Kārlis Streips: Visa mūža garumā Tramps ir bijis žuļiks un krāpnieks 0
Amerikas iepriekšējais prezidents Donalds Tramps nupat ir nācis ar jaunākām pārdomām par to, kā atcelt 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus un viņu atjaunotu zaudētajā valsts prezidenta amatā.
Vajag vienkārši atcelt Amerikas Konstitūciju, tā skaidroja Tramps.
Viņš zina, ka patlaban tuvojas lieli mākoņi attiecībā uz faktu, ka visa mūža garumā Donalds Džons Tramps ir bijis žuļiks un krāpnieks.
Šodien zvērinātā žūrija sāka apspriešanu civillietā, kāda Ņujorkā izvirzīta pret tā dēvēto Trampa organizāciju, kas ir bijis viņa uzņēmējdarbības centrālais elements.
Vairāki liecinieki ir teikuši, ka uzņēmumā daudzu gadu garumā praktizēta dubulta grāmatvedība, uzrādot zemāku uzņēmuma vērtību tad, kad laiks spriest par maksājamiem nodokļiem, taču uzrādīt krietni augstāku vērtību tad, kad vajadzīgs aizņemties naudu no bankām.
Tā, protams, ir krāpniecība, lai gan civilprocesā tiek izmeklēts uzņēmums, ne tā īpašnieks personīgi.
Tas nav vienīgais. Džordžijā turpinās izmeklēšana par faktu, ka īsi pēc minētajām vēlēšanām Tramps piezvanīja štata valsts sekretāram un atklātā tekstā aicināja “atrast 17 180 balsis” – tieši to skaitu, kuru vairākumā saņēma Džo Baidens.
Tā, protams, ir aicināšana uz vēlēšanu rezultātu viltošanu, kurā Tramps bija iesaistīts pa tiešo un personīgi.
Vašingtonā turpinās izmeklēšana par faktu, ka 2021. g. 6. janvāri Tramps uz Vašingtonu atsauca lielu baru cilvēku, kurus viņš tad uzkurbulēja un nosūtīja Kapitolija virzienā. Tur, kā zināms, viņi marodēja vairāku stundu garumā, kamēr gāztais prezidents sēdēja savā Baltajā namā, to visu skatījās televīzijā un tīksminājās.
Nupat pagājušās nedēļas beigās divi no šo nemieru galvenajiem barvežiem notiesāti par dumpīgu sazvērestību pret valsti, kas ir viens no nopietnākajiem noziegumiem ASV kriminālkodeksā. Ja šis lēmums stāsies spēkā, tiem abiem tas principā nozīmēs visu atlikušo mūžu cietumā.
Attiecīgajā dienā daudzi no tiem, kuri devās uz Kapitoliju, lai lauztu logus un durvis, censtos uzbrukt atsevišķiem Kongresa deputātiem, un aiz sevis atstāt atkritumus, fekālijas, apčurātas teritorijas un visu pārējo, teica, ka viņi tur bija tāpēc, ka Donalds Džons Tramps bija aicinājis viņus tur būt.
Un tad vēl izmeklēšana par faktu, ka aizejot no Baltā nama, Tramps sev līdzi paņēma tūkstošiem dažādu dokumentu, tajā skaitā vairāk nekā simtu ar augstāko slepenības pakāpi.
Daudzu mēnešu garumā Tramps un viņa ļaudis centās noliegt, ka viņi tā ir darījuši. Reiz Valsts arhīvs pateica, ka ir gan darīts, tie centās bloķēt izmeklēšanu. Šogad augustā Federālais izmeklēšanas birojs veica reidu Trampa īpašumā Floridā un no turienes aiznesa kastēm un kastēm materiālu.
Tajā skaitā materiālu ar augstāko slepenības pakāpi.
Tramps laikā kopš tam ir centies apgalvot, ka Baraks Obama tāpat pievāca milzīgu skaitu dokumentu pēc aiziešanas no prezidentūras, kāpēc neviens par to nerunā?
Nerunā tāpēc, ka tie ir klaji meli. Obama savus dokumentus atdeva tur, kur tie bija jāatdod. Un Tramps sen un hrestomātiski bijis cilvēks, kurš patiesību no meliem atšķirt nespēj.
