Kārlis Streips: Visai daudzi republikāņi manā dzimtenē ir vienkārši zaudējuši visu veselo saprātu 0
Šodien 15. janvārī Amerikā ir sākusies šīgada priekšvēlēšanu sezona. Šodien Aiovas štatā Republikāņu partija rīko savu vēlētāju sapulci. Pirmā reize, kad vienas partijas pārstāvji balsos par sev vēlamo kandidātu valsts prezidenta vēlēšanās, kādas būs 5. novembrī.
Pirmais, ko par to gribu pateikt, ir fakts, ka Dabas māte šogad nolēma, ka vēlētāju sapulces tai nepatīk. Komentāru rakstu iepriekšējā dienā, kad Aiovas galvaspilsētā Demoinā gaisa temperatūra bija -26 grādi Celsija skalā.
Pēdējo dienu laikā Aiovā blakus krasi zemākām temperatūrām ir plosījies bargs sniegputenis. Patlaban republikāņu pusē palikuši četri kandidāti, jo pirms pāris dienām kādreizējais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs paziņoja, ka viņš nesaredzēja ceļu partijas nominācijas virzienā un tāpēc pirms pirmajiem tautas balsojumiem viņš no procesa izstājās.
Paliek Floridas gubernators Rons Desantiss, kādreizējā Dienvidkarolīnas gubernatore un ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, uzņēmējs Viveks Ramasvami un, protams, kādreizējais ASV prezidents Donalds Tramps.
Visiem četriem kandidātiem nācās atcelt dažādus kampaņas pasākumus, lai arī visi četri centās vismaz kaut kādas vēlētāju grupas atrast. Izšķirošais jautājums šodien ir par to, cik daudz cilvēku pie -20 grādu gaisa temperatūras doties uz kaut kādu zāli un piedalīties vēlētāju sapulcē.
Šādās sapulcēs katra kandidāta pārstāvji cenšas pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu piesaistīt savam kandidātam. Reiz tas izdarīts, vēlētāji aizpilda biļetenu. Kandidāts, kuram ir visvairāk balsu, uzvar attiecīgajā iecirknī. Tas, kuram ir visvairāk balsu visā Aijovā tiek atzīts par uzvarētāju un saņem pirmos delegātus uz partijas konventu, kāds šogad būs jūlijā un Milvoki pilsētā Viskonsīnā.
Pēdējās aptaujas Aiovā pirms vēlētāju sapulcēm un pirms ārkārtas gaisa apstākļiem rādīja, ka Trampam īsti konkurences šajā procesā joprojām nav. 48% atbalsta viņam, 20% Heilijai, 16% Desantisam un 8% Ramasvami.
Īstās sacīkstes līdz ar to ir par to, kurš kandidāts procesā būs otrajā vietā. Nākamās priekšvēlēšanas pēc Aiovas būs Ņūhempšīrā un 23. janvārī, tātad – principā pēc nedēļas. Tur Nikija Heilija ir uzrādījusi stiprākus rezultātus pret Trampu nekā Aiovā vai citur.
Vidēji Trampam Ņūhempšīrā jaunākajā aptaujā, kas publicēta 13. janvārī, uzrādīti 41,4% procenti atbalstītāju. Heilijai visi 30%, bet Desantisam tikai 6,1% un Ramasvami apaļi pieci procenti.
Ja Nikija Heilija tiks Trampam tuvāk vai pat viņu pārspēs, tas dos lielu sparu tālākai kampaņai. Tālāk process pārsviedīsies uz Dienvidkarolīnu, no kurienes Heilija ir cēlusies un kur sešus gadus viņa bija štata gubernatore. Ja ne tur, tad kur citur viņa varētu gaidīt veiksmi?
