Kārlis Streips: “Vismaz manās acīs trīs gadus vecs bērns nekad nebūs klasificējams kā terorists un vienalga, kur viņš dzīvo un kāda ir viņa ģimene” 0
Komentāra publicēšanas dienā 7. oktobrī ir pirmā gadadiena tai dienai, kad Hamās teroristu organizācija iebruka Izraēlas dienvidos, noslaktēja gandrīz pusotru tūkstoti cilvēku, sagrāba pāris simtu gūstekņu un tad pazuda Gazas joslas labirintos.
Tas bija briesmīgs noziegums, un nevienā mirklī negribu apgalvot, ka Izraēlai nav tiesību aizstāvēt sevi un savu drošību. Taču man jau labu laiku ir licies, ka reakcija pret notikušo ir bijusi tik ārprātīga, ka apgalvot, ka Izraēla ir vienīgais upuris šajā stāstā, ir nonsenss.
To rakstu tāpēc, ka Feisbukā man ir kontakti ar diezgan daudziem cilvēkiem, ar kuriem es savulaik gāju skolā, un tā sanāca, ka es uzaugu priekšpilsētā, kur bija ļoti daudz ebreju. Līdz ar to arī skolā viņi bija vairumā. Apguvu visas ebreju svētku dienas un varēju priecāties tajos gadījumos, kad skolasbiedriem ebrejiem bija jābadojas, bet man tā vienkārši bija brīvdiena.
Pāris dāmas no šīs kompānijas katru reizi, kad esmu rakstījis kaut ko negatīvu par to, kas patlaban notiek Tuvajos Austrumos, brēc, ka es antisemīts, es Izraēlas ienaidnieks, es neko nesaprotu par ebrejiem un viņu vēsturi, esmu sarijies Padomju savienības (!) un mūsdienu Krievijas propagandu u.tml.
Šo dāmu domāšanā ir sākumā minētais Hamās uzbrukums, un nekas cits viņām nav svarīgs. Pieļauju, kad saiti uz šo tekstu ielikšu Feisbukā, viņas to pārtulkos ar Google vai citas sistēmas palīdzību, un tad droši vien atkal nāksies uzklausīt minētos apgalvojumus un apvainojumus.
Jo man šajā lietā pāris lietas ir skaidras. Tas, kas pēdējā gada laikā ir noticis Gazā, nav citādi klasificējams kā genocīds. Gaza ir slēgta josla, un tur nepārtraukti ir notikusi bombardēšana. Desmitiem tūkstoši cilvēku, tajā skaitā ļoti daudz bērnu, ir gājuši bojā.
Tie, kuri nemira tāpēc, ka uz mājas uzkrita bumba (bumba, kuru Izraēla, starp citu, gandrīz noteikti saņēma no Amerikas; arī Amerikai šajā stāstā nav bez grēka), ir bijuši spiesti mukt no vietas uz vietu, bet slēgtā zonā patiesībā nav kur mukt. Izraēla ir lielākoties bloķējusi izmisīgi svarīgas un vajadzīgas humanitāras palīdzības ievešanu Gazā.
Gazas joslā ir bads, un tur ir parādījušās visādas infekciozas slimības, jo higiēnas un veselības aprūpes sistēma Gazā principā ir sagrauta pavisam.
Tajā skaitā atrasti bērni ar poliomielītu, kas jau vairākus gadu desmitus uzskatīts par izskaustu slimību, jo pret to ir efektīva vakcīna.
Apkarotā teritorijā, lieki teikt, vakcinācija nav pats pirmais, par ko cilvēki domā. Reiz uzradās pirmā meitene ar poliomielītu, konfliktā iestājās pauze, kuras laikā attiecīgie speciālisti metās vakcinēt tik daudz bērnu, cik fiziski bija iespējams.
Taču galvenais te ir tas, ka poliomielīts inficē cilvēku ar fekāliju baktērijām, un varam tik iedomāties, cik baisai ir jābūt tīrības situācijai, ja tā kaut kas ir kļuvis iespējams.
