Kārlis Streips: Tā nu 1994. gada 2. jūlijā es iekāpu lidmašīnā un devos uz Vašingtonu pie Bila Klintona 0
Sākšu šīs nedēļas komentāru ar cerību, ka visiem lasītājiem bija super jauki Jāņi. Pirms Jāņiem tapa prognozēts, ka “līs kā pa Jāņiem,” bet Jāņu dienā no rīta skatoties soctīklos radās iespaids, ka tik traki nebija. Ceru, ka tā tas bija, ka siers un alus bija gards, un visiem svētki bija skaisti un ģimeniski un jauki.
Es pats kā allaž Jāņu nakti pavadīju mājās. Ne priekš manis slapja zāle un odi. Bet šonedēļ komentāru gribu veltīt lielai pārmaiņai manā dzīvē.
Proti, pagājušajā piektdienā 21. jūnijā bija pēdējā raidījuma “Vēlais ar Streipu” sērija. Vadība telekanālā TV24 paziņoja, ka viss, vairāk nevajag. Minētajā dienā raidījumam bija 1969. sērija.
Līdz 2000 netikām. Drusciņ žēl. Man vēl bija visai daudz stāstāmā. Bet tas nekas. Paredzēts, augustā debitēšu jaunā raidījumā, kur katru vakaru aplūkošu starptautisko ziņu mediju saturu.
Pagaidām vēl nav izdomāts, kā šo raidījumu veidosim, nedz arī, kāds būs tā nosaukums. Šonedēļ tāpat bija paredzēts vasaras atvaļinājums. Divas nedēļas. Atvaļinājums izrādās būs garāks. Arī jauki.
Nebūtu tā, “Vēlais” būtu atgriezies ēterā 8. jūlijā, un jau zināju, par ko es tovakar runātu.
Proti, divas dienas pirms tam bija apaļi 30 gadi kopš Latvijā ieradās ASV prezidents Bils Klintons, un arī man šajā vizītē bija sava loma spēlējama.
Prezidents ieradās 6. jūlijā, tā bija trešdiena. Iepriekšējā ceturtdienā, šķiet, sēdēju telekanāla NTV-5 birojā (savulaik bija arī tāds). Iezvanījās telefons, un otrajā galā bija persona no ASV vēstniecības.
Jūs laikam zināt, ka jaunnedēļ prezidents Klintons būs Latvijā.
Zinu. Biju pasākuma orgkomitejas īstens loceklis.
Prezidents Klintons gribētu palūgt, vai jūs būtu gatavs tulkot viņa uzrunu tad, kad viņš būs šeit.
Droši.
Prezidents Klintons gribētu palūgt, vai jūs pirms tam būtu gatavs atlidot uz Vašingtonu un runu izmēģināt tur.
Nu, svētdien no rīta man jāvada dievkalpojums baznīcā, bet pēc tam varēšu doties ceļā.
Tā nu 1994. g. 2. jūlijā es iekāpu lidmašīnā un devos uz Vašingtonu. Lidojums uz Ņujorku kavējās, nokavēju reisu uz Vašingtonu. Zvanīju kontaktam ASV Ārlietu ministrijā, jautāju, ko darīt.
Paņem viesnīcu, lido rīt, tāds bija lietais padoms, un tā es arī izdarīju.
Nākamajā rītā ierados Vašingtonā. Ar prieku, jo divreiz iepriekš tur jau biju dzīvojis, un Amerikas galvaspilsēta man patīk ļoti.
Devos uz Balto namu (arī ne pirmoreiz). Tikos ar prezidenta runu rakstītājiem, apspriedām manu tulkojumu, lai arī neviena cita latvieša tur nebija.
Pēcāk mani aizveda pie paša prezidenta, un mēs nudien izmēģinājām runu un tulkojumu — viņš pateica teikumu, es to pašu pateicu latviešu valodā un tā tālāk.
Bija 4. jūlijs. Amerikas neatkarības diena.
Mani uzlūdza grandiozo salūtu skatīties no Baltā nama mauriņa. Es un 5000 citi Bila Klintona labākie draugi.
Nākamajā dienā devāmies uz militāru lidlauku, kur gaidīja prezidenta oficiālā lidmašīna. Lidojuma laikā skatījos sev apkārt, vai būtu kaut kas nočiepjams suvenīra vajadzībām.
Neko neatradu. Visu nakti nosēdēju nomodā, jo sēdus lidmašīnā nekad neesmu spējis gulēt. Klausījos, kā apkārtējie sprieda par lielām lietām.
Vienu atceros konkrēti. Lidmašīnai bija paredzēts Rīgā nolaisties plkst. 10.00 no rīta. Salonā bija digitāls pulkstenis. 9:59:58, 9:59:59 — plkst. 10.00, un lidmašīna nosēdās. Izcila precizitāte.
