Kārlis Streips: Viena valsts. Viena valsts valoda. Kāpēc tam nebūtu jāattiecas uz izglītības sistēmu? 0
Šonedēļ Latvijas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ir neparasti rosīga ņemot vērā faktu, ka patlaban ir vasara, šonedēļ visas nedēļas garumā paredzēti +30 grādi un vairāk, un tādos apstākļos jebkuram normālam cilvēkam gribas atpūsties.
Kopumā ņemot mūsu pārvaldes iekārta patlaban ir tādā atpūtas fāzē. Saeimas kalendārā augusta mēnesī nekas daudz nav uzrādīts.
10. datumā Saeimas spīkere Mūrnieces kundze atsevišķi tikās ar vēstniekiem no Kanādas, Norvēģijas un Somijas.
11. augustā bija ārkārtas plenārsēde, kur cita starpā parlaments tika pie jauna deputāta. Ainārs Vilciņš stājās mūžībā aizgājušā Alda Blumberga vietā.
Jaunceptajam deputātam Saeimas deputāta zvērestu nācās nolasīt trīsreiz. Pirmajās divās reizēs jau minētā Saeimas spīkere tekstā saklausīja kaut kādu kļūdiņu. Trešajā piegājienā izdevās.
Vilciņa kungam visai savdabīgs ir fakts, ka viņš ir kļuvis par deputātu no partijas, kura vairs nepastāv vispār. Runa ir par partiju KPV.LV, kura pirms četriem gadiem uzreiz ieguva 16 mandātus Saeimā, bet gandrīz tūdaļ pat sāka šķelties un brukt līdz brīdim, kad gan partija, gan tās frakcija likvidētas pilnībā.
Aināra Vilciņa uzvārds 1. oktobrī būs atrodams partijas Suverēnā vara sarakstā. Tā ir partija, kurā arī patvērumu ir atradušas lielās balamutes Jūlija Stepaņenko un Ļubova Švecova pēc tam, kad abas dāmītes vispirms apostīja Alda Gobzema un pēc tam Ainara Šlesera uz vēlēšanām saorganizētos spēkus.
Abos gadījumos nekas nesanāca, un tā nu Suverēnā vara. Man šķiet, ka tai diez vai vēlēšanās kaut kas īpašs sanāks, un, ja godīgi, neskumšu, ja vairs nebūs jāklausās it īpaši Stepaņenko kundzes ķērkšanā par dažādiem tematiem. Kopējo toņkārtu likumdevējā viņas tur neesamība uzlabotu visai pamatīgi.
Minētajā plenārsēdē galvenais jautājums deputātiem bija par energoresursu cenām, kuras, kā zināms, ir kāpušas debesīs un vēl tālāk.
Man nupat e-pastā pienāca vēstījums no akciju sabiedrības Rīgas Siltums par faktu, ka sākot ar 15. augustu, “sagaidāms siltumenerģijas tarifa kāpums par 15,3%, sasniedzot 85,45 eiro par megavatstundu.”
Neesmu speciālists nekāds, nav ne jausmas, kas ir megavatstunda un vai 85,45 eiro par vienu tādu ir dārgi vai lēti. Tomēr vienu lietu gan zinu droši. Pirms diviem gadiem ar kapeikām es pārdevu lielu dzīvokli Rīgas centrā, kur bija gāzes katls gan apkurei, gan arī karstajam ūdenim.
Grūti iedomāties, kādas tur būs cenas šoziem, bet tā vairs nav mana problēma. Man tagad ir mazāks dzīvoklis ar centrālapkuri.
Šī gada sākumā atceros apkures rēķinus no namu apsaimniekotāja, kuri bija visnotaļ sālīti, bet iztikt varēju. Kā būs šoziem, to grūti prognozēt, bet ir skaidrs, ka patlaban energoresursu cenas ir ļoti augstas, un Saeimas 11. augustā aplūkotie grozījumi energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā.
Opozīcijas deputāti uz galīgo lasījumu iesniedza dažādus priekšlikumus no sērijas kompensēsim vairāk nevis mazāk, ātrāk nevis vēlāk, plašāk nevis šaurāk. Tam visam koalīcijas deputāti pateica nē, un galu galā grozījumus galīgajā lasījumā gudrās galvas pieņēma ar 78 balsīm par, vienu pret un nevienam neatturoties.
Tomēr šonedēļ Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai paredzēta ne tikai viena sēde 15. augustā. Arī 16. augustā būs sēde, un tad 17. datumā komisija sēde būs ne tikai viena, būs divas, viena no rīta, otra pēcpusdienā.
Uzmanības centrā šajās trīs dienās komisijai ir grozījumi Latvijas Izglītības likumā un grozījumi Latvijas Vispārējās izglītības likumā.
