Kārlis Streips: Teikt, ka NATO ir raidījis naidīgumu, var tikai kāds, kurš saklausījies Kremļa propagandas kanālos gvelzto, vai nožēlojams nezinītis 0
Pagājušajā ceturtdienā, kā jau vienmēr, Latvijas Republikas Saeimai bija plenārsēdes diena. Komisijai nodots Valsts prezidenta Rinkēviča paģērēts likumprojekts par grozījumiem likumā par priekšvēlēšanu aģitāciju, lai noteiktu jaunus noteikumus par mākslīgā intelekta izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņu kontekstā.
Centrālā doma tāda: ja tu savā priekšvēlēšanu reklāmā esi izmantojis mākslīgo intelektu, tad tev tas arī ir skaidri jāpasaka, jo citādi sanāk krāpšanās.
Man galvenais elements oficiālajā priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, kurš sākās 10. februārī, ir fakts, ka tā laikā es savā televīzijas raidījumā “Vēlais ar Streipu” nedrīkstu teikt neko nedz uzslavējošu, nedz kritisku par politiskām partijām un politiķiem, kuras un kuri piedalīsies 8. jūnijā gaidāmajās Eiropas parlamenta vēlēšanās.
Te ir divas lietas. Pirmkārt, četri mēneši šādai prasībai ir vienkārši absurdi garš laika posms. Es varbūt tā kaut ko varētu saprast priekšvēlēšanu kampaņas pēdējās nedēļas vai divu nedēļu laikā. Bet aizpērn saistībā ar 14. Saeimas vēlēšanām, aizliegums un cenzūra sākās pat pirms partijas bija iesniegušas savus kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā. Pilnīgs nonsenss no Nacionālās Plašsaziņas līdzekļu padomes puses.
Otra lieta ir būtiskāka. Vai NEPLP un valdība plašākā nozīmē patiešām domā, ja es vienā no sava raidījuma sērijām priekšvēlēšanu aģitācijas laikā pateikšu kaut ko kritisku vai uzslavējošu, tas kaut kā negrozāmi ietekmēs vēlēšanu rezultātus? Tiešām?
To jautāju tāpēc, ka manā dzimtenē Amerikā šādu noteikumu nav. Žurnālisti televīzijā par partijām un kandidātiem runā kampaņas laikā, vakarā pirms vēlēšanām, vēlēšanu dienā, vēlēšanu vakarā un pēc tam. Tajā skaitā propagandas kanāls Fox News darīs visu iespējamo, lai mestu dubļus Demokrātu partijas virzienā, kamēr telekanāla MSNBC raidījumos taps kritizēts republikāņu ekstrēmisms.
Nav dzirdēts, ka kādam tāpēc gabals būtu nokritis.
Portāls LA.LV nav elektronisks masu medijs, un tāpēc šeit es varu bez aiztures rakstīt par deputātiem no vienas konkrētas frakcijas, kuri minētajā Saeimas sēdē bija vienkārši niķīgi un bērnišķīgi.
Runa ir par pieprasījumu, kādu iesniedza deputāti Ainārs Šlesers, Aleksandrs Kiršteins, Ramona Petraviča, Vilis Krištopāns, Linda Liepiņa, Viktorija Pleškāne, Edmunds Zivtiņš, Mārcis Jencītis un Ričards Šlesers Ministru prezidentei Evikai Siliņam “Par valsts finansējuma piešķiršanu Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram ‘Re:Baltica,’ lai veiktu slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju pret opozīcijas partiju LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ.”
Partijas nosaukumu uzrakstot LIELIEM BURTIEM, ja nu kādam nav pielēcis.
Pirmais, ko te gribu pateikt, ir fakts, ka divi no minētajiem deputātiem nav LPV deputāti. Viktorija Pleškāne Saeimā ievēlēta no partijas Stabilitātei! un no frakcijas izraidīta pēc visai skandaloza deputātu brauciena uz Ķīnu.
Aleksandrs Kiršteins ilgus gadus bija Nacionālās apvienības un tās dažādo priekšteču deputāts, lai gan kādu laiciņu viņš arī pavadīja zaļo zemnieku aprindās. Arī viņš bija skandalozajā braucienā uz Ķīnu, un viņu no NA frakcijas tāpēc palūdza aiziet. Gan viņš, gan Pleškānes kundze tagad ir frakcijām nevajadzīgi deputāti, bet pagājušajā nedēļā viņi pievienojās Šlesera pašreizējā politiska biznesa projekta vaimanāšanai.
