Kārlis Streips: Vai zināt, kas šiem vaimanātājiem ir devis informatīvu un morālu atbalstu? Andrejs Elksniņš! 0
Pērn septembrī mūsu Saeima grozīja Imigrācijas likumu, kas pirmoreiz pieņemts 2003. gadā un grozīts 37 reizes kopš tam.
Šoreiz grozījumi bija saistībā ar cilvēkiem, kuri savulaik tāda vai cita iemesla dēļ (bieži vien – sakarā ar pensijas lietām) kļuva par Krievijas Federācijas pilsoņiem, bet vienalga nolēma turpināt dzīvi Latvijas Republikā.
It īpaši, kopš nereformētais čekists, kurš varu pārņēma 2000. gadā, sāka piegriezt skrūves attiecībā uz pilsonisko sabiedrību un demokrātiju, ir bijis iespējams saprast Krievijas pilsoņus, kuri labprātāk dzīvo citur.
Taču kopš Kremļa fašista spēki pērn 24. februārī uzsāka genocīdu Ukrainā, vēršanās pret visu krievisko mūsu valstī saprotamā kārtā ir situsi arvien augstāku un augstāku vilni.
Aizliegti dažādi kaimiņvalsts telekanāli. Nesen Saeimā sākts apspriest priekšlikumu, ka turpmāk kinofilmas kinoteātros vairs netiks titrētas krievu valodā.
Piedāvātajā likumprojektā teikts, ka titri turpmāk varēs būs Eiropas Savienības oficiālajās valodās.
Momentā iztēlojos amerikāņu filmu, kurā titri vienā rindiņā ir latviešu, bet otrā – grieķu vai bulgāru valodā.
Tas tā. Attiecībā uz Krievijas pilsoņiem, Imigrācijas likuma grozījumos pateikts, ja šie ļaudis neiemācīsies latviešu valodu līdz A2 līmenim, tad nāksies zaudēt pastāvīgo uzturēšanās atļauju.
A2 līmenis ir salīdzinoši vienkāršs. Portālā Valoda.lv tas aprakstīts šādi:
“Valodas lietotājs prot saziņā lietot vienkāršas pieklājības frāzes (sasveicināšanās, uzrunāšana, uzaicinājuma izteikšana, atbilde uz uzaicinājumu), prot apjautāties par saziņas partnera sajūtām un emocionālo stāvokli, uzzināt jaunumus un iegūt citu informāciju, uzdot jautājumus un atbildēt uz jautājumiem par dažādām tēmām.”
Minētajos grozījumos noteikts, ka atestāts par šādu valodas zinību līmeni būs jāiesniedz līdz šī gada 1. septembrim.
Piereģistrēšanās procesam bija paredzēta no 1. februāra līdz 24. martam, kamēr pārbaudes kā tādas būšot no 11. aprīļa līdz 31. jūlijam Rīgā, Daugavpilī un Liepājā.
Komentāru rakstu 16. aprīlī, no kā varam secināt, ka reģistrācijas process ir pabeigts un pārbaudes patlaban aktīvi turpinās.
Tomēr, kā tas mūsu pārvaldes sistēmā tas mēdz gadīties, tie, kuri pērn izriesa krūtis un Krievijas pilsoņiem pateica nu tik būs, nebija visu apsvēruši līdz galam.
Krievijas pilsoņu skaits, uz kuru attiecināma jaunā prasība, varētu būt ap 17 tūkstoš cilvēku. Attiecīgajiem dienestiem tādu skaitu cilvēku piereģistrēt, tad pārbaudīt un tad atestēt būtu visnotaļ sarežģīti.
Jau iepriekš Saeima nobalsoja par termiņa pagarināšanu līdz 1. decembrim. Pagājušajā nedēļā parlamenta Pieprasījumu komisija sāka spriest, ka varbūt prasību par valodas prasmi attiecināt nevis uz 1. septembri, bet gan uz konkrētā cilvēka uzturēšanās atļaujas termiņu.
Tuvojoties tā beigām būtu jānokārto valodas eksāmens, taču tādā gadījumā iespējamo pretendentu skaits varētu būt vien ap 4 tūkstošiem, ar ko, protams, sistēmai būtu vieglāk tikt galā nekā ar padsmit tūkstošiem.
Te paralēles velkamas ar Valsts aizsardzības dienesta likumu. Pērn doma par likumu pieteikta ar izriestām krūtīm, apgalvojot, ka pirmais iesaukums zem jaunās sistēmas būs jau šogad 1. janvārī.
Par to plašāk rakstīju pirms pāris nedēļām. Izrādījās, sākotnējais variants bija brāķis, nācās sākt no jauna. Tagad doma ir pirmo iesaukumu organizēt šī gada otrajā pusē.
Tāpat acīmredzot prasības tiks atlikas Krievijas pilsoņiem.
Esmu lasījis, ka pirmajā pārbaudes dienā, 270 pretendenti kārtoja valodas pārbaudi Rīgā, un vairāk nekā 8000 cilvēku tur bija piereģistrējušies uz valodas pārbaudēm nākotnē.
