Kārlis Streips: Visiem tiem, kuri nobalsoja, gribu teikt malači. Un tiem, kuri tā nedarīja – tiešām nav kauns? 0
Nu, ko. Kārtējās vēlēšanas pagājušas. Desmitās pēc kārtas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pirms 2. pasaules kara 20 gados latvieši paguva sarīkot četras vēlēšanas, tāpēc brīvdienās tās bija 14. vēlēšanas neatkarīgās valsts vēsturē. Bija “vēlēšanas” arī padomju laikā, tajā skaitā “Tautas Saeimas vēlēšanas” 1940. gadā, kā arī izšķirošās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gadā, kur izdevās ievēlēt nepieciešamo vairākumu valsts neatkarības pasludināšanai.
Tur arī sāksim šīs nedēļas pārdomas, jo man personīgi lielākais pārsteigums 1. oktobra vēlēšanās bija absolūtais krahs, kādu piedzīvoja Saskaņa sociāldemokrātiskā partija. Tās pirmsākumi ir atrodami minētajā Augstākajā padomē, kur Latvijas neatkarības pretinieki saorganizēja frakciju “Līdztiesība.”
Tā bija mazākumā, minēto neatkarības deklarāciju Latvijas Tautas frontes frakcija pieņēma bez nevienas “Līdztiesības” balss. Vien impozantais pareizticīgo pops Aleksejs Zotovs atturējās.
Reiz notika neveiksmīgais pučs Maskavā, 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā Līdztiesība saņēma 5,76% balsu un septiņus mandātus Saeimā. 12,01% balsu un 13 mandāti, savukārt, aizgāja partijai Saskaņa Latvijai – Atdzimšana tautsaimniecībai, un tur arī ir vārda “saskaņa” pievākšana šim politiskajam novirzienam.
Laika gaitā kustībā notikusi apvienošanās un šķelšanās. Kādu laiku topā bija partija Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Savukārt Saskaņa, vispirms kā Saskaņas centrs un pēc tam kā Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija sākot ar 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā regulāri vēlēšanās saņēma vislielāko balsu skaitu vai tuvu tam, bet ikkatrā no ievēlētajām Saeimām nemainīgi tika atstāta opozīcijā.
Varbūt tas ir tas, kas vēlētājiem šogad apnika, jo 1. oktobrī Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija saņēma tikai 4,81% balsu, un līdz ar to tā zaudēja visus 22 mandātus, kādi tai bija 13. Saeimā.
Pēdējās aptaujas pirms vēlēšanām liecināja, ka Saskaņai būs mazāk atbalsta, bet pāri pieciem procentiem tā tiks un kaut kādi mandāti būs. Nesanāca. Arī Latvijas Krievu savienība palika zem pieciem procentiem, visticamāk lielākais labums no Saskaņas kraha bija partijai Stabilitātei! Ar izsaucēju.
To dibināja divi kadri no negodā kritušās Rīgas domes pēc tam, kad nācās to atlaist un rīkot ārkārtas vēlēšanas. Viņu izveidotais spēks 14. Saeimas vēlēšanās kopumā saņēma 6.8% balsu un 11 mandātus. Latgalē pirmā vieta ar 18,56% balsu, aiz sevis atstājot Zaļo un zemnieku savienību, bet Saskaņu tikai trešajā vietā.
No 13. Saeimā pārstāvētajām partijām liela nelaime 1. oktobrī arī izvērsās partijai, kura 13. Saeimā ienāca kā Jaunā konservatīvā partija, laikā kopš tam sevi pārdēvēja par Konservatīvajiem, un vēlēšanās saņēma knapi vairāk par trim procentiem.
Ej nu sazini, kāpēc. Varbūt vēlētājus neapmierināja JKP skaļi bazūnētie solījumi par “bezkompromisa tiesiskumu.” Iespējams, tos aizdzina fakts, ka tieši konservatīvi noskaņotā JKP bija tā, kurai tieslietu ministra Bordāna personā bija jāizstrādā Satversmes tiesas paģērētais likums par civilām savienībām. Vidējais JKP vēlētājs, iespējams, tā kaut ko nesaprata vai negribēja saprast.
