Kārlis Streips: Vai tikai vīrietis prot sacerēt tekstus, tajā skaitā sprediķi? Muļķības! 0
Autors: Kārlis Streips
Nupat aizgājušajās brīvdienās Rīgā bija maršs. Jēzus maršs. Vairāki simti cilvēku pulcējās Vērmaņdārzā, kur tie noklausījās kristīgās mūzikas koncertu. Tālāk grupa devās no parka uz Vecrīgu. Medijos vēstīts, doma ir šo pasākumu turpmāk rīkot ikgadēji.
Pats procesā nepiedalījos, bet nākamajā dienā, svētdienā, biju Anglikāņu baznīcā, kur viesmācītāja no Nīderlandes sprediķī stāstīja, kā viņa patlaban pavada vairākus mēnešus ceļojot pa Austrumeiropu un pētot kristietības izpausmes tur.
Mācītāja teica, ka viņa bija pārsteigta, Rīgas centrā uzejot grupu cilvēku, kuri skaļi piesauca Jēzus Kristus vārdu. Viņa piebilda, ka viņas baznīcas tradīcijās tāda trokšņošana glābēja vārdā nav ierasta, un tāpēc mācītāja arī jutās mazliet neērti.
Attēlā, kāds bija publicēts sabiedrisko mediju portālā LSM.LV, bija redzami divi no mūsu valsts galvenajiem kristiešu bosiem, ja tos tā nosaukt. Romas katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Ieraudzīju attēlu un sapratu, ka pasākumā, kuru organizēt palīdzēja viņi man vietas nebūtu bijis.
Tā sanāca, ka pāris nedēļas pirms “Jēzus marša” Rīgā es portālā Periodka.lv uzgāju rakstu, kādu biju publicējis laikrakstā “Diena” 1994.gada 3. februārī, ar virsrakstu “Sieviete kancelē?”.
Pāris nedēļas pirms tam arhibīskaps Vanags bija publicējis materiālu, kurā viņš skaidroja savu lēmumu, kāpēc pēc ievērojama skaita gadu, kuru laikā Latvijas luterāņi bija ordinējuši sievietes mācītājas, viņš bija nolēmis tā vairs nedarīt.
Arhibīskaps savā polemikā piesauca luterisma pamatlicēju Mārtiņu Luteru un to, ko viņš viduslaikos zināja un nezināja, plus vēl “tūkstošgadīgu baznīcas tradīciju.” Savā reakcijā minēju faktu, ka Vanaga kungam tādā gadījumā droši vien labāka vieta būtu Amerikas veco menonītu kustībā, kuras centrālais moto ir “Vecais ir vislabākais, un jaunais nāk no velna.”
Vēl vairāk par to, ja aplūkojam “tūkstošgadīgu baznīcas tradīciju” Bībeles kontekstā, tad Bībelē mēs atrodam vergu turēšanu, masu slepkavošanu, izvarošanu, asinsgrēku, un daudz ko citu, ko diez vai pat viskaismīgākais “tūkstošgadīgas baznīcas tradīcijas” fans gribētu uzturēt mūsdienās.
Kristietība mūspusē vispār ienāca ar zobena palīdzību. Daudz vēsturē rakstīts par “pagāniem,” kuri no rīta tika kristīti un tūdaļ pat devās uz vietējo upi, dīķi vai ezeru, jauno “ticību” atkal no sevis nomazgāt nost.
Brīdī, kad Viduslaikos atsevišķiem cilvēkiem bija apriebusies Romas katoļu baznīcas prātam neaptverama korumpētība un nolēma, ka tālāk ar to vairs nevar, arī tas nebija miermīlīgs process.
Tā dēvētie kalendāra nemieri mūsu valsts galvaspilsētā ilga vairāku gadu garumā un arīdzan nekas maigs un rēns nebija. Ne īpaši pārsteidzošā kārtā baznīca Romā negribēja atteikties no sava kristiešu pasaules monopola, un daudzviet Eiropā cīņa starp katoļiem un protestantiem varēja būt itin asiņaina nudien.
Neko no tā visa mēs negribētu redzēt 21. gadsimtā. Galu galā, Tuvajos austrumos ebreji cīnās pret musulmaņiem un otrādi. Gazas joslā drīz būs gads kopš uzbrukuma Izraēlas dienvidos, kura rezultātā sākās Izraēlas veiktais pretuzbrukums. Tas jau sen ir pārvērties asinspirtī un nepārprotamā genocīdā, bet visi centieni konfliktam pielikt beigas, ir izrādījušies veltīgi.
