Kārlis Streips: Tramps ar 91 kriminālpsūdzību palaidis žilbinošu priekšvēlēšanu “ralliju”. Kāds Latvijas robežai ar to sakars?! 0
Pagājušajā sestdienā, 10. februārī, kādreizējam ASV prezidentam un pašreizējam kandidātam uz Republikāņu partijas nomināciju šī gada valsts prezidenta vēlēšanās Donaldam Trampam bija viens no viņa ierastajiem rallijiem.
Rallijs bija Dienvidkarolīnā, kur 24. februārī būs Republikāņu partijas priekšvēlēšanas. Tramps līdz šim jau ir uzvarējis Aiovā, kur bija vēlētāju sapulces, Ņūhempšīrā, kur bija ierastais vēlēšanu process, un Nevadā, kur process bija mazliet neordinārs.
Strīds starp dažādām Republikāņu partijas grupām Nevadā nozīmēja, ka bija divi atsevišķi pasākumi. Nevada kā tāda 6. februārī rīkoja priekšvēlēšanas, kamēr Nevadas Republikāņu partija 8. februārī rīkoja vēlētāju sapulci.
Kandidāti paši drīkstēja izvēlēties, kurā no šiem procesiem piedalīties. Principā palikuši pēc pirmajiem priekšvēlēšanu procesiem ir tikai divi – Tramps un kādreizējā Dienvidkarolīnas gubernatore un vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija.
Heilija kundze nolēma startēt priekšvēlēšanās, kamēr Tramps piedalījās vēlētāju sapulcēs.
Priekšvēlēšanās pagājušajā otrdienā papildus Nikijai Heilijai bija vairāki kandidāti, kuri no procesa jau bija izstājušies, bet ne pirms Nevada nodrukāja priekšvēlēšanu biļetenus.
Līdz ar to, kādreizējais ASV viceprezidents Maiks Penss, kurš no tālākas kandidēšanas izstājās jau pērn oktobrī, Nevadā saņēma 2088 balsis. Senatoram no Dienvidkarolīnas Timam Skotam (izstājās pērn 12. novembrī) balsu bija 1015.
Nikija Heilija Nevadā izcīnīja 22 638 balsis, jeb 30,4 procentus. Diemžēl uz biļetena arī bija variants “neviens no šiem kandidātiem,” un šis neviens saņēma 47 134 balsis, jeb 63,4%. Heilija kundzei tas nebija īpaši uzmundrinošs rezultāts.
Vēlētāju sapulcē 8. datumā piedalījās Tramps un viens nevienam nezināms kadrs. Kādreizējais prezidents saņēma 59 984 balsis, jeb 99,1%.
Arī Dienvidkarolīnā kādreizējam prezidentam ir visas izredzes triumfēt, ja arī otra kandidāte būs štata kādreizējā gubernatore.
Republikāņu partija manā dzimtenē ir pārvērtusies par personības kultu, kas Staļinam un Brežņevam liktu nosarkt. Šķiet puslīdz garantēti, ka partijas konventā Milvoki šī gada jūlijā, Tramps par savas partijas kandidātu taps noteikts vairāk vai mazāk vienbalsīgi.
Pēc Nevadas, kur viņš saņēma visus 26 delegātus tāpēc, ka delegātus piešķir partija, nevis štats, Trampam bija 62 delegāti no 1215, kādi būs vajadzīgi nominācijai.
Līdz ar to, priekšvēlēšanu kalendārs patlaban joprojām ir pirmsākumos. Liels jautājums, par ko esmu rakstījis citreiz, ir apstāklis, ka pret Republikāņu partijas favorītu ir izvirzīta 91 kriminālapsūdzība četrās dažādās lietās.
Pagājušajā nedēļā apelācijas tiesa ASV galvaspilsētā Vašingtonā noraidīja Trampa visnotaļ absurdo domu, ka viņam kā kādreizējam prezidentam pienākas absolūta imunitāte pret jebkāda veida apsūdzībām visa mūža garumā.