Nākamajā rītā pēc vēlēšanām apvienība Attīstībai/Par bija mazliet virs, bet galu galā sanāca mazliet zem pieciem procentiem – 4,97%. Tikai dažas, dažas balsis pietrūka. Redzamākā persona, kurai līdz ar to politiskā karjera vismaz pagaidām ir beigusies, ir ilggadīgais ārlietu ministrs, Eiropas deputāts un pēdējā laikā aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
A/P gadījumā bija skandāls ar Juri Pūci un stāvvietām. Bija veselības ministrs Daniels Pavļuts ar mirdzošajām actiņām, bet ne vienmēr pašu rezultatīvāko darbu Covid-19 kontekstā. A/P bija vadošā partija administratīvi teritoriālo reformu izdzīšanā cauri Saeimai, un tur ļoti daudz cilvēku palika neapmierināti, ka viņu konkrētā dzīvesvieta nonāca tur un ne tur.
Šajā kontekstā visticamāk lielākais labums bija Apvienotajam sarakstam, kurā vadošā Latvijas Reģionu apvienība 13. Saeima nebija un līdz ar to par reģionālajām reformām atbildīga nebija.
Zem pieciem procentiem šogad palika 13. Saeimas lielā populista, demagoga un nerātneļa Alda Gobzema izveidotā partija. 3,67% nodrošina valsts finansējumu nākamo četru gadu laikā, bet pats Aldis jau ir aizgājis no partijas vadības. Drīzāk tur sanāks vēl viens KPV, nevis kaut kas stabils.
Pāri 2% un līdz ar to līdz valsts naudai arī tika partija Suverēnā vara, kurā pēc vairāku citu partiju apostīšanas nonāca vēl viena populiste un demagoģe no 13. Saeimas Jūlija Stepaņeko kopā ar ideoloģisko dvīņu māsu Ļubovu Švecovu. Nezinu, vai tur paredzams kaut kas stabilāks.
Protams, kārtējo reizi bija vesela sērija partiju, par kurām nu nekādi nevar saprast, kāpēc tās bija gatavas iemaksāt 1400 eiro drošības naudu, kura ies zudumā, ja nekas nesanāks.
“Kristīgi Progresīvā partija” saņēma 1379 balsis (0,15%). Tikai dažas vairāk ieguva partija “Vienoti Latvijai (1413, arī 0,15%). Zem viena procenta arīdzan bija “Apvienība Latvijai” (0.33%). Precīzi vienu procentu saņēma “Tautas kalpi Latvijai.” 1,13% līdzīgi nosauktajai partijai “Tautas varas spēks,” savukārt 1,76% saņēma brāļu Ģirģenu vadītā partija “Republika.”
Šonedēļ pirmdien Valsts prezidents Egils Levits pie sevis izsauca pārstāvjus no visām septiņām partijām, kuras ievēlētas 14. Saeimā, un pēcāk paziņoja, ka viņš ir aicinājis pašreizējo premjerministru Krišjāni Kariņu sākt konsultācijas par nākamās koalīcijas veidošanu, bet oficiāli kandidātu premjerministra amatam prezidents atbilstoši likumam nosauks tikai 1. novembrī, kad būs pirmā 14. Saeimas darba diena.
Kariņa kungs savukārt paziņoja, ka pirmās sarunas būs ar Apvienoto sarakstu un ar Nacionālo apvienību. Šiem trim sarakstiem kopumā jaunajā Saeimā būs 54 vietas.
Atklāts patlaban ir jautājums, vai valdības veidošanas sarunās taps iesaistīta partija Progresīvie, kura 2018. gadā tika pie valsts finansējuma, jo saņēma vairāk nekā 2% balsu, laikā kopš tam sevi ir attīstījusi un 1. oktobrī tika pie 10 mandātiem parlamentā.
Acīmredzamais jautājums ir par to, vai Nacionālā apvienība, kura Saeimas politikā ir ar bārdu, būs gatava atrasties koalīcijā ar Progresīvajiem, kuru politika stipri atgādina sociāldemokrātiju Skandināvijas valstīs.
