“Karlsons mīt katrā no mums”. Saruna ar komponistu Juri Karlsonu 0
Kad diriģents Mārtiņš Ozoliņš Latvijas Nacionālās operas orķestra mūziķus mēģinājuma laikā kādā taktī aicina spēlēt drastiskāk, lai “paliek arī kāda Karlsona skabarga”, ir skaidrs, ka ar muzikāliem terminiem šo jēdzienu neizskaidrot.
Tikai viņam raksturīgas šķautnes esot katram komponistam. Skaņdarbs arī pašu tā autoru pamazām tik ļoti ievelk sevī, ka Juris Karlsons brīžiem pietraucas kājās, lai kaut ko, piemēram, par smalkmaizīšu aromātu, pastāstītu mūziķiem vai pieliecas pie šo rindu autores, paskaidrojot, ar kuru muzikālo fragmentu uz skatuves parādās pūcīgā Bokas jaunkundze, kas sevi iztēlojusies par televīzijas dīvu, un tādēļ televizora ekrāns viņas sapnī iegūst milzu apmērus, kur izdzīvot visas slavenās Brālīša un Karlsona dēkas – pastaigu pa jumtiem un zagļu ķeršanu.
Aiz loga ir jau tumšs rudens vakars, kad Mārtiņš Ozoliņš pasludina orķestra mēģinājuma pauzi, un mēs ar baleta mūzikas autoru varam sākt sarunu par jauno pasaules pirmizrādi “Karlsons lido…”.
– Vai tā ir tikai un vienīgi nejaušība, ka Astridas Lindgrēnes radītā, pasaulē visu laiku labākā drauga Karlsona vārds sakrīt ar baleta “Karlsons lido…” komponista uzvārdu?
J. Karlsons: – Nepavisam nav nejaušība! Pirms gadiem trim, kad iedomājos par šo baletu, iztēlojos: iznāktu visnotaļ atraktīvi, ja pēc Lindgrēnes grāmatas radīta baleta “Karlsons lido…” mūzikas autors būtu Karlsons. Vārdu spēle. Varbūt mārketinga triks. Izspēlēt šādu joku varbūt arī ir mazliet raksturīgi Karlsonam. Tam, kurš esmu es, protams, (pasmaida) nevis Lindgrēnes radītajam. Viņa vārda un mana uzvārda vienādais skanējums tiešām nav sakritība.
Lai man piedod lasītāji un baleta skatītāji, vienkārši iedomājos, cik labi izskatītos lielais plakāts jeb baneris pie Operas baltās sienas ar uzrakstu Juris Karlsons “Karlsons lido…” Prātam neaptverami, ka ko tādu varētu sagaidīt, bet redz, kā dzīvē notiek. Kādreiz lielas, spēcīgas idejas var arī īstenoties.
Bet, lai piepildītu, vienalga, šādu vai vēl labāku, lielāku un skaistāku, pat valstisku ideju, vajadzīgs liels, labs un spēcīgs darbs.
– Muzikologi teic, ka Jura Karlsona skaņdarbi ir kā lappuses no dienasgrāmatas vai dzīves romāna. Vai iedvesmas gūšanai uz Stokholmu arī tikāt aizbraucis?
– Nē, esmu vairāk tāds mājās tupētājs. Stokholmā gan esmu bijis vairākkārt, taču saistībā ar šī baleta tapšanu ne. Es pat nedomāju, ka Stokholmas jumti būtu noteicošais vai svarīgākais šajā baletā, lai gan scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, cik nu maketā esmu redzējis, brīnišķīgi atveidojis uz LNO skatuves Zviedrijas galvaspilsētas kores. Man šajā baletā ļoti būtiskas bija fantāzijas jeb dzīves īstenības un realitātes attiecības. Stāsts ir par to, cik mēs visi tomēr esam vientuļi, alkstam pēc laba drauga, alkstam mīlestības un uzticības, vēlamies, lai kā mazajam Sventem jeb Brālītim būtu kaut suņuks, ko samīļot. Tā ir šī dziļi ētiskā Astridas Lindgrēnes grāmatā iekodētā ideja. Un paradokss ir tāds: kad Brālītim uzdāvina sunīti – piepilda šo viņa ilgu sapni – Karlsons aizlido, pazūd, jo bērnam uzradies īsts draugs. Grāmata ir par ilgām, arī par mīlestību. Bet Karlsons mīt katrā no mums. Tas ir kā mūsu otrais es.
– Bet, ja kāds Brālīša vienaudzis, mazs cilvēciņš, jums, lielam komponistam, pavaicātu: vai Karlsons ir tikai bērna iedomu auglis, vai varbūt rakstniece savā iztēlē tomēr kaut mazdrusciņ pieļāvusi, ka bijis tāds īsts, dzīvs cilvēks, kas varbūt nav gluži lidojis ar propelleru uz muguras, bet klauvējis pie vientuļu mazuļu durvīm?
– Visi mūsu iztēles augļi ir reāli. Visi. Vai tad bieži nav tā, ka pieķeram sevi: pag, vai es to nosapņoju vai tas tomēr notika?
