Karš, kas nav karš 36
Viesturs Sprūde, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas iebrukums Ukrainā kļuvis par pirmo karu vēsturē, kurā tik lielos apmēros kā ieroci izmanto dezinformāciju. To vēl jūlijā Rīgā notikušā Trīs jūru iniciatīvas foruma laikā konstatēja kompānijas “Google” viceprezidents globālās politikas un attiecību ar valdībām jautājumos Karans Bhatija.
Dezinformācijas lomu daiļrunīgi ilustrē fakts, ka, lai arī 24. augustā apritēs pusgads kopš iebrukuma sākuma, bet kritušo un ievainoto skaits abās pusēs jau mērāms desmitos tūkstošu, Krievijā vārda “karš” pieminēšana Ukrainas sakarā joprojām ir aizliegta un jārunā par “speciālo militāro operāciju”. Kaut propaganda un karš allaž bijuši savstarpēji saistīti, Kremļa pūles ar dezinformācijas plūdiem mainīt realitāti ir apbrīnas vērtas.
Fantastisko dezinformācijas apjoma klātbūtni Krievijas – Ukrainas karā LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis tomēr raksturo kā “ne īpaši ekstraordināru” parādību, ja uz lietām raugās no vēstures notikumu progresa skatpunkta. “20. gadsimtā katrs nākamais karš izcēlās ar jaunu dezinformācijas un propagandas intensitāti. Krievijas – Ukrainas karš to tikai kārtējo reizi pierāda. Runājot par iemesliem, kāpēc tā notiek, pirmkārt, tā ir tehnoloģiju attīstība, kas ir ļoti būtisks faktors.
Ziņas un neziņas katrs tagad var skatīties un patērēt tiešsaistē. Piedevām katrs cilvēks var kļūt arī par ziņas vai dezinformācijas avotu, avotu, kas zināmā mērā garantē ziņu daudzveidību, bet tajā pašā laikā paver plašas iespējas manipulēt ar ziņām,” skaidro vēsturnieks, kura pētnieciskās intereses saistās ar propagandu. Īsāk sakot, tehnoloģiju progress mūsdienās skar ne tikai ieročus, kas iznīcina cilvēku fiziski.
Tā Vācijas Iekšlietu ministrijas sagatavotajā faktu apkopojumā par dezinformācijas lomu Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā teikts: “Pateicoties globālajiem digitālajiem tīkliem, ārvalstīm ir vieglāk izplatīt dezinformāciju un propagandu. Piemēram, informācija politisku apsvērumu dēļ, lai ietekmētu sabiedrībā notiekošās debates, tiek izkropļota vai izrauta no konteksta.
Īpaši ar algoritmu palīdzību melīga un maldinoša informācija sociālajos tīklos var ātri izplatīties un aptvert ļoti plašu cilvēku skaitu. Šo tīklu izmantotāji, kas aktīvi izplata tādu informāciju tālāk, spēlē galveno lomu. Turklāt pastāv arī daudz viltotu lietotāju profilu, kas izplata melīgu vai nepatiesu informāciju dažādās platformās. Dažkārt tas notiek automātiski ar tā saukto botu (automātisku datorprogrammu) palīdzību.”
Armijas diskreditētāji
Tie nedaudzie rietumvalstu korespondenti, kas vēl strādā Maskavā un opozicionāri Kremlim noskaņotie viņu krievu kolēģi konstatē, ka vārds “karš” kļuvis par tabu pat savā starpā pazīstamu cilvēku sarunās – to vienkārši vairās izteikt.
Vārda “karš”, tāpat kā saukļa “Karam – nē!” publiska pieminēšana Ukrainas notikumu sakarā ir aizliegta, kaut acīmredzami, ka Krievija ir iebrukusi kaimiņvalstī, pārkāpjot teju visus iespējamos līgumus un starptautiskās tiesības un īsteno pilna mēroga karadarbību ar raķešu, aviācijas un karaflotes iesaisti. Un, ja jau nav kara, tad netiek karots arī pret pretinieka armiju, bet notiek cīņa ar “nacionālistu bandām”, “kaujiniekiem” un tā tālāk.
