Karnīte: Politiķu galvenais uzdevums būtu netraucēt tiem, kas balsta mūsu ekonomiku 10
Ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte nepiekrīt pesimistiem, kas raizējas, ka pēc Saeimas vēlēšanām mūsu valstī varu pārņems populisti un Maskavas draugi. Tomēr viņa aicina rūpīgi apdomāt savu izvēli, jo Saeimā nav vietas deputātiem, kas tikai spaida pogas un izpilda partijas vadības rīkojumus.
Lai gan statistika rāda, ka Latvijas ekonomika attīstās un dzīve iet uz augšu, tomēr daudziem joprojām ir sajūta, ka valstī viss ir slikti, tādēļ nepieciešams mainīt līdzšinējo kārtību. Vai cilvēku dusmas nav pārspīlētas?
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas sabiedrībai nācies daudz ko pārdzīvot, un zaudētās ilūzijas veicināja pesimismu, sajūtu, ka nekas nav labi. Taču, ja raugās uz ceļu, ko esam veikuši šo gandrīz trīsdesmit gadu laikā, nevar nepamanīt progresu daudzās jomās, lai gan, protams, varējām daudz ko izdarīt labāk. Vairums cilvēku pārāk neiedziļinās politikas niansēs, viņiem nepatīk mūsu politikas virsbūve, kas tad arī tiek kritizēta. Domāju, ka Saeimas vēlēšanu iznākumu ne tik daudz noteiks Latvijas ekonomikas un cilvēku materiālais stāvoklis, bet gan pavisam citi kritēriji. Cilvēkiem patīk politiķi, kas izklāsta viņiem vēlamus uzskatus, bet mūsu partijas strādā politiski neizglītotai sabiedrībai. Jo izglītotā sabiedrībā nebūtu iespējama situācija, ka visās partijās un deputātu kandidātu sarakstos ir pilns ar cilvēkiem, par kuriem ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem nav ne mazākās sajēgas par ekonomiku, politiku, starptautiskām attiecībām. Ja viņus ievēlēs Saeimā, tad labākajā gadījumā viņi tur vienkārši atsēdēs savu termiņu. Par jelkādu pienesumu valsts attīstībai nevarēs būt ne runas.
Tas, ka partiju sarakstos tiek iekļauti populāri mūziķi, aktieri un sportisti, jau nav nekāds jaunums. Piemēram, 90. gadu vidū Saeimā bija ievēlēta aktrise Olga Dreģe un dziedātājs Ojārs Grinbergs.
Jā, arī komponists Imants Kalniņš bija Saeimas komisijā, kas lēma par budžeta un nodokļu jautājumiem. Viņam pašam tas droši vien bija interesanti, bet man nemaz nepatika, ka komponists pieņem lēmumus par mūsu ekonomikas attīstību. Taču es negribu kritizēt Kalniņu, jo viņš godīgi nostrādāja savu laiku un noteikti nebija sliktākais no visiem, kas ievēlēti Saeimā.
Latvijā ir milzīga atšķirība starp personāžiem, kas virza mūsu ekonomikas un politikas attīstību. Mūsu ekonomikā ir daudz uzņēmīgu un gudru cilvēku, kas zina naudas cenu, uzņemas risku un rada jaunas darba vietas. Savukārt daudzi politiķi nāk no tās pašas politiski neizglītotās masas, kas neapzinās savu lēmumu sekas.
Man ir grūti saprast, kāda ir viņu motivācija, iesaistoties politikā. Vai šie aktieri un sportisti domā, ka Saeimas deputāta amatā varēs palīdzēt savai nozarei? Bet viņi nepazinās, ka deputātam ir jāiedziļinās un jābalso par visiem likumprojektiem, kas nonāk Saeimas darba kārtībā. Aktierim būs jāpieņem lēmumi par mežsaimniecību, atkritumu pārstrādi, orgānu transplantāciju utt. Vai viņš būs pietiekami kompetents, lai izlemtu, kā balsot? Pretējā gadījumā viņam atliks vien paļauties uz ierēdņu sagatavotām rekomendācijām vai partijas vadības norādēm.
Lielu daļu mūsu likumu patiesībā nosaka lēmumi, kas tiek pieņemti Eiropas Savienības institūcijās Briselē un Strasbūrā. Vai tas nāk par labu vai sliktu Latvijas politikas kvalitātei?
Eiropas ekonomiskā un sociālā politika lielā mērā ir balstīta uz sociālās atbildības un solidaritātes principiem. Diemžēl mēs redzam, ka principi, kas darbojas Vācijā, Īrijā un pat Grieķijā, ne vienmēr nonāk līdz Latvijai. Ekonomikas un finanšu jomā mūsu integrācija Eiropas Savienībā bija ļoti strauja, bet sociālā joma ir krietni atpalikusi. Brisele mums diktēja ekonomiskās attīstības principus, bet sociālo jautājumu risināšanu atstāja pašu ziņā. Mūsu politiķiem nav sava viedokļa…viņi gaida, ko teiks Eiropa. Mēs redzam, ka mūsu bijušais premjers Dombrovskis par savu paklausību tika atalgots ar augstu amatu Eiropas Komisijā.
