Karš – izaicinājums lauksaimniecībai. Vai ES Zaļajā kursā iespējamas nobīdes? 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es vēlos, lai Eiropa ir pirmais klimatneitrālais kontinents līdz 2050. gadam,” tā 2019. gada nogalē, izsludinot Zaļo kursu, paziņoja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena. Lauksaimniecībai šo mērķu īstenošanā bija ārkārtīgi svarīga nozīme. Būtiskas pārmaiņas skāra ne tikai oglekļa emisiju lauksaimnieciskajā ražošanā, bet pesticīdu lietošanu, dzīvnieku labturību, minerālmēslu izmantošanu un vēl citas jomas. Bet vai Eiropa gatava tagad šos ambiciozos mērķus samērot ar reālo situāciju, ņemot vērā globālu satricinājumu, ko radījis karš Ukrainā?
Karš Ukrainā un Eiropas Savienības (ES) sankcijas pret Krieviju, radīja praktiski tūlītēju degvielas cenu pieaugumu, kas, likumsakarīgi, ietekmē arī finanšu plūsmu lauku saimniecībā.
Jaunās sējas sezonā sākumas dārgāks ir kļuvis praktiski viss, sākot no graudiem līdz minerālmēsliem, degvielu ieskaitot.
Turklāt ir apdraudētas kviešu piegādes no Ukrainas. Kara dēļ ir traucēts pērnā gada ražas eksports, kā arī sēja un varbūt pat – gaidāmās ražas novākšana. Ukrainas kvieši un citas kultūras bija svarīgas izejvielas ne tikai maizes, bet arī lauksaimniecības dzīvnieku barības ražošanā ES.
Savukārt Krievija bija arī viens no pasaules lielākajiem minerālmēslu, it sevišķi kālija sāls, eksportētājiem. Arī šī sadaļa ietekmēs lauksaimniecisko ražošanu ES, atspoguļojoties pārtikas un lopbarības cenās.
Tiktāl Eiropas Komisija (EK) ir demonstrējusi sapratni par neapskaužamo situāciju, kurā nonākuši Eiropas lauksaimnieki. Turklāt Brisele apzinās, ka tā nav vienas nozares problēma, bet gan jautājums par pārtikas drošību gan ES, gan tās tuvākajās kaimiņvalstīs laikā, kad drošībai ir maksimālā cena. Tomēr vienlaikus lielākie Eiropas politiskie spēki, jo sevišķi, kreisie un zaļie, uzsver – Zaļā kursa aktualitāte nav mazinājusies, bet varbūt pat pieaugusi. Pretruna vai racionāls noskaņojums?
Pārtikas drošība pirmajā vietā
“Personiski uzskatu, ka mēs nonākam arvien sarežģītākā situācijā.
Pārtikas drošība Eiropā un globāli, kā arī Zaļā kursa stratēģija – nav radīta (vienam) 2022. gadam. Tā ir ilgtermiņa stratēģija.
Tādēļ nav lielu problēmu, ja aizkavējas, piemēram, Pesticīdu ilgtspējīgās lietošanas direktīva. Tās dēļ vien kopējā stratēģija “No lauka līdz galdam” nav apdraudēta,” intervijā “Latvijas Avīzei” saka Eiropas Parlamenta deputāts no Itālijas un Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas loceklis Herberts Dorfmans (Eiropas Tautas partija), piebilstot: “Mums ir jānodrošina (lauksaimnieciskā) ražošana ilgtspējīgā veidā, bet mums tiešām ir arī jāražo!”
Viņaprāt, vērojama aplama tendence uzskatīt lauksaimniecisko ražošanu un ilgtspējīgo ražošanu par diviem atšķirīgiem ražošanas veidiem: “Daudziem šķiet, ka ražība un ilgtspējīgas metodes nozīmē divus dažādus pārtikas veidus. Tā nav patiesība. Ja pārtika netiks saražota Eiropas Savienībā, to tāpat nāksies saražot kaut kur citur, un mums tas nozīmēs kļūt atkarīgiem. Mēs redzam Ukrainas piemērā, ko tas nozīmē.”
Dorfmans, kuram pašam ir agronoma izglītība un kurš dzimtajā Dienvidtirolē vadījis lauksaimnieku organizācijas, bija viens no rezolūcijas projekta iesniedzējiem Eiropas Parlamentā par nepieciešamību steidzami izstrādāt ES mēroga rīcības plānu pārtikas drošībai ES un ārpus tās, ņemot vērā Krievijas invāziju Ukrainā.
Apkopojot dažādu politisko frakciju iesniegumus, kopīgā rezolūcija galu galā tika pieņemta, vienlaikus aicinot EK veikt visaptverošu ietekmes novērtējumu kara radītajai situācijai attiecībā uz Zaļā kursa mērķiem un pārtikas piegāžu drošību Eiropā. Tomēr vai šo situāciju izprot viss Eiropas Parlamentā pārstāvētais politiskais spektrs?
