Kārlis Streips: “Zaļo zemnieku kontekstā joprojām atvērts jautājums par Puzes ķeizaru…” 0
Autors: Kārlis Streips
Viens, kas man patika jaunievēlētā valsts prezidenta Edgara Rinkēviča teiktajā pēc ievēlēšanas brīža, bija atzinums, ka viņš ievelēts laimīgā un priecīgā laika posmā starp bronzas medaļām Pasaules ledus hokeja čempionātā un 27. latviešu dziesmu un 17. deju svētkiem.
Pagājušā nedēļa nudien sākās eiforijā par Latvijas valstsvienības uzvaru bronzas medaļu spēlē Tamperē Somijā, lai gan darvas karoti mutei pielika Saeimas vēlu svētdien naktī pieņemtais lēmums par brīvdienas izsludināšanu nākamajā dienā par godu medaļu izcīnīšanai. Tas bija visnotaļ haotisks process, bet prieks par pirmo reizi, kad latvieši starptautiskajā hokeja čempionātā bija uz pjedestāla, varēja būt un bija neviltots. Dziesmu svētki savukārt sāksies 30. jūnijā un turpināsies līdz 9. jūlijam.
Par Rinkēviča kunga ievēlēšanu plašāk rakstīju komentārā, kas LA.LV portālā publicēts 31. maijā. Šo jauno komentāru vēlos veltīt vēsturei, jo tieši šajās dienās ir trīs gadadienas – viena pusapaļa un divas apaļas, par kurām vērts paspriest tālāk.
Tā pirmā ir tā pusapaļā. 1988. gada 1. jūnijā, tātad – pirms 35 gadiem sākās grandiozi nosauktais Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos.
Īstena zvaigzne tur bija mākslas vēsturnieks, publicists un ārlietu speciālists Mavriks Vulfsons, kurš atklātā tekstā un dažādu Latvijas PSR grandu klātbūtnē paziņoja, pirmkārt, ka Latvija bija militāri okupēta valsts un nevis tāda, kura atbilstoši Maskavas historiogrāfijai, Padomju Savienībā bija iestājusies brīvprātīgi. Un, otrkārt, ka laikā pirms 2. pasaules kara Staļina un Hitlera ārlietu ministri parakstīja neuzbrukšanas līgumus, kuriem bija slepeni protokoli, kuros abi rīkļu rāvēji paredzēja Eiropas pārdalīšanu pēc kara beigām. Padomju savienība allaž to bija noliegusi, bet Vulfsona kungs attiecīgos protokolus bija redzējis un klātesošajiem varēja nolasīt priekšā.
Šo pasākumu var nudien uzskatīt par vienu no tautas atmodas pirmajiem signāliem. 1988. gadā PSRS līdera Gorbačova principi par atklātību un pārkārtošanos bija pāris gadus veci. Rezolūcijā, kādu Radošo savienību plēnumā pieņēma delegāti, bija rakstīts, ka pasākums “demonstrēja republikas mākslinieciskās inteliģences augsto sociālās aktivitātes līmeni un pilsonisko ieinteresētību pārkārtošanās revolucionārā rakstura padziļināšanā.” Tur mesli maksāti gan PSRS pirmsākuma revolūcijām, gan arī Gorbačova paziņojumam par pārkārtošanos jeb perestroiku.
Latvijas Tautas fronte dibināta tikai tā paša 1988. gada oktobrī. Taču ar visu “revolucionārās pārkārtošanās” attieksmi nevaram pārāk zemu novērtēt inteliģences lomu attiecīgās augsnes sagatavošanā. Pirms kāda laika to pat atzina cilvēks, kurš visvairāk centās novērst Latvijas neatkarības atjaunošanu Alfrēds Rubiks: “Es piekrītu Marksam, kurš teica, ka strādnieki paši nevar izstrādāt savu teoriju, viņiem ir jāstrādā; ideoloģijas formulēšana ir inteliģences uzdevums.”