Tiesa, tur gan galvenais nav jūdaisms pret islāmu. Tur galvenais ir līdz kliņķim korumpētais barbars, kurš jau sen ir bijis Izraēlas premjerministra postenī. Varam atcerēties, laikā pirms pašreizējās situācijas, katru nedēļas nogali Telavivā un citur Izraēlā bija masīvas demonstrācijas pret barbara vēlmi zem tavas tupeles palikt valsts tieslietu sistēmu, kura bija “uzdrīkstējusies” pret viņu vērst izmeklēšanu un plānot kriminālapsūdzības.
Tieši tāpēc šis kadrs ir atteicies pieņemt miera risinājumu Gazas joslā un tajā pat laikā karu ir papletis Libānas virzienā. Viņš zina, kolīdz kritīs viņa valdība, tiesībsargi viņam, kā savulaik par Rīgas domi teica nelaiķe Juta Strīķe, “atnāks pakaļ.”
Taču Tuvo Austrumu agonija nudien ir reliģijā pamatota. Senā Jeruzaleme skaitās svētākā no pilsētām gan ebrejiem, gan kristiešiem, gan arī musulmaņiem. Izraēļu radikāļi uzskata, ka Dievs tiem esot piesolījis zem no Jordānijas upes līdz pat Vidusjūrai. Musulmaņu radikāļi jau sen sola Izraēlu noslaucīt no zemes virsas. Tas nav jautājums par Izraēlu, Saūda Arābiju vai Sīriju. Tas ir jautājums par musulmaņiem un ebrejiem.
Latvijas gadījumā reliģijas vēstures kontekstā nevaram ignorēt pusgadsimtu PSRS uzspiesta ateisma. Anglikāņu baznīcai Vecrīgā laimējās tādā nozīmē, ka tā tika atdota Rīgas tehniskās universitātes studentu klubam un tāpēc netika iznīcināta tā, kā tas notika ar daudzām, daudzām baznīcām un draudzēm okupācijas laikā.
Pirmajā gadā, kad dzīvoju Latvijā, es cita starpā producēju dokumentālu filmu par reliģijas atjaunošanos laikā, kad tuvojās PSRS bojāeja. Intervēju lauku mācītāju luterāni, kurš stāstīja, kā bieži vien dievkalpojumā bija tikai viņš un ērģelniece, bet dievkalpojums liturģiskajā kontekstā vienalga bija vajadzīgs.
Kopā ar operatoru bijām Rīgas vienīgajā atlikušajā sinagogā, kur sākotnēji rabīns mūs negribēja laist, jo bija sabats, kad ticīgi ebreji nestrādā. Mēs viņu pierunājām ar argumentu, ka sinagogai nenāktu par sliktu plašāka publicitāte, un tā mums radās iespēja uzfilmēt dievkalpojumu, kura laikā cita starpā notika jaunieša barmicva, jeb iesvaidīšana pieauguša vīrieša kārtā. Mēs ar operatoru to visu filmējām no balkona, kura arī atradās draudzes sievietes. Viņām sinagogā kā tādā atrasties nebija ļauts.
Laikā pirms tam dzīvoju Amerikā. Manējā nebija īpaši reliģiska ģimene. Vecāki man vairāk interesējās par dievturību nevis kristietību. Gājām baznīcā uz 18. novembra dievkalpojumu, varbūt ap Lieldienām. Kādu laiciņu mācījos mūsu luterāņu draudzes svētdienas skolā.
Atceros, viens, kas mani mazu bērnu nodarbināja, bija fakts, ka ap to pašu laiku bija sākusies kosmosa izpēte. Savā bērna prātā biju sapratis no vecāsmammas, kura bija pārliecināta kristiete un jaunībā bija konvertējusies no katoļticības uz luterticību, lai apprecētu manu vectēvu – no viņas sapratu, ka Dievs bija izpleties pāri visām debesīm un apņēmis visu pasauli, un tāpēc, ja tur tagad lidinājās raķetes, man bija bail, vai tās dievam neizdurs caurumu vēderā.
Es jau biju pieaudzis cilvēks, kad pats sāku iet baznīcā. Dzīvoju un strādāju Kanzasas štata galvaspilsētā kā televīzijas korespondents, un svētdienā, kad no rīta man radās iekšēja nepieciešamība iet uz baznīcu, devos uz vietējo Metropolitan Community Church draudzi.
