“Karlsons ir Brālīša sargeņģelis.” Uz skatuves atgriežas bērnu iemīļotais Operetes teātra iestudējums – mūzikls “Karlsons” 6
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No rītdienas, 9. marta, uz skatuves atgriezīsies un pa Latviju ceļos bērnu iemīļotais Operetes teātra iestudējums – mūzikls jeb muzikāla piedzīvojumu spēle “Karlsons”, kas tapis pēc Astrīdas Lindgrēnes leģendārās grāmatas un Ārnes Oita mūzikla motīviem. Režisors – Valdis Lūriņš, horeogrāfs – Alberts Kivlenieks, piedalās instrumentālā grupa džeza pianista Madara Kalniņa vadībā, un, tā kā vecāki Brālītim nopērk suni, pie pavadas uz skatuves to turēs Leļļu teātra aktrise Elīna Bojarkina, kuras rokās arī aizraujošā stāsta pavediens visas izrādes garumā.
Aktrise Elīna Bojarkina dzimusi un augusi vēju pilsētā Liepājā. Kultūras akadēmijā absolvējusi bakalaura studijas dramatiskā teātra mākslā ar specializāciju leļļu teātrī. Skatuves māksliniece apbur ar sievišķīgo šarmu, melodisko balsi un spējām brīvi darboties lomās gan leļļu, gan dramatiskajā teātrī. Latvijas Leļļu teātra aktrise kopš 2019. gada. Viņai uzticēta titulloma uzvedumā “Pepija Garzeķe”, viņa ir Ieviņa “Skroderdienās Silmačos” un Kārlēns uzvedumā pieaugušajiem “Nāve ēnā”, kā arī spēlē daudzās citās izrādēs un lomās.
Sāksim ar diviem skaistiem jūsu radošajiem sānsoļiem. TV3 seriālā “Nemīlētie” – stāstā par trauslo robežu starp dzīvību un nāvi, draudzību un nodevību –, kura pirmo sēriju režisors ir slavenā lietuviešu aktiera Donāta Baņoņa dēls Raimunds Baņonis, bet nākamo – mūsu aktieris un režisors Jurijs Djakonovs, spēlējāt Ievu – nespējīgu uzticībai un tik ļoti alkstošu pēc skaistas dzīves… Ko jūs teiktu savai varonei?
E. Bojarkina: Vairāk jāpaļaujas uz sevi un nevis jāgaida no citiem! Ieva ir diezgan daudz traumēta, un dzīve viņu piespiež izšķirties grūtu izvēļu priekšā, kad jādomā ātri, tūlīt un uz vietas, kad nav iespējas aizbēgt. Viena no liktenīgākajām bija izvēle pašā pirmajā sezonā, kad Ievas mīļoto Arturu ielika cietumā, bet Ieva izpirkuma naudu paturēja sev, jo, jā, bija stāvoklī, domāja par skaisto dzīvi, kādas viņai nekad nebija bijis, bet… Starp naudu un cilvēku izšķīrās par naudu. Un tas izšķīra viņas pašas turpmāko likteni. Vienmēr ir iespēja pateikt “nē”, bet, ja daudzreiz izvēlies nepareizos “jā”… Taču, kamēr vien esi dzīvs, ir iespēja kaut ko mainīt. Galvenais – nebaidīties. Šķiet, ka Ieva ar Arturu, ko seriālā spēlē Edijs Zalaks [nupat piedalījās lieliskā izrādē “Pēdējais cilvēks” pēc Orvela leģendārā darba “1894” motīviem], ir vienīgie tēli no paša seriāla pirmsākuma, kas joprojām dzīvi. Patlaban sāk filmēt seriāla sesto sezonu. Nebiju iztēlojusies, ka “Nemīlētie” baudīs tik pilnasinīgu un košu dzīvi, ka skatītāji to tik ļoti novērtēs un viņiem patiks. Visticamāk, “Nemīlētie” televīzijas ekrānos atkal atgriezīsies pēc vasaras. Lai rudens tumšos vakaros kur patverties.