Gandrīz noteikti Trampa juristi šo lietu pārsūdzēs ASV Augstākajā tiesā. Ir ļoti iespējams, ka augstā tiesa atteiksies to izskatīt, jo apgalvot, ka vienam cilvēkam ir tiesības atrasties ārpus likuma normām, diez vai būtu kaut kas tāds, kas tiesnešiem būtu akceptējams.
Kaut kad pavisam drīz arī vajadzētu būt spriedumam no tiesneša Ņujorkā, kurš izskata štata tieslietu ministres civilprasību sakarā ar faktu, ka Tramps un viņa uzņēmumi kopš laika gala ir nodarbojušies ar krāpniecību, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un citiem grēkiem.
Tienesis jau pasen noteica, ka tieslietu ministre nozieguma faktu kā tādu bija pierādījusi bez nepieciešamības to tālāk izskatīt tiesā. Atlikušais jautājums ir par to, cik liels sods kādreizējam prezidentam taps piespriests.
Tiesnesis bija solījis verdiktu līdz janvāra beigām, bet īsi pirms tam pensionēta tiesnese, kura bija izskatījusi Trampa organizācijas papīrus, kuri noveda pie sākotnējām apsūdzībām, paziņoja, ka viņa bija atradusi pierādījumus par vēl smagākiem noziegumiem.
Vienlaikus tapa zināms, ka Trampa ilggadīgais finanšu direktors, kurš jau bija notiesāts par savu lomu notikušajā un četrus mēnešus pavadīja cietumā, ir melojis liecībās, kādas viņš sniedza attiecībā uz tiesneša pašreiz izskatīto civillietu.
To mēs zinām tāpēc, ka prokurori gatavojās finanšu direktoru krimināli apsūdzēt vēlreiz un sakarā ar melošanu. Vēstīts, viņš piekritis atzīt savu vainu un liecināt patiesi, un tāpēc vēlreiz cietumā viņam it kā nebūs jāsēž.
Taču gan pensionētās tiesneses konstatējumus, gan arī lietu ar finanšu direktoru, tiesnesis noteikti ņem vērā domājot par to, kāds būs sods.
Ņujorkas tieslietu ministre pieprasīja 370 miljonus dolāru un aizliegumu turpmāk darboties štata un pilsētas nekustāmo īpašumu tirgū. Tas Trampam būtu sevišķi smags sitiens, jo viņa imidža centrālais tēls allaž ir bijis izteikti veiksmīgs uzņēmējs.
Tagad mēs zinām (un patiesībā jau sen zinājām), ka patiesībā viņš ir bijis prasts krāpnieks, melis un žuļiks. Nu pienācis brīdis samaksāt rēķinu par nodarīto.
Jautājums par imunitāti ir saistāms ar federālām kriminālapsūdzībām par faktu, ka 2021. g. 6. janvārī Tramps uzkurbulēja vardarbīgu pūli, kurš vairāku stundu garumā marodēja ASV Kapitolijā kamēr pats uzkurbulētājs sēdēja Baltajā namā un par to tīksminājās.
Sākumā bija paredzēts, ka tiesāšana sāksies jau 4. martā, taču reiz bija apelācija, tiesnese savu kalendāru apturēja, un reiz bija skaidrs, ka apelācijas spriedums nebūs tūdaliņ pat, viņa minēto datumu atcēla.
Ja Augstākā tiesa pieņems jautājumu tālākai izskatīšanai, tad tiesas pirmā sēde tiks atbīdīta vēl tālāk nākotnē. Tā radot savdabīgo iespēju, ka taps tiesāts Republikāņu partijas oficiāli nominētais kandidāts uz valsts prezidenta amatu.
Bet pagaidām Tramps joprojām ir uz brīvām kājām, un tāpēc viņš pirms pāris dienām varēja rīkot kārtējo ralliju Dienvidkarolīnā, un tur viņš nāca ar šādu stāstu saistībā ar NATO sabiedrotajiem un alianses finansējumu:
“Kādas lielas valsts prezidents piecēlās kājās un teica, ‘sēr, ja mēs nemaksājam un mums uzbrūk Krievija, vai jūs mūs pasargāsit?”