MCC dibināta 1968. gadā. Dibinātājs bija mācītājs Trojs Perijs, kurš tika izraidīts no ASV Dienvidu baptistu baznīcas tāpēc, ka viņš bija gejs.
Tāpat kā Lielbritānijas karalis Henrijs VIII, reiz Romas baznīca viņam pateica, ka nedrīkst šķirties no vienas sievas un precēt citu, nodibināja Anglikāņu baznīcu, Trojs Perijs nodibināja draudzi, kurā geji, lesbietes un citi varētu justies ērti un neapdraudēti.
Arī es tur jutos ērti un neapdraudēti.
No Kanzasas pārcēlos uz Latviju un svētdienās gāju uz Doma baznīcu. Tas bija sarežģīti, jo tas bija Atmodas laikā, un gandrīz katra dievkalpojuma laikā mācītājs pateica vārdus “Dievs, svētī Latviju,” ieskanējās Doma grandiozās ērģeles, un cilvēki dziedāja Latvijas himnu.
Es nē. Es vienmēr raudāju. Latvijas tautas kustība neatkarības virzienā mani allaž aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Pēc gada Latvijā, atgriezos Amerikā, šajā gadījumā uz Vašingtonu. Tur atradu vietējo MCC nodaļu, par ko vien pateikšu, ka kādā svētdienas rītā 1991. g. janvārī, kad mēs Amerikas Latviešu apvienībā bijām pavadījuši visu nakti dežūrā tautas barikāžu dēļ, es baznīcā ierados noguris līdz kaulam.
Mācītāja manis nelūgta speciāli aizlūdza par Latviju un Baltijas valstīm brīdī, kad Maskava vēl pēdējoreiz centās savu varu uzspiest ar vardarbības palīdzību. Tas bija dziļi aizkustinoši.
Atgriežoties Latvijā atkal piedalījos dievkalpojumos Doma baznīcā. Reizēm, ja piecēlos agrāk no rīta, Jāņa baznīcā Vecrīgā, kur, pirmkārt, savulaik tika kristīta (un daudzus vadus vēlāk arī izvadīta) mana mamma. Otrkārt, tur dievkalpojums bija plkst. 10.00, un Domā 12.00.
Draugi mani reizēm aizveda uz Romas katoļu dievkalpojumu (liela kājās celšanās, apsēšanās, uz ceļiem nostāšanās u.tml.) vai uz Pareizticīgo dievkalpojumu (ar visām ikonām un visu pārējo kičīguma jauna definēšana).
Luterāņu baznīcā mūžībā aizgāja arhibīskaps Kārlis Gailītis un viņa vietā stājās jau minētais Jānis Vanags ar savu 15. gadsimta filozofiju par dzīvi.
Reakcija no Latvijas Vanadziski luterāņu baznīcas uz manu repliku Dienā ilgi nebija jāgaida. Baznīcas vadība paziņoja, ka turpmāk homoseksuālām personām dievgaldā vairs nebūs ļauts piedalīties.
Sapratu, tas bija “likums vienai personai,” jo ārpus manis automātiski radās jautājums par to, kā garīdznieks sapratīs, kuri no tiem, kuri ir nometušies ceļā altāra priekšā, ir heteroseksuāli un – kuri tādi nav.
Taču ārpus tā ap to laiku tajā pašā Dienā izlasīju materiālu, kurā bija teikts, ka misionārs no Minesotas Amerikā vai nu jau bija ieradies Rīgā vai grasījās ierasties Rīgā, lai atjaunotu Rīgas Svētā Glābēja Anglikāņu baznīcu.
Tā kā es Amerikā dzīvodams baznīcā ienācu angļu, nevis latviešu valodā, nākamajā svētdienā devos turp, kļuvu par vienu no Sv. Glābēja atjaunotās draudzes dibinātājiem, un turpat esmu bijis visu laiku kopš tam.
Ja Latvijas Vanadziski Luterāņu baznīca mani ir ekskomunicējusi, tad man tāda vajadzīga nav.
Piebildīšu vien, ka Vanags man dievgalda maizi un vīnu negrib dot, bet bija reize anglikāņos, kad pie mums bija augsts viesis, Vanags bija publikā, es asistēju dievkalpojumā, un brīdī, kad pienāca dievgalds, arhibīskaps Jānis Vanags dievgalda maizi saņēma no geja Kārļa Streipa rokas.