Tas, ka cilvēks ir kārtojis eksāmenu, protams, nebūt nenozīmē, ka viņš to ir nokārtojis vajadzīgajā pakāpē. Rezultātus uzzināsim kaut kad vēlāk. Solīts, ka kādam neizdodas pirmajā reizē, eksāmenu varēs atkārtot.
Tomēr ne visi ir bijuši centīgi. Līdz šim Satversmes tiesa jau ir ierosinājusi divas lietas no ļaudīm, kuri uzskata, ka prasība, ka Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošām personām tā it kā būtu jāprot Latvijas Republikas vienīgā valsts valoda, ir konstitucionāls pārkāpums.
Konkrēti prasībās apgalvots, ka prasība pārkāpj Satversmes 1. pantu, kur topam informēti, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, 91. pantu (“visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”), kā arī 96. pantu (“ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”).
Lūk. Kā Jeļenai vai Jevgēņijam ir bijušas tiesības pastkartes no krustmātes saņemt un viņai arīdzan sūtīt krievu valodā, tā tie vēlas darīt arī turpmāk.
Un, protams, sūdzības centrā ir vienkārša vēlme nemācīties to “suņu valodu,” kā Latvijas Republikas valsts valoda tapa aprakstīta laikā, kad Latvijas Republikas vietā mūsu teritorijā saimniekoja Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika.
Bet vai zināt, kas šiem vaimanātājiem ir devis informatīvu un morālu atbalstu? Andrejs Elksniņš! Andrejs Elksniņš ir paziņojis, ka viņš savā pilsētā dzīvojošajiem Krievijas federācijas pilsoņiem, uz kuriem attiecas jaunās valodas prasības, nevis palīdzēs atrast veidu, kā iemācīties valodu, bet gan kā jurists palīdzēs kārtot vajadzīgos dokumentus, lai lietu iesniegtu Satversmes tiesā.
Tas nebūtu nekas ārprātīgs, ja Andrejs Elksniņš būtu ierindas privātpersona. Ierindas privātpersonas var darīt ne to vien, kā palīdzēt līdzcilvēkiem izvairīties no likuma prasībām.
Taču Andrejs Elksniņš nav privātpersona. Andrejs Elksniņš ir Latvijas otras lielākās pilsētas Daugavpils domes priekšsēdētājs.
1982. gadā dzimušais Elksniņa kungs ir diplomēts jurists, kurš savulaik bija gan 11. gan arī 12. Saeimas deputāts no Saskaņas sociāldemokrātiskas partijas.
Būdams deputāts no Saskaņas Sociāldemokrātiskas partijas, Andrejs Elksniņš attiecīgi 11. un 12. Saeimas sasaukumu pirmajā darba dienā teica Saeimas deputāta zvērestu.
Kurā cita starpā ir pausta apņēmība stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Zvērestā ir arī cita veida apņemšanās, bet šonedēļ mūsu vajadzībām svarīgs ir konkrēti šis jautājums par valsts valodu.
Komentāru rakstot internetā izmeklējos krustu šķērsu un secināju, ka pašvaldību deputātiem darbu sākot šāda veida zvēresta nav.
Un līdz ar to varēju secināt, ka Latvijas otra lielākā pilsēta būtu saucama nevis par Daugavpili, bet gan par Daugavpils Tautas Republiku (DTR).
Liela pārsteiguma nav, ka tieši DTR ir tā vieta, kur vietējais līderis ir nostājies uz ambrazūrām pret latviešu valodu. Likumā par pašvaldībām ir noteikts, ka darba valoda pašvaldībā ir valsts valoda, bet, ja vietējie iedzīvotāji grib pateikt ņi poņu, tad DTR vadība ir gatava šādiem ļaudīm pateikt harošo.
Un ne tikai tas, bet DTR galvenais līderis palīdzēs sakārtot papīrus, lai valsts valodas nepratējs varētu vērsties Latvijas Republikas Satversmes tiesā ar sūdzību par savu tiesību it kā pārkāpumu.
14. Saeimas vēlēšanās pagājušā gada 1. oktobrī trīs partijas kopā ņemot Daugavpils Tautas Republikā izcīnīja 53,85% balsu un tātad vairākumu.
Šīs trīs partijas bija partija Stabilitātei! (26%), Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija (16,89%), un Latvijas Krievu savienība (10,95%).
Stabilitātei! valsts līmenī saņēma 6% balsu un 11 mandātus Saeimā. Nedz Saskaņa, nedz Tatjanas Ždanokas galvenais eksistences iemesls netika līdz pieciem procentiem un tāpēc mandātus nedabūja.
Bet Daugavpils Tautas Republikā uzreiz vairākums. 2021. gada pašvaldību vēlēšanās Saskaņa izcīnīja 42,25% balsu un septiņus no 15 mandātiem. Krievu savienībai 8,22% balsu un viens mandāts.
