Kārlis Streips. “Tautas fronti” dibināja laikā, kad par Latvijas neatkarību neviens vēl īpaši nedomāja 0
“Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta. Drosmīgā, sīkstā, izturīgā. Ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nevēstītu mums tādus vārdus. Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām. Man pašam kungam būt, man pašam arājam.”
Ar šādiem vārdiem 1988. g. 8. oktobrī sirmais aktieris Ēvalds Valters atklāja Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresu. Valtera kungu šai lomai topošās organizācijas līderi izvēlējās ne tikai cienījamā vecuma dēļ (tobrīd viņam bija 94 gadi), bet arī tāpēc, ka viņš bija viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kurš pats bija piedalījies 1. pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kā latviešu strēlnieks.
Savā uzrunā Ēvalds Valters par ievadā minētajiem vārdiem teica šādi: “Kaut šie vārdi būtu dziļi sirdī ierakstīti arī mūsu tautas frontei. Pagāja gadu simti, un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcils mūsu tautas dzejnieks – mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt. Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu, mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.
“No šīs idejas iedvesmoti, pulcējās savās rindās savulaik vecie latviešu strēlnieki. Mūsu asinis tika lietas par brīvu, neatkarīgu valsti. To saprata dižais Ļeņins un parakstīja šo brīvvalsti, ko viņš deklarēja latviešu strēlniekiem. Baltijas telpa tika kādreiz iekarota no krievu caru imperiālistiem, bet tauta, pamattauta, kas tur dzīvo, tika nospiesta uz ceļiem. Sākās verdzības laiki. Lai tad nu šī Baltijas telpa tiek pamattautām. Un Ļeņins parakstīja dekrētu par tiesībām atdalīties. Un tā arī mūsu tauta tika pie neatkarīgas valsts. Neatkarīgas. Tā ir patiesa vēsture, ko nevar šķiebt neviena partija, neviena šķira.
“Nāca nakts. Un šī nakts bija baismīga. Atradās divi noziedznieki, visasiņainākie noziedznieki, kādus vien pasaule ir pazinusi un noslēdz aliansi. Un šo Ļeņina parakstīto Baltijas telpu likvidēja, iztirgoja. Kā dzejnieks Ļūdēns to saka Jukuma Vācieša vārdiem, divdesmitajā gadsimtā latviešu tauta tika nospēlēta kārtīs. Dūži bija spēcīgi. Ne katram ar tiem pa pieri dot.
“Bet nu ir pienācis laiks, kad abi lielie kāršu spēlmaņi jāatrod un jānodod tiesai. Tas ir liels noziegums, vislielākais, kāds ir izdarīts pret mūsu tautu. Tauta cieta. Un ticēja rītausmai. Šīs ciešas bija baigas. Ērkšķainais zars, kas tika cilāts no šiem diviem kāršu spēlmaņiem, bija baigs. Un it kā paredzēdams jau agrāk, mūsu tautas pravietis Rainis rakstīja brīnišķīgus, visiem saprotamus vārdus, kas skan tā. Tauta, mana tauta, kur tu esi palikusi, kādā tumsā tu esi iestigusi, kad ausīs gaišā diena. Kad brauks mūsu tēvu dēli pēc tās mūsu Kurzemītes?
“Tie ir brīnišķīgi vārdi, un nu tā rītausma ir pienākusi, mūsu dēli ir atbraukuši. Atbraukuši kā tautas fronte, tautas glābēji. Mums visiem ir zināma lūgšana vēlējums palīdzi, Dievs. Lai šīs vēlējums skanētu no mūsu sirdīm arī Tautas frontes radītājiem un vadītājiem. Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, izvest mūsu tautu brīvībā. Valsts pastāvībā. Un gaišā dienas gaismā. To vēlēsim no visas sirds mūsu tautai, kas ir atmodusies un kuras priekšgalā ir stājusies tautas fronte, nacionālā fronte.”
Ēvalda Valtera ievadruna ar vārdiem “Ļeņins parakstīja dekrētu par tiesībām atdalīties” cita starpā norādīja uz faktu, ka Tautas fronte tika dibināta laikā, kad par Latvijas neatkarību neviens vēl īpaši nedomāja. Jaundibinātās organizācijas statūtos atrodam šādu atzinumu:
“Padomju vara radās un veidojās, lai realizētu visu cilvēku – strādnieku, zemnieku un inteliģentu centienus pēc brīvības, labklājības, sociālā taisnīguma un nacionālās līdztiesības. Taču staļiniskais despotisms un tam sekojošie stagnācijas gadi noveda pie būtiskām deformācijām sabiedrības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. Radās dziļa plaisa starp birokrātisko aparātu un tautu, sabiedrība tika novesta līdz krīzei.
“Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai. Pārbūvi sāka no augšas, taču padarīt to neatgriezenisku var tikai enerģētiska tautas līdzdalība, demokrātijas un tiesiskuma nodrošinājums no apakšas. Sabiedrības kardināla pārbūve un morāla atjaunotne ir tās pastāvēšanas un attīstības galvenais priekšnoteikums.”
Citiem vārdiem sakot, Ļeņinismam tā vistīrākajā izpausmē ne vainas, taču tad atnāca Staļins ar savu despotismu un visu salaida grīstē.
Frontei bija iemesls būt piesardzīgai. Iemesls, kāpēc par tās dibināšanu vispār Padomju Sociālistisko republiku savienībā varēja būt runa, bija fakts, ka pāris gadus pirms tam pie stūres Maskavā bija nostājies Mihails Gorbačovs ar saviem perestroikas un glasnost principiem.
1986. gada februārī bija PSRS Kompartijas 27. kongress, un tur jaunais līderis paziņoja, ka minētās reformas būs jaunas darbaļaužu paradīzes pamatprincipi. Uzrunā Gorbačovs solīja līdz 20. gadsimta beigām divkāršot valsts ieņēmumus un ražošanas potenciālu. Darba produktivitāte pieaugs par 2,3 līdz 2,5 reizēm.
“Būs sevišķi svarīgi nodrošināt, ka substantīvu mēru vietā nebūs butaforija un nekā nedarīšana,” teica Gorbačovs. “Nav reti tie gadījumi, kuros mūsu ministrijas un departamenti veido jaunas iestādes zem modernizācijas aizsega, tās piepilda ar novecojušu tehniku un nāk ar dārgiem projektiem, kuri nenodrošina izaugsmi līdz augstākam tehniskam un ekonomiskam līmenim.”
Protams, Padomju savienība līdz 20. gadsimta beigām netika. Kā zināms, tā savu pastāvēšanas laiku pabeidza 1991. gada 31. decembrī. Tobrīd visas kādreizējās PSRS republikas, tajā skaitā mātuška Krievija, bija pieteikušas savu neatkarību. Vēlāk tapa izveidota tā dēvētā Neatkarīgo valstu savienība, bet tā principā nekad nav pastāvējusi nopietnāk nekā tikai uz papīra. Padomju savienība bija noiets etaps.
Tomēr 1988. gadā tas tā vēl nebija. Minētā gada jūnija beigās bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas 19. konference, kurā Mihails Gorbačovs par saviem reformu principiem runāja plašāk, aicinot “demokratizēt valsti un tās sabiedrību.”
LTF statūtos atrodamo mērķu uzskatījums sākās šādi: “Tautas fronte atbalsta PSKP 19. vissavienības konferences pasludināto politiskās sistēmas radikālu reformu, lai panāktu padomju valstiskuma reālu atbilstību konstitūcijā proklamētajam visas tautas valsts jēdzienam.
“Politiskās sistēmas vietā, kas tikai formāli darbojas tautas vārdā, bet ir no tās atsvešināta, ir jānodibina patiesa tautvaldība un pašpārvalde.”
Lūk, Tautas frontes dibināšanas statūti paredzēja “padomju valstiskuma” tālāku attīstību. Tas cita starpā radīja visnotaļ plašas aizdomas par to, ka Tautas fronte patiesībā bija Latvijas PSR Kompartijā un čekā izperināts projekts, kuru režīms spēs kontrolēt un diriģēt.
It īpaši latviešu trimdā, kur principā bija pieņemts visus padomju Latvijā dzīvojošos ļaudis uzskatīt par ja ne gluži komunistiem, tad līdzskrējējiem gan, šīs aizdomas bija sevišķi spēcīgas. Taču, ja arī pirmsākumos Kompartijas un tās pakalpiņu cerības tādas bija, tad ļoti ātri notikumi aizsteidzās tiem priekšā.
Savā 19. vissavienības konferences uzrunā Mihails Gorbačovs cita starpā pavēstīja, ka taps veidots PSRS Tautas deputātu kongress. Šajā ziņā PSRS līderis rīkojās tāpat, kā 80 gadus pirms tam rīkojās Krievijas impērijas pēdējais cars – tautai dot kaut kādas pārstāvniecības iespējas, lai nolaistu tvaiku.
Latvijas Tautas fronte šo iespēju izmantoja aktīvi un rezultatīvi. 80% republikā pieejamo mandātu Tautas deputātu kongresā izcīnīja frontes atbalstītie kandidāti. Maskavā tie bija tieši baltiešu deputāti, kuri panāca oficiālu atzinumu no Padomju savienības, ka 1939. gadā parakstītajā neuzbrukšanas līgumā ar nacistu Vāciju bija slepeni pielikumi, kuros abu pušu despoti pārrunāja Eiropas pārdalīšanu pēc kara beigām.