Tā dēvētajā Rietumkrastā savukārt Izraēla jau sen ir nodarbojusies ar to, ko nevar citādi nosaukt kā par aparteīdu. Regulāri palestīniešu ciematu iedzīvotājiem tiek pateikts vākties prom, viņu mājas tiek sagrautas, un to vietā būvē jaunas apmetnes ebrejiem no Izraēlas.
Precīzi tāpat savulaik rīkojās Dienvidāfrika pret saviem tumšādainajiem iedzīvotājiem. Tas bija aparteīds, un Izraēlas rīcība Rietumkrastā ir tieši tas pats.
Gazas josla principā ir iznīcināta pavisam, un tur joprojām dzīvo vairāki miljoni cilvēku, kuriem nav ne mazākās sajēgas, kas ar viņiem notiks tālāk.
Pa to laiku Izraēla ir pievērsusies citai teroristu organizācijai Hezbolā, kura to jau sen ir kacinājusi Izraēlas ziemeļos. Vispirms Izraēlas specdienesti kaut kā panāca vienlaicīgu peidžeru un rāciju sprāgšanu. Nogalināts Hezbolā ilggadīgais līderis. Izraēla arī nogalināja vienu no Hamās galvenajiem līderiem, bet tas bija Teherānā.
Irāna 1. oktobrī Izraēlas virzienā izšāva 181 ballistisku raķeti. Visas Izraēlas tā dēvētais dzelzs kupols apturēja. Tā viena, kura netika bloķēta, nogalināja vienu cilvēku – palestīnieti. Irāna ir teroristu galvenais sponsors, un tā ir teikusi, ka tā turpinās uzbrukt Izraēlai atriebības nolūkos.
Pēdējā laikā sākusies Beirutas un Bekā ielejas bombardēšana ar apmēram tādu pašu līmeni, kāds savulaik bija Gazā. Turklāt metode ir tā pati – vispirms iedzīvotājiem vajag pateikt, ka vajag steigšus mukt prom, jo attiecīgajā mikrorajonā notiks bombardēšana.
Padomā, lasītāj, kā tu justos, ja tev pie durvīm kāds piezvanītu ar tekstu, ka tuvāko 10 minūšu laikā ir jāvācas prom un jādodas kaut kur citur. Turklāt ar skaidru apziņu, ka ļoti iespējams, no tavām mājām drīz vairs nebūs palicis nekas. Ko tu tādā brīdī grābsi un ņemsi sev līdz?
(Saprotu, starp citu, ka atsevišķiem lasītājiem pēc iepriekšējās rindkopas izlasīšanas būs doma, bet vai tad tieši tāpat arī nebija ar cilvēkiem, kuri deportēti no Latvijas 1941. un 1949. gadā? Varbūt mazliet, bet tie bija ļaudis, kuri tika vardarbīgi izsūtīti uz tālo Sibīriju. Tuvo Austrumu gadījumā cilvēkiem vienkārši pateikts vācies prom, uz kurieni – tas tev pašam jāizdomā.)
Libānas dienvidos tas ir bijis aktuāls jautājums vairāk nekā miljonam cilvēku. Vairāk nekā miljons cilvēku spiests atrast dzīves vietu citur, turklāt valstī, kura jau sen ir bijusi ļoti smagos finanšu un ekonomiskos apstākļos, turklāt tur jau sen ir bijušas jau pastāvošas bēgļu nometnes.
Zinu, viens centrāls elements šajā sāgā ir Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Viņam zināmā mērā Hamās uzbrukums pirms gada bija dieva dāvana, jo laikā pirms tam tā vien šķita, ka Izraēlas likumsargi premjeram ies pakaļ sakarā ar apsūdzībām par visnotaļ apjomīgu korupciju.
Laikā pirms Hamās uzbrukuma katru nedēļas nogali simtiem tūkstoši izraēļu devās ielās ar prasību Netanjahu atkāpties.