“Es teicu, ‘jūs nemaksājāt, jūsu maksājumi ir novēloti?’ Viņš atbildēja, ‘jā, teiksim tā.’ ‘Nē, es jūs nepasargātu. Ja kas, es mudinātu krievus darīt jebko, ko viņi, velns parāvis, grib darīt. Jums ir jāmaksā. Jums jāapmaksā savi rēķini’.”
Sākšu ar faktu, ka šis ir bijis retorikas paņēmiens, kādu šis cilvēks ir izmantojis ļoti sen. Ļoti bieži pie viņa nāk cilvēki sirsnīgi lūgt vēstures visgudrākā prezidenta padomu. Bieži šajā sāgā atnācējam pa vaigiem tek asaras, un vienmēr, vienmēr, vienmēr, viņš vai viņa kādreizēju prezidentu uzrunā ar vārdu “sēr.”
Bet par “lielām” NATO dalībvalstīm, kuras varbūt bija tās, no kurienes valsts prezidents nāca pie Trampa ar cepuri rokā, atceroties, ka patlaban prasība ir izdod 2% no iekšzemes kopprodukta.
Pēc Amerikas lielākā NATO dalībvalsts NATO aliansē ir Turcija. Tur ir valsts prezidents. Visnotaļ autoritāri noskaņots prezidents, un Turcija pērn par savu aizsardzību izdeva 2,8% no iekšzemes kopprodukta. Līdz ar to prasība izpildīta.
Tālāk Vācija (1,4%) un Francija (2,1%), attiecīgi Valsts prezidents Franks Valters Šteinmeiers un Emanuels Makrons. Atceroties, ka 1,4% no Vācijas kopprodukta ir 53 miljardi eiro, maz ticams, ka Šteinmeiera kungs bija tas, par kuru Tramps runāja.
Pēc minētajām valstīm lieluma ziņā ir Lielbritānija, kur ir monarhija, un Itālija (valsts prezidents Seržio Matarella, 1,21% no kopprodukta). Varbūt itālis te ir īstais? Te būtu jākonstatē, ka Itālija ir visai tālu no Krievijas, un diez vai uzbrukums no Kremļa fašista puses tur šķiet kā īpaši būtiska iespēja.
Varam pieņemt, ka kārtējo reizi Amerikas kādreizējais prezidents stāstīja pasaciņas. Viņa ralliji vispār ir tādi fikcijas vakari. Daži piemēri no neseniem pasākumiem:
“Mums novembrī … mums novembrī būs jāuzvar, vai arī Pensilvānijas vairs nebūs, viņi nomainīs nosaukumu, viņi nomainīs Pensilvānijas nosaukumu.”
Kandidāts nepaskaidroja, kas tie “viņi” tādi varētu būt, nedz arī kāpēc kāda štata nosaukums būtu atkarīgs no tādu vai citu vēlēšanu rezultātiem.
Runādams par republikāņu sen (un nepatiesi, vai vismaz neakurāti) bļauto par it kā jauniešiem, kuri Amerikas lielpilsētās dodas sirot pa veikaliem:
“Viņi ieskrien veikalā un tad ārā nāk ar televizoriem. Vai zināt, es nesen redzēju vienu, kurš iznāca ārā ar ledusskapi. Viņam bija masīvi .. es teicu, tas gan ir visai spēcīgs džeks, vai ne? Vai varat tam noticēt?”
Nu, ja godīgi, nevaru gan. Tam būtu jābūt vienam dikti spēcīgam džekam, kurš viens pats no veikala var iznest ledusskapi.
Un tad vēl stāsts par to, kā aizejot no Baltā nama Tramps sev līdz paņēma milzīgu kaudzi dažādu dokumentu, tajā skaitā dokumentus ar visaugstāko valsts noslēpuma slepenības pakāpi.