Vēlāk draudzes locekļi man stāstīja, ka daudzi bija aizturējuši elpu, gaidot redzēt, kā arhibīskaps reaģēs. Acīmredzot viņš saprata, ka taisīt jezgu būtu nepieklājīgi, jo tas mirklis pagāja bez jebkādiem ekscesiem.
Vanaga iecirtība attiecībā uz sievietēm garīdzniecēm ir ar starptautisku pieskaņu. 1992. gadā Anglikāņu baznīca un Luterāņu baznīca parakstīja tā dēvēto Porvo līgumu, kurā paredzēta savstarpēja komūnija.
Tas ir tas, kas ir ļāvis diviem luterāņiem no Amerikas, vienai luterānei no Lielbritānijas, un vienai luterānei, kas dzimusi Latvijā, kļūt par Svētā Glābēja Anglikāņu baznīcas mācītājiem un mācītājām – dalīta komūnija nozīmē, ka konfesionālu atšķirību starp abām baznīcām nav. Gan Ārdens Haugs (misionārs no Minesotas), gan Juris Cālītis, gan Jāna Jēruma-Grīnberga, gan arī mūsu pašreizējā mācītāja Elīza Zikmane, izgāja Anglikāņu baznīcas apmācību attiecībā uz teoloģiju un dievkalpojumu kārtību. Taču kopēja komūnija starp abām pusēm, un izņemot Vanaga baznīcu, esam sadzīvojuši saticīgi un jauki.
Jautājums par sieviešu ordināciju ir sens. Bībelē vairākās vietās ir rakstīts, ka sievietēm pieklājas klusēt un necensties mācīt vīriešus. Romas katoļi nekad to nav pieļāvuši un, kā zināms, allaž ir uzstājuši, ka priesterim visa mūža garumā ir jāievēro celibāts.
Kārtējais gadījums, kurā baznīckungi nav lietu izdomājuši līdz galam. Cilvēks nav būvēts kā celibāts, un laika gaitā izrādījās, ka tie augļi, kuri karājās viszemāk, atsevišķiem priesteriem izrādījās tie kārdinošākie.
Amerikā un citur pasaulē ir Romas katoļu diacēzes, kuras ir bankrotējušas tāpēc, ka bijis jāmaksā tik daudz sāpju naudas pedofilu upuriem.
Protestantu baznīcā bijis citādāk. Jau 1815. gadā ASV Brīvās Gribas baptistu konfesija ordinēja mācītāju Klarisu Danfortu. Kristus baznīca, kas bija pirmsākums mūsdienu Pēdējo dienu svētajiem, pirmo sievieti ordinēja 1830. gadā.
Londonā pirmā sieviete, kurai piešķirts Anglikāņu baznīcas diakona tituls, bija Elizabete Ferārda, un tas bija 1861. gadā.
Luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1947. gadā. Okupētās Latvijas situācijā principā aizlieguma nevarēja būt, jo uzspiesta ateisma apstākļos garīdznieki kokos neauga.
Konkrēti Jānis Vanags bija tas, kurš tam pielika punktu. Laikā kopš tam sievietes, kuras jutušas aicinājumu kļūt par garīdznieku, to ir varējušas darīt Latvijas Luterāņu baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL), kur muļķīgu aizspriedumu nav.
2015. gadā mācītāja Lauma Zušēvica kļuva par LELBĀL arhibīskapu, un tikai nesen viņa paziņoja, ka laiks doties atpūtā un uz vēl vienu termiņu amatā viņa nekandidēs.
Kā minēju, mums Svētā Glābēja Anglikāņu baznīcā 30 gadu laikā kopš draudzes atjaunošanas bijuši četri mācītāji, divi vīrieši, divas sievietes.
Varu apliecināt bez jebkādas aiztures un bez jebkādām šaubām, ka nevienam tāpēc, ka kancelē stāv sieviete, gabals nokritis nav. Debesis nav atšķēlušās, zibens šalts nav bijusi. Jo ārpus Romas katoļiem un iecirtīgiem protestantiem, kristieši mēdz saprast vienu pamata patiesību:
Mācītāja darbā nav absolūti nekā, ko nespēj darīt sieviete. Mācītājs ir draudzes gans. Sieviete ir māte, viņa var būt medmāsa, viņa var būt skolotāja, un tāpēc viņa arī var būt mācītāja. Vai tikai vīrietis prot sacerēt tekstus, tajā skaitā sprediķi? Muļķības! Vai tikai vīrietis prot prezentēt maizi un vīnu dievgalda kontekstā? Absurda doma!