Abos gadījumos centrālais jautājums ir par valodas un valodu lietošanu Latvijas republikas izglītības sistēmā. Cik var spriest, mērķis ir beidzot pielikt punktu diskusijām par šo tēmu, kādas sākās vēl pirms Latvija atjaunoja savu neatkarību, un ir turpinājušās visu laiku kopš tam.
Pagājušā gadsimta 90. gados rīkotas plašas manifestācijas un protesti zem kopējā lozunga “rokas nost no krievu skolām.” Tajā skaitā ar skolu jauniešu piedalīšanos, kuri tādējādi bastoja no klasēm. Lūk, attiecīgā sabiedrības kontingenta interese par jauniešu izglītošanu!
Kā zināms, ar laiku valsts noteica sistēmu, kurā zināms procents priekšmetu skolās mācāmi valsts valodā, atlikušos mācot citā valodā. Skolām pašām atstāts lēmums par to, kā to nodrošināt, bet procents tāds un procents tāds.
Pirms pāris mēnešiem Latvijas valdība braši paziņoja, ka vairs ne. Nu būs sistēma, kurā visās Latvijas izglītības iestādēs viss izglītības process būs tikai un vienīgi valsts valodā.
Ne uzreiz, mūsu valstī nekas tā uzreiz nenotiek.
Jaunā iekārta taps ieviesta nākamo sešu gadu laikā, tā mums paziņots.
Pirmajā lasījumā grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā Saeima pieņēma 16. jūnijā, attiecīgi ar rezultātu 58:18 pirmajā un 60:18 otrā gadījumā. Dots laiks līdz pirmajam jūlijam iesniegt priekšlikumus uz otro lasījumu. Steidzamība nav noteikta, tāpēc būs arī trešais lasījums.
Bet otrais lasījums ir tas, ko šonedēļ apspriež Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Tajā skaitā ar šādu priekšlikumu no Saeimas deputāta Igora Pimenova (Saskaņa):
“Privātajās izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā vai citā valodā.”
Protams, nav īpaši jākasa galva, lai izdomātu, par ko ir runa vārdos “vai citā valodā.”
Plašākā ziņā, šis deputāta Pimenova priekšlikums aplūkojams mūsu kaimiņvalsts kontekstā. Jau kopš 2000. gada, kad nerekonstruētais čekists kļuva par Kremļa fīreru, centrāls elements viņa rīcībā ir bijusi doma, ka ārpus pasaules kā tādas pastāv īpaša un izredzēta “krievu pasaule.”
Krievu pasaule, un Krievijas valstij ir pienākums aizsargāt visus krievu tautības cilvēkus.
Tas pats par sevi nav nekas slikts. Latvijas pasē ir aicinājums cituviet pasaulē pases turētājam sniegt “tādu palīdzību un aizsardzību, kāda varētu būt nepieciešama.”
Taču “Krievu pasaules” gadījumā runa ir par kaut ko daudz plašāku. Apgalvojums par “etnisko krievu” aizsardzību bija iegansts 2008. gadā, kad Kremļa fašists iesūtīja savus spēkus Gruzijā un atņēma daļu no tās teritorijas.
Tāpat bija 2014. gadā, kad mazie zaļie vīriņi uzradās Krimā, un Kremļa fašists vienā mierā arī sagrāba to.
Vienlaikus sākās Kremļa fašista spēku marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos. Arī tur Kremļa fašists sakās ieraugām “savējos.” Nu tas ir pārvērties atklātā karā, kurš pavisam drīz, 24. augustā, būs ildzis pusgadu.
Varam atcerēties, ka Kremļa fašists un viņa propagandisti jau sen ir apgalvojuši, ka tādas Ukrainas un ukraiņu tautas vispār nav.
Tā visa ir Krievija, tie visi ir krievi.
Paldies Dievam, ka Ukrainai un tās tautai ir atradies nepieciešamais spēks, lai šim kretīnismam cirstu pretī. Komentāra rakstīšanas dienā bija vēsts, ka ukraiņi ir sagrāvuši pēdējo no četriem tiltiem pāri Dņepras upei, kuras okupantu spēki izmantoja savu spēku pārvietošanai apkarotajā teritorijā. Malači ukraiņi. Slava Ukraini!
Taču atgriežoties pie Izglītības komisijas darba. Deputāts Pimenovs nav apmierinājies vien ar domu, ka “privātās” izglītības iestādes vajag ļaut izmantot dažādas, ne tikai valsts valodu. Viņa iesniegtajos priekšlikumos mēs arī atrodam šādu tekstu:
“Atbilstoši šā panta otrās daļas trešajam punktam mazākumtautību izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības iestāžu izglītības programmas saskaņā ar Mazākumtautību izglītības iestāžu likumu …”
Te piepauzēsim un konstatēsim, ka nav tādas lietas, kā Latvijas Republikas Mazākumtautību izglītības iestāžu likums.
