Kārlis Streips: Tādas katastrofas var atkārtoties vēl un vēl 0
2019. gada 14. martā Saeima trešajā un galīgajā lasījumā pieņēma jaunu ieroču aprites likumu. Balsojums bija 58 par, 11 pret, pieciem deputātiem atturoties.
Lielākais jautājums debatēs par šo likumu bija par to, no cik gadiem Latvijas iedzīvotāji drīkst lietot šaujamieroci medību vajadzībām – no 18 g.v., kā tas bija esošajā likumā, vai arī no 16 g.v.
Debates pirms balsojuma bija aktīvas. Deputāts Aleksandrs Kiršteins, kurš allaž un jebkurā jautājumā ir gatavs doties vēsturiskās ekskursijās, atgādināja par Valdemāra Zālīša romānu “Staburaga bērni,” kurā, tā skaidroja deputāts, ir stāsts par puiku ar bisi, kura ir garāka par viņu pašu.
Cits deputāts apelēja pie domas, ka dzīvnieki mežā noteikti balsotu pret vecuma cenza pazemināšanu. Vēl kāds cits apgalvoja, ka cilvēks ir pusaudzis līdz 28 gadu vecumam, kas nozīmē, ka gados jaunākiem deputātiem neklātos spriest par tik nopietniem jautājumiem.
Bet tomēr balsojums galīgajā lasījumā ar 58 balsīm par. Nav tā, ka pēc likuma izsludināšanas ikkatrs 16 g.v. puišelis (negribu aizvainot, bet man kaut kā neliekas, ka meitenes ir īpaši naskas mednieces; varbūt kļūdos) varēja momentā doties pakaļ savai šautenei un bliezt vaļā.
Likumā pateikts, ka pusaudzis medību ieroci drīkst lietot tikai tādā gadījumā, ja ir atļauja no vecākiem, kā arī no Valsts policijas. No Valsts meža dienesta jāsaņem mednieka apliecība.
Jaunietim nedrīkst pašam piederēt šaujamierocis, un viņš to medību kontekstā drīkst lietot tikai īpašnieka klātbūtnē. Īpašnieks ir atbildīgs par to, kas notiek ar ieroci.
Man personīgi likās tobrīd un liekas arī patlaban, ka paplašināt pieeju šaujamieročiem īsti prāta darbs nav, kaut vai tāpēc, ka alkohola patēriņš un piedalīšanās politiskajos procesos ir atļauts tikai no 18 gadiem.
Vai šaujamieroči ir mazāk bīstami par alkoholu un par politisko partiju propagandu un demagoģiju?
Nav. Kopumā ņemot likums par ieročiem mūsu valstī ir stingrs. Likumā ir ļoti garš saraksts ar dažādu ieroču un to sastāvdaļu detaļām. Atsevišķi identificēti un aprakstīti pašaizsardzības, medību, sporta, kolekcijas ieroči, kā arī tādi, kas paredzēti kultūras un vēstures notikumu atveidošanai.
Pirms iegādāties šaujamieroci, cilvēkam vispirms Valsts policijai ir jāpaskaidro, kāpēc viņš uzskata, ka viņam tāds vajadzīgs.
Ja policija piekrīt, ka iemesls pamatots, tad seko apmācību process, tajā skaitā par ieroča glabāšanu un nēsāšanu.
Reiz atļauja saņemta, cilvēks var savu ieroci turēt un izmantot, bet arī tajā ziņā likumā ir daudzi un dažādi noteikumi. Kopumā ņemot, Latvijas valsts vēlas šaujamieroču daudzumu mūsu valstī ierobežot.
Nupat komentāra rakstīšanas dienā vēstīts, ka policija ir atklājusi maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību un identificējusi vainīgos. Bunkus kungs tapa nošauts.
Tas piesaistīja milzīgi daudz uzmanības ne tikai cilvēka amata dēļ, bet arī tāpēc, ka nošaušana mūsu valstī ir ļoti rets gadījums.
Pirmajos gados pēc valsts neatkarības atjaunošanas tā tas nebija, dažādiem krimināliem elementiem kārtojot savstarpējus rēķinus.
Bet patlaban tas tā vairs nav.
Un, kā minēju, likumi par šaujamieročiem un to dažādajiem elementiem Latvijā ir pietiekami stingri un nopietni.
Par to šodien ieminos tāpēc, ka ir valstis, kurās īpašas kontroles pār šaujamieročiem nav.
It īpaši pasaules nestabilajās valstīs šaujamieroču var būt un ir papilnam. Tuvajos Austrumos nereti prieka brīžos cilvēki nevis gavilē, bet gan šauj debesīs no lielām šautenēm, garām šautenēm, nāvējošām šautenēm.
