Kārlis Streips: Tu esi latvietis, un par Vladimira Putina labāko draudziņu Amerikā balsot – nu, nevajag 0
Rezultāts nav un nevar būt zināms! Aptaujas rāda, tas šķiet esam vairāk vai mazāk neizšķirts. Šādus apgalvojumus man jau vairāku nedēļu laikā ir nācies lasīt internetā un skatīties televīzijā attiecībā uz rīt gaidāmajām valsts prezidenta vēlēšanām Amerikas Savienotajās Valstīs.
Par tiem, kuri tur piedalās, portālā LA.LV rakstīju pirms pāris dienām. It kā visi “zina,” kad Amerikā ir tikai divas politiskās partijas, bet patiesībā to ir krietni vairāk un kandidātu uz valsts prezidenta amatu arī ir paprāvs skaits.
No tā neizriet, ka kāds ārpus Republikāņu partijas un Demokrātu partijas kandidātiem ir ar kaut mazākajām izredzēm iegūt Baltā nama atslēgas. Amerikā valsts prezidentu vēlē netieši un ar tā dēvētās Elektorālās koledžas starpniecību.
Kuram kandidātam visvairāk balsu, tas arī saņem visas attiecīgā štata balsis (izņēmums ir Nebraskā un Meinā, bet tas te nav būtiski). 2020. gadā Libertariāņu partijas kandidāte saņēma vairāk nekā 1,8 miljonus balsu, bet tas bija knapi 1,2% no kopējā, un nevienā no štatiem viņa nebija ne tuvu vairākumam.
Pēdējā reize, kad kāds trešās puses kandidāts saņēma balsis Elektorālajā koledža, bija 1968. gadā, kad Alabamas gubernators pārstāvēja Amerikas neatkarīgo partiju, guva balsu vairākumu piecos štatos ASV dienvidos un kopumā saņēma 46 elektorālās balsis.
Togad ar šauru balsu vairākumu prezidenta amatu ieguva Republikāņu partijas kandidāts Ričards Niksons.
Brīdī 1918. gadā, kad Latvija ieguva savu neatkarību, Amerikas prezidents bija demokrāts Vudro Vilsons.
Vilsonam bija ļoti plaši sapņi par miera nodrošināšanu laikā pēc asiņainā un briesmīgā 1. Pasaules kara. Tajā skaitā ar domu, ka visām pasaules valstīm ir tiesības uz suverenitāti un pašnoteikšanos.
Uzmanības centrā Vudro Vilsonam bija Čehoslovākija un Polija, bet tas tikpat labi arī attiecās uz Baltijas valstīm.
Prezidents Vilsons bija būtisks Tautu savienības izveidošanā. Lai arī ASV Senāts izolacionisma eksplozijas laikā noraidīja Versaļas līgumu, kura ietvaros jaunā organizācija bija paredzēta, Tautu savienība bija pirmā tāda veida organizācija pasaules vēsturē.
Latvija tur iestājās 1921. g. septembrī un oficiāli skaitījās esam dalībvalsts 1946. gada aprīlī, kad organizācija sevi likvidēja un savas lietas visas atdeva jaunās Apvienoto Nāciju organizācijas rokās.
Otrā pasaules kara laikā ASV prezidents bija Franklins Rūzvelts, un Latvijas vēstures kontekstā būtisks ir fakts, ka tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Čērčilu un Padomju Savienības rīkļurāvēju Staļinu Jaltā, Amerikas prezidents principā piekrita Eiropas sadalīšanai interešu sfērās pēc kara beigām. Latvija nepārprotami palika austrumu pusē.
Latvieši, kuri Amerika sāka ierasties masveidā pagājušā gadsimta 50. gados, tieši šī konkrētā iemesla dēļ bija tendēti atbalstīt Republikāņu partiju.
Mans vectēvs mātes pusē bija aktīvs partijas etniskajā nodaļā un reizēm arī mani paņēma līdz uz dažādiem pasākumiem.
Es personīgi no republikāņiem atteicos 1980. gadā, kad man bija pirmā iespēja balsot vēlēšanās, un republikāņi izvirzīja aktieri vārdā Ronalds Reigans. Viņš mēdza stāstīt visādas pasaciņas, un es skaidri sapratu, ne viņš priekš manis. Es togad nobalsoju par prezidentu Džimiju Kārteru un par republikāni laikā kopš tam neesmu balsojis nekad.
