Kārlis Streips: Tas brīdis, kad Dievs dodas karot 19
Tie ir kā divi kaimiņi, kuriem abiem ir pretenzijas uz vienu un to pašu zemes gabalu. Te to kontrolē viens, te atkal otrs, un reizēm nākas saiet pavisam nopietnos ragos. Tā tas patlaban šķiet esam ar Kalnu Karabahu Kaukāzā, kura ir bijusi strīdus ābols jau kopš padomju laikiem.
Pagājušajā svētdienā kāds sāka šaut uz kādu citu, tas kāds cits atbildēja ar pretšāvienu, un teju vai momentā abas puses izsludināja kara stāvokli un komandanta stundu, kā arī karaspēka mobilizāciju.
Runa, protams, ir par Azerbaidžānu un Armēniju. Kopš 1988. gada starptautiskā kopiena Kalnu Karabahu oficiāli uzskata par Azerbaidžānas teritoriju, bet visu laiku to ir kontrolējuši armēņi, kuri tur ir izveidojuši paši savu Artsahas republiku. Tāpat kā tas ir ar Dienvidosetiju un Abhāziju mūspusē, šo veidojumu atzīst tā veidotājs un ne īpaši kāds cits.
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās abas valstis bija PSRS republikas, bet vienalga starp tām izcēlās karš ap apstrīdētu teritoriju, kurš turpinājās sešu gadu garumā līdz pat 1994. gada maijam. Kara beigās minētā Artsahas republika guva de facto neatkarību un tāpat de facto apvienojās ar Armēniju. Tādā nozīmē nekas nebija mainījies.
Teritorija oficiāli skaitījās kā daļa no Azerbaidžānas, uz zemes un realitātē tā bija un ir armēņu teritorija.
Lieki teikt, Azerbaidžānai tas ir bijis smags krupis, ko norīt.
Nu bruņots konflikts starp abām pusēm ir izcēlies no jauna. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs paziņoja, ka viņš ir pārliecināts, ka viņa valsts atgūs Kalnu Karabahu. Azerbaidžānas sabiedrotās Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans aicināja pasauli pretoties armēņu “invāzijai un ļaunprātībai.”
Armēnijas sabiedrotā Krievija aicināja nekavējoties pārtraukt uguni un uzsākt sarunas par situācijas stabilizāciju. Šī komentāra rakstīšanas brīdī nebūt nebija skaidrs, kas brīvdienās īsti notika. Abas karojošās puses apgalvoja, ka tās ir nogāzušas helikopterus un bezpilota lidmašīnas, bombardējušas gaisa aizsardzības sistēmas u.tml.
Abas puses apgalvoja, ka otra puse ir slaktējusi civiliedzīvotājus. Un abas puses procesā piesauca jēdzienu “svētums.”
Aizsargāsim mūsu “svēto dzimteni,” aicināja Armēnijas premjerministrs. Azerbaidžāna izpildīs savu “svēto pienākumu,” paziņoja Azerbaidžānas aizsardzības ministrs. Tas liek šaubīties, vai galu galā būs iespējams sarunāt kaut ko, kas pilnībā apmierinās abas puses, ja reiz abas puses uzskata, ka viņu pusē ir pats dievs tas kungs.
Iemesls šai pretstāvei ir gandrīz gadsimtu vecs un ar ģeopolitiku saistīts. Pēc boļševiku revolūcijas 1917. gadā īslaicīgi izveidota Aizkaukāza Demokrātiskā federatīvā republika, no kuras drīz vien izveidotas trīs valstis — Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija. Nākamo pāris gadu laikā starp Armēniju un Azerbaidžānu bija rīvēšanās attiecībā uz teritoriju, tajā skaitā uz Kalnu Karabahu.
1918.gada jūlijā Pirmā Kalnu Karabahas Armēņu asambleja izsludināja suverenitāti. Kontrole apkārtējā teritorijā mainījās, te teikšana bija Osmaņu impērijai, bet pēc impērijas sagraušanas, kādu laiku tur saimniekoja britu spēki. Tam pa vidu, protams, arīdzan maisījās boļševiki, un te ir vērts konstatēt, ka PSRS tautību komisārs tajā laikā nebija neviens cits kā nākamais rīkļu rāvējs un autokrāts Staļins.
Parīzes miera konferencē noteikts, ka Kalnu Karabaha būs Azerbaidžānas teritorija. Armēņi uzsāka mežabrāļu karu, kamēr azerbaidžāņi un armēņi ņēmās pa Kalnu Karabahu, Padomju savienības boļševiki vispirms okupēja Azerbaidžānu un tad arī Armēniju. Un te ir minētais ģeopolitikas moments.
Boļševiki sākotnēji Karabahu atdeva Armēnijai kopā ar apkārtēju teritoriju starp to un Armēniju kā tādu. Taču Staļinam bija ilgtermiņa plāni attiecībā uz Turciju, cerībai esot, ka tāpat kā pēc Krievijas impērijas Padomju savienībā, pēc Osmaņu impērijas Tuvajos austrumos arī Turcija kļūs par sociālistisku un komunistisku valsti un līdz ar to par PSRS sabiedroto.
Lai kārdinātu turkus, Padomju Savienība piekrita, ka Kalnu Karabaha būs Azerbaidžānas sastāvdaļa.
Izveidots Kalnu Karabahas autonomais apgabals Azerbaidžānas ietvaros. Reiz Padomju Savienība sāka brukt un jukt, armēņi nolēma, ka bija pienācis brīdis Kalnu Karabahu atgūt sev. Jau 1998. g. februārī Karabahas Tautas deputātu padome nobalsoja par teritorijas atdošanu Armēnijai. Izcēlās jau minētais karš, tas beidzās ar tā dēvēto Biškekas protokolu, un tāda tā situācija ir bijusi visu laiku kopš tam.