Politikas novērotāji ir bilduši, ka, iespējams, Desantiss un Heilija patiesībā cer kļūt par Trampa kandidātiem uz viceprezidenta amatu, ja viņš galu galā saņems Republikāņu partijas nomināciju. Abi kandidāti vismaz pagaidām ir teikuši nē, tā kaut ko viņi negrib, jo tā kaut ko atzīt priekšvēlēšanu laikā nozīmētu atzīt, ka kandidēšana uz augstāko amatu cilvēkam nemaz tik interesanta nav.
Tramps nesen kādā intervijā teica, ka viņš jau zina, kuru cilvēku viņš aicinās kļūt par kandidātu viceprezidenta amatam, bet atteicās nosaukt uzvārdu. Zinot šo cilvēku, iespējams tā pagaidām bija tikai tukša muldēšana.
2016. gadā tas bija tikai jūlija vidū, kad Tramps paziņoja, ka kandidāts būs Indiānas gubernators Maiks Penss.
Šogad tas nebūs Maiks Penss. Trampa maniakālo atbalstītāju starpā kā evaņģēlija patiesībā stāv doma, ka Penss būtu varējis noraidīt 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus un līdz ar to “uzvaru” atdot Trampam.
Patiesībā ASV Konstitūcija tā kaut ko neatļauj, un Penss pēc minētajām vēlēšanām tā arī vairākkārt pateica. Bet 2021. g. 6. janvāra rītā rallijā pirms Tramps uzsūtīja vardarbīgu pūli uz Kapitoliju, viņš pūlim pateica, ka Pensam tādas tiesības ir, bet viceprezidents esot pārāk gļēvs, lai tās izmantotu.
Pūlis, kas marodēja pa Kapitoliju, cita starpā bļāva “pakārsim Maiku Pensu, pakārsim Maiku Pensu!” Viceprezidentam kopā ar senatoriem un Kongresa apakšpalātas deputātiem nācās bēgt un slēpties.
Pērn Penss ne īsti saprotamā kārtā nolēma pieteikt sevi kā kandidātu uz šī gada valsts prezidenta vēlēšanām. Nekas neparasts tas nebūtu. 1968. gadā viceprezidents Huberts Hamfrijs kļuva par Demokrātu partijas kandidātu, un ar ļoti mazu vairākumu vēlēšanās triumfēja Ričards Niksons.
2004. gadā Demokrātu kandidāts bija viceprezidents zem Džimija Kārtera Volters Mondeils. Viņš smagi zaudēja Ronaldam Reiganam, kurš kandidēja uz otru termiņu amatā.
2000. gadā pēc astoņiem Bila Klintona gadiem amatā, uz augstāko vietu kandidēja viņa viceprezidents Els Gors. Viņš zaudēja ļoti šauri prezidenta Džordža Buša jaunākā priekšā.
Visos minētajos gadījumos kādreizējais viceprezidents tapa uzskatīts par ticamu kandidātu uz augstāko amatu. Par Pensa kungu, diemžēl, reti kāds tā domāja.
Maiks Penss savu kandidatūru pieteica pērn 7. jūnijā. Viņš piedalījās pirmajā Republikāņu partijas kandidātu debatē 23. augustā un otrajā 27. septembrī. Bet jau 28. oktobrī kādreizējais viceprezidents paziņoja, ka nekas nesanāks un tāpēc plinti nāksies mest krūmos.
Savu kampaņu Pensa kungs veidoja ap drosmi, kāda bija vajadzīga, lai Donaldam Trampam laikā pēc 2020. g. vēlēšanām pateiktu nē. Demokrāti un liberālāk noskaņoti republikāņu rīkošanos atbilstoši valsts pamatlikumam un nevis viena politikāņa untumiem par nekādu drosmi neuzskatīja.
Kā minēju, partijas maniakālais spārns Pensu ienīda tāpēc, ka viņu uztvēra par Trampa un līdz ar viņa kustības nodevēju. Līdz ar to Maikam Pensam nekādu reālu izredžu procesā nebija.
Attiecībā uz atlikušajiem kandidātiem, principā tiem, kuru uzvārds nav Tramps, vienīgā reālā cerība ir, ka notiks kaut kas tāds, kas lielo begemotu novāks no trases.
