Kārlis Streips: Stambulas konvencija neko nevienam neuzspiež. Tas ir rekomendāciju kopums par to, kā novērst vardarbību 0
Rakstu šo komentāru 3. decembrī. Sētā joprojām visi koki smuki apsniguši. Lejā uz ielas daudzviet ir baisa šļura, bet kaut kā tieku galā.
Šorīt uz baznīcu dodoties pie savas mājas stūra ieraudzīju pakārtu Latvijas karogu ar melno lenti. Ak, jā! Decembra pirmā svētdiena, kas mūsu valsts svētku un atzīmējamo dienu kalendārā ir atzīmēta kā “pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.”
Šajā ziņā šī diena atšķiras no 25. marta un 14. jūnija, kas abos gadījumos likumā definētas kā “komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.” Grūti spriest, kāpēc decembra pirmajā svētdienā arīdzan tiek piesaukts totalitārisms un abu lielo deportāciju gadadienā – nē.
Zinu, ka šī decembra atzīmējamā diena ir pamatota katru tīrīšanā, kādu pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē uzsāka PSRS lielais rīkļurāvējs Staļins. Vikipēdijā par to rakstīts šādi:
“Kopumā etniskajā tīrīšanā no 66 843 latviešiem tika apcietināti 22 360 cilvēku, no kuriem nošauti 73%.”
Tas, protams, ir briesmīgi, bet man jau ļoti sen ir licies, ka mums to “karogs ar melno lentu” dienu ir par daudz. Saprotu, okupācija daudzos latviešos cirta smagu brūci, taču vai trīs atsevišķas komunistiskā genocīda piemiņas dienas nav pārmērīgs mazohisms?
It īpaši tas ir sakāms par 17. jūniju, kad karogs izkarams par godu “Latvijas Republikas okupācijas dienai.” Šķiet, tas bija politologs un pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs, kurš pirms laba laika rakstīja, ka būtu grūti atrast citu valsti, kura liek izkārt savas valsts karogu tā, lai pieminētu savu okupāciju.
Poļi tā nedara 1. septembrī, lai pieminētu nacistu invāziju. 1. septembris Polijā ir kara veterānu piemiņas diena, bet tā nav sēru diena. Tāpat cilvēki Francijā, Nīderlandē un citur neizkar karogus dienā, kad tur uzradās Hitlera spēki. Sāpīgas atmiņas, kāpēc tās atzīmēt ar karoga izkāršanu?
Arī Latvijā manā uztverē tas nav pareizi. Un atkārtošos, bet “decembra 1. svētdiena” ir pārāk amorfs jēdziens, lai uzstātu, ka arī todien ir jākar karogs ar melno lentu.
Pie izdevības vēl piemetināšu domu par svētku un atzīmējamām dienām, kāda man jau sen nav metusi mieru, proti – atšķirība starp 4. maiju, kas patlaban ir brīvdiena, un 21. augustu, kas tāda nav.
1990. g. 4. maijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu,” taču nekāda neatkarība todien atjaunota netika.
Visu nākamo pusotru gadu Rīgā saimniekoja Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome, bet Maskavā – centralizētā PSRS pārvaldes sistēma.
Tai pēdējai mūsu valstī bija desmitiem tūkstošu karavīru. Daži no tiem centās demonstrēt spēku pāris dienas pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas, cenšoties uzbrukt Augstākās Padomes (mūsdienās – Saeimas) namam.
Pretī viņiem Jēkaba ielā nostājās brašu puišu bars no Sporta akadēmijas un citur. Plūkšanās sanāca pamatīga, taču augsto namu nosargāt izdevās.
Minētā pusotra gada laikā latvieši darbojās Latvijas Tautas frontē, kā arī PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Abos gadījumos centieni bija drupināt Padomju savienību un tās okupāciju gabaliņam pa gabaliņam.
1991. g. janvārī okupanti uzrīkoja apšauti pie Bastejkalna, kur bojā gāja divi miliči, kinorežisors un viņa operators, kā arī vidusskolnieks, kuram pagadījās atrasties ne tajā vietā ne tajā brīdī.
Savukārt tā paša gada 18. augustā grupa reakcionāru kadru PSRS galvaspilsētā sev uzrīkoja puču pret PSRS līderi Gorbačovu.
