmē līdzekļu ekonomiju un tehnoloģiju efektīvu izmantošanu.”
Arī cits “Latvenergo” speciālists – izpētes un attīstības direktors Māris Balodis sacīja, ka kodolenerģijai ir nākotne. Tā kā Baltijas reģions pēc desinhronizācijas ar Krievijas un Baltkrievijas elektroapgādes loku BRELL un pievienošanās Centrāleiropas tīklam būs vienīgais pasaulē ar tik daudziem līdzstrāvas savienojumiem, sistēmas stabilizēšanai kodolstacijas varētu noderēt.
Tomēr Latvijā sabiedrība saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām ir noskaņota lielākoties pret atomelektrostaciju būvniecību. Tāpēc, lai vispār varētu sākt domāt par kodolenerģijas attīstīšanu, vispirms jāmaina sabiedrības viedoklis. Tālāk jau jāpieņem likums par kodolenerģiju, jādibina neatkarīga kodoldrošības inspekcija un jāizveido programma par radioaktīvo atkritumu apglabāšanu.
Konferencē piedalījās arī Oksfordas universitātes fizikas profesors Veids Elisons, kurš uzsvēra, ka arī pirms 600 000 gadu saujiņa cilvēku bija jāpārliecina par bīstamās uguns izmantošanu, taču uguns esot daudz bīstamāka par kodolenerģiju. “Ko darīt ar kodolatkritumiem? Muļķīgs jautājums, ko nepelnīti bieži uzdod. Saistībā ar kodolenerģijas ražošanu rodas ļoti maz atkritumu. Cilvēks rada apmēram kilogramu atkritumu dienā, bet kodolenerģijas atkritumi ir 0,1 grams uz cilvēku dienā. Tos noglabā zemē, kas ir droši, un neviens no kodolatkritumiem nav nomiris. No cilvēku radītiem atkritumiem noteikti rodas daudz vairāk slimību. Galvenā problēma ir bailes, bet bailes nenovērš nāvi, bailes novērš dzīvi,” sacīja britu profesors.
