Anda Buševica: “Kultūras ieceres bieži tiek izmantotas, lai lobētu biznesa intereses.” 1
Aizvakar tika nosaukts 2019. gada balvas Rīgas arhitektūrā ieguvējs. Brīdī, kad top šī sleja, es vēl nevaru zināt ieguvēja vārdu, taču izvirzīto pretendentu saraksts ir pieejams Rīgas pilsētas arhitekta biroja mājas lapā (balvu ieguva daudzdzīvokļu ēka Kuģu ielā 28. – Red.).
Nominācijā “inženierbūve” tikai viens objekts – vēja barjera Voleros, pasūtītājs Rīgas brīvostas pārvalde. Acis vienaldzīgi paslīd garām, jo Rīgas brīvosta ir slēgta teritorija, tātad – savām acīm to redzējuši tikai speciālisti, un arī foto neko neizsaka, tajā industriāla vide ar celtņa augstuma sienas fragmentu.
Taču šī 23 metrus augstā un divus kilometrus garā žoga priekšvēsture sākās vairāk nekā pirms desmit gadiem. Ar Rīgas pilsētas attīstības plānu 2006.–2018. gadam, kurā kā viens no attīstības virzieniem bija noteikts “esošo termināļu Andrejsalā pārvietošana uz Daugavas grīvu”.
Ja atceraties, 2006. gadā aktuāla bija iecere Andrejsalā būvēt Laikmetīgās mākslas muzeju.
Osta bija gatava šo teritoriju nodot kultūras vajadzībām, un tobrīd risinājums, ka ostas “netīrās” kravas tiktu pārceltas tālāk no pilsētas centra, šķita apsveicams.
Tajā pašā laikā teritorijas Daugavas grīvā, kur tika plānots ostu pārcelt, arī nav gluži tuksnesis. Jā, tās ir applūstošas, purvainas, nav piemērotas dzīvošanai cilvēkiem, taču tās ir unikālas putnu ligzdošanas vietas. Paradoksāla situācija, bet Latvijā likums ne pārāk labi sargā cilvēku intereses, taču dabas aizsardzībā likumdošana ir daudz striktāka.
Arī Bolderājas iedzīvotāji vēl 2006. gadā cerēja, ka aizsargājamie lielie ķīri būs tie, kas paglābs viņus no ostas putekļiem. Latvijas Ornitoloģijas biedrība rosināja Krievu salā izveidot mikroliegumu, savukārt biedrība “Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai” vērsās Satversmes tiesā ar prasību par Rīgas attīstības plāna pārskatīšanu.
Prasība tika pieņemta 2007. gada maijā, bet jau jūnijā Vides valsts dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde konstatēja, ka Rīgas brīvosta Krievu salā veido smilšu uzbērumu. 25 000 kubikmetru smilšu tika bērtas virsū ne tikai saskaņotajā platībā, bet arī apberot mikroliegumam ierosinātās ķīru ligzdošanas vietas.
Uz ciniski uzbērtā smilšu pamata tad nu arī tapa vēja siena, kuras uzdevums ir mazināt ostas ogļu kravu pārkraušanas radītos putekļus.
Vizuāli neglītā “Ķīnas mūra” nomināciju Rīgas arhitektūras balvai komentēt uzņēmies žūrijas loceklis, Latvijas Arhitektu savienības biedrs Edgars Bērziņš. Viņš gan ir piesardzīgs savā sajūsmā, rakstot, ka “pilnībā novērtēt 23 m augstā un 2 km garā žoga efektivitāti vēl nevar”.
Edgars Bērziņš atsaucas arī uz Latvijas Būvniecības gada balvas pirms gada apliecināto atzinību šim objektam, kas gan patiesībai atbilst tikai daļēji, jo minētā balva vērtēja piecu būvprojektu kopumu Krievu salā, neizceļot atsevišķi vēja sienu.
Tikmēr 28. septembrī Bolderājas, Daugavgrīvas un tuvējo apkaimju iedzīvotāji uzsāka parakstu vākšanu (ja vēlaties iesaistīties, meklējiet parakstu lapas krodziņā “Taverna”), lai vispār regulāri tiktu veikti putekļu mērījumi, jo “iedzīvotāji regulāri redz tumšus putekļu mākoņus, kas paceļas augstu virs Rīgas brīvostas uzstādītajam vēja slāpēšanas žogam”, kā arī sūdzas par troksni.
Kāds tam visam sakars ar kultūru? Vistiešākais, un uz to ne reizi vien norādījusi “Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai”.
Ka balvas, kultūras ieceres bieži tiek izmantotas, lai lobētu biznesa intereses.
Laikmetīgās mākslas muzeja iecere Andrejsalā tika izmantota kā viens no ieganstiem jaunu teritoriju nodošanai Rīgas brīvostas rīcībā.
Arī tikko piešķirtā Gada balva Rīgas arhitektūrā ir visai dīvains veidojums, jo lēmumu vienpersoniski pieņem pats Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis, cilvēks, kurš stāvēja klāt apšaubāmā 2006.–2018. gada Rīgas attīstības plāna tapšanai.
Gada balvas Rīgas arhitektūrā žūrija šai gadījumā ir nolikta savādā situācijā. Pat ja Krievu salas vēja siena balvu nesaņems, nominācija liek domāt, ka situācija Rīgas brīvostas apsaimniekotajā Krievu salā ir ne tikai atrisināta, bet atrisināta pat izcili. Tāda, lūk, karotīte ogļu putekļu Rīgas “arhitektūras sasniegumu skates” medus mucā.
