Kārlis Streips: “Tramps ir muļķis. Visa pārējā pasaule ir spiesta uz to noraudzīties un brīnīties” 0
Varam justies gandarīti, ka pārējā pasaule nav kļuvusi stulba, tie esam mēs, kuri par tādiem esam kļuvuši.
Šis atzinums nācis no juristes, kura politikas portālā Alternet nesen aplūkoja Amerikas jaunā prezidenta ņemšanos attiecībā uz pārējo pasauli. Par to plašāk rakstīju pagājušajā nedēļā, kā šis cilvēks ir radījis kašķi ar visu pasauli.
Lūk, kā to rezumējusi minētā juriste: “Trampa nejēdzīgā doma par Gazas pārņemšanu, par vairāk nekā miljona izbadējušos cilvēku pārcelšanu uz vārdā nenosauktu vietu, un viņu bombardētās mājas pārvērst par izklaides vietu bagātajiem – tas neizsauca pozitīvu reakciju.
“Tas sekoja draudiem pret Kolumbiju, Panamu, Meksiku, Kanādu, Dāniju un Grenlandi. Civilizētā pasaule ir satriekta par faktu, ka Amerikā pie teikšanas ir satrakots kadrs, un tā ir iemācījusies kaut ko būtisku: Amerika pieviļ savus sabiedrotos. Bīstama mācība, no kuras Savienotās valstis, iespējams, nekad virs neatkopsies.”
Tiesa, pasaules necivilizētās valstis var priecāties. Tajā skaitā tāpēc, ka iekšzemē Amerikas jaunais prezidents ir ļāvis savam labajam draudziņam miljardierim Maskam pārņemt kontroli dažādu aģentūru sistēmās, it kā, lai meklētu nejēdzīgi izdotus līdzekļus, bet patiesībā ar mērķi likvidēt diezgan daudzas no šīm aģentūrām, jo Trampam, lūk, nepatīk “administratīvā valsts.”
Par to juriste rakstīja šādi: “Krievijai un Ķīnai vairs nav jādarbojas ar infiltrāciju sociālajos medijos, jo Tramps to dara viņu vietā. Putins jau sen ir zinājis, ka Tramps un Masks iznīcinās ASV valdību no iekšienes un pametīs savus sabiedrotos likteņa varā. Viņš ir ekstātisks par to, cik lieliski viņa cerības ir piepildījušās. Ķīnā Šī aprēķins ir ekonomiskāks, bet arī viņam patīk tas, ko viņš redz Amerikā. Pat islama karotāji var Trampam pateikties par to, cik ļoti viņš ir piepalīdzējis ar viņu propagandu par Ameriku kā lielo Sātanu.”
Juriste turpina: “Neviens īsti nezina, cik nopietni uztvert Trampa nejēdzīgumu. Iespējams, tas ir tikai triks, lai novērstu viņa centienus aplaupīt valsts kasi brīdī, kad Masks cenšas to sagraut.”
Un vēl: “Tramps kāro uzmanību tāpat kā narkomāns kāro narkotikas, tāpēc viņš vienmēr ražo drāmu. Viņa faniem, kuri ir vienīgie, par kuriem Tramps domā, šis teātris šķiet esam pārvaldes sistēma, bet process vienmēr ir viens un tas pats:
1) Paziņo par ārkārtas stāvokli
2) Atrod kādu, kuru vainot notikušajā
3) Piespied apsūdzētos darīt vai teikt kaut ko, jebko, arī tad ja tas ir tas pats, ko viņi ir
teikuši un darījuši daudzu gadu garumā
4) Paziņo par uzvaru, lai arī tā ir bijusi pilnīgi tukša
5) Rēķinies ar to, ka telekanāls Fox News un Amerikas oligarhi tevi uzslavēs.
Kā piemēru autore lieto Trampa draudu par tarifu ieviešanu pret Amerikas tuvākajiem tirdzniecības partneriem – Kanādu un Meksiku:
“Trampa teatrālisms par tarifiem radīja haosu un nedrošību. Atkāpjoties no aizas, Tramps apgalvoja, ka abas valstis bija pamatīgi piekāpušās, un noteikti abu valstu pārstāvji viņu uzrunāja ar vārdu ‘sēr.’ Fox News aplaudēja, aina beidzās, sākās nākamā.”