Pērn prezidenta Džo Baidena cilvēki konstatēja, ka viņa birojā no tā laika, kad viņš bija ASV viceprezidents, arī bija aizķērušies daži dokumenti, kuri tur nedrīkstēja būt. Pēc kāda laiciņa vēl daži atrasti Baidena kunga mājās.
Republikāņi dikti ir centušies starp šīm divām lietām vilkt vienādojuma zīmi, bet nekas nevarētu būt tālāk no patiesības. Kolīdz atklāti Baidena dokumenti, tie momentā atdoti valsts arhīvam.
Tramps daudzu mēnešu garumā apgalvoja, ka viņam nekādu dokumentu nav, ja ir dokumenti, tad viņam bija tiesības tos turēt, ja tie bija valsts noslēpums, tad viņam bija vienpusīgas tiesības noņemt slepenības statusu u.tml.
Pagājušajā nedēļā speciāls izmeklētājs jautājumā par Baidenu un dokumentiem publicēja ziņojumu, kurā viņš teica, ka Baidena kungs izpildīja visas prasības un tāpēc nav iemesla kriminālapsūdzībām.
Izmeklētājs arī Amerikas prezidentu nosauca par “gados vecu vīru, kurš neko sliktu negribēja, un kuram ir problēmas ar atmiņu.”
Tas no izmeklētāja bija visai nesmuki. Nav viņš psihologs vai vecuma speciālists. Izmeklētājs sen bijis saistīts ar Republikāņu partijas konservatīvo spārnu, un tāpēc teiktais jāuzskata par politizētu un nevajadzīgu pļauku.
Trampa gadījumā pretstāve pret federālo valdību un viņa cilvēkiem bija tik gara, ka pērn jūnijā un jūlijā pret viņu izvirzītas 40 kriminālapsūdzības.
Tātad rezumējot: pret Trampu 40 kriminālapsūdzības. Pret Baidenu apsūdzību nebūs, jo nav par ko. Taču lūk, kas kādreizējam prezidentam bija sakāms vienā no viņa rallijiem:
“Es sadarbojos ar ļaunprātīgajiem federālajiem izmeklētājiem daudz vairāk nekā Baidens, kurš dokumentus sūtīja uz ķīniešu mikrorajonu. Baidens pret viņiem cīnījās ar visiem spēkiem, bet es tā nedarīju.
“Viņi [atkal nepaskaidrojot, kas tie “viņi” tādi varētu būt] mēģina to pasniegt otrādāk. Baidens pret viņiem cīnījās ļoti pamatīgi, un viņi tāpat nedabūja visu to, ko gribēja dabūt. Es Tieslietu ministra un FIB cilvēkiem devu pusdienas manā Floridas īpašumā. Ziniet, viņi ir teikuši, ka es slikti uzvedos, bet es viņus pabaroju ar pusdienām.”
Lai paliek fakts, ka federāli izmeklētāji nekad mūžā nepiekristu no aizdomās turētā pieņemt jebko, kuru nu vēl pusdienas vulgārā īpašumā. Arī te kādreizējais prezidents nāca ar vienu no savām pasaciņām.
Taču jautājums par NATO un tā dalībvalstīm ir būtisks, jo Tramps ne pirmoreiz par šo finansējuma lietu ir bļaustījies.
Cita starpā viņš nereti ir lielījies, ka tieši viņa dēļ daudzas valstis tomēr piekrita savus aizsardzības izdevumus pacelt virs diviem procentiem no IKP.
Latvija tā izdarīja pirms pāris gadiem, un man negribas domāt, ka toreizējais valsts prezidents Levita kungs, premjerministrs Kariņa kungs un aizsardzības ministrs Pabrika kungs piekristu domai, ka tas bija tikai vai pat lielākoties tāpēc, ka Amerikas prezidents tā gribēja.
Kā nekā, mums ir robeža ar valsti, no kuras pagājušajā gadsimtā pusgadsimta garumā nāca totalitāra, brutāla un agresīva okupācija.