Taču stabili civilizētajā pasaulē pastāv izpratne, ka šaujamieroči ir piemēroti likuma sargiem (un ne vienmēr), kā arī bruņotajiem spēkiem, bet civilpersonām ne tik ļoti.
Un katrā gadījumā ir izpratne, ka bruņoto spēku ieroči un sistēmas civilpersonām nav pieejamas konkrēti tāpēc, ka civilpersonas nav militārpersonas. Starp to vienu un to otru ir pietiekami konkrētas atšķirības, tajā skatā arī šajā ziņā.
Bet tad ir Amerika. Amerika, kur 24. maijā 18 gadus vecs jauneklis uzvilka sev bruņuvesti. Devās uz vietējo pamatskolu Teksasas štata mazpilsētā.
Un pāris minūšu laikā pēc viņa ierašanās skolā nošauti bija 19 pamatskolas bērni un divas skolotājas.
Amerika, kur nedēļu pirms tam cits 18 gadus vecs jauneklis Ņujorkā uzvilka sev bruņuvesti un devās uz netālu esošu pārtikas veikalu, tur nošaujot desmit Afroamerikāņus.
Šāvēju Teksasā policija pašu nošāva. Šāvēju Ņujorkā policija sagūstīja, un jaunietis atklātā tekstā skaidroja, ka viņš ar nolūku bija devies tur, kur atrodami tumšādaini cilvēki.
Jo Amerikas reakcionārie spēki ar propagandas kanāla Fox News palīdzību jau labu laiku ir centušies izplatīt domu, ka baltādainiem cilvēkiem Amerikā ir jābaidās, jo Demokrātu partijas vienīgais mērķis ir valstī ielaist miljoniem un miljoniem migrantu, kuri nav “īsti amerikāņi,” bet kuri pateicībā balsos par demokrātiem.
Un tad ļoti drīz “īstie” (lasi – baltādainie) amerikāņi Amerikā būs mazākumā, un katrā gadījumā Dievs tas kungs tā kaut ko nav paredzējis. Rasu aizvietošanas teorija – tā to sauc.
Bet ir arī fakts, ka abos gadījumos, gan Teksasā, gan Ņujorkā, 18 gadus vecs jaunietis savus ieročus nopirka legāli un bez jebkādām problēmām.
Tajā skaitā Teksasas gadījumā šauteni, kura spēj izšaut vairākus simtus ložu pāris minūšu laikā.
Tāpēc 19 beigti sīkie nudien tikai dažu minūšu laikā. Asinspirts un viss.. 1999. gadā cilvēks iegāja bērnudārzā Gulbenē un nogalināja trīs sīkos un vienu audzinātāju. Bet viņam bija nazis, nevis augsta līmeņa šaujamierocis. Būtu viņam tāds bijis, grūti spriest, cik daudz vairāk bērnu būtu gājuši bojā.
Pamata fakts šajā stāstā ir tāds, ka Amerikā ir 330 miljoni iedzīvotāju un vairāk nekā 400 miljoni šaujamieroču. Uz katru ASV vīrieti, sievieti un bērnu vidēji 1,2 stroķi.
18. gadsimta beigās jaundibinātās Amerikas līderi ķērās pie konstitūcijas sacerēšanas. Tāpat kā to 20. gadsimta sākumā darīja Latvijas Satversmes sapulce.
Abos gadījumos pamatlikuma pamatteksts izstrādāts pēc pamatīgām debatēm un diskusijām. ASV Kongress Konstitūciju apstiprināja 1787. gada septembrī. Pēdējais no tobrīd 13 ASV štatiem to ratificēja 1788. g. jūnijā, un pamatlikums stājās spēkā 1789. g. 4. martā.
Satversmes sapulce Satversmi apstiprināja 1922. g. 15. februārī. Tā stājās spēkā tā paša gada 7. novembrī, kad pirmoreiz pulcējās jaunievēlētā pirmā Saeima un Satversmes sapulce pārstāja eksistēt.
Brīdī, kad sapulces locekļi apstiprināja Satversmi, bija saruna par otru daļu, kurā atrunāt cilvēka tiesības jaunajā valstī. Šo projektu sapulce noraidīja, un Latvija pie jaunas pamatlikuma sadaļas par cilvēka tiesībām tika tikai 1998. gadā.
Amerikā jau Konstitūcijas ratifikācijas laikā atsevišķi štati bubināja par nepieciešamību ieviest cilvēka tiesību principus.