Taču fakts ir tāds, ka nedz Kanāda, nedz Meksika neko īpašu nedarīja. Tramps paziņoja, ka Kanāda bija apņēmusies pamatīgi stiprināt savu robežu tā, lai novērstu toksiskā fentanila plūdus. Pirmkārt, 99,99% fentanila Amerikā iekļūst no Meksikas, un, otrkārt, Kanāda jau vairāku gadu garumā ir nodarbojusies ar savas robežas stiprināšanu. Nekā jauna te nav. Meksikas prezidente solīja uz robežas zonu nosūtīt 10 tūkstošus karavīru, bet noklusēja faktu, ka tie tur jau ir un ir bijuši sen.
Tramps ir muļķis. Visa pārējā pasaule ir spiesta uz to noraudzīties un brīnīties un būt šokā un neizpratnē.
Amerikā patlaban nudien pie teikšanas ir kadrs, kura mērķis ir visu graut un jaukt. Valsts starptautiskās palīdzības aģentūra likvidēšana pilnīgi no zila gaisa bija piemērs par to, cik kaitīgs šis kadrs ir ārpasaulei.
60 miljardus dolāru vērtu palīdzību šī valsts sniedza pasaulē 2023. gadā, kad bija pēdējie apkopotie dati. Veselības aprūpe, sabiedrības attīstība, zinātnes attīstība, izglītības attīstība. Klīnikas, skolas, laboratorijas, mācību centri. Un tas viss nogriezts ar nazi, lai gan aģentūru izveidoja Kongress un Amerikas prezidentam nav tiesību to likvidēt ar viena dekrēta parakstīšanu.
Tiesnesis Amerikā tam jau ir pateicis nē, bet te ir pamata bīstamība. Trampam acīmredzot likums un tā prasības ir pie vienas kājas. Viņš rīkojas tieši tāpat kā diktatori visas pasaules vēsturē. Joprojām nevaru saprast, kā amerikāņi pērn novembrī aplūkoja šo notiesāto noziedznieku un pie sevis padomāja jā, tādam vajag atkal atdot Baltā nama atslēgtas.
Nu tas ir noticis, un absolūti anarhistisks kadrs dara pašu sliktāko, ko viņš spēj iedomāties. Turklāt zinot, ka Amerikas Augstākā tiesa kaut kādā afekta momentā pērn nāca ar spriedumu, ka Amerikas prezidents ir imūns pret jebkāda veida kriminālapsūdzībām saistībā ar to, ko viņš dara prezidentūras laikā.
Acīmredzot Tramps savā prātā ir izdomājis, ka tas nozīmē, ka viņš var darīt da jebko un gailis pakaļ nedziedās. Ja tas nozīmēs destrukciju un iznīcību citur pasaulē, viņam vienalga, jo Trampam vienīgais mērķis politikā ir bagātināt sevi un savu ģimenīti, un nekas cits viņam svarīgs nav.
Lūk, uz ko neapdomīgi amerikāņi pērn novembrī notiesāja Amerikas tautu un visus pārējos pasaules iedzīvotājus. Aptrakots maniaks bez jebkāda paškontroles. Kas gan tur varētu saiet dēlī? Jau daudz kas ir sagājis dēlī. Atliek cerēt, ka tajos trīs gados, vienpadsmit mēnešos un desmit dienās līdz nākamajai ASV prezidenta inaugurācijai, viņš neuzspridzinās visu pasauli. Turklāt arī ņemot vērā iespēju, ka šis maniaks nolems, ka pēc termiņa amatā viņš nekur neies un pamēģiniet kāds viņu no turienes izdabūt. Tas pats princips, kuru jau daudzu gadu garumā ir izmantojis Kremļa fašists, viņa klients Baltkrievijā un viņu abu labie draudziņi Ķīnā un Ziemeļkorejā.
