Kārlis Streips: Vainīgie un nevainīgie 17
Ja ir viens, kas bija raksturīgs par ASV prezidentu Donaldu Trampu bija viņa nepārtrauktā atteikšanās kaut vienu sliktu vārdu teikt par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Iespējams tas bija tāpēc, ka 2016. g. priekšvēlēšanu kampaņas laikā Trampa ļaudis slepus centās sarunāt darījumu Maskavā, kura ietvaros tiktu celts viens no Trampa torņiem un, pateicoties par cara Vladimira žēlastību, viņam piešķirtu pašus elegantākos apartamentus jaunajā tornī.
Iespējams, tas bija vienkārši tāpēc, ka Tramps sevī saredzēja autokrātu un tāpēc gribēja čupoties ar citiem pasaules autokrātiem. Nebija runa tika par Putinu, tādas pašas glaimiem un lišķības pilnas bija Amerikas prezidenta attiecības ar mazo, dīvaino vīreli, kurš ir Ziemeļkorejas diktators. Vienā gadījumā Amerikas prezidents pat paziņoja, ka viņš un vīrelis Ziemeļkorejā bija apmainījušies ar mīlestības vēstulēm.
Taču it īpaši Trampa attieksme pret Krievijas autoritāro līderi krita acīs tāpēc, ka Amerika un Krievija pirms uzradās Tramps nekādas draudzenes nebija. Pirmkārt jau Krimas aneksija, kas bija pirmā vardarbīgā robežu maiņa Eiropā kopš 2. Pasaules kara beigām. Un vēl jo vairāk pieaugošā apziņa Trampa priekšteča administrācijā, ka Krievija grasījās darīt visu iespējamo, lai iejauktos 2016. gada valsts prezidenta vēlēšanās.
It īpaši tad, kad Tramps pieveica visus pārējos kandidātus un kļuva par Republikāņu partijas kandidātu, Krievija nudien sāka censties ietekmēt dažādus sāpīgus sabiedriskus jautājumus Amerikā ar nepatiesiem profiliem Feisbukā un citās sociālajās platformās. Un tad pienāca brīdis, kad Tramps vienā no saviem rallijiem pateica vārdus “Krievija, ja tu klausies, varbūt tu vari atrast Hilarijas 30 tūkstošus e-pastu. Amerikas ziņu mediji tevi bagātīgi apbalvos, ja tu tā darīsi.”
Ir zināms, ka Krievija hakošanu pret Hilarijas Klintones kampaņu un Demokrātu partiju sāka nākamajā dienā pēc šī paziņojuma. Klintones kundzes gadījumā runa bija par to, kā viņa bija rīkojusies ar serveriem un slepenu informāciju laikā, kad viņa bija ASV ārlietu ministre.
Reiz par to sāka interesēties izmeklētāji, Klintones kundzes cilvēki izgāja cauri e-pastiem un izdzēsa vairākus desmitus tūkstošu tāpēc, ka tiem nebija nekāda sakara ar ministres vai ministrijas darbu, tie bija personīga rakstura teksti. Tas, protams, Trampu un Republikāņu partiju netraucēja no tā censties uzkurbulēt milzīgu skandālu. Tik ļoti, ka pretēji visai ierastajai tradīcijai, Federālās izmeklēšanas biroja vadītājs Džeims Komijs nolēma publiski paskaidrot, kāpēc viņa aģentūra bija nolēmusi, pret kādreizējo ārlietu ministri neizvirzīt kriminālapsūdzības. Klintones kundze varbūt rīkojās neapdomīgi un neuzmanīgi, bet krimināla nekā tur nebija, tā paziņoja Komijs.
Krievijas uzbrukums pret ASV demokrātiju prezidenta Baraka Obamas administrācijai radīja lielas galvassāpes. Prezidents un viņa cilvēki zināja, ja viņi par Krievijas rīcību runās atklāti, tajā skaitā paziņojot, ka hakošanas uzbrukumi bija konkrēti pret Hilariju Klintoni un Demokrātu partiju, tad republikāņi to uztvers kā negodīgu politizēšanu ar mērķi kaitēt viņu kandidātiem. Obamas administrācija klusām ieviesa vairākas sankcijas pret Krieviju un izraidīja vairākus diplomātus, taču publiski par Kremļa rīcību tā nerunāja.
