Baletā “Antonija#Silmači” izdejos Antonijas iekšējās pasaules drāmu 0
Šonedēļ, 13. aprīlī, uz Nacionālās operas un baleta skatuves priekškaru vērs komponista JURA KARLSONA ceturtais balets “Antonija#Silmači”. Tas radīts, iedvesmojoties no daudzu latviešu iemīļotākā dramaturģijas darba, Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem, un Latvijas valsts simtgades programmā līdzās Jura Karlsona agrāko gadu baletiem “Ugunī”, “Sidraba šķidrauts” un “Karlsons lido…” spilgti papildina latviešu oriģinālbaletu klāstu.
– Tā restīte, ko valodnieki iesaukuši par tēmturi, starp vārdiem Antonija un Silmači baleta nosaukumā taču nebūs nejauša?
Juris Karlsons: – Protams, ne. Balets būs par Antoniju, bet tēmturis norāda saistību ar “Silmačiem”. Likt vidū punktu negribējās, tā radās ideja par tēmturi. Manuprāt, ļoti precīza, drusku šodienīga.
– Uzmanību tēmturim saasina arī skatītāja iepriekšējā pieredze ar jau vizuāli un skaniski intriģējošo “Karlsons lido…”.
– Tolaik vienu rītu man ienāca prātā, cik skaisti pie Operas nama sienas izskatītos reklāmkarogs ar uzrakstu Juris Karlsons. “Karlsons lido…”. Toreiz nemaz vēl nebiju domājis par tādu baletu, taču kādā sarunā nevilšus izmetu domu Operas vadītājiem. Viņi uzreiz – jā, raksti augšā! Nokļuvu sprukās. Bija jāraksta. Bet šoreiz bija citādi. Jau vairāk kā pirms diviem gadiem Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis un Nacionālās operas un baleta direktors Zigmars Liepiņš man piedāvāja rakstīt baletu “Skroderdienas Silmačos”. Teicu – nē, nekādā gadījumā, jo Silmači – tas ir tik populāri, stāstiņš tik apnicis, un kādēļ vēl dejas valodā veidot izrādi pēc lugas, kuru visi zina no galvas… Taču, pārlasot vēlreiz Blaumaņa lugu, sapratu, ka varētu uzrakstīt baletu par Antoniju, vienas sievietes alkām pēc īstas, lielas mīlestības. Un, tā kā Blaumanis man liekas ļoti latvisks, dramaturģiski tuvs – arī mans pirmais, savulaik pat viesizrādes Maskavā teātrī “Boļšoj” piedzīvojušais balets Aleksandra Lemberga horeogrāfijā tapis pēc Blaumaņa darba “Ugunī” – man pašam sāka likties, ka būtu interesanti atklāt Antonijas likteni, jo viņas drāma ir cilvēciski ārkārtīgi interesanta un būs mūžīga visos laikos. Tā Operas vadībai sacīju, ka rakstīšu tikpat kā citu lugu un cita tipa baletu. Tomēr vienojāmies, ka “reklāmas pēc” un saistībā ar Skroderdienām publikas uztverē tomēr būtu labi saglabāt sakarību ar Blaumaņa darbu, un tā vienā vakarā man atnāca ideja par tēmturi un baleta nosaukumu “Antonija#Silmači”.
– Tas laikam tomēr liels pluss baletam, ja skatītāji var koncentrēties tikai uz ķermeņa valodu, deju, nav pat programma jālasa, jo pašu stāstu mēs būtībā zinām.
– Varu izstāstīt anekdoti no dzīves. Esam ļoti labi draugi ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, ar kuru kopā veidojām arī “Karlsons lido…”. Man šķiet, šis būs trešais vai ceturtais Silmaču iestudējums viņa mākslinieka dzīvē. Un tā kārtējā Silmaču pirmizrāde Nacionālajā teātrī, zāle pilna, veras priekškars, un pēkšņi divas Mārtiņam priekšējā rindā sēdošas kundzes vienā balsī diezgan skaļi iesaucas: bet krāsns nav pareizā vietā! Kā saprotat, latviešiem par Silmačiem zināms absolūti viss – teksts, scenogrāfija… Visi visu zina, izņemot tos, kas iestudē izrādi vai spēlē tajā. Bet tā pie latviešiem ierasta lieta arī citās jomās… Būtībā libretu var veidot no jebkura literāra darba, bet lugā ir tādas lietas, kuras baletā parādīt ir ļoti komplicēti. Piemēram, pirmajā ainā trīs dāmas – Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene, nekādas vecenes, bet kaimiņienes, foršas sievas spēka gados – tenko par to, ka, lūk, Antonija, braucot uz gadatirgu, par kučieri paņēmusi Aleksi, abi palikuši krogā… Bet kā lai to izstāsta baletā, piemēram, cilvēkam, kurš atbraucis no Berlīnes un neko nezina no Blaumaņa lugas?