Otri divi notikumi, par kuriem šonedēļ vēlos parunāt, ir savstarpēji saistīti. Pirmkārt, 1993. gada 1. jūnijā bija pēdējā kārtējā plenārsēde Latvijas Republikas Augstākajai Padomei. Tā ir tā padome, kura ievēlēta 1990. gada pavasarī ar cerību, ka Latvijas Tautas frontei izdosies izcīnīt pietiekami lielu vairākumu, lai labotu Latvijas PSR konstitūciju, pieteiktu Latvijas neatkarību, un uzsāktu pārejas periodu līdz neatkarības patiesai atgūšanai. Izdevās. 138 no 210 deputātiem nobalsoja par, viens atturējās un pārējie procesu boikotēja.
Bastošana no Augstākās padomes sēdēm turpinājās aizgūtnēm vien. Minētajā 1. jūnijā, kad bija padomes pēdējā sēde, sākotnēji konstatēts, ka piereģistrēti bija 112 deputāti. Nudien opozīcijas ļaudis bieži vien turpināja procesu boikotēt. Iespējams tieši tāpēc šīs pēdējās plenārsēdes stenogrammā nav atrodams neviens gadījums, kurā kāds no AP deputātiem būtu runājis krievu valodā. Agrāku sēžu atreferējumos, tajā skaitā tad, kad pieņemta jau minētā neatkarības deklarācija, svešvalodas lietošana bija visnotaļ ierasta lieta.
Savā pēdējā plenārsēdē Augstākā padome izskatīja visvisādus jautājumus, tajā skaitā par rektora iecelšanu Latvijas Medicīnas akadēmijā, par pensijām, par zemesgrāmatu nodaļām, par attiecībām ar Krieviju, kā arī un pat par Āraišu ezerpili. Daudz apspriežama todien bija. Bija sesija no rīta un sesija vakarā, kuru AP priekšsēdētāja vietnieks uzsāka ar vārdiem “lūdzu, informācijai reģistrēsimies, jo alus un pīrādziņi tiks izsniegti tikai tiem, kas pašlaik reģistrējas.” Piereģistrējās tikai 53 “gudrās galvas,” bet Krastiņa kungs prognozēja, ka “vairāk sanāks.” Pirmajā balsojumā vakara sesijā rezultāts bija 77 par, divi pret, četri atturējās, tātad kopumā 83. Joprojām visai tālu no 210, bet labāk nekā 53.
Augstākajai padomei vēl priekšā bija ārkārtas sēde 5. jūlijā. Tā bija tā diena, kad AP pabeidza savu darbu un atslēgas namam Jēkaba ielā Vecrīgā atdeva 5. Saeimai. Tā ir trešā gadadiena, kuru šonedēļ apspriest. 1993. gada 5. un 6. jūnijā bija 5. Saeimas vēlēšanas. Gados jaunākiem lasītājiem atgādināšu, ka piektās tāpēc, ka pirmās brīvvalsts laikā parlamenta vēlēšanu bija četras. Tāpēc ka Latvija neatkarību atjaunoja kā reiz neatkarīga un nevis kā jauna valsts, pirmās vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas bija piektās.
5. Saeimas vēlēšanas izcēlās gan ar partiju skaitu, kuras tur piedalījās, gan arī ar vēlētāju līdzdalību. Tobrīd tauta jau bija piedalījusies trīs vēlēšanās ar vairāk nekā vienu kandidātu. 1989. gada pavasarī ievēlēti Latvijas PSR pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā. Norādot uz Tautas frontes plašo spēku, 40 deputāti no 52, kādi ievēlēti no mūsu republikas, darbojās frontes programmas ietvaros. Tā paša gada decembrī bija pašvaldību vēlēšanas, kurās Tautas frontei izdevās gūt vairākumu, lai gan tikai divu balsu vairākumu Rīgas domē. Rīgā 1989. gadā tikai 36,5% iedzīvotāju bija latvieši. Arī tas bija pamatīgs sasniegums. Un tad vēl 1990. gada pavasarī jau minētās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas ar atkal veiksmīgu rezultātu.
