Kārlis Streips: “Tipiski lielīgais Tramps ir tas, kas tur bija. Viņš neaizmirsa paņerkstēt par savām juridiskajām likstām…” 0
Autors: Kārlis Streips
Uzruna šoreiz bija mierīgāka nekā pirms astoņiem gadiem, kad Amerikas jaunais prezidents paziņoja, ka valsts principā bija sabrukusi pīšļos un viņš vienīgais zināja, kā to atkal izvest saulītē. Tik ļoti viņš kritizēja pats savu valsti, ka pēc uzrunas beigām viens no viņa priekštečiem, republikānis Džordžs Bušs, pieliecās pie blakus sēdošās personas ar repliku “tie gan bija ļoti dīvaini sūdi.”
Šogad ASV prezidenta inaugurācijas ceremonija notika nevis uz Kapitolija austrumu balkona, kā tas parasti ir, bet gan telpās, jo Donalds Tramps un viņa cilvēki baidījās, ka inaugurācijas dienā ārā būs pārāk auksti. Izrādījās, inaugurācijas dienā gaisa temperatūra ASV galvaspilsētā bija -2, ko par arktiskām temperatūrām neuzskatīt, bet, iespējams, pats prezidents baidījās no saaukstēšanās. Vai arī viņš vienkārši ir zaķapastala. Ej nu sazini.
Inaugurācijas uzrunā bija lielīšanās (pats pirmais teikums bija “šajā brīdī Amerikā sācies zelta laikmets”). Bija bravūra (“ikkatrā Trampa administrācijas dienā es ļoti vienkārši Ameriku likšu pirmajā vietā. Atjaunosim savu suverenitāti un drošību. Sabalansēsim tiesiskuma svarus. Baisā, vardarbīgā un negodīgā Tieslietu ministrijas un mūsu valdības padarīšana par ieroci beigsies. Mūsu vienīgā prioritāte būs radīt valsti, kas ir lepna, bagāta un brīva”).
Bija melošana (“mūsu valdība nesargā mūsu lieliskos un likumam uzticīgos amerikāņu pilsoņus, bet gan dod patvērumu un aizsardzību bīstamiem noziedzniekiem, daudzi no kuriem nāk no cietumiem un garīgās veselības iestādēm un ir nelegāli ienākuši mūsu valstī no visas pasaules. Mums ir valdība, kura ir devusi bezgalīgu finansējumu ārvalstu robežu stiprināšanai, bet tā ir atteikusies aizsargāt Amerikas robežas vai, un tas ir vēl svarīgāk, Amerikas tautu”).
Jaunais prezidents meloja par ugunsgrēkiem Kalifornijā. Viņš apgalvoja, ka viņa ievēlēšana esot bijis “mandāts, lai pilnīgi un totāli dotos otrā virzienā un tautai atdotu ticību, bagātību, demokrātiju un brīvību. Sākot šajā brīdī Amerikas lejupslīde ir beigusies.”
Viņš neaizmirsa paņerkstēt par savām juridiskajām likstām (par to bija teksts par tieslietu sistēmas padarīšanu par ieroci) un apgalvoja, ka tas, ka atentāta mēģinājumā viņam trāpīja pa ausi un nevis pa galvu esot pierādījums, ka pats Dievs tas kungs esot viņu glābis, jo Amerikai viņš esot bijis izmisīgi vajadzīgs.
Tipiski lielīgais Tramps ir tas, kas tur bija. Uzrunā viņš arī paziņoja, kolīdz viņš būs Baltajā namā, tā sekos vesela sērija dekrētu par dažādām tēmām. Pie tam arī šajā komentārā gribu piestāties.
Milzīgs jājamzirdziņš Trampam un Republikāņu partijai pagājušā gada priekšvēlēšanu laikā bija migrācijas lietas. Par to bija teksts par domu, ka pāri dienvidu robežai gāžas noziedznieku un garīgi neveselu cilvēku varzas. Tā nekad nav bijusi taisnība, bet Trampa muļķīgajiem sekotājiem ir viegli iestāstīt, ka tur bezmaz notiek invāzija.
Ko tas ir nozīmējis bēgļiem? Pirms pāris gadiem Trampa priekšteča administrācija ieviesa sava veida loterijas programmu uz dienvidu robežas. Potenciālie migranti varēja piereģistrēties ar savas viedierīces palīdzību, un tad katru dienu Amerika izvēlējās 1450 cilvēkus, kuriem būs tiesības šķērsot robežu, iesniegt savus dokumentus, un cerēt uz patvērumu.