Ir daudz piemēru, kad ar Kremļa līniju neapmierinātie Krievijas pilsoņi pēdējos mēnešos saņēmuši naudas vai cietumsodu, vai tikuši citādi represēti tikai tāpēc, ka lietas nosaukuši īstajos vārdos – kā tagad pieņemts oficiāli teikt kaimiņvalstī, “diskreditējuši Krievijas armiju”, par ko draud līdz desmit gadiem cietumsoda. Maskavas pašvaldības deputāts Aleksejs Gorinovs vēl marta vidū domes sēdē bija paudis kritisku attieksmi pret karu, aicinājis sēdi sākt ar klusuma brīdi, godinot Ukrainas kara upurus.
Jūlija sākumā tiesa 60 gadus vecajam deputātam piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu kolonijā. Citstarp spriedumā bija norādīts, ka viņš runājis par karu, tātad “apzināti veica noziegumu un apzinājās tā bīstamību sabiedrībai, kas pilsoņos radīja satraukuma un nemiera sajūtas”.
Kopš 13. jūlija par “armijas diskreditēšanu” apcietinājumā atrodas Maskavas Krasnoseļskas municipālā rajona deputāts Iļja Jašins – viens no nedaudzajiem plašāk pazīstamajiem opozīcijas politiķiem, kas vēl nebija emigrējis vai cietumā. Jašins tiešsaistes pārraides laikā savā “YouTube” kanālā 7. aprīlī bija demonstrējis BBC reportāžas fragmentu no Krievijas armijas izpostītās Kijivas priekšpilsētas Bučas, kur vietējie iedzīvotāji stāstīja par krievu karavīru mežonībām.
Izmeklēšanas un Krievijas Aizsardzības ministrijas ieskatā Bučā notikusī civiliedzīvotāju slepkavošana uz ielām bijusi “inscenējums un Kijivas režīma provokācija”.
Samērā viegli tika cauri kādas Penzas skolas skolotāja Irina Gena. Viņa mācību stundas laikā neslēpa, ka bērni netiks uz sacensībām Eiropā, kurp posās, jo Krievija kļuvusi par izstumto un Rietumos “brīnās, kā civilizētā pasaulē var tā uzvesties”. Gena stundas laikā tāpat bija izteikusies, ka Krievija ir totalitāra valsts, kur arī domāt “nepareizi” ir noziegums, un viņa apzinās, ka, tā runājot ar bērniem, “var aizbraukt uz 15 gadiem”. Kāds šo uzrunu bija slepus ierakstījis un nodevis iestādēm.
Augusta sākumā Irinai Genai piesprieda piecu gadu cietumsodu nosacīti un trīs gadu aizliegumu nodarboties ar pedagoģisko darbību.
“Klasiska šizofrēnija”
Dažkārt liekas, ka Krievijas amatpersonas burtiski sacenšas, lai izgudrotu visfantastiskās versijas savas armijas noziegumu noliegšanai. Ierastākais paņēmiens – visā vainot pašus ukraiņus.
Kad Krievijas kara aviācija 16. martā sabombardēja Mariupoles Drāmas teātri, kura pagrabos slēpās civiliedzīvotāji, un bojā gāja līdz šim nezināms cilvēku skaits (upuru daudzumu lēš uz 300–600 nogalinātajiem), starptautiskās organizācijas notikušo kvalificēja kā kara noziegumu, bet Maskavai par notikušo bija vairākas versijas – visas, protams, noliedza Krievijas armijas vainu, kaut Mariupoles brutālajai bombardēšanai liecinieku netrūkst.
Viena no ciniskākajām – teātrī civiliedzīvotāju nemaz nav bijis, tikai ukraiņu kaujinieki, kas esot ienesuši ēkā kaut kādas kastes un tās eksplodējušas, “kad viņi pūlējās tām pievienot kaut kādus vadiņus”, kā Krievijas ziņu aģentūrai “RIA Novosti” klāstīja pašpasludinātās “Doneckas tautas republikas” pārstāvis Vitālijs Kisiļevs.
Līdzīgu pasaku izgudroja Krievijas Aizsardzības ministrija. Tās versijā Mariupoles teātri no iekšpuses esot uzspridzinājuši “pulka “Azov” nacionālisti”. Savukārt Vinnicas virsnieku namā, faktiski vietējā kultūras namā, ko 14. jūlijā sagrāva raķešu triecienā Vinnicas pilsētas centram, bijis “naciķu pagaidu izvietošanas punkts”, kā to, atsaucoties uz Krievijas Aizsardzības ministrijas skaidrojumu, atklāja propagandiste Margarita Simonjana.