Turklāt patlaban tuvojas divi gadi kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā. Tas un nevis kādreizējā ASV prezidenta iegriba, bija galvenais grūdiens aizsardzības izdevumu paaugstināšanai, turklāt visai pamatīgi.
Cita lieta, ka ar robežas sakārtošanu starp mums un kaimiņvalsti kā allaž ir gājis kā pa celmiem un brikšņiem.
Somijas robeža ar Krieviju ir 1340 kilometrus gara, un jau vairāku gadu garumā pie vajadzības Somija to ir varējusi slēgt pilnībā. Pašreizējais slēgtais posms nupat pagarināts līdz 14. aprīlim, ne tāpēc, ka Somija īpaši baidās no invāzijas, bet gan tāpēc, ka Kremļa fašists uz robežu ar minēto valsti ir sūtījis lielu baru migrantu sava “hibrīdkara” ietvaros.
Latvija sola robežu ar kaimiņvalsti sakārtot kaut kad pēc pusotra, varbūt diviem gadiem. TV24 ir grafiks par atlikušo laika posmu, un tikai pagājušajā nedēļā tās paslīdēja zem 700 dienām. 700 dienas ir 1,9 gadi. Acīmredzot milzīgu steigu mūsu valdošā iekārta nesaskata.
Galvenais gan te ir fakts, ka savas prezidentūras laikā Donalds Tramps NATO aliansei brauca augumā ar tādu intensitāti, ka uz 2018. gada NATO samitu Briselē vairāku valstu vadītāji devās ar pārliecību, ka Tramps tur paziņos par Amerikas aiziešanu no NATO pavisam.
Tā tas nenotika, bet paralēli tam visam Tramps vairākkārt tikās privāti ar Kremļa fašistu bez jebkura cita ASV valsts pārstāvja klātbūtnes, kas bija ārprātīgs diplomātijas pārkāpums.
2018. g. jūlijā viena šāda tikšanās bija Helsinkos, un pēc tās Tramps atklātā tekstā un žurnālistu klātbūtnē paziņoja, ka jautājumā par Maskavas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš ticēja Kremļa fašista apgalvojumam, ka viņa valsts tā nedarīja, un nevis pavisam vienprātīgam spriedumam no Amerikas drošības aģentūrām un izlūkdienestiem, ka izdarīja gan.
To ir vērts atkārtot. Amerikas prezidents vairāk tic tirānam no citas valsts nekā Centrālajam izlūkošanas dienestam, Nacionālajai drošības aģentūrai un pārējām iestādēm.
Tas ir tas pats Amerikas prezidents, kurš atturēja militāru palīdzību no Ukrainas tāpēc, ka viņš gribēja Ukrainas prezidentu Zeļenski šantažēt. Ja nebūs korumpēta izmeklēšana pret tobrīd privātpersonas statusā esošo Džo Baidenu un viņa dēlu Hanteru, tad nekādas tālākas palīdzības nebūs.
Par to bija pirmais no diviem impīčmentiem pret negodā kritušo prezidentu.
Trampa pārņemtā Republikāņu partija turklāt ir tā, kura ASV Kongresā ir principā apturējusi militāra un cita veida palīdzības sniegšanu Ukrainai.
Pagājušajā nedēļā Senāts noraidīja prezidenta Baidena iesniegtu finansējuma paketi gan Ukrainai, gan Izraēlai, gan arī ASV robežas ar Meksiku sakārtošanai. Šis darījums senatoru starpā diskutēts vairāku mēnešu garumā, jo republikāņi jau pirms laiciņa paziņoja, iekams nebūs sakārtota robeža uz dienvidiem, nekādas palīdzības Ukrainai nebūs.
Senatori sarunāja darījumu, kurā viss tas bija paredzēts, turklāt robežas gadījumā ar elementiem, kurus republikāņi ir pieprasījuši jau sen.
Un tad tie paši senatori nobalsoja pret pašu sarunāto paketi. Jo Tramps bija pateicis, ka nevajag.