Runa te ir par video sēriju, kuru Re:Baltica laida klajā šī gada sākumā ar nosaukumu “Šķelšanās”. Dokumentālo filmu sērija principā ir par Daugavpili, kur lauzti šķēpi par valodu lietošanu, skolu statusu, Krievijas pilsoņu nākotni un daudz ko citu.
Tā kā pats esmu žurnālists, Šlesera ņerkstēšanai par šo lietu pārāk daudz uzmanības nepievērsīšu, vien konstatējot, ka filmas TV3 demonstrētas janvārī, kad priekšvēlēšanu laiks uz Eiropas parlamenta vēlēšanām vēl nebija sācies.
Tā vietā, lūk, kas Re:Baltica par to ir sakāms:
“Ainārs Šlesers (LPV) jau ir piesūdzējis sociālos tīklus, ka Latvijas valsts no Medija atbalsta fonda ir finansējusi veselu sēriju pret viņa partiju. MAF nolikums aizliedz veidot materiālus kāda politiskā spēka kampaņai. Tas neaizliedz parādīt mehānismu, kā konkrēta partija būvē savu popularitāti, kurinot sabiedrības šķelšanos.”
Līdz ar to es Šlesera kungam un pārējiem pagājušās nedēļas vaimanātājiem vēlos atgādināt senu krievu parunu: “Nevaino spoguli, ja pašam ģīmis greizs.”
Ārpus tā, nupat aizgājušajās brīvdienās portālā X izcēlās diskusija starp portāla īpašnieku Īlonu Masku un mūsu valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Jautājums bija par Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, jeb NATO.
Process sākās aizvakar, kad X lietotājs vārdā David Sacks nāca ar šādu atzinumu:
“1991. gadā sabruka Padomju savienība, un NATO saskārās ar eksistenciālu krīzi: Tās iemesls pastāvēšanai bija pazudis. Tā vietā, lai pašlikvidētos, NATO atrada jaunu misiju – paplašināties. Sākās riņķa dancis, kurā NATO radīja naidīgumu, kāds bija vajadzīgs kā aizbildinājums savai pastāvēšanai.”
Uz šo apgalvojumu reaģēja jau minētais Īlons Masks ar šādiem vārdiem:
“Tiesa. Nekad neesmu sapratis, kāpēc NATO turpināja pastāvēt par spīti tam, ka tās ienaidnieks un pastāvēšanas iemesls – Varšavas pakts, bija pašlikvidējies.”
Uz to savukārt valsts prezidents atbildēja šādi:
“Dārgais Īlon Mask! Iemesls, kāpēc NATO tapa dibināts, pastāv un turpinās pastāvēt ir Krievija un citi brīvās pasaules ienaidnieki.”
Un zem Maska kunga ieraksta tā dēvēto Kopienas piezīmju kontekstā lasītāji bija pievienojuši plašāku kontekstu:
“NATO pastāvēšanas iemesls ir paskaidrots līguma preambulā: “Sargāt dalībvalstu iedzīvotāju brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, kuru pamatā ir demokrātijas, individuālas brīvības un tiesiskuma principi.”
Un tad vēl: “Varšavas pakts nodibināts sešus gadus pēc NATO.” Jeb citiem vārdiem sakot, tas nodibināts kā reakcija pret rietumu aliansi un nevis otrādāk.
Šogad 4. aprīlī – apaļu mēnesi pēc dienas, kurā rakstu šo komentāru, būs 75 gadi, kopš Vašingtonā parakstīts Ziemeļatlantijas līgums, ar kuru dibināta NATO alianse. Varšavas pakts savukārt dibināts 1955. gada maijā.
NATO nodibināja 12 dalībvalstis. Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Lielbritānija un ASV. 1952. gadā aliansē iestājās Grieķija un Turcija, 1955. gadā – Vācijas Federālā republika, jeb Rietumvācija un tad 1982. gadā par 16. NATO dalībvalsti kļuva Spānija.
Vēl pirms PSRS sabrukuma 1990. g. 3. oktobrī savu pastāvēšanu beidza Vācijas Demokrātiskā republika, jeb Austrumvācija, un tās pieci federatīvie štati iekļāvās apvienotajā Vācijā un līdz ar to arī NATO un citās starptautiskās organizācijās.
Tāds bija NATO statuss 1991. g. 26. decembrī, kad pēdējoreiz nolaists PSRS karogs un lielais eksperiments par “komunisma celšanu” pamatoti tapa ieslaucīts vēstures mēslainē.