Izraēla neļauj tiesāt cilvēkus, kuri ir amatā, turklāt konkrēti šajā gadījumā teroristu uzbrukums premjeram ļāva izveidot “kara kabinetu” un principā pateikt, ka kara laikā līderi mainīt nevajadzētu.
Izraēlas galvenais sponsors Amerika ir nepārtraukti aicinājusi uz uguns pārtraukšanu Gazā un pēdējo dienu laikā arī uz uguns pārtraukšanu Libānā.
Abos gadījumos, Netanjahu režīms Vašingtonu vienkārši un prasti ir ignorējis. Netanjahu ir devis saprast, ka viņš cer, ka novembrī amerikāņi Baltajā namā atgriezīs Donaldu Trampu, kurš nekādi neiebildīs pret to, ar ko Izraēlas bruņotie spēki ir nodarbojušies.
Taču te ir arī cita lieta, proti – kā Izraēla saskata šī procesa beigas? Konkrētais iemesls genocīdam Gazā bija Hamās uzbrukums ar pausto mērķi, izskaust Hamās.
Konkrētais iemesls tam, kas patlaban darās Libānā, ir fakts, ka jau gadu kopš Gazas konflikta sākuma Hezbolā regulāri ir metusi raķetes Izraēlas ziemeļu teritoriju virzienā, un tas ir licis apmēram 60 tūkstošiem izraēļu pamest savas mājas. Režīms vēlas panākt, ka viņi turp var atgriezties.
Taču tas prasītu vienu no divām lietām – vai nu patiešām pilnībā izskaust attiecīgās teroristu organizācijas, vai arī sagaidīt, ka kaut kādā brīdī Hezbolā, Hamās un pārējās grupas pateiks ups, mēs tā negribējām, tagad dzīvosim kā draugi.
Gribu piedāvāt domu, ka ne viena, ne otra no šīm cerībām nav īpaši reālistiska. Teroristu organizācijas nekad neatvainosies par to, ko tās dara. Turklāt, ja Izraēla pēdējā gada laikā ir slaktējusi tūkstošiem cilvēku Gazā, Rietumkrastā un nu arī Izraēlā, vai tiešām Telavivā kāds cer, ka neviens negribēs atriebību?
Šī nav lieta, kura sākās tikai pirms gada. Kopš pašiem pirmsākumiem 1948. gadā ir bijis fakts, ka izraēļiem ir pašiem sava valsts un arābiem attiecīgajā teritorijā vietas nav. Vairākkārt nācies karot pret arābu valstīm, un vienmēr Izraēla ir triumfējusi. Kādu laiku tā okupēja Libānas dienvidus, kur tā patlaban atkal bombardē uz nebēdu. Bijuši strīdi par Gazas joslu un par Rietumkrastu un par Golānas augstienēm.
Un bijuši miljoniem un miljoniem konkrēti palestīniešu, kuri jau trīs, četru, piecu vai sešu paaudžu garumā bijuši spiesti dzīvot citur. Lielākoties bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs. Pagājušā gadsimta 70. gados palestīniešu teroristi laupīja lidmašīnas, cenšoties pievērst uzmanību savām likstām.
70., 80. un 90. gados pasaule un konkrēti Amerika dikti centās rast risinājumu. Prezidents Džimijs Kārters, kuram pirms pāris dienām bija simtā dzimšanas diena, kopā saveda Izraēlas premjeru Menahemu Begīnu un Ēģiptes prezidentu Anvaru Sadatu. Viņi parakstīja miera līgumu un abi Tuvo Austrumu līderi par to dabūja Nobela miera prēmiju.
1993. gadā tas bija ASV prezidents Bils Klintons, kurš kopā saveda Izraēlas premjeru Jicaku Rabinu un Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas līderi Jasiru Arafatu. Parakstīts tā dēvētais Oslo līgums.
