Karogam dzīvības cena 1
“Latvijas Avīzes” 3. novembra numurā publicējām projekta “Latvijas karogs” un “LA” kopīgo aicinājumu ikvienu dalīties ar atmiņām par dzīvē nozīmīgiem brīžiem, kas saistās ar Latvijas karogu, sūtot tās redakcijai ar norādi “Karoga stāsts”. Publicējam pirmo saņemto vēstuli.
Latvijas Radio pirmajā programmā 25. novembrī interesantajā Zanes Lāces raidījumā par Latvijas radiofona vēsturi bija citēti fragmenti no grāmatas “Latvijas radio – 75”. Tajā radio darbinieks Jekste atcerējies, kā viņš 1941. gada 1. jūlijā aicinājis izkārt Latvijas karogus, bet kāds kolēģis viņam toreiz pārmetis par šo aicinājumu, jo sarkanā armija, kas atkāpās un vēl bija daļā Latvijas, apšaus tos cilvēkus. Grāmatā minēts, ka nav dzirdēts gadījums, ka būtu nošauti kādi par karoga uzvilkšanu. Taču mans pētījums par Raganas kaujā kritušo latviešu partizānu cīņas vēsturi 1941. gadā pret sarkanās armijas un to čekistu daļām liecina par traģisku notikumu saistībā ar mūsu tautas nacionālo simbolu – sarkanbaltsarkano karogu.
Lūdzu atsaukties “LA” lasītājus, vai tā ir noticis citviet Latvijā.
Vācu armija 1. jūlijā ieņēma Rīgu. Latvijā pēc drūmajiem komunistiskā terora mēnešiem radiofons atkal atskaņoja “Dievs, svētī Latviju!”, pie namiem pilsētās un laukos kā senāk plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Šajā dienā Sējas pagasta “Ziediņos” Gaidas Purgales vecāki bija mastā uzvilkuši Latvijas karogu. Gaida tobrīd ar onkuli bija aizbraukusi uz Rīgu. Krievu armijas un čekistu daļas, kuras panikā atkāpās, laupīdamas un slepkavodamas, 1. jūlijā bija nonākušas Sējas pagastā. Gaida atceras: “Mūsu māja atrodas ielejā, bet krievi bija piebraukuši pie pasta kalnā un tāpēc varējuši mūsu māju labi redzēt. Armijas mašīnu viņi bija atstājuši kaimiņmājā pie Fišmaņiem un paši devušies uz mūsu māju. Tēvs tajā brīdī ir gājis ar zirgu art vai vagot kartupeļus. Viņi tēvu satikuši un prasījuši, kas viņš ir? Tēvs teicis “rabočij” (strādnieks), viņu tad atstājuši mierā. Tēvs iemucis rudzos, domājis, ka mājinieki arī izmuks. Vecāmāte laikam bijusi ārā un izsaukusi no istabas arī mammu. Krievi staigājuši pa māju un vienā laidā atkārtojuši “fašisti, fašisti”, izšāvuši logu, paņēmuši radio un likuši brālim nolaist Latvijas karogu. Paņemti visi trīs līdzi, arī brālis (viņš vienīgais vēlāk ticis atlaists). Vecmamma Elza Martinova (64 gadi) – nošauta uz Sējas un Krimuldas robežas pie “Spāriešiem”, mamma Elza Višs (39 gadi) aizvesta vēl kādu puskilometru tālāk un ceļmalā nošauta.
Šī traģēdija toreiz izsauca Sējā un apkārtnē lielu sašutumu un naidu. Tika organizētas pašaizsardzības grupas, kurās iesaistījās jauni cilvēki un bijušie aizsargi. Erna Ozoliņa no Krimuldas pagasta “Grantskalniem” domā, ka tā bija pirmā ierosme Raganas kaujai 4. jūlijā, kurā pret sarkano armiju krita astoņi latviešu cīnītāji.
2006. gadā Sējas, Krimuldas un Inčukalna pašvaldības atsaucās uz manu ierosmi un šajā vietā tika uzstādīta piemiņas zīme kritušajiem latviešu cīnītājiem ar Andreja Eglīša vārdiem: “Pasniedz man zobenu, jaunava,/ Tēvzemes asinīm skārtu,/ Iesvaidīts nāvei, lai izcērtu/ Latvijai dzīvības vārtus…”