[Te, starp citu, blakus lieta. Starptautisko notikumu novērotāji pēc minēto sankciju ieviešanas un diplomātu izraidīšanas bija mazliet pārsteigti, ka no Krievijas puses nenāca nekādi atbildes soļi, kā tas būtu ierasts. Tagad mēs zinām, ka tas bija tāpēc, ka Trampa cilvēki klusām bija sarunājušies ar Krievijas pārstāvjiem ar tekstu ziniet, mēs drīz būsim pie varas, un tad mēs ar tām sankcijām tiksim galā. Fakts, ka Kongress jaunajai administrācijai tā neļāva darīt, nenozīmēja, ka it īpaši jaunais prezidents negribēja tā darīt.]
Atšķirībā no prezidenta Obamas, kandidāte Klintone pavisam brīvi varēja runāt, ko viņa zināja par Krievijas uzbrukumu. Debatēs starp viņu un Trampu, Klintones kundze to vairākkārt pieminēja, un vienubrīd no Trampa atskanēja frāze, kura kopš tam ir kļuvusi par politikas folkloru: “Varbūt tā bija Krievija, bet tikpat labi tā varētu būt Ķīna. Tā varētu būt daudzi citi cilvēki. Varbūt tas ir kāds, kas sēž savā gultā un sver 180 kilogramus.”
Pirmajā termiņa gadā Tramps tikās ar Putinu Āzijas un Klusā okeāna sadarbības samitā Vjetnamā. Tā bija pirmā, bet ne pēdējā reize, kad Tramps ar Putinu tikās vienatnē un bez neviena cita amerikāņa klātbūtnes. Kliedzošs ierastās kārtības pārkāpums, bet tāds arī bija pats Tramps. Pēc tikšanās preses konferencē prezidents paziņoja, ka viņš Putinam bija pajautājis par Krievijas uzbrukumu, un Putins to bija noliedzis “ļoti stingri un spēcīgi.” Un tad viņš pateica šādus vārdus: “Es akceptēju mūsu izlūkdienestu secinājumu, ka Krievija 2016. gadā iejaucās vēlēšanās. Bet varbūt to darīja citi cilvēki. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku.”
Trampa rīcība izsauca neatkarīgā izmeklētāja Roberta Mullera iecelšanu, lai aplūkotu to, cik lielā mērā Krievija bija iejaukusies vēlēšanās un cik lielā mērā Trampa cilvēki šiem centieniem bija nākuši palīgā. Daudz bija nākuši palīgā, turklāt atkārtoti.
Reiz Mullers darbu bija pabeidzis, tieslietu ministrs Viljams Bārs centās to slēpt. Viņš publicēja pāris lappušu “rezumējumu,” kurā bija teikts, ka Mullera izmeklētāji neko nebija atraduši, Donalds Tramps bija nevainīgs kā jēriņš, un viss. Tas Trampam acīmredzot deva pietiekami daudz bravūras, lai drīz vien pēc tam viņš varētu censties piešantažēt Ukrainas jauno prezidentu, uzsākt falšu izmeklēšanu pret kādreizējo ASV viceprezidentu Džo Baidenu un viņa dēlu Hanteru.
Par šiem centieniem Kongresa apakšpalāta pret prezidentu apstiprināja impīčmenta klauzulas, bet Republikāņu partija Senātā izlikās, ka nekas slikts nebija noticis un prezidentu vienā mierā attaisnoja. Tas, savukārt prezidentam deva vēl lielāku bravūrīgumu, tajā skaitā pēc 2020. g. vēlēšanām absolūti uzstāt, ka viņš nebija zaudējis, Demokrātu partija vēlēšanas bija nozagusi, un atbalstītājiem 2021. g. 6. janvārī būtu jāpulcējas Vašingtonā, dienā, kad Kongress apstiprinās galējos vēlēšanu rezultātus, jo “būs traki.”
Bija traki. Pūlis ielauzās Kapitolijā un pāris stundu garumā tur ņēmās un ālējās. Patlaban aizturēto cilvēku skaits ir tuvu 400, un atklāts ir jautājums par to, vai ar laiku apsūdzības arī tiks vērstas pret pašu Trampu par pūļa musināšanu uz nemieriem. Arī par to Kongresa apakšpalātā bija impīčmenta klauzula. Arī šajā gadījumā republikāņi izlikās, ka nekas slikts nav noticis.