Uz Rīgas pili devāmies kortežā, un tas ir ļoti izcils ceļošanas paveids. Atceros pirms tam lasījis, ka Ulmaņa gatvē māju fasādes tapa labotas un pārkrāsotas, lai būtu smuki.
Tieši tāpat, kā savulaik rīkojās Pjotemkins tad, kad ciemos brauca Krievijas imperatore Katrīna Lielā.
Pieļauju, ne Krievijas cariene, ne Amerikas prezidents to īpaši nepamanīja, bet tā tas tapa izdarīts.
Rīgas pilī runu izmēģinājām vēlreiz, un tad bija laiks doties uz Brīvības pieminekli. Prezidents kopā ar triju Baltijas valstu prezidentiem stāvēja uz paaugstinātas skatuves. Es biju zemē skatuvei blakus.
Prezidents Klintons runāja, es tulkoju. Reiz tas bija izdarīts, prezidents devās atpakaļ uz lidostu un tālāk uz Poliju.
Mēs viņa asistenti un procesa rīkotāji sapulcējāmies naktsklubā Bimini Aleksandra Čaka ielā, kur bija liela priecāšanās un dzeršana un karaoke dziedāšana. Prezidents Klintons bija atbraucis uz Rīgu. Nekādu starpgadījumu nebija. Urrā!
Pārvilkos mājās kādas 40, 45 stundas negulējis, un nogulēju visu nākamo dienu. Par to, lūk, es būtu detaļās pastāstījis 8. jūlijā “Vēlajā.” Bet raidījuma vairs nebūs.
“Vēlā ar Streipu” debija bija 2016. g. 29. februārī. Garā gada papildu dienā, un beigās varēju pajokot, ka nākamreiz tiksimies pēc četriem gadiem 29. datumā.
2020. gadā 29. februāris bija sestdienā, tāpat nebūtu sanācis.
Tajās 1969 sērijās apspriedu politiku Latvijā, politiku citur pasaulē.
Pirmajā gadā vai dieniņ, kas gan viss nenotika! Jūnijā, tieši Jāņu dienā Lielbritānijā mazs vairākums referendumā nolēma, ka būtu prāta darbs izstāties no Eiropas Savienības.
Nebija tas prāta darbs. Vēl joprojām astoņus gadus vēlāk nekas neliecina, ka tas bija kaut kas cits, kā muļķīgais lēmums Lielbritānijas senajā un diženajā vēsturē.
Tā paša gada 9. novembrī nācās agri no rīta doties uz TV24 (tobrīd tā vēl bija RīgaTV24) studiju, jo iepriekšējā dienā Amerikā bija bijušas valsts prezidenta vēlēšanas.
Iepriekšējā naktī devos gulēt puslīdz pārliecināts, ka amerikāņi pirmoreiz savā garajā vēsturē būs ievēlējuši sievieti prezidenti.
Tā nesanāca. Tas biju tieši es, kuram pēc reklāmas pārtraukuma nācās teikt vārdus: “Dāmas un kungi, ir noticis neiedomājamais. Donalds Tramps ir ievēlēts kā ASV nākamais prezidents.”
Tas bija vienreizējs notikums. Translējām Trampa uzrunu pēc tam, kad noteikts, ka viņš bija uzvarējis. Cilvēks pats izskatījās milzīgi pārsteigts un nesaprotošs, kas ar viņu nupat bija noticis.
Nākamā gada janvārī RīgaTV24 tiešraidē translēja jaunā prezidenta inaugurācijas uzrunu, kurā viņš apgalvoja, ka Amerika bija dziļā katastrofā un tikai viņš prezidents Tramps pratīs valsti no tās izvest.
Studijā kopā ar mani bija divi latviešu politologi, kuri to klausoties, neticībā šūpoja galvu. Pēcāk vēstīts, viens no Trampa priekštečiem Džordžs Bušs jaunākais pēc uzrunas esot nomurminājis vārdus “that was some weird shit.”
Tajā vakarā raidījumā “Vēlais ar Streipu” bildu, ka varbūt galu galā Tramps no prezidentūras atteiksies, jo viņš Balto namu publiski bija aprakstījis ar vārdu “ūķis,” un varbūt viņam labpatiksies palikt savos vulgārajos apartamentos Ņujorkā.
Trampa kundze Melānija tā arī darīja sava vīra prezidentūras pirmajā pusgadā. Dēls mācījās skolā, viņa gribēja palikt mājās, kamēr viņš pabeigs attiecīgo skolas gadu.
Visus nākamos četrus gadus (un arīdzan pēc tam) Tramps manam raidījumam bija fonā. Sākot ar pirmo dienu amatā, kad viņš izraisīja pilnībā nevajadzīgu strīdu par to, vai viņa inaugurācijā piedalījās lielāks skaits cilvēku nekā citās.