Tiesa, aizejošajā valdībā nacionāļi tika galā ar visnotaļ liberāli noskaņoto Attīstībai/Par. Kopā ar Progresīvajiem koalīcijai būtu nevis 54, bet gan 64 balsis, ko jau var uzskatīt par stabilu vairākumu parlamentā.
Attiecībā uz tām trim partijām, kuras šajās sarunās vismaz sākotnēji nepiedalīsies, ir skaidrs ka partija Stabilitātei! ar izsaucēju stāsies Saskaņas vietā, kura kaut kādus mandātus dabū, bet vieta valdībā tai nav un arī nebūs.
Kārtējais kādreizējā Latvijas politikas buldozera Šlesera politiskā biznesa projekts Latvija Pirmajā vietā. Atceroties konkrēti Šlesera kunga ņemšanos dažādās ministrijās un Rīgas domē, nav pilnīgi nekas, kas rekomendētu viņu kā locekli Krišjāņa Kariņa valdībā. Gandrīz garantēti arī LPV paliks opozīcijā.
Tiesa, viena no deputātēm LPV būs Linda Liepiņa, kura 13. Saeimā ienāca kopā ar KPV.LV, un katru reizi, kad viņa uzstājās uz pakaļkājām ar vienu no savām uzrunām, puslīdz garantēti bija tas, ka man attiecīgajā vakarā raidījumā “Vēlais ar Streipu” bija par ko papriecāties un, ja godīgi, arī paņirgāties.
Liepiņa kundze 13. Saeimas laikā uzmeta lūpu un nolika mandātu, bet nu viņa ir atpakaļ. It īpaši laikā, kad pazuduši allaž uzjautrinošie Gobzems un Stepaņenko, ceru, ka viņa man dos vielu arī turpmāk.
Bet tad mums ir Zaļo un zemnieku savienība. Pirmkārt, nekādi nesaprotu, kāpēc tā joprojām saucas Zaļo un zemnieku savienība, ņemot vērā faktu, ka šogad konkrēti Zaļā partija no savienības izstājās.
Taču galvenais attiecībā uz šo politisko veidojumu ir apstāklis sakarā ar kuru 2011. gadā tapa likvidēts LTV raidījums “Skats no malas,” kur pēc 11. ārkārtas vēlēšanām partiju un tās “kandidātu premjerministra amatam” nosaucu par suteneri un maukām.
Savas domas par to neesmu mainījis. Vēlēšanu naktī ZZS antīkā mēbele Augusts Brigmanis Latvijas televīzijā paziņoja, patīk tas kādam vai nepatīk, bet viņa partija no Aivara Lemberga neatteiksies.
Jo viņš ir dikti populārs, tā Brigmanis atkārtoti blēja, kad žurnālisti studijā painteresējās – kāpēc? Jo viņš ir dikti populārs.
14. Saeimā tauta ievēlēja 16 deputātus no ZZS saraksta, tajā skaitā antīko mēbeli Brigmani, kurš pirms četriem gadiem, kad “zaļajiem zemniekiem” vēlēšanās bija visai liela katastrofa, palika pirmais zem svītras.
Visas 13. Saeimas garumā konkrēti pateicoties attiecībām ar savu suteneri, ZZS bija opozīcijā, un līdz ar to Brigmanim arī nesanāca mīkstais mandāts.
Par to es gribētu uzdot jautājumu tiem 15 jaunievēlētajiem deputātiem no ZZS, kuri nav antīkā mēbele Brigmanis.
Vai tiešām jums personības kults, kura centrā ir cilvēks, kurš NATO spēkus mūsu valstī ir nosaucis par analogu PSRS okupācijai, pret kuru ir vērstas personīgas un smagas sankcijas no Amerikas puses, un kurš šogad februārī tapa notiesāts par ļoti smagiem noziegumiem …
Tas jums tiešām ir svarīgāk nekā tie 113 676 Latvijas pilsoņi, kuri 1. oktobrī urnā iemeta ZZS biļetenu cerībā, ka Zaļo un Zemnieku savienība varēs darīt tās lietas, kuras priekšvēlēšanu laikā tā solīja?
Jūs zināt, ka jūsu partijas vadības ciniski nosauktais “kandidāts premjerministra amatam” nekad nebūs Latvijas premjerministrs kaut vai tāpēc, ka tādam tipam pielaidi valsts noslēpumam neredzēt kā savas ausis.