Taču latviešiem Amerika kopumā ņemot bija pozitīvs elements. Pirmkārt, jau 2. pasaules karam beidzoties Vašingtona noteica okupācijas neatzīšanas politiku, kura saglabājās līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā.
1953. gadā pirmoreiz ASV Kongress pieņēma “sagūstīto nāciju rezolūciju,” kurā pausts atbalsts tautām, kuras smaka zem totalitārisma jūga Austrumeiropā un citur pasaulē.
ASV prezidents tolaik bija Dvaits Eizenhauers, un gan viņš, gan pēcteči Džons Kenedijs, Lindons Džonsons, Ričards Niksons, Džeralds Fords, Džimijs Kārters, Ronalds Reigans, un Džordžs Bušs vecākais katru gadu panāca rezolūcijas pieņemšanu Kongresā un tad to parakstīja.
Nekur komentāru rakstot nevarēju atrast informāciju, ka kāds no minētajiem prezidentiem būtu īpaši domājis par Latviju vai par Baltijas valstīm.
Tomēr tie visi nodarbojās ar attiecību veidošanu ar Padomju Savienību. Eizenhauera laikā Ņikita Hruščovs viesojās Amerikā un ASV viceprezidents Ričards Niksons viesojās Padomju Savienībā.
Džona Kenedija laikā bija tā dēvētā Kubas raķešu krīze, kuras ietvaros Hruščovs vēlējās pārbaudīt gados jaunā un nepieredzējušā ASV prezidenta gatavību pretoties, sākot kodolieroču bāzu veidošanu Kubā, kas atradās vien 600 kilometru attālumā no ASV dienvidu krasta.
Ričards Niksons bija pirmais ASV prezidents, kurš oficiāli viesojās Padomju Savienībā. Viņam bija labas un koleģiālas attiecības ar PSRS līderi Brežņevu. Abi valsts vadītāji parakstīja sēriju līgumu par ieroču kontroli un citām tēmām.
Niksona pēctecis Džeralds Fords iekūlās nepatikšanās debatē pret Demokrātu partijas kandidātu Džimiju Kārteru. Neilgi pirms 1976. gada vēlēšanām bija lielā Helsinku konference, kurā NATO un Varšavas pakts parakstīja plašu līgumu, tajā skaitā par dažādu valstu robežu neaizskaramību.
Maskavas propagandisti momentā sāka apgalvot, ka tas arī attiecīgas uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību. Amerikas pārstāvji tikpat ātri atzina, ka tas nekādi neietekmēja okupācijas neatzīšanas politiku, un tā tas arī palika.
Savukārt minēto debašu laikā Fordam par to pajautāts, un viņš nāca ar šādu atzinumu:
“Austrumeiropā nekādas Padomju savienības dominances nav, un Forda administrācijas laikā tādas arī nebūs.”
Debašu vadītājs neticēja savām ausīm un pārjautāja: “Vai pareizi saprotu, sēr, ka jūsuprāt krievi Austrumeiropu neizmanto kā savu ietekmes sfēru, kur tie ir okupējuši vairākumu valstu?”
Prezidents Fords atbildēja: “Neuzskatu, ka poļi uzskata, ka Padomju savienība viņus dominē.”
Austrumeiropas izcelsmes amerikāņiem tas bija solis par tālu. Nevaru ar simtprocentīgu pārliecību apgalvot, ka tieši tāpēc 1976. gada rudenī Fords zaudēja Kārteram (piešķirtā amnestija žuļikam Niksonam arī par labu nenāca), bet Baltā nama atslēgas togad uzticētas Džimijam Kārteram.
Ronalds Reigans politikā ienāca kā aktīvs antikomunists ASV kinoindustrijā. Savos astoņos gados amatā viņš reiz pirms uzrunas radio nezinot, ka mikrofons tobrīd jau bija ieslēgts, balss toņa pārbaudīšanai teica šādus vārdus:
“Mani līdztautieši, ar prieku jums paziņoju, ka šodien es parakstīju likumu, kurā Krievija aizliegta uz visiem laikiem. Bombardēšana sāksies pēc piecām minūtēm.”