5. Saeimas vēlēšanās sarakstus iesniedza 23 partijas. Redzamākā bija partija Latvijas Ceļš, kura procesā startēja ar tā dēvēto “sapņu komandu.” Latvijas PSR pārstāvēja milzīgi populārais Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kamēr trimdas kopienu pārstāvēja Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītājs Gunārs Meierovics. Meierovica pāris dienas pēc tam, kad 5. Saeima ķērās pie darba, piedalīsies pirmajās valsts prezidenta vēlēšanās kopš neatkarības atjaunošanas. Viņš startēja kā pirmskara Latvijas leģendārā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica dēls, taču vēlēšanās arī piedalījās pirmskara Latvijas leģendārā “vadoņa” Kārļa Ulmaņa radinieks ar vārdu Guntis Ulmanis. Tas pēdējais uzvārds vēlēšanās pārtrumpoja to pirmo. Vēlēšanās arī piedalījās cits emigrācijas latvietis Aivars Jerumanis. Viņš pēc neveiksmes apvainojās tik ļoti, ka viņš nolika mandātu 5. Saeimā un devās atpakaļ pāri okeānam.
5. Saeimas vēlēšanas tāpat kā vēlēšanas pirmskara Latvijā ilga divas dienas 5. un 6. jūnijā pirms tiem 30 gadiem. Uz iecirkņiem to divu dienu laikā devās 89,9% Latvijas balsstiesīgo. Pērn 14. Saeimas vēlēšanās tādu bija 59,41%. Tas tapa uzskatīts par lielu sasniegumu, jo 13. Saeimas vēlēšanās četrus gadus pirms tam piedalījās vien 54,56%, bet 2019. Eiropas vēlēšanās patiešām nožēlojami 33,53% balsstiesīgo. Pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas vēlētāji nudien gribēja piedalīties savu pārstāvju ievēlēšanā. Līdzīgi bija pirmās brīvvalsts periodā. 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gada oktobrī piedalījās 82% ar kapeikām. Otrajās vēlēšanās trīs gadus vēlāk vien 74,9 procenti.
Latvijas ceļš 5. Saeimas vēlēšanās izcīnīja 32,41% balsu un 36 mandātus Saeimā. Laikā kopš tam nevienai citai partijai nav atradies tik liels procents un tik liels vietu skaits. Otrajā vietā 1993. gadā bija Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība (LNNK), kura mūsdienās ir daļa no Nacionālās Apvienības. LNNK saņēma 13,35% balsu un 15 mandātus. Trešajā vietā bija mūsdienu Saskaņas Sociāldemokrātiskās partijas priekštece Saskaņa Latvijai – 12% balsu un 13 mandātu, te piebilstot, ka vēlēšanās arī piedalījās partija Līdztiesība, kuru veidoja opozicionāri no vecās Augstākās padomes. Tā saņēma 5,76% balsu un septiņus mandātus. Tāpat LNNK konkurēja pret vēlēšanu apvienību Tēvzemei un Brīvībai – 5,35% balsu un seši mandāti. Pie mandātiem 5. Saeimas vēlēšanās arī tika Latvijas Zemnieku savienība (12), Latvijas Kristīgo demokrātu savienība (6) un Demokrātiskā centra partija (5 mandāti).