Dažkārt ir dzirdēts viedoklis, ka politiķi pārāk cenšas izdabāt gados veciem cilvēkiem, kas ir apzinīgāki balsotāji. Piemēram, šoreiz tieši pirms vēlēšanām tiks palielinātas pensijas. Savukārt par jauniešu interesēm tiek runāts mazāk.
Protams, ka politiķi apzinās, ka pensionāri aktīvāk izmanto iespēju balsot un ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Pensionāru galvenā rūpe ir sociālās garantijas, bet no politikas veidošanas viedokļa ir tāda problēma, ka vecāko paaudzi galvenokārt interesē esošo resursu sadale, nevis jaunu resursu radīšana. Tas veicina nodokļu sloga pieaugumu, jo valdība iet vieglāko ceļu un meklē veidus, kā iekasēt vairāk naudas, lai būtu ko pārdalīt.
Jebkuras valsts galvenā rūpe ir nodarbinātības veicināšana, lai cilvēkiem būtu darbs un viņi piedalītos tautsaimniecības attīstībā. Taču brīžam rodas iespaids, ka pie mums neviens par to nedomā, jo vieglu roku tika slēgta viena rūpnīca pēc otras. Vai mēs visi strādāsim tikai tirdzniecībā un pakalpojumu nozarē? Tirdzniecība ir nozare ar viszemāko pievienoto vērtību.
Latvijā tradicionāli pie varas bijušas labējās partijas, lai gan mūsu sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc kreisās ideoloģijas, daudzi sagaida, ka tieši valsts nodrošinās darba vietas, sarūpēs katram “cilvēka cienīgu” pensiju utt. Kāpēc latvieši nebalso par kreisām partijām?
“Saskaņa” mēģina aizpildīt šo nišu un lauzt priekšstatu, ka tā ir tikai krievvalodīgo intereses pārstāvoša partija. Es nekādā gadījumā neesmu “Saskaņas” fane, tomēr jāatzīst, ka viņiem ir izdevies gūt zināmus panākumus, jo par “Saskaņu” balso arī latvieši. Viņi daudz runā par sociāliem jautājumiem, un daudziem vēlētājiem šie saukļi šķiet simpātiski. Cita lieta, ka tos būtu grūti īstenot, pat ja “Saskaņa” nonāks pie varas. Starp citu, arī ZZS diezgan sekmīgi izmanto vēlētājiem tīkamus lozungus par sociālo atbildību, un no viņu politiskās stratēģijas citas partijas varētu daudz ko pamācīties.
Vai ir pamats bažām, ka šajās Saeimas vēlēšanās uz lieliem panākumiem var cerēt populisti, kas bārstās ar tukšiem solījumiem?
Tagad ar populismu tiek saprasts tikai negatīvais, kas nav pareizi, jo arī tālredzīga ekonomiskā politika, kas ir tautas interesēs, var izpausties kā populisms. Bet skaidrs, ka deputātiem būs jāuzņemas atbildība par likumdevēja pieņemto lēmumu sekām. Saeima ir kolektīvs lēmumu pieņemšanas mehānisms, un atsevišķs deputāts var paslēpties aiz pārējo mugurām. Sak, nebiju sagatavojies, nezināju, nobalsoju, kā pagadās. Un, ja tādu deputātu salasās gana daudz, tad iznākums būs diezgan bēdīgs. Piemēram, tautsaimniecībā nekvalitatīvu politisko lēmumu sekas ir tādas, ka ekonomika aiziet pa savu ceļu un uzņēmēji meklē veidus, kā apiet likumu. Politiķu galvenais uzdevums būtu netraucēt tiem, kas balsta mūsu ekonomiku un pelna naudu, ko valsts vēlāk var pārdalīt. Nedrīkst domāt tikai īstermiņā: “Lūk, apsolījām palielināt pensijas, bet naudas nav. Ko darīt? Uzliksim lielāku nodokli, gan jau uzņēmēji samaksās.”
Pesimisti mūs biedē ar bēdīgāko scenāriju, ka pēc Saeimas vēlēšanām pie varas nāks “sliktie” un mēs būsim atpakaļ Krievijas ietekmes zonā. Vai šāds scenārijs jums šķiet ticams?
Nedomāju, ka šobrīd mūsu suverenitāte ir apdraudēta, Latvija tomēr ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču ir jārunā par cita veida riskiem: galvenais drauds mūsu valsts nākotnei ir nevis politika, bet gan demogrāfiskā situācija. Ja mēs kā nācija turpināsim tikpat strauji izmirt un emigrēt uz bagātākām valstīm, tad kādā brīdī šeit vairs nebūs nekā, ko aizstāvēt. Cilvēki, kas ir orientēti uz risku un labākas dzīves meklējumiem, nesēdēs un negaidīs, kamēr Latvijas ekonomika izaugs līdz turīgo valstu līmenim. Viņi grib dzīvot labi jau tagad, tādēļ pārceļas uz Rietumeiropu. Savukārt mums agri vai vēlu nāksies domāt par imigrāciju un to, kā integrēt šeit iebraukušos cilvēkus. Patiesībā šajā ziņā jau daudz kas ir nokavēts, jo par to bija jāsāk domāt krietni agrāk. Imigrācijas politikai jābūt tādai, lai iebraucēji būtu lojāli mūsu valstij, apgūtu mūsu valodu un tradīcijas. Ja kavēsimies ar šādas politikas ieviešanu, nākotnē tam būs nepatīkamas sekas.