Radoša fantāzija piemīt mums visiem, cita lieta, kā nu kurš to apjauš un tai ļaujas. Bērnībā lasīto pasaku ētisko kodu nesam cauri visai dzīvei. Mēs visi tikai kļūstam mazliet vecāki. Pēc gadu skaita. Bet būtībā ilgas, sapņi un fantāzijas iet cauri visam mūžam. Vai ne tā?
Kad kopā ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani runājāmies par ieceri un veidojām libretu, jokojot teicu: klau, kas tas būs par baletu, kur nav neviena līķa, nevienu nenogalina, nav neviena negatīvā tēla – pat “Gulbju ezerā” baltajam gulbim pretstatā melnais – un nav arī neviena lielā mīlestības pa-de-deus. Bet mīlestības tēlu Lindgrēnes grāmatā es atradu. Tikai jāmāk izlasīt. Un tā ir – ģimene. Un tad ar prieku pavēstīju Aivaram Leimanim, ka esmu uzrakstījis vienu īstu nevis pas-de-deus, bet pas-de-troix. Kad pēc kādām nerātnībām Brālīti liek gulēt, būs ļoti liela pas-de-troix aina, šī mammas un tēta mīlestības tēma, kas muzikāli atgriezīsies finālā, kad Brālītis dzimšanas dienā saņem savu mīļo draugu Bimbo. Jo ir piepildīts mīlestības sapnis. Muzikālā ziņā “Karlsons lido…” veidots kā numuru balets, bet tajā ir arī daudzas raksturojošas tēmas, kas uzveduma laikā iet cauri katram tēlam. Baletā iekļautas alūzijas par populārām tēmām gan mūzikā, gan instrumentācijā. Ja kāds gribētu dziļi rakt, tamborēt un atšifrēt, atrastu daudz norāžu, varbūt par mazliet ironijas par populāriem skatuviskiem numuriem. Šis balets varbūt ir mūsu laikmetam tāds postpostpostmoderns skaņdarbs kā īpatnēja mozaīka no visa iepriekš piedzīvotā un zināmā.
– Jūsu otrais pēc Aspazijas lugas “Sidraba šķidrauts” veidotais balets 2000. gadā atnesa pirmo no jums piešķirtajām divām Lielajām mūzikas balvām. “Sidraba šķidrauts” palicis prātā ar vērienīgu vairāku timpānu spēli uz skatuves, ritma un dzīvības daudzinājumu noslēgumā. Kādiem instrumentiem šoreiz uzticēta pirmā vijole?
– Vienmēr jau vajag atrast kādu profesionālu knifu.
Man jāpateicas Operteātrim par orķestrim iegādātajiem līdz šim nebijušiem instrumentiem, piemēram, ir tāds tarkšķis raganella, arī specifiska flauta, kas spēlē nevis flautiski, bet sitam-instrumentāliski, svilpjoši. Vācieši to dēvē par bambusflautu, kurai padodas tāds – fvuit! – kā cilvēka lūpu svilpiens, skandēts arī tautā iecienītā ziņģē par vienu poļu panu.
Otrkārt, baleta pirmā cēliena finālā skan sirēna. Tā kā tas ir ārkārtīgi dārgs instruments, mēs tā skaņu esam ieguvuši, kombinējot orķestri ar ierakstu. Balets tika uzrakstīts un arī ierakstīts. Tiku jautājis Leimanim, vai viņš varētu iztikt ar manis uzrakstītu klavierizvilkumu, kamēr strādāju pie instrumentācijas. Horeogrāfs atteica: tā kā klavierizvilkums un orķestris man esot divas pilnīgi dažādas lietas, viņam uzreiz vajagot gatavu mūziku ar visu instrumentāciju orķestrim. Pirmo cēlienu ierakstījām jau pagājušajā rudenī, otro – šā gada pavasarī.
– Kuri diriģenti jums vairāk pie sirds – ar savu traktējumu jeb mūzikas lasījumu vai tie, kas turas pie nošu burta?
– Tūlīt jūs pārtraukšu – man patīk visi, kas atskaņo manu mūziku (iesmejas). Ja nopietni, notīs tomēr nevar ielikt visu fantāzijas domu, kādi desmit procenti vienmēr paliek atskaņotājam.
– Viņnedēļ piektdien slavenā krievu diriģēšanas leģenda Vladimirs Fedosejevs atskaņoja jūsu agrāk tapušo dzīves un nāves deju “Sidu”. Ja nemaldos, slavenais diriģents pirmo reizi atskaņoja kādu jūsu skaņdarbu?
– Tā ir. Tas bija emocionāli ārkārtīgi spēcīgs akcents manā dzīvē. Rahmaņinovs ir viens no maniem iemīļotākajiem komponistiem. Esmu daudz klausījies Rahmaņinovu, labas mūzikas simbolu, domājis – nē, es nekad mūžā nespētu mūzikā atklāt tādu sāpi, smeldzi, vīrišķīgu liriku, kāda parādās slavenā skaņraža Otrās simfonijas fantastiskajā adagio. Un te pēkšņi vienā koncertā kāds mans skaņdarbs tiek atskaņots kopā ar Rahmaņinova Otro simfoniju. Tā dzīvē, kā saka, nemēdz būt. Bet, redz, notiek. Varbūt tā ir kāda īpaša zīme.