Seriālā ir daudz gultas ainu, pret ko iebildumi tā kā nav dzirdēti, bet nevainīgs skūpsts pēc lēnā valša šovā “Dejo ar zvaigzni” daļā sociālo tīklu publikas sacēla vai veselu vētru…
Seriālā neskatās uz mani kā Elīnu, bet pieņem atveidoto tēlu, Ievu. Taču arī šovs “Dejo ar zvaigzni” ir izrāde, kur mēs ar partneri Martu Puniņu [pieckārtējs Latvijas čempions desmit dejās] arī iejutāmies tēlos. Katra deja bija kā uzvedums ar savu ideju, lēnajā valsī – iemīlēšanās stāsts. Piedalīšanās šovā man devusi unikālu pieredzi, ko atcerēšos visu dzīvi, tas ir notikums, ko varēšu stāstīt mazbērniem. Kādreiz dejot bija bail, jo Kultūras akadēmijā ar deju man neveicās pārāk labi, nekad iepriekš dejojusi nebiju, un pasniedzējs izcēla tos, kuri labi dejoja, un mazliet atstāja novārtā pārējos. Bet sapratu, ka sevi jālauž, jānotic tam, ka varu, jānostājas bailēm pretī.
Deja pieder pie lietas arī operetē, kur esat dziedājusi korī uzvedumā ”Silva”.
Ļoti patīk dziedāt, tas dod lielu pozitīvu enerģiju. Dziedāšanā es papildinos arī privāti pie vokālā pedagoga Kristiāna Krievāna. Dziedāšana man ir kā sava veida meditācija.
Un nu par atkal tik gaidīto “Karlsonu”. Vai jūsu grāmatu plauktā arī ir slavenais Astrīdas Lindgrēnes darbs?
Mazotnē esmu to lasījusi, un droši vien tagad pie omas Liepājā kāda plaukta stūrī stāv arī šī manas bērnības grāmata. Visi esam uzauguši ar šo stāstu, kas ir sirdij mīļš, tuvs, un ceru, ka arī tagad vecāki to nodod saviem bērniem. Man Karlsons un Pepija Garzeķe vienmēr likušies kā no vienas valstības. Abi stāsti it kā sasaucas, jo runā par bērniem, kuri izjūt vientulību un ļoti alkst ikdienas rūpēs aizņemto vecāku mīlestības un uzmanības.
Tāpēc Karlsons ir tik īpašs, ka liek vecākiem aizdomāties un ieraudzīt savu bērnu, ieklausīties viņā. Nupat Leļļu teātrī režisors Intars Rešetins uzvedumā “Vafeļu sirdis. Misija – tētis” arī domājis par vecākiem, kas nāks bērnam līdzi, jo stāsts ir gan par draudzību, gan par mūsu visu vēlmi sajust cilvēku sev blakus. Un mana Lēna ir meitene, kurai arī nav tēta, bet kura viņu ļoti meklē.
Pats skaistākais, kas man patīk Leļļu teātrī, ka bērni dzīvo līdzi, spēj noticēt stāstam. Režisora Edgara Niklasona iestudētajā izrādē “Artūrs un apaļā galda bruņinieki”, kad izrādes varoņi pusaudži sēž uz skatuves un viņiem tuvojas briesmonis, mazie sauc – uzmanieties, aiz muguras! Viņi nekautrējas dzīvot līdzi izrādes varoņiem, nebaidās skaļi izsaukties un nebaidās skaļi pateikt arī to, kas nepatīk. Tas ir tik brīnišķīgi. Arī tāpēc, ka pieaugušie ieaudzināti būt pieklājīgiem, pat ja nepatīk, izteikt pieklājības frāzes. Bērnam nav šādu bloku. Saka, ko jūt. Tāpēc bērnu auditorija zālē ir lieliska, nekad nemelo.
“Ziemassvētku vecīša cimdiņā”, kur spēlēju Pelīti, ar jautājumiem izrādē iesaistām arī mazos skatītājus. Klasiska aina: kad parādās vilks, vai visi bērni kliedz zaķim – piesargies! Tik patīkami dzirdēt un just skatītāju rosīšanos, murdoņu un skatienus, jo īpaši, ja spēlē mazajā zālē. Tad redzi, kā bērni skatās līdzi. Iepriekšējās “Karlsona” izrādēs Brālītis un Karlsons bija tik brīnišķīgi, ka prieks! Un, kad dzirdi, ka zālē bērni dzied līdzi dziesmiņām, jūties tik forši. No zāles staro tāda silta enerģija!
“Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” ir aizraujošs stāsts par pieaugušo un bērnības pasauli. Par daudzveidīgo, krāsaino fantāzijas valstību, kurā visi dzīvojam. Bet vai iespējama bērnu un pieaugušo pasaules satikšanās – kaut vai spēlē, fantāzijās? Dzīves spēlē?