Rezultāts jau ļoti drīz pēc pamatlikuma ratifikācijas bija pirmie 10 grozījumi, kurus kopumā pazīst zem nosaukuma Tiesību bils.
Pirmajā grozījumā garantēta vārda un pulcēšanās brīvība.
Taču mūsu vajadzībām galvenais ir otrais grozījums, un tur mēs lasām šādus vārdus:
“Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.”
Jaunās valsts pirmsākumos starp pirmajiem štatiem un centrālo valdību varēja būt un arī notika rīvēšanās.
Princips minētajam grozījumam patiesībā bija šāds:
Mēs štatos organizēsim miliciju, jo mums vajadzīga drošība.
Jūs tur federālajā valdībā pat nedomājat par šādu miliciju atbruņošanu. Tām ir jābūt neierobežotām tiesībām glabāt un nēsāt ieročus.
Te cita starpā atceroties, ka ASV konstitūcija sākas ar vārdiem “mēs, Amerikas tauta,” bet “tauta” 18. gadsimta beigās bija baltādaini vīrieši, kuriem piederēja nekustamais īpašums.
Visi pārējie, tajā skaitā sievietes un visvairāk ASV tumšādainie iedzīvotāji (lasi – lielākoties vergi) bija lielā mērā bez tiesībām vispār.
Te arī jāatceras, ka 18. gadsimta beigās šaujamieroči bija pavisam citādāki, nekā tie ir mūsdienās.
ASV tēvi pat visļaunākajos murgos diez vai būtu varējuši iedomāties par stroķi, no kura pāris minūšu laikā var izšaut simts un vairāk lodes.
Taču mūsdienās fakts ir tāds, ka viena laba daļa amerikāņu sevi ir pārliecinājuši, ka vārdi “cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas” nozīmē, ka mūsdienu amerikānim ir tiesības “glabāt un nēsāt” absolūti jebkuru šaujamieroci, kādu vien varētu iedomāties.
1871. gadā nodibināta ASV Šauteņu asociācija. Sākumā tās mērķis bija veicināt drošību, apmācot cilvēkus šaujamieroču lietošanā un glabāšanā.
Bet pagājušā gadsimta otrajā pusē asociācija kļuva par lobistu Amerikā, kurš iebilda pret absolūti jebkādiem centieniem ierobežot jau minētās tiesības glabāt un nēsāt ieročus.
Aizliegt militāru ieroču tirgošanu civilpersonām, kuras izteikti nav militārpersonas?
Nē. Cilvēka tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.
Aizliegt lodes, kuras spēj caururbt policista bruņuvesti?
Nekādā gadījumā. Cilvēka tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.
Aizliegt šautenes, kuras spēj izšaut simtiem ložu ļoti īsā laika posmā?
Ko jūs? Cilvēka tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.
Tā vietā Republikāņu partijas cilvēki štatu līmenī šķiet sacenšamies, kurš var ieviest visvaļīgākos noteikumus attiecībā uz šautenēm.
Gribi savu šaujamieroci brīvi nēsāt visur kur un pēc kārtas, tajā skaitā baznīcā, krogā, parkā vai veikalā un tā darīt atklāti?
Jā.
Gribi tā darīt ar pielādētu šaujamieroci?
Uz priekšu!
Gribi tā darīt bez kaitinošas prasības vispirms saņemt atļauju no policijas vai kādas citas iestādes? Varbūt piekrist pāris dienas pagaidīt, kamēr kāds pārbauda vai tu gadījumā neesi maniaks?
Laipni lūdzu. Neko tādu neprasām un neprasīsim.
Un tā nu Amerika 2022. gadā ir vieta, kur 18 g.v. jauneklis var pilnīgi likumīgi sevi apbruņot ar vairākām šautenēm un noslepkavot 19 mazus bērnus.
18 g.v. jauneklis var pilnīgi likumīgi sevi apbruņot ar vairākām šautenēm un noslepkavot 10 tumšādainus cilvēkus.
Un republikāņu politiķi vaimanās par to, cik tas briesmīgi, viņi lūgs Dievu, lai tā kaut kas neatkārtotos.
No lūgšanām šajā ziņā nav pilnīgi nekādas jēgas vispār. 21. gadsimta šaujamieroču politikas pamatošana dokumentā, kas rakstīts pavisam citos apstākļos un pirms vairāk nekā 200 gadiem? Tā šķiet psihoze. Tas šķiet neprāts.
Bet Amerikā cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas. Un tas nozīmē, ka tādas katastrofas, kuras bija Teksasā vakar un Ņujorkā pirms nedēļas atkārtosies. Vēl un vēl un vēl.
Saku atkal. Tā ir psihoze. Tas ir neprāts.