Uz dienvidiem no ASV robežas ar Meksiku ir desmitiem vai simtiem tūkstošu bēgļu no Latīņamerikas valstīm, kurās plosās narkotiku baronu kari un citas negācijas. Cerība, būt vienam no tiem 1450 laimīgajiem, bija līdzīga īstai loterijas spēlei – jauki jau būtu tie miljoni, bet maz ticams, ka tā sanāks.
Taču paši pēdējie, kuriem loterijas sistēmas ietvaros bija iespēja šķērsot robežu, bija tie, kurus robežai pāri pārlaida pulksten 11.00 20. janvāra rītā pēc Vašingtonas laika.
Pulksten 12.00 20. janvārī amatā stājās Tramps, un tajā brīdī loterijas sistēma tika apturēta kā ar naža griezienu. Pāris tūkstoši cilvēku jau bija saņēmuši apstiprinājumu, ka tuvākajās dienās tiem būs iespēja šķērsot robežu, bet nu tie palika pie sasistas siles un ar garu degunu.
Priekšvēlēšanu laikā Tramps nepārtraukti bazūnēja mērķi, no valsts izraidīt pilnīgi visus cilvēkus, kuriem nav dokumentētu tiesību tur atrasties. Solīja sūtīt bruņotos spēkus uz dienvidu robežu un likuma sargus sūtīt uz Amerikas lielpilsētām, kur migrantu ir daudz, un sākt viņus medīt.
Tur ir nelaime. Nedokumentētie migranti Amerikā dara visāda veida darbu, ko iezemieši īpaši darīt negrib. Viņi strādā aprūpes nozarē, celtniecībā, lauksaimniecībā un citās nozarēs. Fakts, ja gadījumā izdosies deportēt pilnīgi visus nedokumentētos migrantus no Amerikas, lauksaimniecības sektors sabruks momentā, raža sapūs laukā, jo nebūs neviena, kas to ievāks un iepakos.
Līdzīga ignorance ir citā centrālā solījumā, ar kādu Tramps nāca priekšvēlēšanu laikā, proti – citas valstis aplikt ar lieliem tarifiem. Savā bērna prātā Tramps kaut kur reiz lasīja, ka bija tāds prezidents Viljams Makinlijs, kurš arī bija liels tarifu fans, un laikmets, kādā viņš dzīvoja un strādāja kļuva zināms kā “apzeltītais laikmets.”
Tas bija laikmets, kurā dzīve nudien bija apzeltīta Amerikas bagātniekiem un industriju baroniem. Vidējam amerikānim no tā nekāda liela labuma nebija, un tas bija prezidenta Makinlija pēctecis Teodors Rūzvelts, kurš darīja lielu darbu milzīgo biznesa karteļu likvidēšanā dažādās tautsaimniecības jomās.
Mūsdienās savukārt ekonomisti vienprātīgi atzīst, ka tarifi pret citām valstīm tām citām valstīm nekaitē. Augstāko cenu tarifu rezultātā maksā importētājs, un importētājs, lieki teikt, “neaprīs” augstāko cenu, bet gan paaugstinās cenu kādu par attiecīgo preci maksās patērētājs.
Pirms pāris mēnešiem redzēju interviju, kādu ar Trampu veica viens no pasaules galvenajiem finanšu žurnāliem, un tā redaktors politiķim detalizēti paskaidroja tarifu būtību. Tie nekaitē ārvalstīm. Tie kaitē valsts patērētājiem un iedzīvotājiem.
Uz ko Tramps atbildēja: “Es tā nedomāju.”
Nav šaubu, ja Tramps uzliks tarifus Kanādai, Kanāda atbildēs ar tādiem pašiem tarifiem. Ar Ķīnu būs tāpat un ar Eiropas Savienību tāpat.
Tramps parakstīja dekrētu par izstāšanos no Parīzes līguma par klimata maiņu. Tramps ir fosilo energoresursu liels karsējs un fans. Savā inaugurācijas runā viņš lielījās par “šķidro zeltu” kāds atrodas zemes dzīlēs un solīja “rakt, rakt un rakt.” Tas, ka tas pasliktinās klimata maiņu, kura cita starpā ir nozīmējusi masīvus ugunsgrēkus Losandželosā, tas Trampam ir pie pakaļas. Viņš zina labāk.
Mazliet negaidīts bija dekrēts, ar kuru Amerika izstājās no Pasaules Veselības organizācijas. Iemesls tam bija “pārliecība,” ka PVO salaida dēlī Covid-19 reakciju. Te varam atcerēties Amerikas prezidenta prātam neaptveramo nekompetenci pandēmijas priekšā, un loģiski tāda veida cilvēkam meklēt jebkuru grēkāzi, kuru vainot tā, lai novērstu uzmanību no sevis radītā haosa.