Pirmkārt, kā zināms, pret kādreizējo prezidentu patlaban ir izvirzīta 91 kriminālapsūdzība četrās dažādās lietās. Lietu par pūļa marodēšanu Kapitolijā ir paredzēts sākt izskatīt 4. martā, tātad – visai drīz.
Tramps un viņa juristi paniski ir centušies pārliecināt tiesnesi, ka viņam kā eks-prezidentam pieder absolūta imunitāte pret jebkāda veida apsūdzībām, jo viss, ko viņš darīja bija viņa oficiālo pienākumu ietvaros.
Tiesnese nebūt ne pārsteidzošā kārtā šim visnotaļ ekstravagantajam apgalvojumam pateica nē. Pāris dienas pirms komentāra rakstīšanas, lieta bija apelācijas tiesas priekšā ASV galvaspilsētā Vašingtonā.
Tur Trampa jurists centās apgalvot, ka eks-prezidentu krimināli var tiesāt tikai tādā gadījumā, ja par attiecīgo nodarījumu noticis impīčments Kongresa apakšpalātā un Senātā politiķis ir notiesāts.
Tā nav nekāda sakritība, ka 2021. gada sākumā Senāts aplūkoja impīčmenta apsūdzības pret zaudētāju prezidentu, bet neatradās pietiekams vairākums, lai viņu atzītu par vainīgu sakarā ar dumpi Kapitolijā.
Balsojums bija 57 pret 43, bet šajā procesā vajadzīgas divas trešdaļas senatoru. Tas būtu bijis 67, un 57 bija par 10 mazāk nekā nepieciešams.
Pirmā reize ASV vēsturē, kad apsūdzēta politiķa partijas pārstāvji ir balsojuši par impīčmentu un notiesāšanu. Apakšpalātā 10 republikāņi balsoja par impīčmenta rezolūcijas apstiprināšanu, un Senātā seši republikāņi nobalsoja par notiesāšanu.
Tas cita starpā būtu nozīmējis, ka Donalds Tramps vairs nedrīkst kandidēt uz nevienu amatu Amerikas politiskajā iekārtā, bet senatoriem pietrūka drosmes.
To saku tāpēc, ka laikā kopš tam iznākuši vairāki memuāri un citas grāmatas, kurās republikāņu senatori ir teikuši, ka viņi saprata, ka Tramps ir vainīgs, bet vienalga balsoja par attaisnošanu vienkārši tāpēc, ka Trampa atbalstītāji pret atkritējiem vēršas vardarbīgi, un senatoriem bija bail.
Tā nav zaķapastalas būšana. Tik tiešām Trampa fani ir gatavi doties uz ambrazūrām ikkatru reizi, kad viņi uzskata, ka viņu mīlulim un varonim tiek darīts pāri.
Tiesnese lietā par dumpi Kapitolijā ir saņēmusi desmitiem un tad simtiem draudu vēstulēs, e-pastos, īsziņās un citādi.
Ņujorkā, kur beigām tuvojas civilprāva par Trampa finanšu krāpšanos daudzu gadu desmitu garumā, tas pats noticis ar attiecīgo tiesnesi un citiem tiesas darbiniekiem.
Viens triks šiem ļaunprātīgajiem cilvēkiem pēdējā laikā bijis anonīmi piezvanīt uz policiju un pateikt, piemēram, ka neatkarīgā izmeklētāja Džeka Smita mājā notikusi apšaude, kurā izmeklētājs ir nošāvis savu sievu.
Tas notika pērn 25. decembrī, tieši uz Ziemassvētkiem. Šajā gadījumā policija vispirms sazinājās ar Smita drošībniekiem, jo viņš kā galvenais prokurors lietā pret Trampu ir pamatīgi apsargāts. Viņi pateica, ka nekādas apšaudes nav bijis, un tāpēc policija Džeka Smita mājā neieradās.