Pieaugušie ir pārņemti ar pienākumiem, ko uzliek paši sev un ko uzveļ plecos dzīve. Skrien, steidzas, bieži nepamanot apkārt notiekošo. Mazie pasauli tver jūtīgāk. Bērniem ir atvērti nervu gali, visu ņem, visu jūt, visu redz, viss ir brīnums un pārsteigums. Pieaugušie brīžiem tik ļoti pārņemti ar dzīves smago realitāti, ka vairs nespēj ieraudzīt skaistumu mazajās, šķietami nenozīmīgajās lietās. Jāmācās no bērniem nepazaudēt prieku par pasauli sev apkārt.
Un kas ir aktrises mazie prieki?
Kādreiz, ejot pa ielu, kāds pienāk klāt un pasaka, ka redzējis mani kādā teātra izrādē vai seriālā televīzijā un redzētais paticis. Tas dod apziņu, ka nedari velti, ka kādam tevis paveiktais kaut ko nozīmē.
Kas visvairāk pie sirds pašai – darboties ar lellēm vai būt uz skatuves teātrī, filmēties kino?
Esmu radošos meklējumos. Pēdējā laikā daudz sanācis filmēties, par ko priecājos, jo man šī nodarbe tiešām patīk. Gribētos sevi pilnveidot vēl vairāk tieši kino estētikā. Tūlīt martā “Go3” televīzijā parādīsies jauns četru sēriju seriāls. Manu varoni sauc Santa, pārējie divi partneri ir ukraiņu mākslinieki. Stāsts būs balstīts uz patiesiem dokumentāliem notikumiem Ukrainā, bet veidots kā mākslas darbs. Un vēl – nupat pabeigta filmēšanās pie režisores Elizabetes Gricmanes, un pavasarī uz ekrāniem parādīsies viņas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Drīzumā gaidāms stiprs lietus”. Galvenos varoņus atveidojam mēs ar Matīsu Budovski.
Man tas ir skaists notikums. Filma stāstīs par trīsdesmitgadnieku krīzi Latvijā. Par to jauniešu dzīves uztveri, kas nākuši pasaulē jau neatkarību atguvušajā Latvijā. Manas varones – jaunas meitenes – emocionālā pasaule nav veidojusies vienkārši – bijusi smaga bērnība, augusi bez tēva, problēmas ar māti. Un cik ļoti tas viss atspoguļojas, kad viņai pašai jāpieņem nopietnāki lēmumi, kad vēl kā bērns tiek iemesta neērtā un nedrošā vidē.
Bet Leļļu teātrī es vēlētos lauzt stereotipu, ka tas domāts tikai bērniem. Nākamajā sezonā publikai piedāvāsim vairāku dramatiskā teātra režisoru iestudējumus pieaugušajiem. Caur objektiem un lellēm vari parādīt tik daudz, ko nevari izdarīt kā aktieris uz skatuves. Tāpēc dramatiskais teātris plus objektu teātris ir tas, ko gribētos Leļļu teātrī. Ar šādu pieeju pasauli var pavērt daudz, daudz lielāku. Līdz ar to nākamajā sezonā Leļļu teātrī būs izrādes skatītājiem visā plašajā spektrā – sākot ar bēbīšiem, kuriem vēl patīk smilšu kastes, tad pusaudžiem, jauniešiem un pieaugušajiem.
“Karlsons” būs aizraujošs stāsts, asprātīga, muzikāla piedzīvojumu spēle par pasauli ar noslēpumu. Kas ir tie noslēpumi, ko jūs gribētu atklāt pati sev?
Varbūt mīklainās lietas par kosmosu, citplanētiešiem, Ēģiptes piramīdām… Bet, ja zinātu atbildes uz visiem lielajiem noslēpumiem, nebūtu interesanti dzīvot. Vislielākais noslēpums laikam ir atklāt un saprast pašai sevi.
Daudzi mēģinājuši atklāt Karlsona mīklu – kas viņš īstenībā ir: Brālīša fantāzija vai tiešām reāla būtne?
Laikam būtu diezgan traki, ja kāds vīrietis no kaut kurienes nolaistos un ielīstu pa logu… Bet man negribētos arī domāt, ka Karlsons ir pilnīgs izdomājuma auglis. Viņš ir turpat Brālītim blakus, lido, rada kompāniju, dod mīlestību un draudzību brīdī, kad tā visvairāk nepieciešama. Es Karlsonu sauktu par Brālīša sargeņģeli. Jo kurš teicis, ka eņģeļiem jābūt skaistiem, lieliem spārniem vai garā kleitā? Gribētos jau dzīvē nedaudz misticisma!