Ik pa laikam mazas sadursmes, maza rīvēšanās. Laiks rādīs, vai notikumi aizgājušajās brīvdienās pārtaps par kaut ko nopietnu.
Taču komentāra vajadzībām vēlos apspriest to “svētuma” momentu. Arī bez dieva klātbūtnes, dažādām tautām attiecībā uz dažādām teritorijām var veidoties itin intensīvi mīti. Savulaik Krievijas cars Vladimirs pamatoja Krimas okupāciju ar domu, ka kaut kad senatnē tieši mūsdienu Ukrainas teritorijā notika kaut kas tāds, kas pilnībā veidoja Krievijas tautu, tās principus, tās dvēseli un tās esību.
Serbija ilgu laiku pretojās Kosovas atbrīvošanai, jo līdzīgas pirmsākuma leģendas pastāvēja arī tur. Taču konkrēti Kalnu Karabahas gadījumā runa arī ir par faktu, ka Armēnijā principā dzīvo kristieši, bet Azerbaidžānā — musulmaņi.
Atceros brīdi Tautas frontes laikos, kad viena no frontes redzamākajām amatpersonām izcēla mazu skandālu ar apgalvojumu, ka latviešiem Kalnu Karabahas karā vajadzētu atbalstīt armēņus tāpēc, ka armēņi bija kristieši un latvieši tāpat.
Atceros padomājis, ka pēc pusgadsimta uzspiesta ateisma tas bija mazliet apšaubāms apgalvojums. Taču mūsu pasaulē ir pietiekami daudz konfliktu, kuros abas puses uzskata, ka dievs pilnīgi, absolūti un nepārprotami ir tās pusē. Tuvajos Austrumos tas attiecas uz lielajām šiītu un sunītu kustībām, bet arīdzan uz tā dēvēto “Islāma valsti”, kura uzskatīja, ka ikkatrs, kurš nepiekrīt tās izteikti reakcionārajam viedoklim par islāma likumu, ir ķeceris, noraidāms un nogalināms.
Ziemeļīrijā daudzu gadu garumā protestanti centās slaktēt katoļus un otrādi. Abos gadījumos runa ir par sektām vienas kristīgas denominācijas ietvaros.
Šiīti, sunīti un “Islāma valsts” teroristi visi ir musulmaņi, vai vismaz sevi par tādiem uzskata. Katoļi un protestanti visi ir kristieši. Kaut kā dīvaini. Viena un tā pati Bībele jeb korāns. Kristiešu gadījumā viens un tas pats liturģiskais rituāls ar vīnu un maizi. Bet ir tikai vajadzīgs strīds par to, vai Ziemeļīrijai vajadzētu palikt Apvienotajā Karalistē vai arī apvienoties ar Īriju kā tādu, un tūdaļ izrādīsies, ka katoļi lielākoties grib to vienu, bet protestanti – to otru. Tā dēvētajās “nepatikšanās” (troubles) Ziemeļīrijā bojā gāja un ievainojumus guva simtiem un simtiem kaujinieku, bet arī civiliedzīvotāju, kuriem vienkārši pagadījās būt ne tajā vietā un ne tajā brīdī.
Un tad vēl tie brīži, kad vienā pusē ir viena konfesija, bet otrā – otra. Nepārprotami 20. gadsimta lielākais noziegums pret cilvēci bija nacistu Vācijas lēmums, ka uz “kristīgu” principu pamatiem ir nepieciešams apslaktēt visus pasaules ebrejus pēc kārtas. Amerikas prezidents Džordžs Bušs jaunākais pēc 11. septembra uzbrukumiem Ņujorkā un Vašingtonā, paziņoja, ka Vašingtonas reakcija būs “krusta karš” (crusade). Un visās armijās pēc kārtas, tajā skaitā arī mūsējā, ir kapelāni, kuri palīdz aprūpēt karavīru un sievu garīgo pasauli.
Nezinu, ko kāds no kapelāniem atbildētu, ja viņam pajautātu, kā tas var būt, ka Dievs tiek raustīts uz visām pusēm tad, kad cilvēki grib karot.
Viņš atbalsta mani! Nē, viņš atbalsta mani! Ne visās pasaules konfesijās, bet lielākoties un katrā gadījumā kristiešu gadījumā ir tikai viens vienīgais dievs.
Ja viņš vienlaikus atbalsta “Islāma valsti” Tuvajos Austrumos un amerikāņus, vai viņš ir šizofrēnisks Dievs? Tajā vienā pusē viņu sauc par Allāhu, tajā otrā par Dievu. Vai viņš var vienlaikus atbalstīt abas puses ar tādu pašu spēku un efektu? Jo piesaucot Dievu, karavīrs patiesībā aicina nodrošināt, ka viņam izdosies nošaut kādu citu pirms tas kāds cits nošaus viņu. Sarunāsim, Dievs?
Taču komentāru šonedēļ pabeigšu ar maigu atgādinājumu konkrēti kristiešiem. Būtiskākais teksts Jaunā derībā ir teksts “mīliet Dievu un mīliet viens otru.”
Mīlēt vienam otru nenozīmē otram gāzt pa pauri ar bomi, un tas katrā gadījumā nenozīmē ņemt šauteni rokā un doties karot.
“Krusta karš” pats par sevi ir anomālija. Un nudien gribas domāt, ja tik tiešām ir tāda lieta, kā Dievs, Dievs aplūko šo pasauli un skumji nopūšas.
