Kārlis Streips: “Talibanam allaž ir bijis izteiciens par ārvalstu spēkiem: viņiem pieder rokas pulksteņi, bet mums pieder laiks…” 97
Autors: Kārlis Streips
15. augusta pievakarē ASV laikraksta The Washington Post mājaslapu rotāja šāds virsraksts:
“Afganistānas līderis ir pametis valsti, tā ir zīme, ka valdība ir sabrukusi.” Zem tā apakšvirsraksts: “Talibans paziņo mērķi galvaspilsētu ieņemt bez vardarbības; sākušās sarunas.”
Tā ir beidzies Amerikas Savienoto Valstu ilgstošākais karš. Kurš vairs īsti atceras, kā tas sākās? Pēc 11. septembra uzbrukumiem Vašingtonā un Ņujorkā, toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais paziņoja, ka nemiernieki Afganistānā bija sargājuši un slēpuši uzbrukumu galveno organizētāju Osamu Binladenu. Talibans atteicās viņu izdot, un Amerika uzsāka karošanu.
Tobrīd Talibans Afganistānā bija pie teikšanas un ļoti brutālas teikšanas. Sievietēm islāmistu fundamentālistu vadītā valstī nebija nekādu tiesību vispār. Talibans vērsās pret mākslu, pret kultūru, pat pret tūkstošiem gadus vecām Budas statujām, jo Buda, lūk, neatbilda fundamentālistu izpratnei. Talibans tās vienkārši uzspridzināja.
Talibana pirmsākumi ir 1994. gadā, kad tā būtība bija neapmierinātu studentu grupa islamistu skolās, kuri ātri vien pārkvalificējās par nemierniekiem, kuri veidoja jaunu karaspēku. Pirmajā gadā jaunā organizācija ieņēma Kandahāras pilsētu Afganistānas dienvidos. Ar militāru un finansiālu atbalstu no Pakistānas Talibans nākamo divu gadu laikā ieņēma galvaspilsētu Kabulu, gāza tālaika Afganistānas valdību, un izveidoja islamistu emirātu, kuru starptautiski atzina tikai Pakistāna, Turkmenistāna, Saūda Arābija un Apvienotie Arābu emirāti.
Dzīve šajā emirātā bija brutāla. Talibans zaga starptautisku humanitāru palīdzību laikā, kad liels skaits cilvēku cieta no bada.
Afganistānā bija viens no augstākajiem zīdaiņu un bērnu mirstības rādītājiem pasaulē, zemākā mūža garuma ekspektācijas, milzīgs bads un gandrīz pilnībā sagrauta infrastruktūra.
Te, protams, jāatceras, ka pirms Talibana parādīšanās 1994. gadā bija PSRS karš Afganistānā. Ar mērķi atbalstīt draudzīgu komunistu valdību, Brežņeva Padomju savienība minētajā valstī iebruka Ziemassvētku svētvakarā 1979. gadā (protams, Ziemassvētku svētvakars nebija būtisks nedz oficiāli ateistiskajiem PSRS cilvēkiem, nedz arī islāmticīgajiem Afganistānā).
Deviņus gadus PSRS tur karoja, tajā skaitā laika gaitā tur pabija 3640 karavīru no Latvijas. 62 no tiem gāja bojā, 177 cieta dažādas pakāpes ievainojumus, vēl viens pazuda bez vēsts.
Kopumā bojāgājušais PSRS dislocēto karavīru skaits bija 15 051, lai gan ne visos gadījumos nāve bija kaujas rezultātā. Bija arī negadījumi. Bija arī pārdozēšanās ar narkotikām. Afgāņu pusē gāja bojā apmēram miljons cilvēku, lielākoties civiliedzīvotāji.
Atmodas laikā Latvijas sieviešu līgai viens no galvenajiem uzdevumiem bija sargāt mūsu valsts puišus no obligātā iesaukuma PSRS karaspēkā, ne tikai tāpēc, ka tobrīd vēl bija iespēja, ka cilvēks tiks nosūtīts uz Afganistānu, bet arī tāpēc, ka neatkarības kustībai attīstoties, citu PSRS republiku iedzīvotāji uz Baltijas valstīm varēja skatīties ar visai šķību aci, un bruņotajos spēkos tas varēja nozīmēt visai brutālu attiecību kārtošanu.
Jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs nāca ar citu politiku ne tikai perestroikas un glasnost nozīmē. Viņš drīz vien saprata, ka karš Afganistānā viņa vadītajai valstij maksāja daudz par daudz gan naudas izteiksmē, gan arī zaudētā cilvēka potenciāla nozīmē. Zaldātu izvešana no Afganistānas sākās 1988. gada maijā, tā pabeigta nākamā gada februārī. Viens no izvešanas plāna autoriem bija pulkvedis un vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs Dainis Turlais.
Nebija pārsteigums, ka Padomju savienībai no karošanas Afganistānā nekas īpaši nesanāca.
Pirms viņiem 19. gadsimta otrajā pusē Lielbritānijas impērija centās kontrolēt Afganistānas dažādas ciltis. Bija vairākas ilgstošas cīņas, un pēc 1. pasaules kara Afganistāna kļuva par neatkarīgu karaļvalsti. 1978. gadā Afganistānas Tautas demokrātiskā partija veica asiņainu apvērsumu, un Maskava tūdaļ turp sāka sūtīt padomdevējus.
Liela ironija šajā stāstā ir tāda, ka tā dēvētos modžahedus, kuri veidoja militāru opozīciju komunistiski noskaņotajam režīmam, ļoti lielā mērā finansēja Amerikas Savienotās Valstis, tajā skaitā ar letāliem ieročiem. Daudzi no tiem ar laiku nonāca nākamo opozīcijas aktīvistu rokās un nereti tika vērsti pret pašiem amerikāņiem.
Komunistu partijas režīms Afganistānā sabruka 1992. gadā un ne ilgi pēc PSRS sabrukšanas. Sākās pilsoņu karš, kura viens no rezultātiem bija Talibana pieaugošais spēks vispirms vienā daļā Afganistānas, un tad pakāpeniski arvien plašākā un plašākā teritorijā.
Amerikas prezidents Bušs izveidoja plašu starptautisku koalīciju karam pret Afganistānu (kā arī karam pret Irāku, kuru Amerikas prezidents uzsāka uz pagalam melīgu apgalvojumu pamata). Arī Latvija kā NATO alianses kandidātvalsts tur piedalījās. Pirmie mūsu valsts karavīri turp devās 2003. gada februāra beigās. Tie bija kara mediķi, kuri pievienojās Nīderlandes bruņoto spēku hospitāļa uzturēšanā.
Pēc Latvijas iestāšanās NATO 2004 gada martā, 2005. gada sākumā Kabulā ieradās nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienība. 2007. gada jūnijā Latvijas kontingentu palielināja no 35 līdz 72 karavīriem, bet jūlijā tur jau bija 97 mūsu zaldātu. 2009. gadā Afganistānā bija 174 NBS karavīri, bet 2012. gadā kopumā sabiedroto spēkos piedalījās 364 karavīri.
Dižkareivis Edgars Ozoliņš, dižkareivis Andrejs Merkuševs, seržants Voldemārs Anševics un kaprālis Dāvis Baltābols Afganistānā gāja bojā. Viņi ir pelnījuši piemiņu un godināšanu.
Rietumu alianse oficiāli karu Afganistānā beidza 2014. g. 28. decembrī pēc patiesi brīvajām vēlēšanām valsts vēsturē. Pēc tam, kad amatā stājās jaunais valsts prezidents, NATO oficiāli beidza kaujas operācijas un drošības lietas pilnībā atdeva afgāņu rokās.
Tomēr no tā neizrietēja, ka NATO devās prom. Tūkstošiem karavīru palika turpat uz vietas, lai afgāņu spēkiem sniegtu militāru un cita veida atbalstu cīņā pret Talibanu. 2019. gada februārī ASV prezidents Donalds Tramps nosūtīja delegāciju uz Kataru sarunām ar Talibanu. Īpašais vēstnieks paziņoja, ka sarunas esot bijušas “produktīvākas nekā tās bija pagātnē.”