Pats būtiskākais bija atrast Antonijas dramaturģisko kodolu un izveidot apkārt esošo, kā šodien teiktu, sociālo situāciju. Un tad man radās doma izmantot intonācijas no Aleksandra Būmaņa (1902. gadā pirmo reizi spēlētās Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” mūzikas autors. – V. K.) mūzikas, lai šīs alūzijas kalpotu kā maza atslēdziņa lugas un tās iestudējumu zinātājiem.
– Tātad baleta mūzikā saklausīsim pazīstamos motīvus?
– Un ne tikai no Būmaņa. Bet visu jau atklāt nevajag. Turpinot par baleta dramaturģijas kodolu – tā ir Antonijas iekšējās pasaules drāma – no krogus ainas caur vairākām Silmaču saimnieces vīzijām un pārdzīvojumiem līdz pat lugas finālam. Tāpat nedrīkstēju pazaudēt Dūdara līniju, šo jaunības mīlestību, vien uz laiku noslēpušos Antonijas dvēselē. Visa baleta ekspresija pazūd brīdī, kad Aleksis paziņo Antonijai traģisko vēsti par atteikšanos no kāzām. Tālumā skan Līgo nakts dziesmas, bet šajos lielajos mīlestības svētkos Antonija ir viena. Fināls veidots kā milzu virpulis, kas beidzas nevis ar kāzu valsi, bet Antonijas alku – varbūt, varbūt – piepildījumu. Un visam apkārt laiku pa laikam virpuļo mums zināmie iemīļotie personāži – Rūdis, Kārlēns, Ieviņa, Ābrams un Joske, un Zāra… Un, protams, pa vidu uzsprāgs jau arī krāsns.
– Vai Blaumanis par šīm alūzijām un vīzijām nebūs uz jums dusmīgs?
– Pienāks laiks, varēšu pajautāt (pasmaida). Bet ceru, ka ne.
– Daudzi varbūt nezina, ka arī pats jaunībā esat mēģinājis apgūt baletu.
– Tiesa, līdz mana veselība strikti pateica, ka ar šo nodarbi nesadzīvos. Trīs gadus Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā mācījos vienā klasē ar vēlāk pasaules slavu ieguvušo Mihailu Barišņikovu. Tolaik bijām labi draugi. Pirms kāda laika, kad viņš ieradās Rīgā, biju Mūzikas akadēmijas rektors. Ejot pa augstskolas gaiteni, nāk pretī mana sekretāre pelēkā sejas izteiksmē. Noticis kas traģisks? Bet viņa – pie jūsu durvīm sēž Barišņikovs! Nu un? Tūlīt nākšu. Sekretāre vēlreiz – pie jūsu durvīm sēž Ba–riš–ņi–kovs! Protams, lielākajai Latvijas sabiedrības daļai viņš ir leģendāra personība un mūsu draudzība maz zināma. Mums toreiz bija brīnišķīga tikšanās, kādreizējais skolasbiedrs atcerējās tik daudz sīkumu par mūsu kopīgo bērnību, kurus jau biju aizmirsis. Viņš atminējās, kāds bija mans suns, kāda maniem vecākiem māja, kāds dārzs, kādas žaketes, būdams drēbnieks, man bija sašuvis mans tēvs. Nu kā, piecpadsmit vai vairāk reizes apbraukājot apkārt pasaulei un ierodoties Rīgā, to visu var atcerēties? Jā, viņš sacīja, es to varu, atminos.
– Vai, baleta iemaņas kaut cik apguvušam, jums, komponējot baletu, acu priekšā ataust arī kustības, horeogrāfija?
– Lai cik komiski izklausītos, esmu šo baletu par Antoniju uzvedis jau piecsimt reižu. Jo baletu nevar rakstīt vienkārši kā “baltu” mūziku, tur jāredz tēli, dramaturģija, attiecības, konflikts un atrisinājums. Kā Vāgnera operā.
– “Antonija#Silmači” horeogrāfs ir Aivars Leimanis, un tas vedina domāt, ka balets veidots vairāk klasiskā manierē.
– Tāpat kā jebkurā mūsdienu mākslā, arī šajā baletā šodienīgais un klasiskais būs sintēzē. Tas visu padara muskulatūrāku un plastiskāku. Ar Aivaru Leimani strādājām rokrokā, ejot cauri mūzikai pa taktij – burtiski vai ar hronometru. Leimanis bieži vaicāja – kas notiek šeit, un kas šeit? Vecos laikos bija tā – komponists uzraksta tā dēvēto klavierizvilkumu, lai koncertmeistars var spēlēt klavieres un horeogrāfs mēģināt. Bet Aivars Leimanis jau iepriekšējā baletā man pateica – nekādus klavierizvilkumus, zinu, cik ļoti tie atšķirsies no orķestra skanējuma. Tā nu es uzreiz rakstu orķestra partitūru ar visām instrumentācijām un, kad pirmais cēliens gatavs, pie tā var ķerties horeogrāfs, bet es rakstu nākamo.