Ar citu dekrētu Amerikas jaunais prezidents izsludināja pilnu amnestiju visiem tiem cilvēkiem, kuri 2021. g. 6. janvārī iebruka ASV Kapitolijā ar konkrēto mērķi, apturēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu 2020. g. vēlēšanu kontekstā.
Piedots tiem, kuri fiziski uzbruka policistiem. Piedots tiem, kuri zaga dokumentus no kongresmeņu un senatoru darba galdiem. Piedots tiem, kuri Kapitolijā smēķēja, tajā skaitā narkotikas, kā arī čurāja un kakāja uz Kapitolija grīdas.
Tiem visiem izsludināta amnestija. Jo dumpis bija jaunā prezidenta vārdā, un līdz ar to visi notiesātie noziedznieki ir “savējie.”
Dekrēts ar kuru atcelti noteikumi par klimata maiņu. Dekrēts ar kuru atcelti noteikumi par elektriskiem automobiļiem. Dekrēts ar kuru atcelti noteikumi par transpersonu aizsargāšanu federālajā līmenī un izglītībā (šis republikāņiem pagājušā gada priekšvēlēšanu laikā bija masīvs jājamzirdziņš).
Dekrēts ar kuru atcelts dekrēts no priekšteča Baidena par cenas samazināšanu veselības aprūpes un medikamentu pirkšanas jomā. Acīmredzot vienkārši tāpēc, ka to gribēja Baidens un tāpēc to negrib Tramps. Ja no tā izriet, ka viņa paša faniem nāksies maksāt vairāk par medikamentiem, kas viņam par to?
Kopumā vairāk nekā 200 dekrēti parakstīti pirmajā dienā. Savulaik Tramps bļāva, ka Baraks Obama pārāk bieži izmantoja dekrētus, bet nu acīmredzot tas, kas nederēja Obamam, tas der Trampam. Liekulība arī ir intensīvs šī cilvēka un viņa partijas rādītājs.
No Latvijas viedokļa raugoties pirmkārt jākonstatē, ka nevienā vārdā, nevienā zilbē savā inaugurācijas uzrunā Tramps nepieminēja Ukrainu un genocīdu, kādu tur nodrošina Kremļa fašists.
Priekšvēlēšanu laikā kandidāts apgalvoja, ka viņš panāks Ukrainas konflikta beigas pirmajā dienā pēc ievēlēšanas. Laikā kopš tam pateikts pirmajā dienā pēc stāšanās amatā, bet vēl pirms inaugurācijas pateikts, varbūt pirmās 60 dienās, varbūt pirmās 100 dienās.
Fakts ir tāds, ka Tramps ir iecerējis Ukrainas nākotni diskutēt nevis ar ukraiņiem, bet gan ar savu labo draudziņu Kremlī. Pirmā termiņa laikā viņš piecreiz tikās ar Kremļa fašistu aiz slēgtām durvīm uz bez neviena cita amerikāņa klātbūtnes. Ļoti iespējams, šajā piegājienā Amerikas prezidents cer darīt to pašu.
Tomēr Republikāņu partijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri turpina atbalstīt Ukrainu pret Kremļa fašista agresiju, un tāpēc paziņot, ka Tramps un Putins ir nolēmuši, ka Ukrainai ir jāatsakās no Donbasa un Krimas un uz mūžu jāzvēr nekad neiestāties NATO vai Eiropas Savienībā – tas varētu būt nepieņemami ne tikai ukraiņiem un viņu prezidentam, bet arī Kongresa deputātiem un senatoriem, kuri nav tikpat ļoti aizrāvušies ar domu, ka Kremļa fašists patiesībā ir labs cilvēks.
Par NATO Tramps pāris reizēs pēdējo mēnešu laikā ir apgalvojis, ka Amerika finansējot 100% no visiem NATO izdevumiem, kas protams ir absolūts absurds. Taču viņš arī ir bļāvis, ka citām dalībvalstīm vajag izdot 5% no IKP par savu aizsardzību, un tādā gadījumā nebūs tā, ka Amerikas prezidentam galvenais instinkts ir ņemt savu spainīti un lāpstiņu un no NATO smilšukastes iet prom pavisam.
Pirmā termiņa laikā bija pāris NATO samiti, uz kuriem citu valstu līderi brauca pārliecībā, ka Tramps paziņos par izstāšanos. Tā nesanāca, varbūt vienkārši nepaguva, bet nu būs četri jauni gadi, un attieksme pret aliansi Amerikas prezidentam ir tā pati.
Ar Amerikas jauno prezidentu ir arī citas nelaimes. Pirmkārt, viņš sev apkārt ir savācis milzīgu skaitu miljardieru, kuru vienīgais mērķis ir panākt nodokļu samazināšanu sev, kā arī nodrošināt, ka Vašingtona necenšas nākt ar kaut kādiem noteikumiem par miljardieru darbu.