1989. gada 24. decembrī Tautas deputātu kongress nobalsoja par Molotova Ribentropa pakta denunciāciju no parakstīšanas brīža.
Vēl pirms tam 1988. g. jūnijā Latvijas PSR Rakstnieku savienība sarīkoja paplašinātu valdes sēdi, kurā piedalījās ļaudis no Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra un Žurnālistu savienībām. Taču ar nolūku organizētāji arī uzlūdza Latvijas PSR augstākās amatpersonas nākt un klausīties, kas tur tiks runāts.
Zālē bija Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kā arī Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, kuram procesu nācās klausīties austiņās un tulkojumā, jo, lai gan viņš visu mūžu bija pavadījis Latvijā, biedrs Pugo latviešu valodu tā arī nekad neiemācījās.
Šie kungi un visi klātesošie cita starpā dzirdēja mākslas vēsturnieku un publicistu Mavriku Vulfsonu atklātā tekstā pasakām, ka 1940. gadā nekāda sociālistiska revolūcija Latvijā nenotika, tā bija totalitāra un vardarbīga okupācija, un, starp citu un ja kas, lūk tas bēdīgi slavenais līgums starp Staļinu un Hitleru ar visiem slepenajiem pielikumiem! Laipni lūdzu.
Askolda Saulīša lieliskajā dokumentālajā filmā “Atmodas anatomija” Tautas frontes līderis Dainis Īvāns atcerējās, ka tajā brīdī Pugo ģīmis bija pavisam nobālējis. Dzejnieks un plēnuma viens no vadītājiem Jānis Peters piebilda, ka pēc sapulces beigām Pugo esot pie viņa pienācis un nošņācis “jūs esat nogalinājuši Latvijas PSR.”
Tobrīd vēl nē. Reiz bija nodibināta Tautas fronte, bija skaidrs, ka tālākie procesi būs saistīti ar vēlēšanām. PSRS Tautas kongresa deputātu vēlēšanas principā bija ģenerālmēģinājums. Tā paša 1989. gada 23. augustā pieminot Molotova Ribentropa pakta 50. gadadienu, trīs Baltijas valstis uzrīkoja Baltijas ceļu, kurā pāris miljoni cilvēku sadevās nelauztā ķēdē no Tallinas visu ceļu līdz Viļņai.
Tas bija tas brīdis, kad rietumvalstis un to politiķi sāka saprast, ka baltiešu prasība pēc neatkarības nebija nekāds nereāls un nesasniedzams sapnis. Tas bija pārmaiņu laiks visā Austrumeiropā. 1989. g. jūnijā Polijā bija pirmās nosacīti demokrātiskās vēlēšanas kopš sociālisma perioda sākuma, un gandrīz visas pieejamās vietas Seimā izcīnīja arodbiedrības Solidaritāte pārstāvji.
Tā paša gada novembrī pēc vairāk nekā 30 gadiem kā viens no galvenajiem simboliem pretstāvē pret sociālisma un kapitālisma pasauli krita Berlīnes mūris. Ap to pašu laiku Čehoslovākijā sākās un beidzās tā dēvētā samta revolūcija. Rumānijā tauta nomedīja savu nīsto un ilggadīgo diktatoru un viņu nošāva. Tas viss notika pirms 1989. gada beigām.
Latvijā tobrīd Tautas fronte un tās atbalstītāji gatavojās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām – pirmajām, kurās piedalīties drīkstēja vairāk nekā tikai viens saraksts. 1990. g. martā ar otro kārtu aprīlī Latvijas tauta ievēlēja 201 AP deputātu.
Pienāca jaunā sasaukuma pirmā darba diena 1990. g 3. maijā. Sēdi vadīja Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, kurš cita starpā konstatēja, ka padomē bija ievēlēti trīs deputāti ar uzvārdu Bērziņš, un tāpēc būtu jāatsakās no padomju laikā ierastās uzrunas “biedri Bērziņ,” lai konstatētu, vai runa bija par Andri, Ivaru vai Mārtiņu.
Visai vienbalsīgi Augstākā padome par savu priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu. Klātesošos uzrunāja Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vitauts Landsberģis. Prezidijā par priekšsēdētāja pirmo vietnieku ievēlēts Dainis Īvāns, par vietnieku Andrejs Krastiņš un par sekretāru Imantu Daudišu.