18. jūlijā laikraksts “Izvestija” publicēja garu, padomju stila retorikas, bet acīmredzot konceptuālu Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova rakstu “Par inscenējumiem kā Rietumu politikas metodi”.
Lūk, fragments no augstākā līmeņa Krievijas dezinformācijas parauga: “Šodien Krievijas bruņotie spēki un zemessargi no Doneckas tautas republikas un Luhanskas tautas republikas pārliecinoši risina uzdevumus speciālās militārās operācijas ietvaros, panākot kliedzošas krievu diskriminācijas un genocīda pārtraukšanu un likvidējot tiešos draudus Krievijas Federācijai, ko ASV un tās satelīti gadiem veidoja Ukrainas teritorijā.
Zaudējot kaujas laukā, ukraiņu režīms un tā Rietumu aizbildņi nekautrējas rīkot inscenējumus “ar asinīm”, lai demonizētu mūsu valsti starptautiskās sabiedrības acīs. Jau bija Buča, Mariupole, Kramatorska, Kremenčuga. Par jaunu iestudētu inscenējumu gatavošanu regulāri, ar faktiem rokās brīdina [Krievijas] Aizsardzības ministrija.” Tātad visas zvērības, līķi ielās, namu drupās un pagrabos ir tikai “inscenējumi”.
Dažas dienas vēlāk pēc raksta publicēšanas Lavrovs devās braucienā pa Āfrikas valstīm, kur preses konferencē Kairā 23. jūlijā sacīja: “Mums žēl ukraiņu tautas, kas pelnījusi ko daudz labāku. Mums žēl ukraiņu vēsturi, kas brūk mūsu acu priekšā, un mums ir žēl tos, kas padevušies Kijivas režīma valsts propagandai, to atbalsta, kura mērķēta uz to, lai Ukraina kļūtu par mūžīgu Krievijas ienaidnieku. Krievijas un Ukrainas tautas turpinās dzīvot kopā. Mēs noteikti palīdzēsim ukraiņu tautai atbrīvoties no absolūti prettautiskā un antivēsturiskā režīma.”
Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks šo pasāžu raksturoja kā “klasisku Krievijas šizofrēniju”.
Dezinformācijas kategorijas
Analītiķi norāda, ka Krievijas izplatīto dezinformāciju var sadalīt četrās kategorijās, kuru savstarpējās robežas gan ir izplūdušas un kombinējas.
Galvenie darbības veidi ir noliegt bieži vien acīmredzamus faktus vai aizstāt tos ar pašizdomātiem, piemēram, ka karu izprovocējusi Ukraina, kas “astoņus gadus” kopš 2014. gada esot nodarbojusies ar civiliedzīvotāju, praktiski pašu Ukrainas pilsoņu slepkavošanu Donbasā, kaut ne ANO, ne Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāju ziņojumi neko tādu netika konstatējuši.
Informācija tiek izkropļota, kā tas notiek gadījumā ar kara nosaukšanu par “speciālo militāro operāciju”. Maskava tāpat cenšas novirzīt ziņu plūsmas patērētāju uzmanību no tā, ko dara pati, no pašas pastrādātajām civiliedzīvotāju slepkavībām, klāstot, ka īstenībā Ukrainā valdot “pučisti”, kas nākuši pie varas nelikumīgā ceļā un pieļauj dažādas ļaundarības, ka Kijivā pastāv antisemītisks “neonacistu” režīms, kas ir īpaši absurdi, ja ņem vērā, ka likumīgās, demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais valsts prezidents Volodimirs Zelenskis ir ebreju cilmes.
Lai Rietumu sabiedrība izrādītu lielāku uzņēmību pret šiem meliem, tos laiku pa laikam pastiprina ar draudiem. Piemēram, ka “īpašā operācija” var izplatīties uz Baltiju, Poliju, Gruziju, Kazahstānu vai pat tālāk, ja Rietumu palīdzība Ukrainai nemazināsies, ka Krievija var izmantot kodolieročus, ja uzskatīs, ka tā ir “eksistenciāli apdraudēta”.