Tas pirmkārt sakāms par soctīklu un interneta veikalu īpašniekiem Masku, Zakerbergu un Bīzosu. Tie visi trīs priekšvēlēšanu kampaņas laikā devās uz Trampa vulgāro muižu Floridā paskūpstīt viņa gredzenu vai pakaļu cerībā ar Trampu būt tā pa labam. Arī bija lieli ziedojumi Trampa inaugurācijas svinībām.
Īlons Masks, kurš kā zināms nopirka un principā iznīcināja sociālo tīklu Twitter, principā ir kļuvis par tādu kā līdzprezidentu. Tramps ir teicis, ka Maskam galvenais uzdevums būs krasi samazināt valsts izdevumus, un viņam būs birojs Baltajā namā netālu no Trampa kabineta.
Par Īlonu Masku, protams, neviens nebalsoja, taču viņš personīgi noziedoja vairāk nekā ceturtdaļu miljardu dolāru Trampa priekšvēlēšanu kampaņai. Tas principā nozīmē, ka Masks viņu var šantažēt ar solījumu pārtraukt Republikāņu partijas, vai vismaz tās MAGA spārna finansēšanu, ja Tramps nepratīsies.
Vai tas nozīmē, ka Amerika būs uzskatāma par nopietnu valsti? Diez vai.
Otrkārt, tikai tāpēc, ka viņš ir kļuvis par prezidentu, Tramps nav pārtraucis tirgot visādus krāmus internetā, tajā skaitā sporta apavus, piemiņas monētas u.tml.
Pavisam nesen viņš paziņoja par jauna kriptovalūtas uzņēmuma izveidošanu, un saviem sekotājiem sāka piedāvāt neīstas monētas pret ziedojumu attiecīgajam uzņēmumam. Visticamāk tā ir krāpšanās visaugstākā pakāpē, bet tagad tā ir krāpšanās, ar kuru nodarbojas Amerikas pirmā persona. Kas gan tur varētu saiet dēlī?
Principā amerikāņi šogad 5. novembrī labi zinot, ka tas tā ir, par savu prezidentu ievēlēja cilvēku, kurš visa mūža garumā ir bijis krāpnieks, kuram par pārvaldes lietām nav nekādas intereses, kurš par apkārtējo pasauli nezina gandrīz neko, un kurš acīmredzot ir gatavs nākamos gadus pavadīt kā tāds muižas kungs, kura kalpiem ir paģērēts kalpot tikai un viņam vien, un nevienam citam nekādu tiesību kritizēt nav.
Tiesa, tā nav tikai republikāņu vaina. 2016. gada vēlēšanās, kad Tramps tautas balsojuma zaudēja Hilarijai Klintonei, bet sakasīja vairākumu Elektorālajā koledžā, bija pietiekami daudz liberālu amerikāņu, kuri priekšvēlēšanās balsoja par senatoru Bērniju Sandersu no Vermontas, un tā kā nomināciju saņēma Klintone, vēlēšanu dienā viņi palika mājās.
Pagājušā gada vēlēšanās savukārt bija liberāli noskaņoti cilvēki, kuri bija līdz kaulam noskaitušies par Amerikas prezidenta attieksmi pret konfliktu starp Izraēlu un Hamās organizāciju Gazas joslā.
Priekšvēlēšanu laikā šīs politikas oponenti Mičiganā atrada 100 tūkstošus Demokrātu partijas balsotāju, kuri nobalsoja nevis par Džo Baidenu, bet gan par “nevienu no šiem kandidātiem.”
Laikā pēc vēlēšanām novembrī publicēts pētījums, kurā konstatēts, ka 20% no tiem, kuri 2020. gadā balsoja par Džo Baidenu, šogad Gazas jautājuma vai cita iemesla dēļ palika mājās. Trampa lielie fani tā nedarīja, turklāt, ja 2020. gadā Tramps viņiem iestāstīja, ka balsošana pa pastu ir neakceptējama, jo tur esot milzīgi daudz krāpšanās, tad šogad Tramps tieši mudināja balsot iepriekš, balsot pa pastu, balsot kā vien cilvēks vēlas, bet balsot.
Rezultāts 5. novembrī bija tāds, kāds tas bija. Man Amerikā dzimušam un augušam ir kauns par saviem līdztautiešiem, kuri tā nolēma. Protams, pasaule tāpēc nav beigusies. Tā pārdzīvoja pirmos četrus Trampa gadus un gan jau pārdzīvos arī nākamos četrus.
Bet jautājums, kas mani neliek un vēl ilgi neliks mierā: Priekš kam, velns parāvis, tas bija vajadzīgs?
