Karš kā ikdiena Filipa van Lēva godalgotajā drāmā “Ielenkumā” 0
Berlīnes kinofestivāla programmā iekļautās drāmas “Ielenkumā” notikumi aptver tikai vienu dienu, taču tajā atainotais bez izskaistinājumiem uzšķērž pilsoņu kara šausmas.
Jauns pāris, norunājis vakara plānus, saskūpstās, un vīrietis dodas savās gaitās. Rūpīgi aizslēgtās dzīvokļa durvis iededz trauksmes zvaniņu par iespējamām briesmām, taču neviens pat nepabrīdina, kas sekos. Proti, jaunais vīrietis, izgājis pagalmā, no snaipera raidītas lodes krīt, bet sieviete, viņa nesen kā dzimušā bērniņa māte, to pat nenojauš. Par traģēdijas liecinieci kļūst Umjazānas ģimenes kalpone Delhani, taču, izstāstījusi par redzēto saimniecei, viņa saņem pavēli turēt mēli aiz zobiem. Spriedzei pamazām augot, mēs saprotam, ka noskatāmies uz kādas sīriešu ģimenes centieniem izdzīvot pilsoņu kara laikā, kad bailes par savu dzīvību ir tik ikdienišķas. Paslēpušies no apkārtējās pasaules, Umjazānas tuvinieki atkal un atkal spiesti apzināties tās nežēlību, un sagrautās ēkas ir tikai maza daļa no tās.
Iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā, Filipa van Lēva drāma saņēma skatītāju balvu, un tas nav vienīgais šīs lentes apbalvojums, klaustrofobiskā vidē un ar askētiskiem līdzekļiem atklājot šausmas, ar ko saskaras četrās sienās iesprostotie cilvēki, par kuriem rūpes uzņēmusies sieviete. Viņas grumbu izvagotā seja reflektē katru aizdomīgu skaņu, viņas saspringušajā ķermenī katra šūna pauž bailes un rūpes par savējiem, un tādu ir daudz, bet tādu, no kuriem baidīties, – vēl vairāk. Turklāt ir arī skaidrs, ka par šķietamu miera ostu pārvērstais dzīvoklis tāds nebūs mūžīgi, jo sašautā vīrieša ķermenis, ik pa laikam aplūkots caur balkona restēm, Umjazānai uzmācīgi atgādina par nepieciešamību atklāt patiesību snaipera upura sievai, tāpat kā kalpones acu skatiens un vīratēva skaļi neizteiktie jautājumi.
Jebkas, ko Umjazāna izlems, ietekmēs vairāku cilvēku dzīves, un pie viņas patvērumu rod gan pašas bērni, gan radinieku atvases, gan kaimiņi, turklāt visi apzinās, ka fiziskais pārspēks – sievietes, pusaudži un mazi bērni, un vecs vīrs – nav viņu pusē, tāpēc brīžiem vienīgais, ko viņi var darīt, ir samierināties ar likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem, cieši aizspiežot acis un ausis. Filips van Lēvs bez moralizēšanas vēro Damaskā dzīvojošas ģimenes šausmas, kas atklātas, pat nepārkāpjot dzīvokļa slieksnim. Klaustrofobisko atmosfēru paspilgtina viņa, scenārija autora un režisora, skatpunkts kara portretēšanai, un būtiska nozīme tajā ir kamerai (van Lēvs savu karjeru sāka kā operators, un šī ir vien otrā filma viņam kā režisoram), taču dramaturģiski piepildītais materiāls droši vien drīz iedzīvosies arī uz kāda no pasaules teātru skatuvēm, pēcāk saņemot balvas par aktieru sniegumiem, jo īpaši – Umjazānas un Halimas, kurai jāpiedzīvo neaizmirstamas šausmas.
Filmas treileris:
