Kārlis Streips: Vai kāds ir nācis ar domu par 21. augustu 4. maija vietā? Man tas liktos loģiski 0
17. martā Latvijā notika divas lietas. Nē, patiesībā minētajā datumā Latvijā notika daudz un dažādu lietu, bet šī komentāra vajadzībām paliksim pie divām vien.
Pirmkārt, pirmoreiz mūsu valstī tapa atzīmēta Nacionālas pretošanās kustības piemiņas diena.
Saeima to svētku un atceres dienu kalendārā iekļāva iepriekšējā, 2021. gada jūnijā, kad vienlaikus arīdzan noteikts, ka 2. martā būs Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena, 15. oktobrī būs Valsts valodas diena, bet 21. novembrī būs atceres diena saistībā ar Zolitūdes traģēdiju minētajā dienā 2013. gadā.
Ja godīgi, man likās, ka kalendārā jau bija šāda atceres diena, bet acīmredzot kļūdījos.
Viens, ko noteikti atceros par katastrofu, ir fakts, ka pašreizējais Saeimas deputāts Aldis Gobzems it kā pieteicās aizstāvēt cietušos, bet tā neizdarīja.
Ne tikai tāpēc, bet daļēji tāpēc īsi pēc Gobzema ievēlēšanas Saeima Latvijas Zvērinātu advokātu padome viņu izslēdza no advokatūras par rupjiem ētikas pārkāpumiem.
Patlaban pateicoties citiem rupjiem ētikas pārkāpumiem Gobzema kungs ir atstādināts no sešām Saeimas plenārsēdēm.
Pagājušajā nedēļā rakstīju par godājamā deputāta visai piepešo paziņojumu, ka viņš kopā ar saviem bērniem bija devies ārpus valsts un, iespējams, turpat arī paliks. To komentāru lasītāji var atrast tepat portālā.
Iegansts 17. marta padarīšanai par atceres dienu ir fakts, ka 1944. gadā minētajā datumā Latvijas Centrālā padome parakstīja memorandu, kurā tā pieprasīja Latvijas neatkarības nekavējošu atjaunošanu.
Memorandu padome centās iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim, bet viņš to atteicās pieņemt. Kodēts memoranda variants nogādāts Zviedrijā, kur vēstnieks Viktors Salnajs parūpējās par tā izplatīšanu rietumvalstu valdībām.
Lieki teikt, no memoranda nekāda labuma nebija.
Centrālā padome dibināta 1943. gada augustā, iniciators bija Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Čakste. Dibināšanā arī piedalījās pārstāvji no lielākajām politiskajām partijām, kādas bija pārstāvētas Saeimā pirms Ulmaņa apvērsuma.
Nacistu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs memorandu aprakstīja ar šādiem vārdiem:
“Diemžēl, nupat piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus. Tie vēlējās ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko Bangerskis tomēr atsacījies darīt.”
Profesors Čakste aizgāja mūžībā transporta laikā no vienas filtrācijas nometnes uz citu mūsdienu Polijā un 1945. gada februārī.
Saeimas sēdē, kurā apstiprinātas jaunās atceres dienas, deputāts Edvīns Šņore piedāvāja to saukt par “Latvijas Centrālās padomes piemiņas dienu.”
Šņores kungs apgalvoja, ka padome ir bijusi milzīgi svarīga organizācija. Viņš arī pauda aizdomas, vai tik šīs dienas nozīmēšana 17. datumā nebija domāta kā veids, kā novērst uzmanību no iepriekšējās dienas, kad atsevišķi latvieši piemin Latviešu leģionu.
Edvīns Šņore arī konstatēja, ka likuma grozījumos bija paredzēta nacionālo partizānu piemiņas diena 2. martā: “Kāpēc ir nepieciešams noteikt vairākas dienas, kurās pieminēt nacionālos partizānus ļoti īsāk laika posmā?”
Saeima šim priekšlikumam pateica nē.
Deputāts Aleksandrs Kiršteins aicināja no atceres dienas 17. martā atteikties pavisam un ta vietā 13. augustā atzīmēt Latvijas Centrālās padomes dienu, jo tā bija diena 1943. gadā, kad padome dibināta. Arī šo domu Saeimas vairākums noraidīja.
Deputāts Igors Pimenovs piedāvāja kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma upuru piemiņas dienu noteikt konkrēti 3. decembri un ne vairs decembra pirmo svētdienu, kā tas bija pirms tam un ir joprojām.
Pimenova kungs skaidroja, ka konkrēti 1937. g. 3. decembrī sākās Staļina tā dēvētā “Latviešu operācija,” kuras ietvaros vairāk nekā 22 tūkstoši cilvēku tapa tiesāti un kādiem 16 tūkstošiem piespriests nāves sods.
Arī šo domu Saeimas gudrās galvas noraidīja, un galu galā balsojums par grozījumiem svētku un atceres dienu likumā bija 55 par un 13 pret.
Latvijā patlaban ir 12 svētku dienas, lai gan Lieldienas allaž ir svētdienā un tāpēc tāpat tā ir brīvdiena.
Mūsu kalendārā arī ir 32 atceres un atzīmējamās dienas, sākot ar 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu 20. janvārī un beidzot ar Policijas darbinieku dienu 5. decembrī.
Likumu par svētku un atceres dienām Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma 1990. g. oktobrī, tā rehabilitējot Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas un 18. novembri.
Laikā kopš tam likums labots 18 reizes. Gandrīz katru reizi ir centieni noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus kā svētku dienu, bet velti.
Man personīgi attiecībā uz šo kalendāru allaž bijis viens jautājums, proti: Patlaban svētku diena ir 4. maijā, kad 1990. gadā jau minētā Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Latvijas Republikas neatkarība todien netika atjaunota. Nākamo pusotru gadu mūsu valstī bija divvaldība — Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome Rīgā un Mihaila Gorbačova vadītā centrālā valdība Maskavā.
Toties 1991. gada 21. augustā, kad sabruka pret Gorbačovu vērsts valsts apvērsums, Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.
Šis likums patiešām nodrošināja mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Pašreizējā svētku dienu kalendārā ir liela pauze starp Jāņiem un 18. novembri. 21. augusts tur smuki iederētos pa vidu.
Turklāt maijā svētku diena un brīvdiena ir arī 1. datumā. Šogad tā būs svētdiena, un tāpēc brīvdiena būs nākamajā dienā, 2. maijā. 4. maijs būs tās pašas nedēļas trešdienā, un vai tas nozīmēs, ka cilvēkiem pirmdiena būs brīva, otrdiena darbā un tad atkal trešdiena brīva?
Arī 21. augusts šogad būs svētdienā, bet tad būtu brīvdiena 22. datumā. Laikā kopš sākotnējā likuma 1990. gadā likums par svētku un atceres dienām grozīts 18 reizes.
Nezinu, vai kāds ir nācis ar domu par 21. augustu 4. maija vietā. Man tas vienkārši liktos loģiski.
Otra lieta 17. martā bija Saeimas plenārsēde. Vispirms deputāti pulciņā sveica leģendāro dziedātāju Ievu Akurateri, kura stājās mandātu nolikušā Jura Juraša vietā.
Taču tad pienāca laiks Ministru prezidenta ikgadējam ziņojumam par Ministru kabineta paveikto iepriekšējā gadā un iecerēto nākamajā gadā. Premjers Krišjānis Kariņš norunāja 50 minūtes un 40 sekundes no sev atvēlētās stundas.
Saprotamā kārtā Kariņa kungs sāka ar situāciju Ukrainā, konstatējot, ka viens būtisks jautājums ir Latvijas enerģētikas neatkarība.
40% patērētās enerģijas mūsu valstī nāk no atjaunojamiem energoresursiem, 36% no gāzes un 27% no naftas.
Amerikas prezidents Džo Baidens 8. martā parakstīja dekrētu par atteikšanos no Krievijas naftas un gāzes importēšanas.
Latvijā tas nav iespējams, un ministru prezidents teica, ka par enerģētikas neatkarību jādomā vidējā un ilgtermiņā.
Iespējams, viens variants būt vēl viena sašķidrinātās gāzes termināļa būvēšanu kaut kur Baltijā. Patlaban tāds eksistē Klaipēdā. Tiesa, ir iespējams sašķidrināto gāzi uz Baltiju atvest kuģos. Arī tas ir variants.
Premjers tālāk pievērsās informācijas jautājumiem un Krievijas propagandai:
“Informācija nenogalina cilvēkus, bet bojā cilvēku prātus. Mēs zinām, ka mūsu valstī ilgstoši daudzi cilvēki ir dzīvojuši informatīvā laukā, kas tuvinās tam informatīvajam laukam, kas ir Krievijā, bet nav Latvijā vai jebkur citur Eiropā. Tie ir gadu desmitiem proponēti Kremļa meli, kas nepastarpināti ir ienākuši mūsu sabiedrībā un iesējuši ideju vēzi. Un šis vēzis ir jāizravē, jāizgriež laukā.”
Kariņa kungs ar gandarījumu uzņēma Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu par daudzu Krievijas kanālu transmisijas aizliegumu.
Tiesa, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir stipri ticams, ka cilvēki atradīs citu veidu, kā skatīties attiecīgos kanālus un to saturu. Tiesa, tas neattiecas uz gados vecākiem cilvēkiem, kuri ar internetu un tehnoloģijām nav uz “tu.”
Attiecībā uz šiem zombētajiem mūsu sabiedrības locekļiem Kariņa kungs nāca ar šādu domu:
“Nesāksim ar nosodījumu, sāksim ar skaidrojumiem. Esmu pārliecināts, ja mēs, sabiedrīas plašais vairākums, iekļaujoši gribam šos cilvēkus iesaistīt mūsu sabiedrībā, tas izdosies. Tas ir divpusējs ceļš. Esmu pārliecināts, ka mēs šo ceļu iesim, un mūsu sabiedrība būs vēl saliedētāka.”
Personīgi par to neesmu tikpat optimistisks. Pagājušajā nedēļā plašu uzmanību piesaistīja pētījums no sabiedrisko pētījumu centra SKDS, kurā respondentiem jautāts par to, vai viņi Krievijas invāziju Ukrainā uzskata par iebrukumu, vai arī tie piekrīt Kremļa fašista apgalvojumam, ka tā ir “vienkārša militāra operācija.”
Latviešu respondenti gandrīz 100% pauda atbalstu Ukrainai.
To respondentu starpā, kuru ģimenēs runā krievu valodu, nebūt nebija tikpat pārliecināti. Tikai 22% pauda atbalstu Ukrainai, 21% — Krievijai, bet veseli 46% — ne vienu, ne otru pusi.
Visticamāk vairums to, kuri nepauda atbalstu nevienai no pusēm, tomēr sirdī atbalsta Krieviju un tās līderi. Tādos apstākļos cerēt uz solidaritāti vismaz manā izpratnē ir visnotaļ veltīgi.
Pēc ministru prezidenta debatēs piedalījās kultūras, iekšlietu, izglītības un zemkopības ministri, parlamentārie sekretāri no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un 17 deputāti, trīs no tiem divreiz.
Reiz tas bija paveikts, gudrās galvas ķērās klāt pie lēmuma projektu par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai pret teroristisko organizāciju ISIL/Daeš vērstajā starptautiskās koalīcijas militārajā operācijā.
Deputāti piekrita termiņu pagarināt līdz 2024. gada 1. februārim. Latvijas valsts portālā par šo misiju vēstīts, ka runa ir par kādiem 30 karavīriem, kuri pilda savu dienestu operācijas rajonā. Tikpat liels skaits tur paliks arī turpmāk.
Galīgajā lasījumā pieņemts likums par pašvaldību referendumiem. Priekšlikumus par nobalsošanu varēs iesniegt pašvaldību vēlēšanu komisijas, domes, kā arī indivīdi. Likumā noteiktas prasības par to, uz kādiem jautājumiem to var un nevar attiecināt.
Pieņemts aicinājums par Ukrainu, tajā skaitā ar vārdiem “Aicinām ANO dalībvalstis nekavējoties veikt pasākumus, lai izveidotu lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas.”
Tas ir visai bezjēdzīgs aicinājums pirmkārt tāpēc, ka ANO savu spēku nav, bet otrkārt un vēl vairāk tāpēc, ka lēmums par šādu zonu būtu pieņemams ANO Drošības padomē, kur, kā zināms, Kremļa fašista valstij pieder veto tiesības.
Pirmajā lasījumā ar steidzamības pakāpi pieņemti kārtējie grozījumi likumā par palīdzību Ukrainas civiliedzīvotājiem, šajā gadījumā konkrēti par bēgļu tiesībām nodarbinātības un apgādes jomā.
Galīgajā lasījumā apstiprināti kārtējie grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā.
Tas ir atgādinājums, ka laikā, kad visas pasaules uzmanība ir pievērsta Kremļa fašista agresijai Ukrainā, mazliet piemirsts fakts, ka turpina plosīties vīrusa pandēmija.
Vēl Saeima 17. martā sāka, bet nepabeidza trešā lasījuma debates par Svētā Pētera baznīcas likumu.
Uz 3. lasījumu iesniegti 48 dažādi priekšlikumi, tajā skaitā piedāvājot īpašuma tiesības atstāt Rīgas pašvaldībai, bet valdījuma tiesības dot Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai un tās partneriem Vācijā.
Šo domu Saeima noraidīja ar tikai divām balsīm par, 46 pret un 11 deputātiem atveroties.
Man galvenais ir cits jautājums, proti, vai pēc īpašuma statusa maiņas lepnā un senā baznīca būs atvērta visām luterāņu kopienas draudzēm pasaulē, vai arī tur valdīs pašreizējā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ar tās 16. gadsimta aizspriedumiem.
Atbilde uz šo jautājumu acīmredzot būs šonedēļ.