Taču negribu LA.LV lasītājus šonedēļ saskumdināt līdz brīdim, kad jāmeklē sirds drapēs un jādomā par pašu trakāko. Ar jūsu atļauju tā vietā pievērsīšos diviem mierīgākiem tematiem, un abos gadījumos runa ir par pusapaļu jubileju.
Sākot ar 1990. gada 10. februāri pirms 35 gadiem pirms šī komentāra sacerēšanas dienas.
Es todien biju Rīgas sinagogā Vecrīgā. Pirmais gads Latvijā, un Video centrs mani palūdza uztaisīt dokumentālu filmu par to, kā pēc pusgadsimta uzspiesta ateisma cilvēki Latvijā atkal sāka pievērsties reliģijai.
Mēs ar operatoru viesojāmies lauku luterāņu draudzē, kur mācītājs stāstīja, kā okupācijas laikā bieži vien dievkalpojumā bija tikai viņš un ērģelniece, bet dievkalpojums bija vajadzīgs, jo to pieprasīja baznīcas kalendārs un liturģija.
Sinagoga savukārt bija cits stāsts. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija ievērojama ebreju kopiena un daudzas sinagogas, bet tad uzradās nacisti un Holokausts, un pēc otrā kara beigām visā Latvijā bija palicis tikai viens ebreju dievnams.
Lielā sinagoga Gogoļa ielā tika nodedzināta un iznīcināta. Kuldīgā ir bibliotēka namā, kurš vizuāli ļoti skaidri liek saprast, ka kādreiz tur bijusi sinagoga.
Rīgas sinagogā rabīns sākotnēji uz mūsu lūgumu filmēt dievkalpojumu bija noraidošs, jo dievkalpojums ir sabatā, un sabatā aizliegts strādāt.
Piedāvāju domu, ka filma varētu palīdzēt izplatīt informāciju par Rīgas vienīgo atlikušo sinagogu, varbūt piesaistīt atbalstītājus un finansējumu. Rabīns kādu brīdi padomāja un tad pamāja ar galvu. Labi, lai notiek.
Minētajā datumā mēs ar operatoru bijām sinagogas galvenās telpas balkonā. Tur arī atradās draudzes sievietes, jo viņām nebija atļauts atrasties telpā kā tādā.
Dievkalpojums bija ivritu valodā un tāpēc man nesaprotams, bet tur bija ļoti daudz dziedāšanas, un gan rabīnam, gan it īpaši kantoram bija ļoti skaista balss. Brīžiem tāpat kā luterāņu evaņģēlijā bija dziesmas, kur sāka rabīns un atbildēja draudze.
Todien dievkalpojuma laikā arī bija pilngadības ceremonija kādam ebreju pusaudzim. Kopumā tas bija imponējošs process, un mūsdienās sinagoga Peitavas ielā nudien ir remontēta un atjaunota. Laikā kopš neatkarības atjaunošanas sinagoga arī atvērta Daugavpilī. Bet centrālā sinagoga Vecrīgā pārdzīvoja visu PSRS okupāciju ar visu no tā izrietošo.
Attiecībā uz reliģijas atjaunošanu ateisma lielvalstī, ļaudis sāka raudzīties visādos virzienos. Tajā skaitā, piemēram, Rīgā aktīvi darbojas krišnaītu draudze, kura dara ļoti labu darbu labdarības jomā. Taču brīžos, kad redzu šos ļaudis maršējam un dziedam uz ielas, man pirmais jautājums jebkurai blondai un zilacainai latvietei, kura ir ietērpusies attiecīgajā kostīmā, ir šāds: Ko par to domā tava vecmāmiņa?
Es pats ierodoties Latvijā apmeklēju dievkalpojumus Doma baznīcā Vecrīgā. Būtu varējis iet baznīcā sv. Jāņa baznīcā, kur kristīta un arī bērēs izvadīta mana māte, bet tur dievkalpojumi bija 10.00 no rīta, kamēr Domā tie bija plkst. 12.00, un man svētdienās patika mazliet izgulēties.