Jaunais prezidents savu preses sekretāru nosūtīja uz preses telpu pateikt vārdus “tā nepārprotami bija lielākā inaugurācijas auditorija, gan klātienē, gan visā pasaulē, punkts!”
Nelaime bija tāda, ka žurnālistiem bija pieejamas fotogrāfijas no citām inaugurācijām, un tajās bija skaidri redzams, ka vismaz klātienē Trampa priekšteča Baraka Obamas inaugurācijā piedalījās ļoti daudz lielāks skaits nekā Trampa iesvaidīšanā.
Viena no Trampa padomniecēm pēcāk paziņoja, ka preses sekretārs nebija melojis, viņš bija piedāvājis “alternatīvus faktus.”
Tas bija vadmotīvs visiem četriem šī cilvēka gadiem Baltajā namā — neticiet savām ausīm, neticiet savām acīm, mēs pateiksim priekšā, kas ir jādomā un kam ir jātic.
Tramps savos četros gados čupojās ar pasaules autokrātiem un diktatoriem, tajā skaitā vairākkārt tiekoties ar Kremļa asiņaino un ļaunprātīgo fašistu aiz slēgtām durvīm un bez citu amerikāņu klātbūtnes.
Pēc vienas šādas tikšanās Helsinkos Tramps iznāca no telpas un pasaules preses klātbūtnē paziņoja, ka attiecībā uz Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās, viņš, Tramps, ticēja Putina versijai par notikušo un ne tam, ko bija izsecinājuši pašas Amerikas specdienesti un likuma sargi.
Tas bija vienreizējs paziņojums no Amerikas prezidenta, vārdu “vienreizējs” šajā gadījumā lietojot tā pašā sliktākajā nozīmē.
Tramps cita starpā arī kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš Ziemeļkorejas diktatoru pagodināja ar tikšanos klātienē, turklāt divreiz.
Amerikas prezidents žurnālistiem stāstīja, kā viņš un Kims Čenuns esot viens otrā iemīlējušies, apmainījušies ar mīlestības vēstulēm.
Tiekoties ar barbaru no Phenjanas Singapūrā, Tramps jūsmoja par Ziemeļkorejas pludmalēm un apgalvoja, ka tur varētu notikt liela attīstība.
Nezinu, ko par šīm pārdomām domāja barbars no Phenjanas. Bet viņa tā dēvētajai eremītu karaļvalstij notikuma saturs nebija svarīgs. Galvenais bija fakts, ka barbars no Phenjanas bija ticies ar pašu Amerikas prezidentu.
Tramps centās šantažēt Ukrainas prezidentu, solot apturēt ieroču piegādi, ja Ukrainas prezidents nepalīdzēs atrast negatīvu informāciju par iespējamo sāncensi 2020. gada vēlēšanās Džo Baidenu un it īpaši viņa dēlu Hanteru.
Par to bija pirmais no diviem Donalda Trampa impīčmentiem ASV Kongresa apakšpalātā.
2020. gada sākumā pasaulē uzradās Covid-19 vīruss. Daudz rakstīts un vēstīts par to, kā Latvija ar šo pandēmiju tika galā, tajā skaitā sākotnēji, kad uzradās vakcīnas pret Covid, nolemjot, ka tik daudz, cik piedāvāts, nevajadzēs.
Drusku haotiska bija Latvijas reakcija uz jauno epidēmiju, bet kopumā ņemot tikām galā. Staigājām maskās, ieturējām attālumu, rādījām sertifikātus.
Zinu, Latvijas politikā ir ļaudis, kuri šo pieredzi ir interpretējuši kā baisu cilvēka tiesību pārkāpumu.
Lielā “tikumības” aizstāve Jūlija Stepaņenko portālā Manabalss.lv iesniedza priekšlikumu preventīvi atteikties no Pasaules Veselības organizācijas jaunajiem plāniem par to, ko darīt nākamreiz, kad būs globāla pandēmija.
Jo Stepaņenko kundzei, lūk, nepatika ne maskas, ne vakcīnas, ne mandāti attiecībā uz uzvedību, un tāpēc acīmredzot nākamreiz būs prāta darbs vienkārši bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka pandēmijas nav vispār.
Galvas smiltīs bāž strausi. Gribu ticēt, vidējais strauss mūsu pasaulē ir ar augstāku intelekta pakāpi, nekā tas ir kādreizējai deputātei Stepaņenko. Laikā kopš aiziešanas no Saeimas viņa ir apostījusi dažādas partijas un nesenajās Eiropas vēlēšanās izgāzās kā veca un satrunējusi sēta.
Amerikā valsts prezidents no brīža, kad parādījās pirmā infekcija, apgalvoja, ka viss ir kārtībā, vīruss drīz pazudīs, nav, par ko baidīties.