Tajā brīdī visas kādreizējās PSRS republikas jau bija pasludinājušas savu neatkarību, un visas trīs Baltijas valstis jau bija pilntiesīgas Apvienoto nāciju organizācijas dalībvalstis.
Teikt, ka laikā kopš tam NATO ir raidījis naidīgumu, kas dod aizbildinājumu alianses paplašināšanā – tā kaut ko var pateikt tikai kāds, kurš ir saklausījies Kremļa fašista propagandas kanālos gvelzto, vai arī kāds, kas vienkārši ir nožēlojams nezinītis attiecībā uz aliansi un tās darbu.
Diemžēl šī lieta patlaban ir uzņēmusi plašus apgriezienus Amerikā, kur konkrēti Republikāņu partija un konkrēti tās maniakālais spārns sazini kāpēc ir sācis fanot par Kremļa fašistu un viņa režīmu.
Varam atcerēties, kādreizējais prezidents Donalds Tramps savos četros gados amatā nepārtraukti skūpstīja Kremļa fašista pakaļu, vienreiz pavisam skandalozā gadījumā preses un pasaules priekšā paziņojot, ka jautājumā par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās, viņš – Tramps ticēja fašistam, kurš apgalvoja, ka tā nebija, un nevis pašas Amerikas izlūkdienestiem, kuri labi zināja un bija pierādījuši, ka bija gan.
Senāk tas tā nebija. Diplomātiskas attiecības starp Ameriku un Padomju savienību sākās 1933. gadā, kad ASV prezidents bija Franklins Rūzvelts. Viņš par PSRS boļševikiem īpaši augstās domās nebija, un ir fakts, ka sākotnēji rietumu pasaule cerēja, ka Krievijā varu atgūs cara ģimene, vai arī tur veidosies kaut kas demokrātiskāks un civilizētāks.
Tā tas nesanāca, it īpaši pēc tam, kad varu savās ķetnās sagrāba Staļins, bet uzņēmēji Amerikā tur saskatīja plašas tirdzniecības iespējas.
Pirms runāt ar Maskavu par diplomātiskām attiecībām Rūzveltam bija vajadzīga saruna ar Amerikas Romas katoļiem, kuri iebilda pret Padomju savienības oficiālo ateismu un dievnamu apgānīšanu.
Amerikas valdība cerēja, ka attiecību izveidošana varētu nozīmēt Krievijas impērijas laikā sakrāto parādu atmaksāšanu, kā arī situāciju, kurā Padomju savienība neiejauksies Amerikas iekšējās lietās.
PSRS ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs vairākkārt tikās ar prezidentu Rūzveltu. Galu galā parāds netapa apmaksāts, bet Ļitvinovs solīja neiejaukties ASV lietās, un līdz ar to minētā 1933. gada beigās sākās diplomātiskas attiecības starp Vašingtonu un Maskavu.
2. Pasaules kara laikā Franklins Rūzvelts bija spiests akceptēt rīkļurāvēju Staļinu kā sabiedroto, jo lielāks ienaidnieks skaitījās nacistu fīrers Hitlers. Kā zināms, kara laikā Rūzvelts un Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils principā piekrita Austrumeiropu atstāt Padomju savienības varā.
Mūsu valstij tas nozīmēja atjaunotu boļševiku okupāciju, kura pastāvēja gandrīz pusgadsimta garumā.
Reiz karš bija beidzies, ātri vien izrādījās, ka Maksims Ļitvinovs bija melojis par neiejaukšanos ASV iekšējās lietās. Amerika un pasaule drīz uzzināja, ka tā dēvētā Manhetena projekta laikā, kad ASV bruņotie spēki uzbūvēja pirmos kodolieročus, Padomju savienībai tur bija pašai savi spiegi uz izlūki, un drīz vien arī Padomju savienībai bija kodolieroči. Bija sācies Aukstais karš.
Tas bija jau minētais britu kara lauva Čērčils, kurš jaunajai situācijai deva ietvaru. 1946. gada pavasarī Čērčils saņēma uzaicinājumu no Vestminsteras koledžas Misūri, uz kura ASV prezidents Harijs Trūmens bija uzrakstījis vēlējumu:
“Tā ir brīnišķīga skola štatā, no kuras esmu cēlies. Ja tu atbrauksi, es tevi iepazīstināšu. Ceru, ka tu tā darīsi.”
