Karš leģionāra Stabulnieka acīm 0
Latviešu leģiona vēsturē ir grūti atklāt ko jaunu, tomēr katrs ”ķieģelītis”, kas no jauna pievienojas to gadu notikumu mozaīkā, ir no svara. No tāda viedokļa vērtējama arī šogad Latgales Kultūras centra izdevniecībā Rēzeknē izdotā grāmata ”Kareivja gaitas latviešu leģionā”.
Grāmatas autors ir 23 gadus vecais Rīgas Tehniskās universitātes students Andris Gribuška. Viņš paškritiski atzīst, ka tam nav īpašu ambīciju vēstures jomā, jo galvenais bijis saglabāt radinieka un novadnieka, leģionāra Pētera Stabulnieka (1923 – 1996) pēc kara veiktos pierakstus. Tagadējā Riebiņu novada Stabulnieku pagastā reiz dzīvojušā Stabulnieka atmiņas arī ir šīs grāmatas galvenā vērtība. Tiesa, lielāko daļu izdevuma aizņem faktiski šo atmiņu komentārs – no citu autoru literatūras un periodikas patapināti leģiona karadarbības apraksti.
Pēteris Stabulnieks atmiņu pierakstus veicis 1947. gadā pēc atgriešanās no filtrācijas un darba nometnes Maršanskā. Arī savu leģiona dienesta gaitu laikā Stabulnieks rakstījis dienasgrāmatu, taču no tās, sagaidot kapitulāciju Kurzemē, saprotamu iemeslu dēļ ”atbrīvojies”. Leģionā viņš devies 1943. gadā brīvprātīgi 19 gadu vecumā, kā pats raksta, alkstot pēc piedzīvojumiem, lai varētu ”pēc patikas izšaudīties un labi padzīvot”. Protams, frontē pieredzētais izrādījās krasā pretstatā ar jaunā un nepieredzējušā puiša gaidīto. Stabulnieks piedalījies pazīstamajās kaujās pie Veļikajas 1944. gada martā, cīņās Vidzemē, Jelgavas aizstāvēšanā un visbeidzot Kurzemē, kur vairākkārt piemin sastapšanos ar padomju pusē karojušajiem latviešiem. Stabulnieks ticis ievainots, saņēma vairākus apbalvojumus. Būdams vienkāršs kareivis, pēc tam kaprālis, viņš, protams, neko nevar pastāstīt par karadarbības plānošanu, tomēr atrašanās kauju vidū ļāvusi atstāt skarbus kauju aprakstus un jo kolorītus karavīru ikdienas dzīves attēlojumus. Karā kā jau karā – arī leģionāru vidū augstu tika vērtēta ”dzimtenīte” un meitās iešana. Notika zagšana, dezertēšana, konfliktēšana ar vāciešiem. Šo aprakstu ziņā Stabulnieka atmiņas brīžiem atgādina Ēriha Marijas Remarka darbos lasīto.
Gadu gaitā atsevišķas Pētera Stabulnieka atmiņu pierakstu lappuses ir pazudušas, kas šur tur stāstījumā radījis robus, taču saglabātajai daļai vairs iznīcība nedraud.
