Žurnālu “Mājas Viesis” vērtē aktieris KĀRLIS TOLS 0
“Vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo?” – “Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām.” – “Būtiskais nav acīm saredzams…” Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka līdzība “Mazais princis” daudziem ir kļuvusi par ētikas ābeci, ko gandrīz visu iespējams izrakstīt citātos par draudzību, mīlestību un atbildību.
– Māksla nav didaktika, tā neaudzina, bet liek cilvēkam, identificējoties, piemēram, ar izrādes varoņiem, apjaust savu būtību un sūtību, – pārdomās dalās šā gada Latvijas Kultūras akadēmijas Aktiermākslas kursa absolvents Kārlis Tols. Latvijas Jaunatnes teātrī ir tapusi Jura Kulakova muzikālā izrāde pēc Sent-Ekziperī pasakas motīviem, kur režisors Jānis Mūrnieks Kārlim ir uzticējis iejusties titullomā.
– Šo darbu es zinu ļoti labi, esmu to lasījis oriģinālā, jo mācījos Rīgas Franču licejā. Pieaugušam skatīt pasauli bērna acīm ir sarežģīti, bet interesanti… Esmu pateicīgs savai vecmāmiņai, kas man mācīja tautasdziesmas, māmiņai Ilzei un tētim Armandam, kas ieveda mani mākslas pasaulē. Atceros, bērnībā gribēju kļūt par vilciena vadītāju, vēlāk mani ieinteresēja vēsture, pat olimpiādēs sekmīgi piedalījos… Varbūt tādēļ liktenis man vēlāk lika iejusties vēsturiskas personas tēlā – monoizrādē “Nakts pēc kāzām” tēlot Gēbelsa sievu…
Kārlis Tols spriež, ka šī izrāde būtībā ir par ideoloģijas saindētas personas traģēdiju:
– Pavadot dzīves pēdējās dienas pazemes bunkurā Berlīnes centrā, Gēbelsa sieva atskatās uz savu dzīvi un tās ideāliem… Ar šo izrādi es vēlos atklāt, kas notiek ar cilvēka apziņu, kas bijusi pakļauta spēcīgai ideoloģijas ietekmei. Kā šķietami pievilcīga, visnotaļ inteliģenta un pat ar savdabīgu humoru apveltīta dāma spēj izdarīt šausminošu noziegumu – noindēt savus bērnus. Viņu droši varētu dēvēt par 20. gadsimta Mēdeju.
IZLASĪJU
4. septembra “Mājas Viesī” izlasīju Brigitas Ektermanes rakstu “Akas zīme – jauns sākums”. Ceļā uz nākotni noder tautas senatnes gudrības.
Sajūsmināja Vijas Beinertes “Prieks radīt” – saruna ar gleznotāju Džemmu Skulmi, kas atgādina, ka māksliniekam allaž jābūt radītājam.
Kā lai neizlasa Ilzes Vītolas rakstu “Meklē bārdainus un garmatainus”– stāstu par “Zelta zivtiņas” reklāmas puišiem, ko redzam televīzijā vai ik vakaru. Amizanta sakritība radījusi veiksmīgu iznākumu.
PIEREDZĒJU
+ Tikko biju Raiņa bērnības un jaunības vietās Tadenavā, Randenē, Berķenelē, kur publikai lasīju Raiņa dzeju, vēstules un dienasgrāmatas. Atpakaļceļā uz Rīgu uznāca negaiss un braucējiem kļuva neomulīgi… Un tad mēs visi sākām dziedāt, un drūmums izzuda, kā ar roku noņemts. Tas bija jauks brīdis!
– Žēl, ka vairākums ļaužu dzenas tikai pēc izdevīguma, naudas… Zūd garīgums, aicinu biežāk izjust mākslas brīnumu, jo “īsti mēs redzam tikai ar sirdi”.
PLĀNOJU
27. septembris
Uz koncertzāles “Rīga” skatuves spēlēšu Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazo princi”.
30. septembris
Klāt teātra festivāls “Patriarha rudens”, un Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā rādīšu savu monoizrādi “Nakts pēc kāzām”.
3. oktobris
Dabas burvību un enerģētisko jaudu centīšos gūt Pokaiņos un pie Ķeveles avotiem.