Briselē bāzētais Eiropas Vides birojs (EEB) – lielākais pilsonisko vides organizāciju tīklojums Eiropā – pauda “dziļu nožēlu” par Pesticīdu ilgtspējīgās lietošanas direktīvas publicēšanas atlikšanu. Tā ir būtiska, tomēr tikai viena no ilgtspējīgās lauksaimniecības jeb “No lauka līdz galdam” stratēģijas sadaļām.
Lauksaimniekiem tas ir signāls, ka EK apzinās situācijas nopietnību un ir gatava salāgot ambiciozos klimata mērķus ar reālo situāciju, tikmēr zaļajiem tā ir draudu vēsts par iespējamu atkāpi no klimata pārmaiņu novēršanas plāna. Vides aizstāvjus tas neapmierina. Viņi pieprasa iespējami drīz nosaukt jaunu direktīvas publicēšanas datumu un izplatītajā paziņojumā norāda, ka tam jānotiek, vēlākais, līdz maija beigām.
Vai visu var vienlaikus?
Daļai Latvijas lauku saimniecību ES ilgi nākušie ierobežojumi pesticīdu lietošanā acīmredzami netīk.
Vaicāts, vai direktīvas publicēšanas atlikšana signalizē par lauksaimniecībai labvēlīgu izpratni Eiropas institūcijās un cik ilgi var tā atlikt, eiroparlamentārietis Roberts Zīle (Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa) saka: “Publicēšanu var aizkavēt ilgi; var pat no tās vispār atteikties. Tomēr to, kāds viedoklis gūs virsroku, noteiks Francijas un Vācijas ass. Pašreiz tiek gaidīti signāli vai nu no vienas vai otras, vai arī abām galvaspilsētām. Kad viedokļi būs skaidri, sekos arī rīcība.”
Zīle piekrīt, ka Eiropas Komisijā, kur darbs notiek ekspertu līmenī, reālo situāciju redz un saprot, ka Zaļā kursa mērķi jāsamēro ar reālajiem apstākļiem, turpretim “cilvēki Rietumeiropā, it sevišķi zaļi-kreisajā spārnā, to tā neredz”. Turklāt, kā viņš piebilst, šeit nav runa tikai par lauksaimniecības sadaļu ES Zaļajā kursā. Tas attiecas arī uz citām jomām.
Vienlaikus Zīle atgādina, ka Eiropas Parlaments – nav Latvijas Saeima; likumdošanas iniciatīva, kā arī jebkādas izmaiņas tajā ir Eiropas Komisijas ziņā.
Viena Eiropa, dažādas situācijas
Gan lauku, gan arī pilsētu iedzīvotājiem šobrīd svarīga ir sociālā stabilitāte. Roberts Zīle norāda, ka degvielas cenu kāpums daudzviet radījis nepieredzētu sociālo spriedzi, tostarp demonstrācijas Francijā, Spānijā un Itālijā. Risinājuma meklēšana gan atstāta nacionālo valdību ziņā.
Vācijā un Francijā ir iespēja tikt pie tiešajām subsīdijām 10–15 eirocentu apmērā par katru degvielas litru. Spānija gājusi citu ceļu – daļa atbalsta tāpat tiek novirzīta degvielas litra cenas mazināšanai, daļa – subsīdijām transporta kompānijām. Zīles ieskatā ES varētu padarīt elastīgāku līdzekļu izmantošanu no Lauksaimniecības fonda, kā arī – no Covid krīzes atveseļošanās un noturības mehānisma. Viņš arī atgādina, ka Latvija jau apguvusi 95% no tā dēvētās grantu aploksnes. Taču gluži neizmantota paliek otra aploksne ar līdzekļiem līdz diviem miljardiem eiro ilgtermiņa aizdevuma veidā ar izdevīgām procentu likmēm.
Kurpretim eiroparlamentārietis Herberts Dorfmans no Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas papildus enerģijas cenu pieaugumam atkārtoti uzsver arī pārtikas drošību kā lauku apvidu un pilsētu iedzīvotājus vienojošu problēmu. Strauji augošās cenas nesamērīgi sadārdzina pārtikas grozu.
Tādēļ jālūko, lai šobrīd jebkādas likumdošanas iniciatīvas vēl vairāk neveicinātu cenu pieaugumu un neapdraudētu pārtikas drošību.
No otras puses, mazināt atkarību no Krievijas enerģijas un citām piegādēm ir saprātīgi.
Turklāt atkarība jāmazinot ne tikai no Krievijas, bet arī citām pasaules daļām: “Tās problēmas, ko šodien sagādā Krievija, mēs varam pieredzēt arī citās pasaules malās. Mēs zinām, ka daudzi mūsu piegādātāji patiesībā ir visai “problemātiski”.”
Samērojot enerģijas un pārtikas jautājumus, Dorfmans norāda, ka energonesēju nodrošināšana visā Eiropā ir sarežģīta, taču paveicama un energonesēji ir pieejami. Jautājums vien par attiecīgu infrastruktūru, termināļiem un transportēšanu. Kurpretim pārtika gan citur nav pieejama – tās nodrošinājums ir izaicinājums visā pasaulē. Eiropai jāgādā, lai, efektīvi realizējot “No lauka līdz galdam” stratēģiju, pārtikas drošība un pieejamība tiek paturēta kā galvenā prioritāte.