Kādreizējam aktierim šāda jokošana bija pagalam ierasta lieta. Padomju Savienība vismaz oficiāli iebilda pret minēto paziņojumu, bet jādomā, arī Maskavā neviens nepadomāja, ka Amerikas prezidents runāja nopietni.
Padomju savienības sabrukums sākās Reigana laikā, tajā skaitā ar viņa leģendāro uzrunu pie Berlīnes mūra 1987. gada jūnijā ar vārdiem “Ģenerālsekretār Gorbačov, ja jūs vēlaties mieru un bagātību Padomju Savienībai un Austrumeiropai, ja jūs vēlaties liberalizāciju, tad nāciet šurpu uz šiem vārtiem. Gorbačova kungs, atveriet šos vārtus! Gorbačova kungs, nojauciet šo mūri!”
1988. gada vēlēšanas Amerikā, kurās pēc diviem termiņiem amatā Reiganam vairs nebija atļauts kandidēt, bija minētā gada 8. novembrī. Mēnesi pirms tam Rīgā ļaudis pulcējās uz Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu.
Tālāko PSRS iziršanu nācās pārraudzīt Reigana pēctecim Džordžam Bušam vecākajam. Atceros tikšanos Baltajā namā, kur piedalījos no Amerikas Latviešu apvienības puses, kurās Amerikas prezidents atzina, ka Baltijas valstis nepārprotami bija pelnījušas neatkarības atjaunošanu, bet par Ukrainu viņš tobrīd nemaz tik drošs nebija.
Ukraiņi, kuri atradās telpā saskatījās un saviebās.
1991. gada augustā, kad bija neveiksmīgais pučs Maskavā un Latvijas un Baltijas valstu neatkarības un suverenitātes pilnīga atjaunošana, prezidents Bušs ļaudis pamatīgi nokaitināja ar savu piesardzību, kuras pamatā bija bailes, ka haoss Padomju Savienībā nozīmēs PSRS kodolieroču izvazāšanu un iespējamu nonākšanu teroristu rokās.
Islande Latvijas atjaunoto neatkarību atzina jau dienu pēc puča beigām 1991. g. 22. augustā. Sekoja strīpa citu valstu, tajā skaitā Krievijas Federācija, kā arī Eiropas Kopienas.
Amerika par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības paziņoja tikai tā paša gada 2. septembrī.
Nezinu, cik daudz, bet zinu, ka nākamā gada rudenī vismaz daļa baltiešu izcelsmes amerikāņu tieši tāpēc nobalsoja nevis par Bušu, bet gan par Bilu Klintonu.
Klintona kungs 1994. gadā kļuva par pirmo esošo ASV prezidentu, kurš viesojies Latvijā (Džons Kenedijs te pavadīja kādu sprīdi pagājušā gadsimta 30. gados, kad viņš bija students universitātē).
Ne bez Klintona un Amerikas pirksta nenotika Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas, kura bez šādas palīdzības noteikti nebūtu notikusi tik ātri, cik tā notika. Maskava jau tad centās mūsu valsti šantažēt ar muļķīgiem apgalvojumiem par “represijām” pret nelatviešiem un tamlīdzīgām tēmām.
Klintona pēctecis Džordžs Bušs jaunākais Latvijā bija divreiz, vienreiz 2005. gadā pa ceļam uz Maskavu un kaimiņvalsts tā dēvētā “Lielā patriotiskā kara” beigu 60. gadskārtas atzīmēšanai. Atceros lasījis komentārus, ka vizīte Latvijā, kā arī Gruzijā, bija domāta kā signāls Maskavai, ka kādreizējās PSRS republikas bija brīvas un tādas arī paliks.
Nākamajā gadā Rīgā bija NATO samits, un Buša kungs te ieradās atkal kā savas valsts vadītājs.
Gan Klintons, gan Bušs bija svarīgas figūras jautājumā par NATO paplašināšanu, lai tajā arī iekļautu Baltijas valstis. Buša kungs arī bija prezidents laikā, kad Amerika pamatīgi liberalizēja noteikumus par iebraukšanas vīzām Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Buša pēctecis Baraks Obama 2014. gada septembrī pavadīja divas dienas Igaunijā pa ceļam uz NATO samitu Velsā.
Trampu uz mirkli atstāsim fonā.