Vēlāk, kad izrādījās, ka Covid nav vīruss, kurš pacels cepuri un tāpat vien ies prom, Amerikas prezidents sāka piedāvāt domu, ka varbūt to var ārstēt, dzerot veļas balināmo, varbūt ar ļoti spilgtu gaismu.
Varbūt derēs medikaments, kuru citādi lieto zirgu attārpošanai.
Amerikā no Covid nomira vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku. Aprēķināts, ja Baltajā namā nebūtu saimniekojis līdz kliņķim nekompetents, apātisks un neieinteresēts kadrs, šis cipars būtu bijis pat ļoti daudz zemāks.
2020. gadā šis cilvēks vēlēšanās zaudēja. Centās apgalvot, ka ir uzvarējis. Uzsūtīja vardarbīgu pūli ASV Kapitolijam 2021. g. 6. janvārī ar mērķi apturēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu un novērstu Džo Baidena oficiālo atzīšanu par uzvarētāju minētajās vēlēšanās.
Par to bija otrs no diviem Trampa impīčmentiem.
Laikā kopš tam pret šo cilvēku izvirzītas 88 kriminālapsūdzības četrās dažādās krimināllietās. Ņujorkā salīdzinoši nesen zvērināta žūrija kādreizējo prezidentu atrada par vainīgu 34 no šīm apsūdzībām.
Divreiz impīčments, 34 reizes notiesāts par kriminālnoziegumu, un vienalga Amerikas Savienoto Valstu Republikāņu partija ir nolēmusi, ka trešoreiz pēc kārtas, konkrēti šis cilvēks būs partijas karoga nesējs valsts prezidenta vēlēšanās.
Vienreizēji. Atkal šī vārda vissliktākajā nozīmē.
Tiesa, nedēļu pirms Donalda Trampa “uzvaras” 2016. gada vēlēšanās (sāncense Hilarija Klintone saņēma gandrīz 3 miljonu balsu vairāk, bet Elektorālā koledža, Elektorālā koledža) bija notikums, kurš mani sajūsmināja no matu galiem līdz kāju pirkstiem.
Minētā gada 3. novembrī no rīta piecēlos, pagatavoju sev krūzi tējas, ieslēdzu datoru … un uzzināju, ka Čikāgas beisbola komanda The Chicago Cubs bija uzvarējusi čempionātā pirmoreiz kopš ļoti, ļoti, ļoti tālā 1908. gada.
Uzaugu es Čikāgā, visu mūžu biju Chicago Cubs fans, bet nesanāca, katru gadu nesanāca. Nu beidzot, man dzīvojot Latvijā, izdevās. Tā bija ļoti laimīga diena.
Latvijas politikā brīdī, kad sākās “Vēlais ar Streipu,” nupat amatā bija stājies premjerministrs Māris Kučinskis. Valsts prezidents bija Raimonds Vējonis.
Astoņos gados ar kapeikām kopš tam bijuši divi citi premjerministri un divi citi valsts prezidenti. Divreiz esam vēlējuši Saeimu. Divreiz mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā (turpinu būt dziļi sašutis par letiņu slinkumu un apātiju attiecībā uz Eiropas vēlēšanām).
Divreiz vēlētas pašvaldības. 2017. gadā vēl neizdevās Rīgu atbrīvot no līdz kliņķim korumpētās “Ušmerika” varzas pilsētas domē, lai gan Saskaņas un Gods Kalpot Rīgai mandātu skaits krietni saruka.
Izrādījās, šis sasaukums galvaspilsētas pašvaldībā bija vēl haotiskāks nekā iepriekšējais, un līdz ar to 2020. gada sākumā Vides Aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tad Saeima nosprieda par Rīgas domes atlaišanu.
Ārkārtas vēlēšanas bija paredzētas minētā gada aprīlī, bet tad uzradās korona un tās atliktas līdz augustam.
Tur gan izdevās atbrīvoties no nanoūdeņu un pasakaini dārgu tiltu bandas, un tas bija pozitīvs pavērsiens Rīgas pašvaldības attīstībā.
Daudz, daudz, daudz par ko bija runājams manā raidījumā. Pēdējā nedēļā pirms beigām galvenā tēma bija Eiropas parlamenta vēlēšanu rezultāti, NATO spēks laikā, kad uzdarbojies Kremļa fašists, gadījumi, kad vēlēšanas ir patiešām izšķirošas, kristietība un politika, un tad pagājušajā piektdienā atzinums, ka raidījuma vairs nebūs.
Vienu gan varu solīt. Kamēr portāls LA.LV tos ņems pretī, es katru nedēļu turpināšu rakstīt komentārus šeit. Ceru, ka lasītājiem tie joprojām ir interesanti, un saku vēlreiz — Priecīgus Jāņus visiem pēc kārtas!
