Liāna Langa: Atbalsti valsti, kurā dzīvo, vai dzīvo valstī, kuru atbalsti 0
Liāna Langa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kara mēnesis ir izmainījis arī Latvijas sociālo un kultūras realitāti. Daudzas lietas ir atgriezušās un sastājušās savās vietās. Pat vārdi un to nozīme. Krievs atkal ir krievs, nevis krievu tautības cilvēks, okupants – okupants. Maldu migla izklīdusi, veselais saprāts atgriežas.
Karā nav laika izlikties, tas necieš melus un liekulību. Šī izpratnes tīrība tiek sasniegta par pasaulē visdārgāko – par asins cenu. Ukraiņi atdod dzīvību par savu un mūsu brīvību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ukraina uzvarēs, noteikti uzvarēs. Slava varoņiem!
Patiesības mirklis. Poļi, kuri tikuši ilgstoši Briseles sunīti par nevēlēšanos atvērt robežu tā dēvētajiem bēgļiem no arābu valstīm, uzņēmuši savās mājās ap diviem miljoniem kara bēgļu no Ukrainas, lielākoties sievietes ar bērniem. Vīri karo par savu dzimteni, nevis bēg no tās. Arī Latvija uzņem ukraiņus, un latvieši viņus izmitina pie sevis.
Mūsu palīdzība, ziedojumi un atbalsts, arī koncertos, lasījumos un citos kultūras pasākumos, karā cietušajiem ir neizmērojams un parāda mūsu nācijas būtību – labestību, sirsnību, līdzcietību un izpalīdzību.
Esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm apjēgu, kas ir kara bēgļu ciešanas, okupācija un okupanti.
Patiesības mirklis un paradigmas maiņa. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tvītā kā “īsu pieteikumu plašākai un nopietnai diskusijai par mums un mūsu nākotni” paziņo: “Laiks atteikties no novecojušā, sevi izsmēlušā un latviešos un krievvalodīgajos uzticību neraisošā jēdziena “sabiedrības integrācija”. Tā vietā jāstiprina un jāveicina politiskās nācija koncepcija, kas balstās Latvijas Satversmē, Eiropas/ Rietumu vērtībās, izpratnē, ka Latvijas valstiskums, neatkarība un drošība ir mūsu pamats, kopīga atbildība un pienākums.”
Te nu jāsaka – BĀC! Ministrs netiešā veidā pasaka, ka integrācijas koncepcija kopumā izrādījusies neveiksmīga un jāsāk jauns darba posms saliedētas Latvijas politiskās nācijas ideāla sasniegšanā.
Patiešām, SKDS aptaujas rāda neiepriecinošu ainu – Latvijas krievvalodīgo atbalsts Krievijas karam Ukrainā diemžēl ir liels, un šie cilvēki ir apdraudējums mūsu valsts iekšējai, kara gadījumā – arī ārējai drošībai.
Manuprāt, šajā bēdīgajā iznākumā pēc vairāk nekā 20 gadu pūlēm saliedēt sabiedrību vainojama netālredzība, bīstama vientiesība un arī nevēlēšanās ieklausīties gan viedā padomā, gan vēlmē un spējā apjēgt un saprast citu valstu pieredzi.
Mēdz teikt, ka nepareizas vai sliktas idejas ved pie sliktiem rezultātiem. Ne viens vien sociologs daudzkārt norādījis, ka integrēšanas process ir divpusējs un nav iespējams kādu integrēt citā ideju pasaulē un redzējumā par valsti pret indivīda gribu, tā ir neiespējama misija.
Latvijā dzīvo desmitiem tūkstoši cilvēku, kuri sapņo par Latvijas atgriešanos Krievijas Federācijas sastāvā.
Tā vietā, lai to atzītu un problēmu risinātu, esam no augšas mierināti un kušināti cerībā, ka problēma atrisināsies pati no sevis, ar laiku. Kā mums parādījis šodienas karš – tā diemžēl nenotiek.
Valsts prezidents Egils Levits vēl pirms savas prezidentūras dažādos formātos ir norādījis, ka Latvijai nepieciešams veikt sabiedrības atkomunistiskošanu pēc līdzīga principa, kā savulaik notikusi Vācijas denacifikācija. Viņš piedāvāja un publiskoja skaidru plānu, kā būtu jānotiek komunistiskās pagātnes pārvarēšanas procesam Latvijā. Šodien par nepieciešamību denacificēt Krieviju jau runā rietumvalstu līderi.
Mums vienmēr kaut kas cits šķitis svarīgāks – vienbrīd ekonomiskā izaugsme un “gāzi grīdā”, citkārt saspiešanās kā pingvīniem, lai pārvarētu kādas bankas izraisīto postu, paralēli gadiem ilgi spriedelējot par iekļaujošu sabiedrību, patiesībā no tās izstumjot veselo saprātu.
Bet karš atver sabiedrībai acis, un šodien mēs skaidri redzam, ka kaut kas ir noticis šķībi, greizi, nepareizi. Atliek domāt, kā to labot.
Vispirms jau vajadzētu vismaz atzīt, ka Latvijas sabiedrībā godīga saruna par mūsu padomju pagātni nav notikusi.
Vai Latvijas sabiedrisko mediju sabiedriskajā pasūtījumā jelkad bijis iekļauts Latvijas krievvalodīgo un arī latviešu atkomunistiskošanas mērķis? Cik no to ģimeņu pārstāvjiem, kuri Latvijā sākuši dzīvot pēc 1940. gada, saprot, kā un kāpēc te ir nokļuvuši? Kādi – mūsu valsts vērtībām atbilstīgi – secinājumi viņiem būtu izdarāmi?
Tā vietā bijušas vien spekulatīvas cīņas par vienas etniskas minoritātes tiesībām, par kādu padomju kolonisti vienkārši nebūtu uzskatāmi, latviešu vainošana pārlieku lielā kultūrnacionālismā un netolerancē un tamlīdzīga bezjēdzīga, strupceļā vedoša retorika.
Tikmēr uzradusies mūsdienu jaunā, 5. vara, kā to daudzi šodien dēvē. Proti, soctīklos, tiek izplatīts plakāts ar skaidru un nepārprotamu vēstījumu: “Atbalsti valsti, kurā dzīvo, vai dzīvo valstī, kuru atbalsti!” Vēstījums, kura Latvijas medijos visus šos gadus pietrūka.