15 citas partijas togad palika kandidātos, tajā skaitā tā partija, kura pirmskara Saeimas vēlēšanās allaž guva visplašāko atbalstu no tautas. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) pirmajās Saeimas vēlēšanās 1922. gadā izcīnīja 38,7% balsu un 30 mandātus. Ar vienu īslaicīgu izņēmumu pirmā neatkarības perioda laikā partija nekad nebija valdošā koalīcijā, lai gan visās četrās Saeimās tai tika uzticēts Saeimas priekšsēdētāja amats. Šajā ziņā tā līdzinājās mūsdienu Saskaņai – koalīcijā un valdība nekad, bet vienmēr vieta parlamenta prezidijā. 5. Saeimas vēlēšanās “sociķi” saņēma vien 0,66% balsu. 7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā 12,81% balsu un 14 mandāti. Kopš tā laika partija ir piedalījusies sešās no septiņām vēlēšanām, izņēmumam esot 12. vēlēšanas 2014. gadā, un nekad tā nav spējusi pārspēt 5% barjeru, nedz arī tos 2%, kas vajadzīgi, lai tiktu pie valsts finansējuma. Veiksmīgāka partija bija pašvaldību vēlēšanās ar 11 mandātiem Rīgas domē 1997. gadā un tad 14 mandātiem 2001. gadā, kad par pilsētas mēru kļuva LSDSP granda Jura Bojāra dēls Gundars Bojārs. 2005. gada pašvaldību vēlēšanās partija izcīnīja septiņus mandātus, bet četrus gadus vēlāk rezultāts bija vien 1,24%, lai gan Daugavpilī LSDSP tika pie gandrīz 30 procentiem balsu un pieciem no 15 mandātiem. 2013. gadā LSDSP Daugavpils domes vēlēšanās nepiedalījās. Pēdējoreiz, kad bija pašvaldību vēlēšanas, tas bija 2021. gadā, un “sociķi” dabūja 9 no 15 mandātiem Olaines novadā un divus no 15 Preiļu novadā, bet ar to arī viss bija pateikts. Tāds statuss, kāds LSDSP bija pirmskara Latvijā, nav atgūts nekad.
Vēl piebildīšu, ka sarakstu uz 5. Saeimas vēlēšanām arīdzan sagatavoja Latvijas Tautas fronte ar aizejošo premjerministru Ivaru Godmani kā galveno kandidātu. Godmaņa kungs būtu varējis pievienoties Latvijas ceļam, uz kuru pārcēlās visai ievērojams skaits Tautas frontes Augstākās padomes locekļu skaits. Viņš paziņoja, ka vēlas saglabāt lojalitāti organizācijai, kura viņu izvirzīja premjerministra amatam. LTF saraksts 1993. gada 5. un 6. jūnijā sakasīja kopā vien 2,62% balsu. Tā teikt, moris savu bija padarījis, un moris varēja iet.
Nākamajos 30 gados esam Saeimu vēlējuši deviņas reizes. Patlaban mums ir likumdevējs, kurā, iespējams, briest ievērojamas pārmaiņas sakarā ar valdošo koalīciju un opozīciju. Pagājušajā piektdienā ministru prezidents Krišjānis Kariņš sāka konsultācijas, vispirms ar pašreizējiem koalīcijas partneriem Apvienoto Sarakstu un Nacionālo apvienību. Tās abas ir teikušas, ka esošā koalīcija ir laba un neviens cits klāt nav vajadzīgs. Atšķirībā no šīm partijām, Zaļo uz zemnieku savienības un Progresīvo deputāti visi pēc kārtas pagājušajā nedēļā nobalsoja par Kariņa kunga pārstāvētās Jaunās Vienotības kandidātu valsts prezidenta amatam. Abos gadījumos droši vien ar domu, ka tāpēc premjers būs pielaidīgāks par attiecīgo spēku uzņemšanu koalīcijā. Zaļo zemnieku kontekstā joprojām atvērts jautājums par Puzes ķeizaru, ar kuru ZZS deputātiem ir Stokholmas sindroma attiecības un kura dēļ tie visu 13. Saeimas sasaukuma laiku un līdz šim arī 14. Saeimā ir dirnējuši opozīcijā. Laiks rādīs, ko premjers galu galā sarunās. Par to līdz ar to – citureiz.