Citādi bija ar tiesnesi Tanju Čatkanu, kas ir jau minētā tiesnese dumpja lietā. Tas bija 7. janvārī. Kāds piezvanīja un pateica, ka viņš ir nošāvis draudzeni un šaus pats sevi. Kā adresi viņš uzdeva Čatkana kundzes adresi Vašingtonā.
Šajā gadījumā policija ieradās apbruņota un gatava sastapties ar vardarbīgu un, iespējams, bīstamu situāciju. Nekā tāda nebija, bet tāds ir šī procesa mērķis – cerēt, ka policija sāks šaut, un līdz ar to nogalinās tiesnesi vai jebkuru citu, kurš Trampam dara pāri.
Apelācijas tiesa ir teikusi, ka spriedums jautājumā par kādreizējā prezidenta imunitāti būs kaut kad šonedēļ. Tie ir trīs tiesneši no 15, kādi darbojas tiesā. Apsūdzētai personai ir tiesības pēc šaurākā paneļa sprieduma lūgt to izskatīt pilnai tiesai.
Līdzīgi darbojas Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Arī tur spriedumi var nākt no mazākas tiesnešu grupas vai no visiem tiesnešiem vienkopus.
Parasti apsūdzētājam pēc notiesājoša sprieduma ir 45 dienas laika, lai lemtu, vai iesniegt lūgumu par pilnas tiesas iesaisti. Šajā gadījumā tiesa ir devusi saprast, ka Trampa juristiem būs tikai piecas dienas, un, ka visticamāk lūgums tiks noraidīts.
Ir arī iespēja vērsties Augstākajā tiesā, un Trampa cilvēki ir atklātā tekstā pateikuši, ka viņi sagaida, ka tie tiesneši, kurus amatam izvirzīja viņš, tagad būs klēpja sunīši, kuri ir gatavi darīt visu ko, lai savu saimnieku sargātu un glābtu.
Tas tā nav, bet galvenais ir fakts, ka Augstākā tiesa jebkuru jautājumu var noraidīt bez izskatīšanas. Eksperti ir tendēti uzskatīt, ka šajā gadījumā tiesa izmantos iespēju pateikt nē un spēkā atstāt apelācijas tiesas spriedumu.
Vienkārši tāpēc, ka atzīt, ka bijušajiem prezidentiem uz mūžu pieder absolūta imunitāte, nozīmētu pilnība pārkārtot Amerikas izpildvaras struktūru. Diez vai pat radikālāk noskaņoti tiesneši Augstākajā tiesā būtu gatavi tā kaut ko darīt.
Fakts ir tāds, ka šogad Republikāņu partijas priekšvēlēšanas notiks paralēli Donalda Trampa tiesāšanai, tajā skaitā krimināllietās, kur apsūdzētā klātbūtne tiesas zālē ir obligāta.
Ja tiesāšana par dumpi Kapitolijā sāksies 4. martā, tas būs vienu dienu pirms tā dēvētās super otrdienas, kad vēlētāji dosies uz iecirkņiem 15 dažādos štatos, plus vēl amerikāņu Samoa Klusajā okeānā.
Eksperti nezina, vai milzīga soda nauda minētajā krāpniecības lietā vai prasības par imunitāti noraidīšana kaut kādā veidā ietekmēs Trampa viskaismīgākos atbalstītājus. Droši vien, ka nē. Savulaik pirms 2016. gada vēlēšanām cilvēks paziņoja, ka viņš varētu nostāties Piektās avēnijas vidū un kādu nošaut, un tas nenozīmētu samazinātu atbalstu viņa kandidatūrai.
Visai daudzi republikāņi manā dzimtenē ir vienkārši zaudējuši visu veselo saprātu. Divreiz impīčments, četras krimināllietas, vairākas civillietas, tajā skaitā viena, kurā kandidāts Tramps atzīts par seksuālu izvarotāju.
Un vienalga liela daļa Republikāņu partijas, tajā skaitā vēlētas amatpersonas, viņu atbalsta. Iespējams nudien tāpēc, ka nevienam negribas telefonā un e-pastā saņemt nāves draudus.