Baletu kopumā pabeidzu pērn 26. augustā.
– Kā tik precīzi var atcerēties datumu?
– Jo pēc tam biju pilnīgi sabrucis un jutos kā Sahāras tuksnesis. Divus mēnešus man fiziski nebija spēka, domāju, varbūt vairāk savā mūžā neko arī nevarēšu uzrakstīt…
– Vai un cik liela teikšana baleta komponistam ir galveno varoņu atveidotāju izvēlē?
– Tas ir horeogrāfa ziņā, bet vēl nebiju pavaicājis Aivaram Leimanim, kas varētu dejot Antoniju, kad jau, mūziku rakstot, man acu priekšā bija Elza Leimane. Domāju, tieši kā viņai radīts darbs. Arī otrā sastāva dejotāja Viktorija Jansone ir lieliska, Aleksis būs Artūrs Sokolovs.
– Un Rūdi atveidos nupat zelta medaļu baleta konkursā Keiptaunā Dienvidāfrikā izcīnījušais Kārlis Cīrulis.
– Dejos vēl daudzi jauni dejotāji, kuru uzvārdus nezinu, bet, cik esmu redzējis mēģinājumos, atraktīvi un asprātīgi. Aivars Leimanis horeogrāfiju veidojis tā, ka katram baleta numuram ir savs iekšējs stāsts. Un es no savas puses esmu centies, lai, kaut arī centrālā līnija ir ļoti dramatiska, pat traģiska, mūzika kopumā nebūtu tikai šajā toņkārtā. Baletam būs arī divi diriģenti – pirmizrādē Mārtiņš Ozoliņš, vēlāk izrādes pārņems Jānis Liepiņš. Te tāds paradokss, ka kādreiz Jānis Liepiņš kā students mācījās pie manis instrumentāciju, bet tagad viņš šķirsta manu partitūru. Vienā mēģinājumā mums bija ļoti interesanta saruna. Jānis saka – vai drīkstu jautāt – te vienā vietā tā instrumentācija patiešām ir tā, kā rakstīts? Mēģinu viņam oponēt, man liekas, jā… Tas jau tāds humors, jo visas šīs lietas ir ļoti subjektīvas. Pirms gadiem saucu – Jāni, vai jūs rīt nāksiet uz nodarbību, bet šodien saku – maestro, paldies, ka diriģējat manu baletu. Tāpēc kolēģiem atgādinu, ka ar studentiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo pēc dažiem gadiem viņi rakstīs recenzijas par jūsu simfonijām.
– Un ja es lūgtu jums īsu recenziju par uzvedumiem Operas un baleta teātrī?
– Man ļoti patika opera “Fausts”. Izcili. Par spīti pretrunīgām atsauksmēm, man interesanta likās arī opera “Izvirtības hronika” – gan sarežģīta, taču atstāja labu iespaidu ar asprātīgo grotesku. Biju pat pārsteigts.
– Tā kā balets “Antonija#Silmači” ietverts valsts simtgades zīmē, kurus simtgades kultūras notikumus gaidāt ar vislielāko interesi mākslinieciskā aspektā?
– Kulminācija varētu būt Dziesmu svētki. Mazliet nojaušu, kas skanēs, jo man arī ir gods būt viena Noslēguma koncertā atskaņojama darba autoram (programmā iekļauta latviešu tautasdziesma Jura Karlsona apdarē “Ūdens sauca, akmens vilka”. – V. K.). Tas, protams, būs ļoti emocionāls mirklis. Dziesmu svētki stāv pāri visam. Bet daudzus nelielākus, kaut gaumīgus, taču sadrumstalotus pasākumus, kas nepārtraukti tiek veltīti simtgadei, jau pašā sākumā vajadzēja apvienot vienā nopietnā lietā – uzbūvēt Rīgā sengaidīto jauno koncertzāli. Lai cik radoši pievilcīgi būtu daudzie sarīkojumi, tie izskan un izgaist mirkļa pārdzīvojumā, bet koncertzāle būtu liela un paliekoša vērtība uz mūžu.
“Antonija#Silmači”, balets Latvijas Nacionālajā operā un baletā
* Horeogrāfs Aivars Leimanis, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Jānis Liepiņš, komponists Juris Karlsons, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
* Lomās: Antonija: Viktorija Jansone, Elza Leimane;
Aleksis: Arturs Sokolovs, Viktors Seiko; Elīna: Alise Prudāne, Elīna Agajeva; Pindacīša: Viktorija Jansone, Vanda Visnape-Trocjuka, Laine Paiķe; Ieviņa: Jūlija Brauere, Paulīna Druka; Bebene: Annija Kopštāle, Ieva Rācene; Tomuļmāte: Vanda Visnape-Trocjuka, Anna Russke; Dūdars: Antons Freimans, Raimonds Martinovs u. c.
* Izrādes: 13. (pirmizrāde), 14., 21. aprīlī, 11. maijā.
