Foto: LETA

Kārlis Vērdiņš

Daugavas kreisajā krastā

No attāluma viss liekas tik skaists –

uz katra torņa apzeltīts gailītis,

Vanšu, Akmens un Dzelzceļa tilti

skaisti kā tavi klasesbiedri

izlaiduma kopīgā bildē,

skaisti kā viss, kas tavā dzīvē

ienāk par naga platuma tiesu.

Cik tad ilgi pretējā krastā

sēdēsi, sapņaini vērdamies upē –

aprīs tevi kāds daudzstāvu nams,

aizsegs šo skaisto panorāmu,

lietas un cilvēki tuvosies tev,

augs arvien lielāki viņu apveidi,

mūžīgā tuvplānā apskaus tevi.

Katru poru uz viņu ādas,

katru švīku uz iepakojuma

rādīs un skaidros gari un plaši.

Apvainosies, ja neklausīsies,

raustīs aiz rokas, ja neskatīsies,

un, ja tu ko vēlēsies iebilst,

aizbāzīs tavu muti ar skūpstu.

Naids

Mīlestība mani uzšūpoja augstu

un tad kā sniega piku

no kalna laida.

Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk

aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,

noglāstīt galvu ik bērnam,

kas mazliet sirsnības gaida,

sešas melnas govis izslaukt ik rītu

aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.

Nedrīkst prātā turēt ne domu,

pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.

Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt

aiz naida.

Naida tabletes riju,

naida pilienus dzeru

un gūžā man injicē naidu.

Bet mīlestībai ir savi plāni,

naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,

jo vairāk mīlestības no manis tek.

Es riju naidu kā slieka zemi,

mīlestībā peldos,

naids manī deg.