Prezidents Džo Baidens arī ir bijis Latvijā, bet tas bija laikā, kad viņš bija viceprezidents. Tas bija 2016. gada augustā, un portāla LMT komentētājs un satīriķis Maiks Kolins par to atzina šādi:
“JB, tā viņu šeit aprakstīšu, ieradās Latvijā lidmašīnā Airforce 2, kas ir lidmašīnas Airforce 1 jaunākais un mazāk pazīstamākais brālis, un viņš sev līdz atveda skaidras debesis un sauli. Drošībnieki acīmredzot padomāja par visu.”
Rīgā Baidena kungs tikās ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valsts prezidentiem, un visi četri līderi parakstīja deklarāciju par tālāku stratēģisku sadarbību. Vizīte bija 23. augustā, kas mūsu valsts vēsturē protams ir simbolisks datums.
Amerikas Viceprezidents uzstājās tobrīd jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un zināja par leģendu par gaismas pili, kura okupācijas laikā bija nogrimusi ūdenī, bet tad augšāmcēlās:
“Lepojos, ka šodien varu būt šeit, brīvā un neatkarīgā Latvijā un jūsu mūsdienīgajā Gaismas pilī” – tā pateica Amerikas tobrīd otrā persona.
Ar to būtu aprakstītas Amerikas prezidentu attiecības ar mūsu mazo valsti. Palika Tramps.
2017. gadā kāds Baltajā namā sacerēja un Tramps parakstīja vēstuli, kurā viņš uzslavēja mūsu valsti par 2% no IKP veltīšanu aizsardzības spēkiem un par piedalīšanos NATO miera uzturēšanas operācijās Afganistānā, Irākā un citur.
Vēstulē arī bija šāds atzinums: “Esmu basketbola komandas New York Knicks fans un ar gandarījumu redzu sniegumu no zvaigznes no Latvijas, no Kristapa Porziņģa.”
Esmu puslīdz pārliecināts, ka Donaldam Trampam nebija un nav ne jausmas, kas ir Kristaps Porziņģis. Bet pāris lietas par viņu mēs zinām droši.
Viņš centās atturēt militāru un cita veida palīdzību no Ukrainas, centās šantažēt Ukrainas tobrīd jauno prezidentu ar “lūgumu” meklēt negatīvu informāciju par Džo Baidenu un viņa dēlu Hanteru.
Par to bija pirmais no diviem impīčmentiem ASV Kongresa apakšpalātā.
Tramps bieži vien apgalvoja, ka citas NATO dalībvalstis Ameriku krāpa ar pārāk zemu aizsardzības izdevumu līmeni. Ir tiesa, ka šī bāršanās vismaz daļēji nodrošināja faktu, ka visas trīs Baltijas valstis tagad izdod krietni vairāk nekā NATO paģērētos 2% no IKP.
Taču galvenais te ir fakts, ka jau sen Donalda Trampa labākais draudziņš pasaulē ir bijis Kremļa fašists Maskavā.
Savas prezidentūras laikā Amerikas prezidents nodrošināja vienkārši prātam neaptveramo momentu, kad viņš publiski un žurnālistu un kameru priekšā paziņoja, ka viņš tic Vladimiram Putinam un nevis savas valsts specdienestiem un speciālistiem.
Tur jautājums bija par Krievijas nepārprotamo iejaušanos 2016. gada vēlēšanās, par kuru minētie dienesti bija pilnībā pārliecināti. Bet draugs Vladčiks, lūk, draugam Donaldiņam pateica, ka Krievija tā nedarīja, un draugs Donaldiņš bija gatavs noticēt.
Laikā kopš aiziešanas no amata šis cilvēks vismaz septiņreiz privāti ir sarunājies ar Kremļa fašistu pa telefonu. Par ko gan viņi abi runāja?
Ļoti ticams, ka viņi runāja par Ukrainu. Tramps rallijos un citur ir teicis, ja viņš būtu prezidents, Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā. To citādi kā par narcisma piemēru neuzskatīt (vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka tieši tāpat šis kadrs ir runājis par pašreizējo konfliktu Tuvajos Austrumos).