Taču zagt slepenus dokumentus – arī tas ir noziegums.
Kopā ņemot būtu jājūt pārsteigums, ja galu galā izrādīsies, ka Trampam nekas par to nebūs. Visa mūža garumā viņš no problēmām ir izvairījies ar bravūru un bļaušanu.
Bet attiecībā uz minētajām lietām, prokurori nav nekādi mazie bērni. Tiesa, tiem ir jādomā par optiku attiecībā uz kādreizēja valsts prezidenta apsūdzēšanu smagos noziegumos. Taču, ja fakti rādīs apsūdzības virzienā, tad apsūdzība arī būs.
Trampam pēdējās nedēļas laikā radusies cita problēma. Pirms pāris nedēļām sabiedrība uzzināja, ka viņš uz Pateicības dienas vakariņām savā Floridas mājā ir uzaicinājis globāli slaveno mūziķi Kanje Vestu.
Kanje Vests pēdējā laikā ir izcēlies ar vienkārši prātam neaptveramu antisemītismu, tajā skaitā kādā intervijā nesen spriežot par domu, ka tas Ādolfs Hitlers taču nemaz tik slikts cilvēks nebija.
Līdz sev uz vakariņām viņš bija paņēmis cilvēku vārda Niks Fuente, kurš arī ir pazīstams kā radikāls antisemīts, kurš ebreju slepkavošanu Holokaustā ir salīdzinājis ar cepumu cepšanu plītī, un kurš ir publiski teicis, ka sievietēm vajag atņemt balsstiesības Amerikā.
Arī ebrejiem. Arī tumšādainiem cilvēkiem. Jauka kompānija Trampam šogad bija Pateicības dienas vakariņās.
Taču ar visu to Donalds Tramps pirms pāris nedēļām paziņoja, ka viņš būs kandidāts 2024. gada valsts prezidenta vēlēšanās.
Paziņojums bija ļoti pieklusināts. Tur bija nepārtrauktie meli, bet pilnībā pazudusi bija enerģija, kādu šis cilvēks smeļas no saviem nebeidzamajiem rallijiem.
Šķiet, Tramps savā suņa prātā bija iedomājies, ka kandidēšana viņu pasargās no dažādajām juridiskajām likstām, kādas patlaban virmo viņam visapkārt.
Tā tas nav, bet šonedēļ galvenais ir aptaujas, kurās ir redzams, ka Donalds Tramps Republikāņu partijā joprojām ir ļoti populārs. 62% republikāņu aptaujā īsi pēc viņa paziņojuma teica, ka viņuprāt kandidēšana vēlreiz ir laba doma.
Līdz 2024. gada vēlēšanām Amerikā vēl labs strēķītis laika palicis, daudz kas vēl var notikt. Varbūt Tramps tiks notiesāts. Varbūt viņš noliks karoti vienkārši tāpēc, ka viņš ir gados vecs, milzīgi resns un ar diētu, kura liktu alu laikmeta cilvēkam nobālēt. Varbūt meteors uzkritīs uz galvas.
Taču politisku partiju aizraušanās ar ne tādiem cilvēkiem arī jau labu laiku ir bijusi redzama mūsu dievzemītē Latvijā un šajā gadījumā konkrēti attiecībā uz jēdzienu Zaļo un zemnieku savienība.
Zemnieku savienība mūsu valsts politiskajā vēsturē ir ar garu, garu bārdu. Pirmās brīvvalsts laikā Latviešu zemnieku savienība, kā to toreiz sauca, bija ievērojams spēlētājs no politikā.
Tieši no turienes cēlies cilvēks, kurš nolēma, ka parlamentāra demokrātija vairs nav vajadzīga un turpmāk, līdz pat PSRS okupācijas sākumam, saimniekoja vienpersoniski un kā diktators.
Partijas pirmais atjaunošanas kongress bija 1991. gada februārī. Vairākkārt partija dažādu personību un konfliktu dēļ ir šķēlusies.
Aigars Kalvītis savulaik bija Zemnieku savienības biedrs. Viņš, un ne tikai viņš, aizgāja, lai iesaistītos jaunajā Tautas partijā.