Ko tas saka par vēlētājiem un par kandidātu? Neko labu, bet par to, ka Donalds Tramps ir korumpēts un melīgs žuļiks, novērotājiem šaubas nav bijušas jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad viņš uzradās Ņujorkas nekustāmā īpašuma tirgū.
Tur cita starpā Trampa celtniecības uzņēmums bieži vien paļāvās uz organizētās noziedzības ļaudīm, lai kontrolētu darbiniekus un attiecīgās izmaksas.
Tāpēc nebija īpašs pārsteigums, kad Tramps pirms pāris dienām savā jocīgajā soctīkliņā prezentēja kādreizējā Mafijas bosa Samija Gravano attēlu, jo Samijs Gravano kādreiz bija pateicis, ka viņam izdevās korumpēt visus Ņujorkas uzņēmējus pēc kārtas, bet Trampu korumpēt, lūk, nav izdevies.
Tramps savā soctīklā parādīja mafiozņika fotogrāfiju ar vārdiem “Paldies Samijam Gravano.” Cilvēks, kurš atrasts par vainīgu 19 slepkavībās. Jauka kompānija.
Bet šis nudien ir cilvēks, kurš visticamāk kļūs par Republikāņu partijas kandidātu 2024. g. vēlēšanās, gandrīz noteikti pret prezidentu Džo Baidenu. Tā teikt, turpināšu sekot notikumiem.
Nobeigumā fakts, ka patlaban Latvijā ir barikāžu laiks. Pirms 34 gadiem piedzirdīti PSRS zaldāti apslaktēja padsmit civiliedzīvotājus Viļņā, kuri centās aizsargāt savu televīzijas torni.
Tajā pašā naktī Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns Latvijas Radio aicināja tautu uz lielu sapulci, lai paustu solidaritāti leišiem. Seši vai septiņsimt tūkstoši uzradās krastmalā. Momentā ļaudis sāka celt barikādes ap būtiskiem objektiem, ne vien Rīgā, bet arī Liepājā, Kuldīgā un citur.
1991. g. 20. janvārī bija apšaude pie Latvijas PSR iekšlietu ministrijas, kur bojā gāja divi miliči, kinorežisors Andris Slapiņš, kinooperators Gvido Zvaigzne un skolas zēns, kuram tobrīd gadījās atrasties ne tur un ne tajā brīdī.
Ziema bija ļoti auksta togad, spelgonis pamatīgs, bet ļaudis noturējās. Septiņus mēnešus pēc barikādēm bija pučs Maskavā un mūsu valsts atguva pilnu un starptautiski atzītu neatkarību.
Es barikāžu laikā biju Vašingtonā un strādāju Amerikas Latviešu apvienībā. Jau 11. janvārī mēs izveidojām diennakts dežūras apvienības birojā, lai uzturētu sakarus ar tēvzemi.
Mums bija “savējās” operatores telekompānijā, kuras zvanus uz Latvijas Tautas frontes māju varēja izkārtot pāris minūtēs un nevis ilgākā laika posmā. LTF ļaudīm līdzīgas atbalstītājas bija okupētās Latvijas telefona centrālē.
Mums arī bija telekss, kas ir nudien arhaisks komunikāciju paveids. Pasaule par notikušo Viļņā un par barikādēm mūspusē uzzināja lielākoties tāpēc, ka pasaules lielajām raidorganizācijām visām bija biroji Maskavā, no kurienes korespondents un viņa grupa bez problēmām varēja ierasties Latvijā.
Tautas atmoda mūsu valstī sākās pagājušā gadsimta 80. gados ar Čatakvas konferenci, ar Daiņa Īvāna dvēseles kliedzienu laikrakstā Literatūra un Māksla, un tad ar Tautas frontes dibināšanu un visu kas tai sekoja.
Paldies no sirds visiem, kuri palīdzēja nodrošināt atmodas veiksmi!
