Karpa uz pēdējā ledus 0
Kādā jaukā februāra nogales rītā kopā ar domu un cīņu biedru Normundu devos uz privātu ūdenskrātuvi, lai izbaudītu pēdējā ledus jaukumus. Saurbām padsmit caurumus, uz ūdu āķiem uzspraudām līdzpaņemtās karūsiņas un sagatavojāmies krietnai līdaku copei. Nedaudz rūpnieciski jau tas izskatījās, bet dīķa saimnieks stingri piekodināja samazināt zaļsvārču skaitu dīķī. Netālu no dīķī augošajām niedrēm niekojāmies ar mazmakšķerītēm, laiku pa laikam izvilinot kādu asarīti vai raudiņu. Līdacenes klusēja. Nomainījām dažas karūsas pret raudiņām un tikām pie pirmās plēsoņas gandrīz divu kilogramu vērtē. Gar dīķi aizlaidās pāris gulbju, līksmas notis ieskanējās ķīvītes balsī un tik tīkami sildīja saulīte, ka sajutos kā omas runcis uz siltā krāsns mūrīša lauku mājā.
“Tu pasēdi un pavaktē ūdas, es aizčāpošu uz seklo galu, varbūt tikšu pie kāda prāvāka asara,” noteica Normunds, uzmeta plecā kasti un nozuda aiz dīķa līkuma. Nogrimu filozofiskās pārdomās par zemūdens iemītnieku dzīvi un nemaz nemanīju, cik ātri skrien laiks. No pārdomām mani uzrāva Normunda zvans, viņš satrauktā balsī čukstēja: “Paņem kādu resnāku auklu un atnāc pie manis, man te apakšā ir kaut kāds monstrs, norāva mormišku, bet divām bļitkām salieca āķus, nevaru saprast, kas tas tāds ir.”
Lai gan manā bruņojumā nekā resnāka par Salmo ražoto “Micron 0,153” nebija, steigšus metos glābt draugu no reālas ieraušanas āliņģī. Uz diskobumbas tipa mormiškas uzspraudu krietnu pušķi ar motiļiem un laidu moreni lejā, dziļums ap metru. Nedaudz piecēlu, pašūpoju un apturēju. Sekoja vārga copīte, piecirtu, garām, pēc brītiņa atkal cope un atkal garām. Tikai pēc trešā ņēmiena man izdevās zivi piecirst, un jutu, ka kaut kas ar nopietnu masu velk auklu prom. Lēnām slidināju caur pirkstiem tievo aukliņu, atkaroju pāris metru, zivs atkal aizgāja tālāk. Pretinieks neskrēja, netrakoja, bet ar spēku virzījās ap āliņģi trīs līdz sešu metru amplitūdā. Abi ar draugu sapratām, ka pieteikusies karpa.
Teicu Normim, ka vajadzēs gafu, bet tas, kā par nelaimi, palicis dīķa otrā galā, draugs ar Bolta cienīgu ātrumu aizdimdināja pa ledu. Turpināju kausēt zivi un ar šausmām sataustīju mezglu auklā pāris metru, no mormiškas. Pēc neilga brīža, nedaudz aizelsies, atskrēja Normunds, un vēl pēc minūtēm piecām zem caurspīdīgā ledus nogriezās kaut kas zeltains. Aukla zivs rāvienus amortizēja lieliski, baidījos tikai par mezgla vietu. Pirmās trīs reizes zivs pie āliņģa pienāca šķērsām, ceturtajā tāpat, bet Normunds noriskēja un aizkabināja zivi ar gafu. Tajā brīdī izrāvās nelielā mormiška un karpa pie āliņģa palika šķērsām. Normunds iedeva man gafu, iebāza āliņģī abas rokas un lēnām sagrieza zivi pret āliņģi. Dīķi satricināja mūsu ovācijas, uz ledus gulēja četrkilogramīga karpa. Teicu paldies draugam, auklai un arī bīstamajai mezgla vietai, kas izturēja visatbildīgākajā brīdī.
Pēc pāris dienām pārlapojot “Mammasdabas” mājas lapu, sapratu, ka karpas iznāciens nebija nejaušība, sakarā ar silto laiku un skābekļa pieplūdumu ūdenī tās bija kļuvušas aktīvas, Tērvetes ūdenskrātuvē tika novērots īsts karpu uzbrukums bļitkām un noķertas vienpadsmit karpas svarā no 5,4 līdz 13,6 kilogramiem.