Nākamajā dienā Demokrātu frakcija nāca ar piedāvājumu, finansēt Ukrainu un Izraēlu, bet pagaidām atteikties no tālākām diskusijām par robežu. Procedurālā balsojumā par šī priekšlikuma tālāku izskatīšanu, 67 senatori nobalsoja par un tikai 32 nobalsoja pret.
Ja reiz tā, tad balsojumā par paketi kā tādu arī vajadzētu būt vajadzīgajam vairākumam. Nelaime būs Kongresa apakšpalātā, kur vienīgais, kurš lemj par jautājumu izskatīšanu vai neizskatīšanu, ir spīkers, un pašreizējais spīkers jau ir pateicis, ka Senāta priekšlikumu palāta vienkārši neizskatīs un viss.
Jo Tramps tā grib, un tas principā ir Ukrainas virzienā pacelts vidējais pirksts.
Viens no Amerikas mediju lielākajiem propagandistiem Takers Karlsons pagājušajā nedēļā bija Maskavā un “intervēja” Kremļa fašistu.
Vārdu “intervēja” lieku pēdiņās tāpēc, ka tas principā bija Putina referāts kamēr Karlsons sēdēja un blisināja acis. Kremļa fašists apgalvoja, ka viņš jau būtu gatavs uzsākt sarunas par konflikta ar Ukrainu pārtraukšanu jau rīt uz brokastu laiku.
Nelaime, tā gaudās fašists, ir militāras aprindas Amerikā un citur pasaulē, kuras vēlas konfliktu turpināt. Protams, civilizētā pasaule tā dara tāpēc, ka Eiropā tiek apdraudēta demokrātiska valsts, un tā kaut ko civilizētā pasaule vienkārši nevar akceptēt.
Brīdī, kad fašists ievilka elpu pēc apgalvojuma, ka rietumi savu interešu vadīti savām tautām ir iestāstījuši, ka Krievija ir daudz baisāks drauds nekā Putina prāt tas ir, Takers Karlsons nāca ar šādu jautājumu.
“Manuprāt drauds, par kuru jūs ieminējāties, būtu Krievijas invāzija Polijā vai Latvijā – ekspansionisma piemērs. Vai varat iedomāties scenāriju, kura ietvaros jūs uzbruktu Polijai?”
Fašists: “Tikai tādā gadījumā, ja Polija iebruktu Krievijā. Kāpēc? Jo mums nav nekādu interešu Polijā, Latvijā vai citur. Kāpēc mēs tā darītu ? Mums vienkārši nav nekādas intereses, tā ir draudu piesaukšana nevietā.”
Karlsons: “Zinu, ka jūs zināt, ka arguments ir tāds, ka lūk, viņš iebruka Ukrainā un viņam ir teritoriālas ambīcijas visā kontinentā. Jūs nepārprotami sakāt, ka tas tā nav?”
Putins: “Nekādā gadījumā. Nav jābūt analītiķiem, iesaistīties kaut kādā globālā karā neatbilstu veselam saprātam.”
Nu, paldies par to pašu, bet te būtu jākonstatē, ka Takers Karlsons sen ir bijis Putina un citu autoritāru līderu fans. Pērn pavasarī viņš tika atstādināts no ļoti populāra raidījuma telekanālā Fox News sakarā ar pārmērīgu melošanu par krāpšanos 2020. gada vēlēšanās.
Šo “interviju” viņš tātad nedemonstrēja telekanālā, kur to redzētu miljoni, bet gan YouTube kanālā, kur skatītāju ir krietni daudz mazāk.
Un par to, ka Donaldam Trampam ir ļaunprātīgi nolūki attiecībā uz NATO un ārpasauli kā tādu, par to nevar būt nekāda jautājuma vispār.
Ceru, ka piekritīsit visi jūs, LA.LV lasītāji, ka tāpēc būtu jātur visi iespējamie īkšķi, ka šis cilvēks nekad vairs nekļūs par Amerikas Savienoto Valstu pirmo personu.