Ja runā par dezinformācijas panākumiem, tad kaut kādu auditoriju Kremļa propaganda spēj sasniegt vien atsevišķās Āfrikas, Dienvidamerikas vai Tuvo Austrumu valstīs, kur jūtams koloniālās pagātnes vai reliģisku faktoru dēļ izsaukts pretrietumniecisks noskaņojums. Labā ziņa ir tā, ka vismaz tiktāl, cik tas skar Rietumus un Ukrainu, Kremļa propagandisti nav guvuši un negūst panākumus.
Uz to jau pirms vairākiem mēnešiem aizrādīja ASV domnīcas “Atlantijas padome” eksperts Anderss Aslunds: “Putina naratīva vājums joprojām ir pats galvenais faktors.
Viņa paziņojumi par “nacisma” iznīcināšanu valstī, kur prezidents ir ebrejs, kur ultralabējās partijas vēlēšanās regulāri savākušas vien zemus, viencipara skaitļus, ir acīmredzami absurdi. Vēl ļaunāk, ka viņa karaspēka pastrādātie kara noziegumi Ukrainā rada riebumu visā pasaulē.”
Propaganda ērtām sajūtām
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, propagandas vēstures jautājumu speciālists Kaspars Zellis par Krievijas – Ukrainas kara propagandas savdabībām.
Vai pasaules vēsturē ir zināms kāds karš, kuru nedrīkstēja saukt par karu?
Tā tiešām nekad agrāk nav bijis, taču jāņem vērā, ka neviena no karojošām valstīm nekad nav uzskatījusi sevi par agresoru. Vienmēr tās “aizstāvas” vai, augstākais, “veic preventīvus uzbrukumus”. Kara izraisīšanā nekad neviena valsts sevi par vainīgu nav atzinusi. Jo karš pēc būtības ir nepieņemama lieta, tāpēc ieskaidrot pilsonim, ka karš ir nepieciešams, ir ļoti grūti.
Tāpēc izmanto šo metodi, kad karu nesauc par karu. Tas ir psiholoģiskās atslodzes elements Krievijas sabiedrībai, kuras ieskatā viņu valsts nekaro, bet veic kaut kādu “specoperāciju”. Tas, ka, nosaucot karu par karu, liek cietumā, jau ir cits jautājums. Tā ir informācijas vides tīrīšana, lai neļautu sabiedrībā parādīties pretargumentiem propagandai. Krievijā tā sākās jau pirms kara.
Un Bučas, Kramatorskas un citu Krievijas kara noziegumu noliegums?
Nevienas valsts sabiedrība neuzskatīs, ka tieši viņi ir tie sliktie. Kad Otrā pasaules kara beigās Vācijas miestu iedzīvotājiem rādīja, kas noticis koncentrācijas nometnēs pāris kilometru attālumā no viņu dzīvesvietas, viņi bija pārsteigti.
Pat apskatot uz vietas, uzskatīja, ka ar viņiem manipulē, ka tā ir propaganda un nekas tamlīdzīgs nav noticis. Tāpēc, ja propaganda tagad pasludina, ka Buča un Kramatorska ir “feiks” – viltusziņa, tas cilvēkos rada attaisnojumu, kāpēc viņi nepieņem informāciju par to, kas patiesībā noticis.
Bet cik šis šablons “tie nebijām mēs” ilgi var pastāvēt? Vai tas nenodeldējas, nekļūst apšaubāms?
Skrējiena laikā zirgus nemaina. Ar kara laika propagandu ir tas pats – kara laikā propagandas paradigmas mainītas netiek. Tās var ļoti uzmanīgi papildināt, taču nekādā gadījumā nemaina. Tiem pašiem vāciešiem taču bija problēmas, kā izskaidrot, ka viņi visu laiku karojuši ar “plutokrātiem”, bet tad pēkšņi jākaro ar “boļševikiem”.
Tāpēc jau radās ideja, ka karš notiek ar “starptautisko žīdismu”, kas aptvēra visu. Loģika nevienam nerūp. Vēl jāņem vērā, ka mūsdienās, kaut radīta informācijas vide, katrs cilvēks pēc būtības ir ļoti šauri specializēts. Tas, ko teica 17. – 18. gadsimta apgaismības laikmetā, ka cilvēkam jāorientējas praktiski visos jautājumos, ir pagājis. Cilvēki faktiski patērē nevis informāciju, kas ir patiesa, bet to, kurā viņi jūtas ērti. Godīgi sakot, tas ir jautājums par kognitīvo disonansi.
