– Jaunākais krājums bija tik noslīpēts, tik izjusts, ka vismaz man nebija nekādu šaubu, ka tieši tu saņemsi balvu. Grūti iedomāties, ka iespējams radīt vēl labāku dzeju. Vai jūties iekāpis dzīva klasiķa statusā? 0
– Es domāju, klasiķi ir tie, kas rada nacionālo literatūru. Tie, kas raksta šodien… protams, var teikt, ka viņi uztur nacionālo literatūru, veido daļu no latviešu literārās kultūras, bet man liekas, nevienai šā laika grāmatai nebūs tik milzīgas lomas un iespaida kā 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses rakstnieku darbiem, kas izveidoja latviešu literatūru. Tāpēc es par šādiem apzīmējumiem nemaz nedomāju un neiespringstu.
– Es gan pieļauju, ka tā laika dzejnieki arī par sevi īsti nedomāja šajā statusā – nu, varbūt izņemot Raini…
– Jā, bet Alunāna, Pumpura vai Ausekļa, vai Valdemāra laikā nepavisam nebija pašsaprotami tas, ka latviešiem varētu būt sava literatūra. Viņi bija reāli panki, kuri centās vāciešiem pierādīt, ka latvieši nav tikai zemnieki, ka latviešiem var būt viss tas pats, kas citiem. Tagad, lai nu kāda būtu politiskā situācija, tas nevienam nav jāpierāda.
– Un tomēr: šis latviešu valodas uzturēšanas process joprojām ir ļoti aktuāls, jo daļa cilvēku izvēlas lasīt grāmatas oriģinālā un nesaprot, kāpēc nepieciešams tās tulkot latviski.
– Tulkošana, man liekas, vispār ir ļoti svarīgs darbs, jo ļauj lasīt mums lietas, ko mēs citādi nevarētu izlasīt. Svešvalodas – tas parasti nozīmē angļu un krievu, bet arī citās valodās top interesantas grāmatas, par kurām nereti pat neuzzinām. Grūti iztēloties cilvēku, kurš spētu izlasīt “Eddas dziesmu” un Korānu oriģinālā, un pa vidu vēl Selīnu…