5. martā būs 78 gadi, kopš britu valstsvīrs pieņēma kolēģa aicinājumu un ieradās Misūri ar uzrunu, kura kļuva zināma kā Dzelzs priekškara uzruna. Tās patiesais nosaukums bija miera cīpslas, bet pasaule atceras šādu fragmentu:
“No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras pāri Eiropas kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz tā atrodam vidus un Austrumeiropas seno valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija.
“Visas šīs slavenās pilsētas un iedzīvotāji, kuri dzīvo ap tām, ir nonākuši situācijā, kura man jāapraksta ar vārdiem Padomju ietekmes sfēra. Tās visas ir pakļautas tādas vai citas pakāpes padomju ietekmei, un daudzos gadījumos ļoti augsta un pieaugoša līmeņa kontroli no Maskavas.
“Visās Austrumeiropas valstīs Komunistiskā partija kādreiz bija ļoti neievērojama, bet tagad tām dotas pirmtiesības un spēks tālu pāri to biedru skaitam. Visur partija cenšas nodrošināt totalitāru kontroli.”
Čērčils cerēja, ka pretspēks Padomju savienībai būs tobrīd nesen parakstītā Apvienoto nāciju organizācijas harta un demokrātisko rietumvalstu solidaritāte. Savā uzrunā Misūri britu valstsvīrs aicināja ANO paspārnē izveidot bruņotos spēkus.
Tas dažādu iemeslu dēļ izrādījās nepraktiski, tajā skaitā tāpēc, ka ANO sevi vienmēr ir pozicionējusi kā organizāciju, kura uztur mieru pasaulē.
Otra problēma bija apstāklī, ka no paša ANO pastāvēšanas sākuma Maskava aktīvi izmantoja sev kā vienai no piecām galvenajām ANO dibinātājvalstīm piešķirtās tiesības ANO Drošības padomē izmantot veto tiesības.
Pirmā reize bija 1946. g. 16. februārī, jeb pāris nedēļas pirms Dzelzs priekškara uzrunas Misūri augstskolā. Kremļa fašista veto tiesības patlaban Drošības padomi ir paralizējušas pilnībā.
Taču tajos laikos izkristalizējās apziņa, ka rietumu drošības nodrošināšanai būs vajadzīgs kas cits, un tas kāds cits bija Ziemeļatlantijas līguma organizācija.
NATO pastāvēja laikā, kad starp Ameriku un PSRS bija sacensības kosmosā ar Sputniku, kā arī tad, kad PSRS līderis Hruščovs nolēma pabikstīt gados jauno ASV prezidentu Džonu Kenediju ar kodolieročiem Kubā.
NATO pastāvēja 1972. gadā, kad ASV prezidents Ričards Niksons kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš viesojies Maskavā. Arīdzan 1991. gadā, kad Padomju Sociālistisko republiku savienība pazuda no pasaules kartes.
Bija tobrīd cilvēki, kuri uzskatīja, ka līdz ar to NATO zaudēja savu iemeslu pastāvēt. Taču mūspusē nē.
Konkrēti Baltijas valstis labi zināja, ka kaimiņvalsts tīģeris varbūt ir nomainījis savu nosaukumu, bet savu ēstgribu tas nebija zaudējis.
Jau 1992. gadā Krievija Moldovai atņēma Piedņestru. Bija vajadzīgi vairāk nekā trīs gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai panāktu Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no mūsu valsts.
Ari NATO saprata, ka vēsture nebija beigusies. 1991. g. decembrī īsi pirms PSRS sabrukuma nodibināta Ziemeļatlantijas sadarbības padome, kuras ietvaros NATO veidoja attiecības ar potenciālām dalībvalstīm.
Latvija bija viena no padomes dibinātājvalstīm, līdz ar ko jau no paša sākuma mūsu valsts uzņēma kursu alianses virzienā.
1994. gadā Latvija pievienojās tajā pašā gadā dibinātajai Partnerattiecības mieram programmai, kuras ietvaros mūsu valsts bruņotie spēki pirmoreiz guva pieredzi starptautiskās miera uzturēšanas operācijās.
1999. g. aprīlī NATO Latvijai un vēl astoņām kandidātvalstīm piedāvāja rīcības plānu par iestāšanos aliansē.
2002. gadā Latvija un vēl sešas kandidātvalstis saņēma oficiālu ielūgumu iestāties. Tas notika 2004. gada martā.
Tas bija laikmets, kurā rietumvalstis joprojām uzskatīja, ka ar Krieviju varēs pa labam. 2000. gadā ievēlētais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais 2001. gadā pirmoreiz tikās samitā ar tobrīd vēl neilgi amatā esošo Putinu un pēcāk pasaulei paziņoja, ka viņš esot ieskatījies Putina acīs un tur saskatījis “dvēseli.”