Vienmēr mērķis ir bijis viens – rast situāciju, kurā blakus viena otrai var dzīvot ebreju valsts Izraēla un arābu valsts Palestīna. Nelaime ar to allaž ir bijusi apstāklī, ka to patiesībā nevēlas viena daļa izraēļu un laba daļa arābu.
Vairākām arābu valstīm Tuvajos Austrumos joprojām oficiālajā stratēģijā ir paredzēta Izraēlas noslaucīšana no zemes virsas. Par to bija karošana iepriekš, par to daļēji ir konflikts arī šobaltdien.
Izraēla, vai vismaz tās pašreizējais režīms, savukārt labi zina, ka Amerika izraēļiem dos visu ko pēc kārtas, ko izraēļi prasa, jo iekšpolitisku iemeslu dēļ amerikāņiem cita varianta patiesībā nav.
Ir fakts, ka Amerikas pašas likumos ir aizliegts piegādāt ieročus valstij, kura tos izmanto, lai pārkāptu starptautisko likumu un starptautiskos cilvēka tiesību standartus.
Šogad maijā ASV Ārlietu ministrija apgalvoja, ka vēl neesot pierādīts, ka Izraēla tā ir darījusi. Starptautiskā Krimināltiesa ir gatavojusi kriminālapsūdzības par genocīdu un kara noziegumiem pret izraēļu un arīdzan teroristu grupu līderiem, bet amerikāņi, lūk, vēl īsti nezina. Vai nu idiotisks marasms vai ļaunprātīgs cinisms – citādi to neaprakstīt.
Sākotnējais grēks Tuvajos austrumos bija apstāklī, ka laikā pēc pirmā pasaules kara un Osmaņu impērijas sabrukuma uzvarošās valstis no Eiropas principā tur karti pārzīmēja pēc savas gribas un izpratnes. No tā ar laiku izrietēja Izraēlas valsts, lielā mērā tāpēc, ka 2. pasaules kara laikā ebreji bija piedzīvojuši Holokausta šausmas.
Bet palestīnieši palika gribot, un par spīti visādiem jau minētajiem centieniem, reģions šodien nav tuvāk risinājumam ar divām blakus esošām kaimiņvalstīm, nekā tas ir bijis jebkurā laikā pirms tam.
Palestīnieši teorētiski kontrolē Gazas joslu un Rietumkrastu, bet Gazā Izraēla principā ir nodrošinājusi genocīdu, un Rietumkrastā ir noticis nepārprotams aparteīds.
Nezinu, kāds te varētu būt eventuālais risinājums. Kā minēju, Izraēlas režīma boss ir iekrampējies pārliecībā, ka vajag karot. Viņš zina, ka amerikāņi viņam turpinās sūtīt ieročus un bumbas un citas lietas, kas palīdzēs tā darīt. Bojā ies tūkstošiem un tad desmitiem tūkstoš un simtiem tūkstoš civiliedzīvotāju, tajā skaitā tādi, kuri ir pavisam nevainīgi attiecībā uz konfliktu un tā dalībniekiem. Vismaz manās acīs trīs gadus vecs bērns nekad nebūs klasificējams kā terorists un vienalga, kur viņš dzīvo un kāda ir viņa ģimene.
Gads pagājis kopš 2023. g. 7. oktobra. Neviens no Izraēlas tobrīd paustajiem mērķiem nav piepildījies. Joprojām Gazā ir apmēram 100 izraēļu gūstekņu. Hamās nav iznīcināta, Hezbolā nav iznīcināta, un fakts ir tāds, ka šādas organizācijas nav iznīcināmas, jo kolīdz nogalināta viena grupa, vietā nāk kāda cita.
Republikāņu partijas kandidāts uz ASV valsts prezidenta vēlēšanām ir teicis, ja viņš pērn būtu bijis prezidents Hamās nebūtu uzbrukusi un viss konflikts būtu izpalicis. Kā esmu rakstījis citreiz, Republikāņu partijas kandidāts dzīvo pats savā iedomu pasaulītē.