Bet viņš ari ir apgalvojis, ja viņš atkal kļūs par prezidentu, tad konflikts Ukrainā beigsies jau tūdaliņ pat, jo viņš uzstās uz miera līgumu starp karojošajām pusēm. Līgumu, kurā Ukraina būtu spiesta uz mūžīgiem laikiem atteikties no okupētās Krimas, padoties Ukrainas dienvidaustrumos, un apzvērēties, ka tā nekad, nekad, nekad nekļūs par NATO dalībvalsti.
Lieki teikt, Ukrainai un ukraiņiem šāda doma ir pretīga. Tāpat kā citur pasaulē, ari Kijivā politiķi ir spiesti domāt par to, kas notiks, ka amerikāņi šonedēļ atkal varu uzticēs cilvēkam ar 34 pierādītām kriminālapsūdzībām, diviem impīčmentiem un visu pārējo bagāžu.
Ukraina tādā gadījuma nepazudīs, jo NATO valstis jau sen ir sarunājušas to, kā tās turpinās to atbalstīt arī tad, ja Amerika tam nepiekritīs un pat nolems no alianses izstāties pavisam. Arī par to Tramps savulaik ir runājis, un bija viens samits viņa prezidentūras laikā uz kuru citi līderi ieradās puslīdz pārliecināti, ka tieši to viņš arī paziņos.
Tobrīd acīmredzot Trampa cilvēki viņu no tā kaut kā atrunāja. Nelaime ir tāda, ka visi tie, kuri pirmajos četros gados bija administrācijas “pieaugušie cilvēki,” no Trampa ir pilnībā atteikušies, tajā skaitā viņa biroja vadītājs, viņa bruņoto spēku komandieris un viņa īslaicīgais aizsardzības ministrs visi ir publiski teikuši, ka Republikāņu partijas kandidāts uz ASV prezidentūru šogad ir fašists. Tieši tā. Fašists.
Otrā termiņā ap Trampu nekādas kontroles vairs nebūtu. Man gribas domāt, ka tas būtu ārprātā bīstami gan Amerikai, gan arī pasaulei.
Un tāpēc komentāru es pabeigšu ar domu, ka visticamāk tām aptaujām, kuras liecina, ka rezultāts rīt būs ļoti, ļoti tuvs un nepārliecinošs, nav taisnība.
Viena konkrēta iemesla dēļ. Donalds Tramps priekšvēlēšanu kampaņas laikā 2016. gadā konkrēti solīja ASV Augstākajā tiesā iecelt tiesnešus, kuri konkrēti atcels 1973. gada spriedumu par aborta tiesību atļaušanu visā Amerikā.
Tieši tā Donalds Tramps arī izdarīja, turklāt viņam gadījuma apstākļu dēļ radās iespēja iecelt nevis vienu, nevis divus, bet gan trīs no deviņiem tiesnešiem Augstākajā tiesā.
2022. gada jūnijā Augstākā tiesa tieši tā arī izdarīja. Apgalvojums bija tāds, ka mākslīgās grūtniecības pārtraukšana nav konstitucionāls, bet gan likumdevēja jautājums. Lai Amerikas štati ar to tiek galā.
Lai paliek fakts, ka tas nozīmēja pusgadsimta precedenta likvidēšanu, turklāt tiesā, kurā it kā priekšteču spriestajam piešķirts daudz lielāks svars.
Fakts ir tāds, ka laikā kopš sprieduma ir bijušas desmitiem, simtiem un droši vien pat tūkstošiem sieviešu, kurām grūtniecības laikā ir radušies sarežģījumi, bet, ja viņām gadās dzīvot štatā, kur pie teikšanas ir republikāņi, tad ārsti viņām nav gatavi sniegt vajadzīgo palīdzību, jo republikāņi ir pieņēmuši likumus, kuros ārstiem par tā kaut ko piedraudēts cietumsods līdz pat mūžam cietumā.
Ārstu Hipokrāta zvērestā ir atrodami vārdi “pāri visam, nedari nevienam pāri.” Atstāt grūtnieci slimnīcas stāvlaukumā, kur viņa noasiņo un nomirst tāpēc, ka ārstam nav ļauts viņai palīdzēt? Vai tas nav kliedzošs šī zvēresta pārkāpums?