Un tāpēc, vai tiešām jūs ļausit savas partijas nosacītajiem līderiem jūs notiesāt uz vēl četriem gadiem bezcerīgā opozīcijā tikai tāpēc, ka partijai zem kurpes ir smirdīgs tualetes papīra gabals, no kura tā nespēj tikt vaļā?
To jautāju daļēji tāpēc, ka Zemnieku savienība ir viena no vecākajām partijām Latvijas Republikas vēsturē. Pirmās brīvvalsts laikā tā vadīja septiņas no 15 valdībām kādas pastāvēja no 1. Saeimas vēlēšanām 1923. gadā līdz valsts apvērsumam 1934. gadā.
Arī valsts apvērsējs nāca no Zemnieku savienības, ja kas. Ar laiku pateica savai tautai palikt savās vietās ar visu no tā izrietošo, bet no Zemnieku savienības.
Atjaunotajā Latvijas republikā Zemnieku savienība 5. Saeimas vēlēšanās saņēma 10,65% balsu un 12 mandātus. Sestajā Saeimā kopā ar Kristīgo demokrātu savienību astoņi mandāti. 7. vēlēšanās 1998. gadā vien 2,5% balsu un mandātu nekādu.
Patieso spozmi LZS ieguva apvienojoties ar Zaļo partiju. Jau 8. Saeimas vēlēšanās šis tandēms saņēma 9,4% balsu un atkal 12 mandātus likumdevējā. Tajā skaitā uz īsu brīdi Latvijas premjers bija Indulis Emsis no ZZS. Emša kungs vēl ir dzīvs, bet politiskā nozīmē par viņa premjerēšanu der jēdziens par līķi sliktu nerunā.
12. Saeimā pēc Laimdotas Straujumas aiziešanas pensijā valdību pārņēma zaļo zemnieku pārstāvis Māris Kučinskis, kurš nebija ne zaļš ne zemnieks, bet pārstāvēja Liepājas partiju.
Un tad pienāca 13. Saeimas vēlēšanas, kur valdības veidošanas laikā konkrēti Jaunā Konservatīvā partija pateica, ka ar zaļajiem zemniekiem un viņu suteneri rietumkrastā nu nekādi, un līdz ar to ZZS 11 deputāti palika opozīcijā. Kučinska kungam kā bijušajam premjeram uzticēta Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadība, bet opozīcijā.
Nu izskatās, ka arī nākamo četru gadu laikā būs tas pats, un tas nudien ir viena konkrēta cilvēka dēļ. Šajā nozīmē ZZS manās acīs ir precīzi tajā pašā vietā, kur Republikāņu partija Amerikā.
Republikāņiem ir personības kults ap Donaldu Trampu, kurš dievs zina tādu nav pelnījis.
ZZS ir personības kults ap Aivaru Lembergu, kurš dievs zina tādu nav pelnījis.
Atlikušais jautājums: Vai 15 deputāti Saeimā un vairāk nekā 130 tūkstoši vēlētāju tik tiešām ar to ir apmierināti. 13. Saeimā ZZS palika ārpus sarunas par administratīvi teritoriālajām reformām, kādas nepārprotami tās vēlētājiem bija būtiskas.
Arī 14. Saeimā būs jautājumi, kas būs svarīgi ZZS vēlētājiem. Bet acīmredzot viens līdz kliņķim korumpēts, smagos noziegumos notiesāts kadrs partijas vadībai ir svarīgāks par nodarbošanos ar valsts lietām. Vienkārši nožēlojami, lai neteiktu krietni, krietni smagāk.
Vēl piebildīšu, ka nepārprotami pozitīvs fakts 1. oktobrī bija tas, ka vēlēšanās piedalījās krietni vairāk cilvēku nekā pirms četriem un astoņiem gadiem. Pirms vēlēšanām Centrālā Vēlēšanu komisija prognozēja, ka būs apmēram 51%. Sanāca gandrīz 60%.
Šajā kontekstā visiem tiem, kuri nobalsoja, gribu teikt malači. Un tiem, kuri tā nedarīja – tiešām nav kauns?