Tajā pašā, kura ar laiku bija spiesta pašlikvidēties, lai izvairītos no lielā soda, kādu partijai uzlika Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par prātam neaptveramu krāpšanos un pārtērēšanos laikā pirms 9. Saeimas vēlēšanām 2006. gadā.
Taču Zemnieku savienība ievēlēta visās četrās Saeimās pirmskara laikā, kā arī visās 10 Saeimās, kādas ievēlētas laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas, izņemot 7. vēlēšanas 1998. gadā.
Laikā pirms 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā Zemnieku savienība izveidoja apvienību ar Latvijas Zaļo partiju, tā kļūstot par Zaļo un zemnieku savienību (ZZS).
Droši vien reta reize pasaules politikas vēsturē, kurā vidi aizstāvoši zaļie sačupojušies kopā ar pesticīdus lietojošiem fermeriem, bet ne par to šonedēļ mūsu stāsts.
Latvijas Zaļā partija iznira no Vides aizsardzības kluba, kurš bija ļoti populārs Padomju Savienības norieta laikā.
Vides aizsardzība bija akceptējama tēma Mihaila Gorbačova tā dēvētā glasnosta kontekstā. 1986. gadā Dainis Īvāns nopublicēja dvēseles kliedzienu laikrakstā Literatūra un Māksla par okupācijas varas plāniem celt vēl vienu hidroelektrisko spēkstaciju uz Daugavas.
Materiāla izceltā ažiotāža bija tik liela, ka okupācijas vara no plāna vienkārši atteicās. Tā bija liela sabiedrības uzvara.
1990. Augstākās padomes vēlēšanās Latvijas Tautas frontes sarakstā arī bija ļaudis no Zaļās partijas, kā arī no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK).
Augstākajā padomē, kura minētā gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju, bija pieci deputāti, kuri sevi identificēja kā Zaļās partijas biedri.
8. Saeimas vēlēšanās ZZS izcīnīja 12 mandātus. Uz īsu brīdi biologs un Zaļās partijas viens no dibinātājiem Indulis Emsis bija Latvijas premjerministrs.
Haotisks premjers, par kuru labāk aizmirst.
Nākamajās 9. Saeimas vēlēšanas Zemnieku savienība un Zaļā partija pulciņā aicināja jaunu partneri, proti partiju Latvijai un Ventspilij.
Un pirmoreiz paziņoja, ka apvienības kandidāts premjerministra amatam būs Latvijai un Ventspilij ilggadīgais boss Aivars Lembergs.
9. Saeimas vēlēšanas bija 2006. gadā. Precīzi tajā pašā dienā, kad apvienība Lembi izsludināja par savu kandidātu, Latvijas ģenerālprokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par kukuļdošanu, naudas atmazgāšanu un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšanu.
Visu laiku kopš tam Lembergs principā tiesāts, un visu laiku kopš tam ZZS reizi četros gados vienalga viņu ir prezentējusi minētajā lomā.
Nevaru iedomāties, ka ZZS ir kaut viens cilvēks, kurš nesaprot, ka vienalga, ko citu var teikt par Aivaru Lembergu, fakts nepārprotami ir tāds, ka šim kadram pielaidi valsts noslēpumam neredzēt kā savas ausis.
Tā tas ir bijis vienmēr. Lembergs mums ir cilvēks, kurš savulaik atrada par vajadzīgu NATO paplašinātos drošības spēkus Latvijā salīdzināt ar PSRS okupāciju. Amerika pret viņu ir ieviesusi personīgas un ļoti smagas sankcijas.
Un tā nu mēs nonācām līdz 14. Saeimas vēlēšanām šogad. Būtiskais šajā sāgā ir fakts, ka pērn februārī pirmās instances tiesa Lembergu notiesāja par 19 dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kukuļņemšana, naudas atmazgāšana, neatļauta darbība mantiskā darījumā, dokumentu viltošana, savu īpašumu slēpšana – vēl un vēl un vēl.
Tieši šī iemesla no Zaļo un zemnieku savienības, degunu pret smaku aizspiežot, laikā pirms šī gada vēlēšanām aizgāja Zaļā partija, kā arī Liepājas partija, kura savienībā iestājās uz 10. vēlēšanām 2010. gadā.