Politiskajā nozīmē 2022. gadā bija paredzēts, ka republikāņiem būs izcili veiksmīgs gads. Tie atjaunos kontroli ASV Senātā un Kongresa apakšpalātā. Tas būs īstens republikāņu vilnis, un arī visas aptaujas par to liecināja.
Līdz brīdim, kad pienāca vēlēšanu diena, kurā Demokrātu frakcija Senātā savu vairākumu palielināja par vienu, un apakšpalātā Republikāņu partija ieguva nevis solīto un iecerēto 30 vai 40 balsu vairākumu, bet tikai pāris balsu vairākumu, kura rezultātā pēdējo divu gadu laikā Kongresa apakšpalāta nav panākusi pilnīgi un absolūti neko.
Man gribas domāt, ka amerikāņi to visu redz un saprot. Tur ir viena partija, kura vēlas apspiest, ierobežot un likvidēt cilvēka tiesības līdz maksimumam, un otra, kura vēlas tās sargāt un paplašināt.
Cita starpā pēdējā laikā gados jaunākas vēlētājas Tiktokā ir rakstījušas par faktu, ka viņas pirmoreiz redzējuši ierakstu no 2015. gada, kurā Donalds Tramps dzirdams lielāmies par to, kā viņam kā zvaigznei ir visas tiesības seksuāli uzmākties sievietēm.
Ticiet man, šīs gados jaunās vēlētājas par to ir šokētas un pilnībā gatavas teikt, ka ari viņas vai nu jau ir nobalsojušas par Kamalu Harisu vai arī rīt tā taisīsies darīt.
Latviešiem Amerikā par šo tipu balsot būtu savas tēvzemes un tautas visdziļākā nodošana, jo nudien Republikāņu partijas kandidāts ir Kremļa fašista kabatā.
Bet galu galā un kopumā ņemot. 34 kriminālapsūdzībās notiesāts. Divi impīčmenti. Tiesas atzīts izvarotājs. Tiesas atzīts krāpnieks visa mūža garumā savā uzņēmējdarbībā.
Man gribas cerēt un domāt, ka rīt Kamala Harisa uzvarēs ar visnotaļ lielu vairākumu. Saprotu ir idiotiski seksisti, kuri iebilst pret sievieti politikā (Vaira Vīķe Freiberga, Margareta Tečere, Indira Gandi, Golda Meira un daudzas citas noteikti tādam tipam gribētu kārtīgi sadot pa purnu).
Tikpat lieli idioti ir tie, kuri iebilst pret faktu, ka Harisa kundze ir tumšādaina. Tas ir elementārs rasisms un tāpēc noraidāms.
Tramps pēdējo mēnešu laikā ir palicis ievērojami nogurušāks un nenormāls. Viņš turpina vāvuļot par pasaku tēlu Hanibalu Lekteru. Vienā nesenā uzrunā viņš sajūsminājās par nelaiķa golfa spēlētāja Arnolda Pālmera dzimumorgānu. Nereti kandidāts ir apgalvojis, ka vēja dzirnavas, kuras ir būtiska zaļās enerģijas sastāvdaļa, nogalina un satracina vaļus okeānā.
“Es gribētu kļūt par vaļu psihoterapeitu,” tā Republikāņu partijas kandidāts uz valsts prezidenta amatu teica kādā nesenā intervijā.
Ja viņš šonedēļ zaudēs, un, kā teicu, esmu visai pārliecināts, ka tā tas būs, jo bagāža šim tipam vienkārši ir pārāk smaga, viņam nākamais būs sērija tiesāšanu par dažādiem noziegumiem, tajā skaitā par dumpja izraisīšanu ASV Kapitolijā 2021. g. janvārī tāpēc, ka viņš negribēja atzīt, ka togad viņš bija zaudējis un tāpēc gribēja nobloķēt Džo Baidena sertificēšanu prezidenta amatā.
Tādus trikus Tramps šogad noteikti pamēģinās atkal. Jo lielāks būs Kamalas Harisas vairākums, jo grūtāk viņam tas nāksies. Ja šo tekstu lasa kāds, kurš ir ASV pilsonis un vēl nav nobalsojis, lūdzu, par šo tipu nē. Varbūt šķiet, labāks ir republikānis, kurš samazinās nodokļus. Bet tu esi latvietis, un par Vladimira Putina labāko draudziņu Amerikā tev balsot – nu, nevajag!