– Vienā ziņā tomēr atļaušos jūs salīdzināt ar Lindgrēnes omulīgo vīriņu Karlsonu. Kā viņš ar propelleru uz muguras laidās no jumta uz jumtu pie vientulīgiem bērniem, tā jūs esat ļāvies dažādām mūzām, rakstot koncertus klavierēm, kamerorķestrim, simfoniskajam, pūtēju – šīs vasaras Dziesmu svētku Dižkoncertā vien visu novadu fanfaras pieder jūsu spalvai… Kura no daudzajām mūzām ir tuvākā?
– Nav tā, ka dodu priekšroku vienam vai otram žanram. Katram sava krāsa. Jāmāk profesionāli atsaukties aicinājumam. Ja tev pienāk klāt Sigvards Kļava un aicina uzrakstīt skaņdarbu un tu piekrīti, jāspēj uzrakstīt tā, lai diriģents ar savu kori vēlētos to atskaņot. Ja pienāk klāt izpildītājmākslinieki, kā flautiste Dita Krenberga, trompetists Ints Dālderis un pianiste Agnese Egliņa, un lūdz uzrakstīt klavieru trio, atkal jāmāk kvalitatīvi atsaukties aicinājumam.
Ja tev ir sapnis par baletu, tev jāmāk izdomāt šādu uzdevumu sev. Un vēl katrā skaņdarbā jāizvirza tīri tehnoloģisks uzdevums. Lai neklonētu pats sevi. Reizēm, klausoties dažu labu komponistu, šķiet – cik var atkārtoties… Faktiski viņš visu mūžu raksta vienu un to pašu skaņdarbu. Kā saku saviem studentiem Mūzikas akadēmijā, par to nav nekā garlaicīgāka.
– Turpinot jūsu iepriekš teikto – jāraksta tā, lai ne tikai pasūtītājs gribētu spēlēt, bet arī klausītāji dzirdēt un vēl lai neviens nepukstētu, ka vajadzējis rīkot konkursu. Tas ir būtiski, lai latviešu oriģinālmūzika iegūtu pienācīgu vietu, kas, manuprāt, pēdējā laikā tai arī tiek ierādīta. Piemēram, Operas ēkas 150. jubilejas koncerts, kurā skanēja Konfekšu valsis no jūsu jaunā baleta “Karlsons lido…”, man likās izcils tieši programmas līdzsvarotības ziņā. Līdzās Vāgneram, Čaikovskim, Bizē skanēja Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Romualds Kalsons, Arvīds Žilinskis, Imants Kalniņš.
– Nacionālā kultūra ir mūsu nacionalitātes lielais balsts. Kurš galu galā to cels un turēs godā, ja ne mēs paši? Tāpēc mūsu oriģinālmūziku vienmēr var vēlēties dzirdēt vairāk.
– Baletā “Karlsons lido…” ir piepildījies Lindgrēnes grāmatas Brālīša sapnis – uzvedumā Sventes jubilejā tik tiešām ir astoņas tortes un tikai viena svecīte. Vai šīs grandiozās svinības libretā ienākušas baleta rakstīšanas brīdī vēl gaidāmās, bet nupat 19. augustā nosvinētās jūsu 65. dzimšanas dienas noskaņās?
– Garām. Man tortes negaršo. Priekšroku dodu kam asākam, maizītei ar ķilaviņu. Bet šī vasara bijusi radoša. 5. oktobrī būs baleta “Karlsons lido…” pasaules pirmizrāde, nupat “Sida” atskaņojums ar Vladimiru Fedosejevu pie diriģenta pults un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, pēc pāris nedēļām Doma baznīcā jauns pirmatskaņojums ar Radio kori un Vestardu Šimku. Mūzika dievnamā ar pianistu – tas man ir pavisam citāds darbs. Esmu ļoti priecīgs, ka tā sagadījies: šis mans gadu skaitlis nācis dāsns – ar skaņdarbiem kā jaukām tortītēm ap manu dzimšanas dienu.
– Klausoties Bokas jaunkundzes tēmu, man šķita, ka tā ir līdzīga Ances Krauzes dziedātajai “Zvejnieku ziņģei” un varētu ieieties tautā kā iemīļots hits. Kā jums pašam šķiet?
– Kad skanēs pirmizrāde, tad jau dzirdēs.
“Karlsons lido…” Komponists – Juris Karlsons Horeogrāfs – Aivars Leimanis Muzikālais vadītājs un diriģents – Mārtiņš Ozoliņš Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa Karlsons – Andris Pudāns, Aleksandrs Osadčijs Brālītis – Natālija Lipska, Evelīna Godunova Bokas jaunkundze – Ints Roziņš Pirmizrāde – 5. oktobrī, tuvākās izrādes 6. un 20. oktobrī. |
