Uldis Šmits: Kā totalitāro režīmu “draudzība” pārtapa konfliktā 31
Noteikti ir vēl daudz atklātībā nenonākušu dokumentu, kuri varētu skaidrāk izgaismot politiskās aizkulises Otrā pasaules kara sākuma posmā, respektīvi, periodā pirms nacionālsociālistiskās Vācijas uzbrukuma savai sabiedrotajai Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā. Tas būtu varējis notikt, ko arī plānoja, citā laikā un mainītās lomās, taču apliecināja sadursmes neizbēgamību starp “neuzbrukšanas” un “draudzības” līgumus parakstījušajiem (attiecīgi 1939. gada 23. augustā un 28. septembrī) totalitārajiem režīmiem. Vācijas–PSRS karš likās paredzams arī tāpēc, ka nepastāvēja neviens nozīmīgs starpvalstu līgums, ko Berlīne un Maskava būtu ievērojušas.
Sadursme izrietēja arī no Vācijas un PSRS atšķirīgajiem, taču savā ziņā radniecīgajiem uzskatiem par to, kādai jābūt pasaulei. Gan viena, gan otra režīma iecerēto jauno kārtību ieviest traucēja pirmām kārtām demokrātiskās lielvalstis, kuru izslēgšana no spēles vai vismaz novājināšana bija nepieciešamais priekšnoteikums visam tālākajam. Nacionālsociālistu un komunistu savulaik kopējo pieredzi Vācijas demokrātijas jeb Veimāras republikas likvidācijā varēja izmantot arī Eiropas mērogā, un Molotova–Ribentropa pakts šo partnerību iemiesoja.
Dienu pirms Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 31. augustā Molotovs, uzstādamies PSRS Augstākās padomes sesijā, paskaidroja, ka pats biedrs Staļins iestājies par tuvināšanos ar Vāciju un atmaskojis Rietumu preses melīgi celto “troksni” par vācu agresīvajiem nodomiem. Lai gan, piebilda Molotovs, “jāatzīst, ka arī mūsu valstī bija daži tuvredzīgi cilvēki, kuri aizrāvās ar vienkāršotu antifašistisku aģitāciju”. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs tolaik veica skaidrojošo darbu daudz un pamatīgi. Turpat Augstākajā padomē viņš 1939. gada 1. novembrī norādīja (citējumi no “Pravdas”), ka “tādi jēdzieni kā “agresija”, “agresors” ir ieguvuši jaunu konkrētu saturu, ieguvuši jaunu jēgu”. Proti, par agresoru nav uzskatāma Vācija, kas iebruka Polijā, bet angļu un franču imperiālisti, kuri pieteica karu Vācijai, aizbildinādamies ar Polijai dotajām garantijām un ideoloģiskiem apsvērumiem, taču uzsākt karu pret Hitlera ideoloģiju ir “ne tikai bezjēdzīgi, bet arī noziedzīgi”. Turklāt Polija bijusi vien “Versaļas līguma kropls radījums”, tāpēc “mūsu valdības pienākums bija sniegt palīdzīgu roku Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā dzīvojošiem brāļiem ukraiņiem un brāļiem baltkrieviem. Valdība to arī izdarīja. (Vētraini, ilgstoši aplausi. Deputāti pieceļas un sarīko ovācijas.).” Tika piezīmēts, ka “pie mums pārgājusi” 196 tūkstošus kvadrātkilometru liela teritorija ar aptuveni 13 miljoniem cilvēku.
Drīzumā Staļina īpašumā pārgāja vēl citas teritorijas. Otrajā pasaules karā līdz 1941. gada jūnijam šķietami neiesaistītā PSRS “mierīgi” paplašinājās, tajā skaitā uz okupēto Baltijas valstu rēķina. Kaut neiztika bez zaudējumiem, sevišķi Somijā, kur saskaņā ar Molotova tēzēm sarkanarmija, protams, nebija agresors, bet palīdzības sniedzēja. Starptautisko tiesību normas vairs neko nenozīmēja – svešu zemju sagrābšana vai veselu valstu iznīcināšana tika pavadītas ar patētiskiem lozungiem. Eiropā bija iedzīvināts viens no Orvela romānā “1984” attēlotās totalitārās sabiedrības saukļiem “karš ir miers”.
Bet tas mums atgādina kaut ko ļoti pazīstamu.