Tā vietā patlaban spēkā esošajā likumā ir sadaļa par mazākumtautību izglītības iestādēm, kurā paredzēta jau minētā procentu sadalīšana attiecībā uz šajās iestādēs lietojamo mācību valodu.
Tomēr Pimenova kunga fantāzijā šāds likums jau ir pieņemts, un viņš tālāk nācis ar šādu piedāvājumu:
“Mazākumtautību izglītības iestādē tiek īstenots mācību priekšmets ‘Latvijas mācība,’ kurš nodrošina latviešu valodas, Latvijas vēstures un kultūras, zināšanas par Latvijas dabu un Latvijas ģeogrāfijas apguvi valsts valodā.”
Neesmu par visiem simts punktiem pārliecināts, ka šis vārdu kopums ir gramatiski pareizs, bet tas te nav galvenais.
Galvenā ir šī doma, ka neatkarīgajā Latvijas republikā būtu vajadzīgas skolas, kurās republikas valoda, vēsture, kultūra, daba un ģeogrāfija taptu pasniegtas atsevišķi no kopējā izglītības procesa, it kā latvieši un tas viss būtu eksponāts muzejā. Lūk, bērniņi, te ir Daugava. Tā ir šīs teritorijas viena no lielākajām upēm. Ta apmēram.
Šī ir lieta, par kuru esmu domājis sen un šad tad esmu rakstījis arī šajā portālā.
Nav nekādas, uzsveru – nekādas loģikas situācijai, kurā pastāv neatkarīga Latvijas republika ar savu neatkarīgo Latvijas Satversmi, savu neatkarīgo likumu kopumu un savu neatkarīgo izglītības sistēmu, bet nav neatkarīgu tiesību pateikt, ka ikkatrā no neatkarīgās valsts izglītības iestādēm, mācību valoda var būt tikai un vienīgi vienīgā valsts valoda, kāda tur eksistē.
2012. gadā bija mēģinājums referenduma kārtā valsts valodas tiesības arī piešķirt Kremļa fašista valodai. Ar lielu balsu vairākumu Latvijas pilsoņi tam pateica nyet.
Taču vienalga Saskaņas deputāti joprojām cenšas panākt, ka nav universāla valsts valodas lietošana valsts izglītības sistēmā.
Joprojām 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas partija atbalsta šo krievu tautas milzīgo šovinismu un lielummāniju par domu, ka tā ir vajadzīga visur pēc kārtas, ja nepieciešams – uzspiestā variantā.
Saskaņas programmā uz 14. Saeimas vēlēšanām par izglītību rakstīts šādi: “Jānodrošina plašākas iespējas izvēlēties mācību valodu visu līmeņu izglītības iestādēs atbilstoši laika izaicinājumiem un darba tirgus prasībām, kā arī ņemot vērā pašu audzēkņu un viņu vecāku vēlmes.”
Atkal, nav īpaši jākasa galva jautājumā par to, kāda “mācību valoda” Saskaņai te ir padomā. Tā, kā zināms, ir partija, kurai ilgus gadus bija īpašs sadraudzības līgums ar Kremļa fašista valsts galvaspilsētu Maskavu. Plus vēl sadarbības līgums ar Kremļa fašista galveno kabatas partiju.
Tā tas vairs nav. Kremļa fašista rīcība Ukrainā pat Saskaņai lika saprast, ka turēties rociņās ar monstru nav prāta darbs.
Taču vienalga partija uz vēlēšanām šogad dodas ar domu, ka jābūt plašākai iespējai “izvēlēties mācību valodu visu līmeņu izglītības iestādēs.”
Uz papēžiem Saskaņai min vēl radikālāk noskaņotā Latvijas Krievu savienība, kuras programmā noskaldīts šādi:
“Savienības deputāti aizstāvēs tiesības uz brīvu krievu un citu valodu izmantošanu izglītības sistēmā visos līmeņos.”
Tas nav aplinkus. Tas ir pavisam skaidrs paziņojums, ka “krievu pasaulei” jābūt arī mūsu valstī. Tieši krievu valodai nepieciešama “brīva izmantošana,” nevis kādai citai.
Saskaņai vietas 14. Saeimā ir garantētas, Krievu savienībai izredzes 48 dienas pirms vēlēšanām nav vēl skaidras.
Taču nepārprotams manās acīs ir vienkāršs fakts:
Viena valsts.
Viena valsts valoda.
Kāpēc tam nebūtu jāattiecas uz izglītības sistēmu?
Nav neviena iemesla, kāpēc tam tā būtu jābūt. Un tāpēc nezinu, ko galu galā nolems Izglītības komisija un pēc tam Saeima un Valsts prezidents, taču brīdī, kad valsts valodas lietošana visos izglītības sistēmas līmeņus būs kļuvusi par normu un obligātu lietu, būs visas tiesības jautāt kāpēc tikai tagad un pateikt – sen jau vajadzēja!