Taču galvenais bija tas, uz ko principā gaidīja visas Latvijas tauta – nākamajā dienā paredzētais balsojums par valsts neatkarības deklarāciju. Tautas frontes frakcijā bija 132 deputāti. Lai iegūtu divas trešdaļas, bija vajadzīgas 134 balsis.
Pieļauju, visi lasītāji zina, ka atradās ne tikai 134, bet gan 138 balsis par labu deklarācijai Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Sekoja pusotrs divvaldības gads ar Ivara Godmaņa vadīto Ministru padomi Rīgā un ar centrālo valdību Maskavā. Ļoti saspringts bija 1991. g. janvāris, kad savā nāves agonijā raustošais PSRS monstrs nogalināja padsmit cilvēkus Lietuvā un sešus Latvijā.
Un tad pienāca tā paša gada augusts, kad stingrās līnijas piekritēji Maskavā stingri pārrēķinājās savā pārliecībā, ka tautas vairākums Padomju savienībā vēlējās atjaunot kaut ko līdzīgu staļinismam. Tauta to negribēja. Boriss Jeļcins uzkāpa uz tanka un panāca bruņoto spēku neitralitāti, un ar to arī viss bija pateikts.
1991. g. 21. augustā Latvijas Republika tik tiešām atjaunoja savu neatkarību. Līdz gada beigām to bija atzinušas 93 valstis pasaulē.
Ne pirmoreiz to stāstu, bet 4. maijā es biju Augstākās padomes namā ar uzdevumu tulkot notiekošo visai prāvajam ārvalstu žurnālistu baram, kāds tur bija sapulcējies. Es ierados tēvzemē 1989. gada septembrī, jo ar darba sarkano karogu apgalvotā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāte man deva darbu kā angļu valodas pasniedzējam.
Tam paralēli jau pirmajā dienā Latvijā mēs ar mammu aizgājām uz Tautas fronti un pajautājām, vai varam kaut kā līdzēt. Mūs tūdaļ pat pielika pie preses relīžu un citu dokumentu tulkošanas.
Pēc diviem mēnešiem mamma devās atpakaļ uz Ameriku. Pavadīju viņu līdz vilcienam Rīgā norausu pāris asaras un tad devos uz LTF māju Vecrīgā. Man tā bija kā otra mājvieta. Tur cita starpā pagrabā bija kopētājs, kas paranoiskajā Padomju savienībā bija liels retums. Tur varēju kopēt materiālus studentiem augstskolā un ļaudīm citās grupās, kur mācīju angļu valodu. Bēniņos bija televizors ar satelīta šķīvi.
Palīdzēju ar Tautas frontes sēžu organizēšanu un it īpaši ar frontes apkārtraksta “Atmoda” un tā angļu valodas varianta “Awakening” rediģēšanu. Gatavojoties uz Augstākās padomes vēlēšanām mans uzdevums bija pārrakstīt Tautas frontes kandidātu biogrāfijas datorā no rokrakstā sacerētām lapām. Neteiksim, ka tiem visiem bija īpaši daiļš vai pat salasāms rokraksts, bet tiku galā.
Biju viesis Tautas frontes otrajā kongresā 1989. gadā, kurš gandrīz sašķēlās jautājumā par to, cik intensīvi pieprasīt Latvijas Republikas pilnu neatkarību un nevis plašāku suverenitāti PSRS ietvaros.
Ap to brīdi LTF kā tāda bija nonākusi pie pārliecības, ka būs vajadzīga pilnā programma. Es devos mājās uz Ameriku un iestājos maģistratūrā Merilendas universitātē ar domu kļūt par žurnālistikas profesoru.
Taču paralēli studijām pusslodzes darbu strādāju Amerikas Latviešu apvienībā. Kad pienāca barikāžu laiks, universitātē bija Ziemassvētku brīvdienas, un darbs kļuva par pilnas slodzes darbu, jo mēs rīkojām diennakts dežūras kontaktu uzturēšanai ar Tautas fronti un citiem cilvēkiem tēvzemē. Universitātē es tā arī neatgriezos.
1991. gada augusta beigās atkal atbraucu uz Latviju ar mērķi atrast telpas Pasaules Brīvo latviešu apvienībai. Biju paredzējis te būt sešas nedēļas, bet tās nu ir pārtapušas par vairāk nekā 30 gadiem. Gadās arī tā. Nobeigumā piebildīšu, ka 2020. gadā par to, ko es Latvijā darīju tajā pirmajā gadā, kad biju te, valsts man piešķīra trešās šķiras Trīszvaigžņu ordeni.
Par to esmu lepns. Un gandarīts, ka pirms 35 gadiem tapa nodibināta nevalstiska organizācija, kura savu tautu veiksmīgi aizveda līdz starptautiski atzītai un atjaunotai neatkarībai!