Elksniņš par DTR domes deputātu kļuva 2017. gadā, kad Saskaņa un Latgales partija kopumā tika pie 56% balsu un 11 no 15 mandātiem.
Laikā kopš tam republikas domes vadībā bijušas rokādes – vispirms Elksniņš tad kāds cits, tad atkal Elksniņš, tad kāds cits, un visbeidzot pēc 2021. gada vēlēšanām atkal Andrejs Elksniņš.
Elksniņa kungs vairs nepārstāv Saskaņu sociāldemokrātisko partiju. Viņš no tās izstājās šī gada sākumā, jo Saskaņa acīmredzot vairs nevar būt vienojošs spēks, un tāpēc būs vajadzīgs kas cits.
Daugavpils Tautas Republikā, piemēram, kāds, kurš savulaik iebilda pret Padomju iekārtas slavinošu pieminekļu novākšanu savā pilsētā.
Kādā intervijā pauda vārdus “Krima ir Krievijas federācijas sastāvā.”
Šajā ziņā DTR līderis nav viens. Kaimiņos ir instance, kuru varbūt var saukt par Rēzeknes Tautas republiku, lai gan Rēzeknē pagājušā gada vēlēšanās iepriekš minētā partiju trijotne tika pie “tikai” 42,08% balsu.
Tur galvenā figūra ir persona vārdā Aleksandrs Bartaševičs. Arīdzan kādreizējs Latvijas Republikas domes deputāts, vien viņš uz pašvaldības līmeni nolaidās jau 2009. gadā.
Trīs vēlēšanās pēc kārtas kopš tam viņa pārstāvētā Saskaņa Rēzeknē guvusi vislabākos rezultātus, un Bartaševiča kungs nemainīgi ir bijis domes priekšsēdētājs.
Arī viņam nepatika pieminekļu novākšana. Kādā partijas domes sēdē Aleksandrs Bartaševičs paziņoja, ka Latvijai attiecībā uz genocīdu Ukrainā būtu jābūt neitrālai, genocīds būtu jāsauc par “konfliktu,” visiem jārēķinās ar Kremļa fašista iespējamo uzvaru, un tad galvenais būšot drošības garantijas no lielās kaimiņvalsts.
Vēlāk Bartaševičs apgalvoja, ka viņš tā neesot teicis, partijas dome Rīgā esot samelojusies.
Bet arī Rēzeknē trīs Latvijas interesēm ne īpaši atbalstošas partijas pērn parlamenta vēlēšanās saņēma vairāk nekā 40% balsu. Rēzeknes Tautas Republika. Un Rēzeknes Tautas Republikas līderis pazīst savu “tautu.”
Mulsina fakts, ka šis joprojām ir asiņainu cīņu jautājums vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas Republikas starptautiski atzītās neatkarības atjaunošanas.
Es uzaugu Amerikā, kur ar maniem vecvecākiem un vecākiem valodas nozīmē neviens neauklējās. Abās ģimenes pusēs ierašanās ASV bija pagājušā gadsimta 50. gadu vidū, un abos gadījumos, ja kāds gribēja darbu vai mācīties augstskolā, tad angļu valoda bija absolūtākā no nepieciešamībām.
Pats uzrados bērnudārzā piecu gadu vecumā ne vārda angļu valodā neprazdams. Audzinātāja bija sašutusi, un es valodu apguvu dabiskā veidā un ātri, lai arī mājās mēs turpinājām runāt tikai un vienīgi latviešu valodā.
Lai kļūtu par ASV pilsoni, maniem vecākiem un vecvecākiem bija jāuzrāda pamata zināšanas angļu valodā.
Tieši tāpat, kā patlaban šādas prasības tiek uzstādītas Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri vēlas turpināt dzīvot Eiropas Savienībā un nevis Kremļa fašista caristē.
Tiesa, Amerikā nebija nevienas pašvaldības, kurā vairākums būtu letiņiem un tāpēc latvieši varētu izvairīties no angļu valodas iemācīšanās.
Letiņiem bija savas kopienas, un, ja godīgi, mana vecāmāte tēva pusē tekošu valodu tā arī neiemācījās. Veikalā paprasīt vajadzīgo un pāri sētai tenkot ar kaimiņieni, to viņa prata.
Bet nebija tā, ka vienā Čikāgas priekšpilsētā bija latviešu dominance, kas ļāva valodu nemācīties vispār.
Būsim godīgi. Tas ir konkrēti tas, uz ko cer ļaudis, kuri ir pasūdzējušies Satversmes tiesā – latviešu valodu nemācīties vispār.
Un ir vienkārši nožēlojami, lai neteiktu – valsts drošības interesēm neatbilstoši, ka ir tāda Daugavpils Tautas Republika un ir tāda Rēzeknes Tautas Republika, kur var teikt, ka Krima pieder Krievijā un genocīds Ukrainā ir vienkāršs konflikts. Un vietējiem iedzīvotājiem valsts valoda nav vajadzīga.
Kāds gribēja apgalvot, ka mūsu sabiedrībā pastāv vienotība?