Sievietes ne tikai ir spējīgas to visu izdarīt, nu jau daudzu gadu garumā viņas tā arī ir darījušas. Pirms kļūt par mūsu draudzes mācītāju, Jāna Jēruma-Grīnberga bija Lielbritānijas luterāņu arhibīskaps, un ne tikai latviešiem, bet visiem minētās valsts luterāņiem.
Žēl, ka atsevišķi auni mūsu valsts un citu valstu reliģiskajā kopienā to nesaprot.
Šonedēļ komentāru pabeigšu ar pāris domām par gejiem reliģiskajā kontekstā.
Aizspriedumi pret LGBTQ+ kopienu var būt ārprātīgi. Amerikā tā dēvētie “evaņģēliskie” kristieši skaļi iebilst pret kopienas tiesībām tāpēc, ka uzstājība, ka viņiem ir tiesības, it kā pārkāpj “kristiešu” tiesības būt aizspriedumainiem pāķiem.
Tas ir absurds. Jēzus Bībelē ir teicis “vediet bērnus pie manis,” nevis “vispirms izpētīsim, kas tie ir par bērniem un tad padomāsim.”
Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā atrodam šādus vārdus: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”
Nekur neesmu redzējis Bībeles tulkojumu ar zemsvītras atsauci, kurā būtu teikts, ka tas vārds “neviens” neattiecas uz gejiem vai tumšādainiem cilvēkiem, vai sievietēm, vai jebkuru citu grupu, pret kuru kāds grib vērst savus aizspriedumus.
Un vēl, Vecajā derībā un konkrēti 1. Samuēla grāmatā un 18. nodaļā mēs atrodam šādu tekstu:
“Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība. Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā. Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.”
Kristieši un “kristieši” jau gadsimtiem ilgi ir centušies šim tekstam piemērot jebkādu skaidrojumu izņemot acīmredzamo. Arī Vecās derības sacerēšanas laikā bija zināmi gadījumi, kad divi vīrieši vai divas sievietes iemīlējās viens otrā un “viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.”
Es savā baznīcā jūtos ērti. Esmu izglītots cilvēks un neticu, ka kaut kad visu pasauli apklāja milzīgi plūdi, jo zinu, ka ģeoloģiskā nozīmē tas nebūtu iespējams vispār. Neticu, ka savulaik cilvēki dzīvoja līdz 800 vai 900 gadu vecumā, kā tas ir apgalvots Vecajā derībā.
Nezinu, ko domāt par apgalvojumu, ka savulaik nevainīga sieviete dzemdēja bērnu, kurš laika gaitā tapa krustā sists, nomira, un trešajā dienā atkal augšāmcēlās.
Toties zinu, ka stāsts par nevainīgu sievieti un bērnu, kurš nonācis pie šāda gala, pirmoreiz parādījās nevis kristīgajā Bībelē, bet gan seno babiloniešu tekstos.
Tā teikt – mūsu pasaulē nekā jauna nav.
Taču Jaunajā derībā mēs atrodam šādus vārdus (Jāņa evaņģēlijs, 13. nodaļa):
“Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”
Mīliet viens otru. Izturieties viens pret otru laipni un pretimnākoši. Neuzbrūciet viens otram. Nediskriminējiet cits pret citu. Nē, mīliet viens otru.
Gribētos domāt, ja visi cilvēki pasaulē šo principu ņemtu cieši pie sirds, diez vai mēs dzīvotu pasaulē, kur notiek karošana Tuvajos Austrumos un citur.
Un katrā gadījumā diez vai uzrastos viens cilvēks, kurš vienpersoniski nolemj, ka puse sabiedrības automātiski nav piemērota priesterībai.
Tā, lūk, ir tumsonība. Un diez vai Jēzus par tādu īpaši priecātos.
Starp citu, vai zināt, ko sākumā minētā mācītāja no Nīderlandes atrada Tbilisi Gruzijā?
Baptistu baznīcu, kura savā celtnē ir ierīkojusi sinagogu ebrejiem, citu telpu budistiem, mošeju musulmaņiem.
Mīliet viens otru. Arī starpkonfesiju gadījumā labs padoms nudien!