Prezidenta Baraka Obamas administrācija, kura sākās 2008. gadā, centās attiecības ar Krieviju restartēt. Tas izjuka pēc 2012. gada Krievijas valsts prezidenta vēlēšanām, kuru kontekstā ASV ārlietu ministre Hilarija Klintone atklātā tekstā paziņoja, ka tās nebija nedz godīgas, nedz atklātas, nedz likumīgas.
Kremļa fašists tobrīd sāka ienīst Klintones kundzi, un ir viss iemesls uzskatīt, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc režīms Maskavā nolēma intensīvi iejaukties 2016. gada vēlēšanās Amerikā un panākt Donalda Trampa uzvaru pret Hilariju Klintoni.
Tas fašistam izdevās. Taču tobrīd viņš jau bija okupējis Krimu un sācis marodēšanu Ukrainas dienvidaustrumos. Četrus gadus Amerikas Baltajā namā saimniekoja kadrs, kurš Putinam neko sliktu neteica.
Varam atcerēties, Tramps kādu laiku centās šantažēt Ukrainu un tās jauno prezidentu Zeļenski ar draudu, ka nebūs nekādas tālākas militāras palīdzības, ja Ukraina nepalīdzēs meklēt negatīvu informāciju par iespējamu pretinieku 2020. gada vēlēšanās Džo Baidenu.
Domu, ka kaut kādā veidā starp prezidentu Baidenu, viņa dēlu Hanteru un Ukrainu pastāvēja korumpētas attiecības, Republikāņi kongresa apakšpalātā uzturēja dzīvu visa pagājušā gada garumā.
Tajā skaitā apgalvojot, ka laikā, kad viņš bija ASV viceprezidents, Džo Baidens no ukraiņu interesēm saņēma 5 miljonu dolāru kukuli.
Republikāņu propagandas kanālā šis apgalvojums par kukuli atkārtots burtiski simtiem reižu. Bet tikai līdz brīdim pirms nedēļas, kad izrādījās, ka informācijas avots, uz kura republikāņi bija paļāvušies, bija melojis.
Ne tikai melojis par it kā maksāto kukuli, bet domu par kukuli saņēmis no Kremļa fašista izlūkdienestiem. Informācijas avots ir aiz restēm, un, lai gan pavisam maniakāli republikāņi turpina apgalvot, ka tajā visā ir iemesls vērst impīčmentu pret Džo Baidenu, tas ir absurds un nekas vairāk.
Savukārt, kas attiecas uz NATO, laikā pēc tam, kad Kremļa fašists uzsāka agresiju Ukrainā, Baltijas valstīm beidzot izdevās aliansi pārliecināt, ka joku tur nebija. 2017. gada jūnijā Ādažu bāzē bija ceremonija, kurā uzsākta NATO paplašinātā klātbūtne Latvijā.
Visu laiku kopš tam NATO dalībvalstis rotācijas kārtībā šurp ir sūtījušas karavīrus un tehniku. Pēc genocīda sākuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī spēki pastiprināti vēl vairāk.
Kremļa fašista agresija nupat ir nozīmējusi NATO pirmo paplašināšanu kopš 2020. gada, kad iestājās Ziemeļu Maķedonija.
Pērn 4. aprīlī Somija pēc daudzu gadu neitralitātes kļuva par NATO 31. dalībvalsti, un drīz vien par 32. dalībvalsti kļūs tikpat uzstājīgi neitrālā Zviedrija.
Abas Skandināvijas valstis saprata, ka Kremļa fašista barbarisms ir iemesls atteikties no neitralitātes un nostāties zem NATO lietussarga.
Kandidātvalstis NATO ietvaros patlaban ir Bosnija un Hercegovina, Gruzija un arīdzan Ukraina.
Nebūtu fašista agresijas, jautājums par Ukrainas iestāšanos NATO būtu tālas nākotnes jautājums. Taču nupat pasaules drošības situācija ir mainījusies tikpat intensīvi, kā tas bija pirms 75 gadiem kad sākās Aukstais karš.
Eiropas un Ziemeļamerikas valstis saprata NATO nozīmīgumu tad un to saprot vēl joprojām. Konkrēti Austrumeiropas valstis jau no paša sākuma pēc PSRS sabrukuma tur saskatīja savu nākotni.
Un tas viss komentāra nobeigumā ļauj nākt ar vienu nepārprotamu konstatējumu:
Īlons Masks ir idiots.