Savukārt attiecībā uz 2020. gada vēlēšanām kā tādām, jau laikus prezidents Tramps un viņa cilvēki sāka sēt domu, ja kāds centīsies iejaukties vēlēšanās, tad varbūt tā būs Krievija, varbūt Irāna, bet daudz, daudz ticamāk, ka tā būs Ķīna. Jā, Ķīna. Noteikti Ķīna būs tā, kura iejauksies. Ķīna, Ķīna, Ķīna. Tā teica prezidents, tā teica viņa ielikteņi drošības dienestos, tā teica viņa tieslietu ministrs. Ķīna, Ķīna, Ķīna.
Kā zināms, Donalds Tramps vēlēšanās zaudēja. Par spīti saviem apgalvojumiem, ka tā tas nebija noticis, tautas balsojumā Džo Baidens viņu pārspēja ar gandrīz 8 miljoniem balsu, un Elektorālajā koledžā ar 306 balsīm pret 232. Precīzi tas pats skaits, ar kādu 2016. gadā Tramps pārvarēja Hilariju Klintoni. Toreiz viņš apgalvoja, ka tas bija pats labākais rezultāts ASV valsts prezidenta vēlēšanu vēsturē, kas ne tuvu nebija taisnība. Pēc 2020. g. vēlēšanām viņš neko tamlīdzīgu neteica.
Taču Amerikas izlūkdienesti darīja savu darbu, un marta vidū Amerikas Nacionālā izlūkošanas padome laida klajā izmeklēšanu par to, ko ārvalstis centās darīt pagājušā gada vēlēšanu laikā. Sabiedrība uzzināja, ka pētījums bija gatavs jau pērn decembrī, kad Tramps vēl bija prezidents. Nav skaidrs vai tāpēc, bet bija vajadzīgs laiks līdz pagājušajai nedēļai, lai sagatavotu ziņojumu, no kura bija izņemti klasificētie un slepenie materiāli, un tad to pārrakstīt sabiedrības patēriņam. Par Krieviju ziņojumā bija rakstīts šādi:
“Mūsu vērtējums ir tāds, ka Krievijas prezidents Putins autorizēja un sērija Krievijas valdības organizāciju veica ietekmes operācijas ar mērķi nomelnot prezidenta Baidena kandidatūru un Demokrātu partiju, atbalstīt kādreizējo prezidentu Trampu, graut sabiedrības uzticību elektorālajā procesā un veicināt sabiedriskus un politiskus konfliktus Amerikā. Esam ļoti pārliecināti par saviem secinājumiem. Krievijas valsts un tās pārstāvji, kuri visi apkalpo Kremļa intereses, pastāvīgi centās ietekmēt ASV publikas uzskatus.”
Par Ķīnu, savukārt, bija rakstīts šādi:
“Mūsu vērtējums ir tāds, ka Ķīna necentās iejaukties un apsvēra, bet neizmantoja centienus organizēt ietekmi, lai mainītu ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu. Esam ļoti pārliecināti par šo secinājumu. Ķīna attiecībās ar Ameriku centās nodrošināt stabilitāti, neuzskatīja, ka jebkurš no vēlēšanu rezultātiem būs pietiekami labvēlīgs, lai Ķīnai būtu vērts uzņemties risku, kā tiks pieķerta, iejaucoties attiecīgajos procesos.”
Nebija tā Ķīna. Nevienā brīdī tā nebija Ķīna. Lai ar ko negribēja vāvuļot Donalds Tramps un viņa aizstāvji, nevienā brīdī tā nebija Ķīna, un nacionālās drošības aģentūras un izlūkdienesti savu darbu nepolitizē arī tad, ja politikāņi vēlas tā darīt. Ķīna nav nekāds eņģelis, bet šajā gadījumā apgalvojumi no Trampa puses vienkārši un nepārprotami bija … nepatiesi.
Un vēl piebildīšu, ka viens konkrēts šo apgalvojumu upuris ir bijis telekomunikāciju uzņēmums Huawei. Ko gan par to neapgalvoja Tramps un citi? Varbūt uzņēmums ar savu tehniku cenšas slepus ielavīties citu valstu sistēmās ar ļaunprātīgiem mērķiem? Biznesa pasaulē ir un var būt haizivis, ne vienmēr ar pašiem labākajiem nolūkiem, bet vismaz līdz šim neesmu redzējis neko, kas liecinātu, ka attiecībā konkrēti uz Huawei, apgalvojumi būtu pierādīti.