Krievijas prezidents Jeļcins nostājās kopā ar tautu, un apvērsums izčākstēja apmēram tikpat ātri, cik tas bija sācies.
Zem paceltiem bruņutransportiera stobriem 1991. g. 21. augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu.” 111 deputāti balsoja par, 13 pret. Lielākoties tā dēvētā Līdztiesības frakcija AP darbu boikotēja, un tā tas arī bija todien.
Tomēr otrs piegājiens nostrādāja. Nākamo dienu laikā Latvija guva oficiālu diplomātisku atzīšanu no visai prāva skaita ārvalstu. Mazāk nekā mēnesi bez īpašām diskusijām Latvija kļuva par ANO dalībvalsti.
Man sen ir licies, ka no 4. maija par labu 21. augustam var atteikties vienā mierā un ne tikai tāpēc, ka 4. maijā top pieminēta pārejas deklarācija, kamēr 21. augustā varam pieminēt mūsu valsts starptautiski atzīto un neapstrīdēto neatkarības atjaunošanu.
Turklāt mūsu svētku kalendārs ir pamatīgi nosvērts pavasara virzienā. Trīs dienas pirms 4. maija ir 1. maijs, kas arī ir svētku diena. Kaut kur ap to pašu gadalaiku ir Lieldienas, kad brīvdiena ir nākamajā pirmdienā.
Tad pienāk Jāņi, un ar Jāņiem viss ir pateikts līdz pat neatkarības dienai 18. novembrī. Svētku diena 21. augustā tur pavisam smuki iederētos pa vidu.
Tomēr galvenā tēma, kuru šonedēļ gribu apsvērt, ir Stambulas konvencija, kuru Latvijas Republikas Saeima beidzot apstiprināja pagājušās nedēļas plenārsēdē. Tas bija 30. novembrī.
Saku “beidzot” tāpēc, ka Latvijas pārstāvji Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu parakstīja 2016. g. 18. maijā. Tajā brīdī Valsts prezidents bija Raimonds Vējonis un premjerministrs bija Māris Kučinskis. Tas bija pasen.
Plenārsēdē par tēmu debates bija tik garas, ka Saeima tā arī netika cauri visiem todien izskatāmajiem jautājumiem. Lielākoties runāja opozīcijas pārstāvji, un viņu runās izskanēja dažādas muļķības un sazvērestības teorijas.
Allaž uz demagoģiju gatavā deputāte Linda Liepiņa no frakcijas Latvija Pirmajā vietā apgalvoja, ka esot nopietni jautājumi par to, kā Stambulas konvencija tapa pārtulkota latviešu valodā, viņas frakcija par to bija iesniegusi jautājumu premjerministrei, un iekams nebija saņemta atbilde, Liepiņa kundze konvencijas ratifikāciju uzskatīja par “ļoti, ļoti aizdomīgu.”
Atbildi sniedza nevis premjere, bet gan deputāts un Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība). Viņš paskaidroja, ka, pirmkārt, Stambulas konvencija veidota Eiropas padomes paspārnē un EP oficiālās valodas ir angļu un franču valoda.
Līdz ar to, jautājums Saeimas priekšā bija par konvencijas ratificēšanu oriģinālvalodā un nevis latviešu valodā.
Attiecībā uz tulkojumu kā tādu, Judina kungs paskaidroja, ka ar šādām lietām nodarbojas Valsts valodas centrs, un tā tas ir bijis arī šoreiz.
Labklājības ministrija pēc tulkojuma izlasīšanas nāca ar dažādām pārdomām, piemēram, par vārda “konvencija” rakstīšana ar mazo, nevis lielo burtu.
VVC vārdu victim tulkoja kā “cietušais.” Ministrijai likās, ka labāks variants būs “upuris.” Būdams cilvēks, kurš savulaik angļu valodu mācījās skolā, piekrītu, tas pēdējais ir precīzāks tulkojums nekā tas pirmais.
Kopumā šādu ieteikumu vairāk nekā 30 lappušu garā dokumentā bija … 19. Nekā ļaunprātīga, kā to mēģināja aprakstīt deputāte Liepiņa, tur nebija.
Deputāte un kādreizējā Latvijas labklājības ministre Ramona Petraviča (LPV) nāca ar nudien apokaliptisku repliku par Stambulas konvenciju:
“Skolu programmās tiek aicināts cīnīties ar tradicionālajām dzimumu lomām, bet uz tām taču balstās visa mūsu kultūra.”