Nākamā gada februāri ASV un Talibans parakstīja miera līgumu, kurā bija paredzēta Amerikas aiziešana no Afganistānas nākamo 14 mēnešu laikā. Nelaime bija tāda, ka Afganistānas valdība nebija daļa no šī darījuma, un valsts prezidents paziņoja, ka amerikāņiem nebija nekādu tiesību, piemēram, parakstīt darījumu ar solījumu atbrīvot apmēram 5000 Talibana cietumnieku.
Personīgi atceros, ka nākamajā dienā pēc miera līguma parakstīšanas, es savā televīzijas raidījumā teicu, ka visticamāk nekas tur nesanāks, jo Talibans pirmsākumos bija un visa sava pastāvēšanas laika turpināja būt teroristu organizācija. Ko gan ar teroristiem var sarunāt? Kāda uzticība var veidoties starp demokrātisku valsti un teroristu grupu?
Taču prezidents Tramps jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā gaudās par Amerikas “beztermiņa” kariem, pāris reizes Tviterī paziņoja, ka nu būs tas brīdis, kad ASV puiši (un meitas) brauks mājās, bet pirms tam nekonsultējoties ar bruņoto spēku vadību. Attiecībā uz minēto miera līgumu, Talibans atsāka uzbrukumus pret Afganistānas valdību trīs dienas pēc tam, kad tas bija parakstīts.
Šogad aprīlī ASV jaunais prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Amerikas karaspēks būs pilnībā aizgājis no Afganistānas līdz šī gada 11. septembrim, kad būs teroristu uzbrukuma 20. gadadiena.
Galu galā process notika ātrāk. Vācija, Itālija un Polija pabeidza aiziešanu no Afganistānas 30. jūnijā. Austrālijas aizsardzības ministrs par to pašu paziņoja 11. jūlijā. Karš ilga teju 20 gadus. Nu tam ir pienākušas beigas.
Taču divas lietas te vēl piebilstamas. Pirmkārt, varbūt Amerikā kāds gribēja cerēt, ka 20 gados Talibans būs vājināts vai gatavāks uzvesties civilizētāk nekā pirms tam. Talibanam allaž ir bijis izteiciens par ārvalstu spēkiem: Viņiem pieder rokas pulksteņi, bet mums pieder laiks.”
Visa kara laikā Talibans turpināja attīstīties kaimiņvalstī Pakistānā. Tieši Pakistāna bija tā valsts, kurā 2011. g. 2. maijā amerikāņu spēki atrada un nogalināja Osamu Binladenu. Pēdējo mēnešu laikā kur vien ir aizgājuši sabiedroto spēki, tur Talibans momentā ir bijis klāt. Kā minēju sākumā, 15. augustā teroristu grupa atkal iegāja Kabulā, un Afganistānas prezidents aizmuka.
Bet otra lieta. Konkrēti amerikāņi no Afganistānas prom devās tādā mērkaķa tempā, ka tie nebija nodrošinājuši, ka vairāki desmit tūkstoši afgāņu tautības cilvēku, kuri kara laikā bija palīdzējuši amerikāņiem un NATO spēkiem kā tulkotāji, ceļveži un cita veida asistenti, varēs aizejošajiem amerikāņiem doties līdz. Amerika ir saorganizējusi reisus no Kabulas, ar kuriem šādus cilvēkus vest citur, bet laikā, kad Talibans kontrolē gandrīz visu Afganistānu, nav viegli vispār nokļūt valsts galvaspilsētā. Ir bijušas runas, ka varbūt amerikāņi tomēr uz Afganistānu atkal nosūtīs ievērojamu skaitu zaldātu, lai palīdzētu ar šo nelaimīgo cilvēku evakuāciju. Tas nozīmēs atkārtotu karošanu, un tāpēc nudien ir pamats uzdot vienkāršu jautājumu — kāpēc par tā kaut ko amerikāņi nevarēja padomāt laikus.