Abas partijas tā vietā iestājās Apvienotajā sarakstā (AS). Tas izcīnīja 15 mandātus likumdevējā, kamēr atlikušais ZZS rumpis, šoreiz tandēmā ar jau sen vēstures mēslainē ieslaucīto Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, tika pie 16 vietām Saeimā.
13. Saeimā ZZS visu laiku bija opozīcijā tieši tāpēc, ka Lemberga radītā smaka bija pārvaroša.
Taču 14. Saeimas vēlēšanu naktī ZZS veterāns Augusts Brigmanis sēdēja Latvijas Televīzijas studijā un kā apmierināts runcis pie krējuma poda atkārtoti attiecībā uz Lembergu dīca frāzi “bet viņš ir tik populārs.”
ZZS rumpja historiogrāfijā pieņemta aksioma, ka bez Lemberga kā “kandidāta premjerministra amatam,” rezultāti savienībai šogad varētu būt bijuši sliktāki.
Varbūt. To zināt nevaram, taču konkrēti tā iemesla dēļ arī 14. Saeimā ZZS uzskatāma par spitālīgajiem, vismaz pagaidām, kad valdības veidošanas sarunas (lēnām) organizē Jaunā Vienotība, AS un Nacionālā apvienība.
Tomēr arī Zaļā partija, kura Lemberga dēļ cēli un ar paceltu degunu aizgāja no ZZS, nav bez grēka.
(Vai es, starp citu, esmu vienīgais, kurš uzskata, ka tas ir baisi kretīniski, ZZS turpināt izmantot vārdus “Zaļo un zemnieku savienība,” lai gan to zaļo tur vairs nav kā šķiras?)
Nesen Jūrmalā ilggadīgais vietējās pašvaldības dūzis Gatis Truksnis tapa notiesāts par dienesta viltojumu. Augstākā tiesa spriedumu apstiprināja, un līdz ar to Trukšņa kungs zaudēja silto vietiņu Jūrmalas domē, kur viņš četras reizes bija domes priekšsēdētājs.
Arī tajā brīdī, kad Augstākā tiesa nāca ar savu diskvalificējošo spriedumu.
Vai zināt, tieši tajā pašā dienā Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Lediņš paziņoja, ka turpmāk Gatis Truksnis būs viņa padomnieks. Algots padomnieks.
Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietniekam Jānim Lediņam nekad pirms tam nebija bijis šāds padomnieks, jo pēc tāda viņš nesaskatīja vajadzību.
Kāpēc tagad? Lūk, skaidrojums no politiķa:
“Tā bija tāda situācijas risināšana, lai šajā situācijā nepalaistu garām tādu ļoti zinošu un ilgi strādājošu kadru kā Truksni.”
Citiem vārdiem sakot, tas nekas, ka notiesāts, viņš mums ir savējais. Kā nekā, Jūrmala cita starpā ir vienīgā pilsēta Latvijā, kurā korumpētības līmenis savulaik sasniedza tādus apjomus, ka pilsētas nosaukumam varēja pievienot piedēkli “-geita.”
Tā dēvētajā Jūrmalgeitā vairāki cilvēki tika pie konkrētiem cietumsodiem. Viens no tiem aizmuka un visu laiku kopš tam, cik var spriest, ir slēpies mūsu dārgajā kaimiņvalstī.
Zaļās partijas dūži ir devuši saprast, ka viņi no Trukšņa netaisās atteikties.
Patlaban Apvienotā saraksta kontekstā jādomā par valdības veidošanu, nav laika par tādiem sīkumiem spriest.
Taču te kārtējo reizi sanāk, ka politiska partija ir nolēmusi pilnībā ignorēt jautājumu, kā tas izskatās. Republikāņi ar savu Trampu un Zemnieku savienība ar savu Lembergu ir vairākas pakāpes augstāk par zaļajiem ar savu Truksni, ja runa ir par situācijas šķietamo nepieņemamību.
Taču Zaļā partija allaž gribējusi būt kristāldzidra. Acīmredzot mūsu valsts politiskā vide ir tāda, kurā tā kaut kas vienkārši nav iespējams.