Ar laiku, kā zināms jebkuram, kurš ir sekojis manai daiļradei šeit Latvijā, man sanāca liels kašķis ar Latvijas Evaņģēliski Vanadziskās baznīcas virsvadību, kura rezultātā es tapu pasludināts par bezdievīgu ķeceri, un baznīca paziņoja, ka turpmāk geji nedrīkstēs nākt pie dievgalda. Citiem vārdiem sakot, biju ekskomunicēts tieši tāpat, kā savulaik Romas katoļi ekskomunicēja Mārtiņu Luteru un citus, kuri centās izbeigt baznīcas prātam neaptveramo korumpētību.
Ap to pašu laiku Rīgā uzradās misionārs no Amerikas ar mērķi atjaunot anglikāņu draudzi. Kļuvu par vienu no tās dibinātājiem, un visu laiku kopš tam esmu bijis laimīgs svētā Glābēja Anglikāņu draudzes apmeklētājs un dalībnieks.
Mūsējā, atšķirībā no citiem, nav no tām, kurām galvenais ir cilvēkus nevis aicināt, bet gan noraidīt, kā to dara Vanaga luterāņi un citi. Jēzus ir teicis “mīliet viens otru.” Vanags un viņam līdzīgie šo faktu ir nolēmuši ignorēt.
Filma par reliģijas atjaunošanu kaut kur pazuda, jo tas bija atmodas laikā, kad jukas bija lielas un pamatīgas. Es tā paša 90. gada jūlijā devos atpakaļ uz Ameriku ar domu tur izstudēt maģistratūrā un kļūt par profesoru. Tā nesanāca, un jau pēc gada atkal biju Latvijā. Bet tajā pirmajā gadā lūk, tāds bija viens no maniem projektiem.
Otra gadskārta šodien ir senāka. 1840. g. 10. februārī Londonā apprecējās Lielbritānijas impērijas karaliene Viktorija un viņas mūža mīla princis Alberts no Saksijas Koburgas un Gotas Vācijā.
Karaliene laikā pirms kāzām viņu aprakstīja šādi: “Viņš ir ļoti skaists ar lielām zilām acīm, daiļu degunu un ļoti jauku muti ar veseliem zobiem. Tomēr viņa sejas šarms ir atrodams izpausmē, kuru uzskatu par vienkārši burvīgu.”
Viktorija un Alberts bija saticīgs pāris, un drīz pēc kāzām karaliene tapa grūta pirmoreiz. Galu galā piedzima deviņi bērni, kurus Viktorija izprecināja pa visu Eiropu, tā radot situāciju, kurā viņas mazdēls Džordžs V Pirmajā pasaules karā vadīja valsti, kura cīnījās pret viņa brālēnu Vilhelmu Vācijā un pret vēl vienu brālēnu Nikolaju Krievijas impērijā.
Alberts aizgāja mūžībā jau 1861. gadā un 42 gadu vecumā. Viktorijai tas bija milzīgs šoks. Vairāku gadu garumā viņa atteicās no visiem pienākumiem un dzīvoja savā pilī un sēroja. Visa atlikušā mūža garumā viņa tērpās melnās drānās.
Tas bija garš mūžs. Karaliene Viktorija aizgāja mūžībā 1901. gada janvārī pēc 64 gadiem uz troņa. Tobrīd viņa arī bija Indijas imperatore, jo Lielbritānijas impērija tajā laikā nudien skaitījās tāda, kurā saule nekad nenorietēja, jo kolonijas tai bija visā pasaulē.
Karalienes Viktorijas mazmazmeita ar laiku viņu pārspēs valdīšanas termiņa garumā. Elizabete II valdniece bija vairāk nekā 70 gadu garumā, un viņa savas valdīšanas laikā piedzīvoja daudz lielākas pārmaiņas, nekā piedzīvoja vecvecmāmiņa Viktorija.
Taču šodien pirms 185 gadiem gados jaunajai Viktorijai bija viena no laimīgākajām dienām viņas mūžā. Un laikā, kad Amerikā ir prezidents kur cenšas visu graut, ir jauki pieminēt sievieti, kura ar laiku kļuva zināma kā “Eiropas vecmāmiņa.”