Šajā gadījumā Krievijas propaganda vienkārši piedāvā to informāciju, kurā Krievijas sabiedrības loceklis var justies ērti. Proti, visas briesmas dara ukraiņi, bet krievi ir labie un cīnās par mieru, pret nacismu.
Sākumā bija cerības, ka Krievijas tauta varbūt attapsies, kad mājup sāks ceļot kritušo zārki. Tagad redzam, ka tas nenotiek.
Dzirdot runas, ka Krievijas armija tūlīt, tūlīt “izpumpēsies”, man brīžiem rodas vēlēšanās atgādināt, ka PSRS – Vācijas kara laikā PSRS zaudējumi bija 14 tūkstoši karavīru dienā. Un nekas! Tāpēc, paskatoties kaut vai uz tiem Krievijas zaudējumu datiem, ko sniedz Ukraina – tas nav pilnīgi nekas! Tas bija ļoti optimistisks vērtējums, ka, sastopoties ar zaudējumiem, noskaņojumā var kaut kas mainīties.
Te atkal jāvelk paralēles ar Vācijas denacifikāciju pēc Otrā pasaules kara. Mēs joprojām mēdzam uzskatīt, ka tas bijis kaut kas veiksmīgs un Vācija tad atguvusies, vismaz mediji tā agrāk pasniedza.
Bet pētījumi, kas tapuši pēdējā laikā, apgalvo gluži pretējo – faktiski denacifikācija bija pilnīga izgāšanās un vajadzēja paiet paaudzēm, lai nāktu apjausma, ko tava tauta savārījusi kara laikā. Tas parādījās tikai 60. gadu beigās, septiņdesmito sākumā. Un tikai tad attīstījās aizvien vairāk. Atbildības politika par karā nodarīto Vācijā parādījās tikai 90. gados.
Tā ka process ir ļoti ilgstošs un tagad cerēt, ka Krievija…
Es absolūti nepiekrītu, ka krievi ir kaut kādā veidā atšķirīgi no pārējiem cilvēkiem, jo tas atkal ir kara propagandas radīts iespaids. Tomēr cerēt, ka krievi tagad īsā laikā sāks apzināties savas armijas noziegumus? Tas nenotiks! Nebūsim naivi.
Šo apziņu varētu radīt starptautiskais spiediens, taču tas atkal radījis pretreakciju, ka tiek uzspiests, ka tie ir meli, sorosītu, liberāļu un geju sazvērestība – vienalga kas. Propaganda iedod viņiem apskaidrību, ka viņu dēls ir kritis cēlas misijas vārdā, cīnoties pret nacismu, par mieru visā pasaulē!
…cīnoties pret “naciķiem”, “kaujiniekiem”, “vēsēušņikiem” (saīsinājums no VSU – Ukrainas Bruņotie spēki), tikai ne pret Ukrainas armiju, ko atkal nedrīkst saukt vārdā.
Tas ir jautājums par pretinieka dehumanizāciju. Pateikt, ka tiek karots pret armiju, nozīmētu pateikt, ka karo pret cilvēkiem. Abreviatūra šo cilvēcību kaut kādā veidā izdzēš. Pasakot, ka tiek karots pret “vēsēušņikiem”, notiek atbrīvošanās no iespaida, ka karš vērsts pret kādas valsts bruņotajiem spēkiem, kas ir ļoti līdzīgi tiem, kādi ir Krievijas bruņotie spēki.
Tāpēc ir šie “kaujinieki”, “naciķi”, “vēsēušņiki”, “banderovci” – kaut kāds ļauns bezpersonificēts spēks, pret kuru jācīnās, īpaši nedomājot, kas tam ir apakšā. Un, ja to pastāvīgi visu kopā atkārto, cilvēkos veidojas asociatīvā saite, ka visi tie vārdi būtībā nozīmē vienu un to pašu. Tas ir tas pats princips, pēc kā veidoja asociatīvo saiti “žīdi” – “boļševiki”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.