Taču visticamākajai uzvarētājai novembrī paredzamajās vēlēšanās Kamalai Harisai šī ir nevajadzīga klapata. Diezgan daudz liberāli noskaņotu amerikāņu nudien uzskata, ka Izraēla, lai arī pirms gada tā cieta smagu katastrofu, ir tas agresors un tas uzbrucējs, un palestīnieši ir tie upuri. Nudien uzskata, ka tur noticis genocīds.
Francijas prezidents Makrons vakar kādā intervijā teica, ka risinājums ir vienkāršs – pārtraukt uz Izraēlu sūtīt nāvējošus ieročus. Viņš apgalvoja, ka Francija nekad tā nav darījusi. Nezinu, bet pieļauju, ka Emanuels Makrons nav naivs par faktu, ka Amerika jau sen ir zvērējusi Izraēlu aizstāvēt pret visiem ienaidniekiem un, kā esam redzējuši pēdējā gada laikā, ja tas nozīmē aizvērt acis pret genocīdu un kara noziegumiem, tad tieši tā tas arī notiks.
Taču komentāru šodien gribu pabeigt ar citu gadskārtu saistībā ar faktu, ka šodien pirms pusapaļiem 35 gadiem Latvijas Tautas fronte sāka savu otro gadskārtējo kongresu. Dibināšanas kongresā gadu pirms tam saruna bija par plašāku autonomiju un suverenitāti reformētā Padomju Savienībā.
Daudz runāts par Mihailu Gorbačovu un viņa “reformām.” Gadu vēlāk neviens par to īpaši nerunāja, runa bija par neatkarības atjaunošanu, un strīds bija par to, kā to panākt.
Tautas fronte piedāvāja konstitucionālo ceļu, piedaloties vēlēšanās un politiskos procesos. Radikālāk noskaņoti kadri iebilda, ka latvieši nedrīkst piedalīties nevienā no okupanta rīkotiem pasākumiem, jo tā būtu tautas nodevība.
Mērenie tautfrontieši piedāvāja uz vēl gadu amatā atstāt LTF līderi Daini Īvānu. Radikāļi piedāvāja komponistu Imantu Kalniņu.
Uzvarēja Īvāns. Nākamajā gadā Tautas fronte piedalījās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās un izcīnīja pietiekamu vairākumu, lai pieteiktu nosacītu neatkarības atjaunošanu. Vēl pusotru gadu pēc tam bija pučs Maskavā, kurš izgāzās kā iztrunējusi sēta, un Latvijas neatkarība nudien bija atjaunota un starptautiski atzīta.
Arī es biju klāt LTF 2. kongresā toreizējā Kongresu namā Rīgā. Vienīgais konkrētais, ko atceros, ir fakts, ka vienubrīd piepeši no skatuves kāds sāka runāt krievu valodā. Biju šokēts. LATVIJAS Tautas fronte, kur vajag būt LATVIEŠU valodai!
Tas bija Vladlens Dozorcevs, kurš bija rakstnieks un publicists un labs draugs latviešu tautai un tās centieniem. Atpakaļ skatoties varu viņam piedot, ka vieglāk bija runāt krievu valodā.
Pirms 35 gadiem Latvijas Tautas fronte ielika pamatus neatkarības atjaunošanai. Tas prasīja tikai pāris gadus, un pēc tam desmitarpus gadus vairāk, lai iekļautos Eiropas Savienībā, NATO un citos pasaules aprites elementos.
Mums izdevās. Patlaban pasaulē uz spēles ir jautājums, vai tas pats izdosies ukraiņiem un palestīniešiem. Ukrainas prezidents šonedēļ sestdien būs Ramšteina gaisa spēku bāzē Vācijā, kur viņš ASV prezidentam un citiem grandiem piedāvās savas domas par kara novešanu līdz beigām.
Palestīniešiem tādu iespēju vismaz pagaidām nav.