“Latvijas kultūra nav iedomājama bez dzimuma lomām. Vai mēs ar Stambulas konvenciju atsakāmies no visas mūsu iepriekšējās tradicionālās Latvijas kultūras?
“Tas ir pārāk revolucionāri, pārāk radikāli un pārāk nepieņemami.”
Te man gribas bilst divas lietas. Pirmkārt, Stambulas konvenciju pirms pagājušās nedēļas balsojuma Saeimā bija ratificējušas 37 Eiropas Padomes dalībvalstis.
Ramonai Petravičai un citiem ņerkstētājiem gribētu ieteikt doties vizītē vai komandējumā, piemēram, uz Franciju, un pajautāt, vai Stambulas konvencijas ratifikācija jau 2014. gadā ir nozīmējusi revolucionāra, radikāla un nepieņemama atteikšanās no franču kultūras?
Vai Francijā ir pazudis tradicionālais dalījums starp vīriešiem un sievietēm?
Tādus pašus jautājumus Petravičas kundze un viņai līdzīgie varētu uzdot Albānijā, Portugālē, Melnkalnē, Itālijā, Austrijā, Serbijā, Spānijā, Andorā, Dānijā, Zviedrijā, Maltā, Monako, Slovēnijā, Somijā, Polijā, Nīderlandē, Sanmarīno, Beļģijā, Rumānijā, Gruzijā, Norvēģijā, Vācijā, Igaunijā, Kiprā, Šveicē, Ziemeļu Maķedonijā, Īslandē, Horvātijā, Grieķijā, Luksemburgā, Īrijā, Lihtenšteinā, Moldovā, Ukrainā un Lielbritānijā.
Varu derēt, neatradīsies teju neviens, kurš apgalvos, ka Stambulas konvencijas ratificēšana ir nozīmējusi britu, ukraiņu, moldoviešu, lihtenšteiniešu, īru, luksemburgiešu, grieķu un visu pārējo valstu tradicionālās kultūras sabrukšana.
Mani jau sen vienlīdz ir uzjautrinājusi un mulsinājusi pārliecība vienā manas tautas daļā, ka mēs latvietīši esam kaut kā izredzēti visu pārējo tautu starpā un šī izredzētība ir tik intensīva, ka tās dēļ un lai aizsargātu latvietīšu mazās, trauslās un viegli plīstošās dvēselītes, mēs varam un mums vajag ignorēt citas lietas, tajā skaitā mūsu valsts starptautiskās saites un pienākumus.
Tas ir bijis uzskatāmi redzams attiecībā uz viendzimuma pāru lietām, par kurām plašāk rakstīju pirms trim nedēļām. Kā zināms, pēc partnerības likumu paketes pieņemšanas viena grupiņa opozīcijas deputātu savāca 34 parakstus no kolēģiem, lai forsētu divu mēnešu pauzi pirms likuma izsludināšanas un sāktu vākt parakstus par referenduma rīkošanu par tēmu.
Parakstu vākšana sāksies šonedēļ 7. decembrī un turpināsies viena mēneša garumā. Aizspriedumainajiem pāķiem jāsavāc 154 241 paraksts. Varu ar gandrīz simtu procentu pārliecību prognozēt, ka tas neizdosies.
Pērn pavasarī Zaļo un Zemnieku savienība, šķietami atbilstoši sava sutenera prasībām, savāca parakstus, lai iesniegtu prasību Centrālajā vēlēšanu komisijā par tālāku parakstu vākšanu, lai forsētu referendumu par Saeimas neilgi pirms tam pieņemtajiem grozījumiem Ostu likumā.
Par šo domu mēneša laikā parakstījās 7290 vēlētāju. Tas bija mazāk par 5% no vajadzīgā parakstu skaita.
Tas bija ekonomisks jautājums. Jautājums par viendzimuma pāru cilvēktiesībām var būt jūtīgāks minētajā nervozo latvietīšu izpratnē, bet neticu, ka vairāk nekā 150 tūkstoši tautiešu par to jutīsies pietiekami emocionāli lai sekotu politikas homofobiskā buldozera aicinājumam iet un parakstīties.
Bet vai zināt, cik homofobiskā buldozera untumi maksās mums nodokļu maksātājiem? Iepriekš izskanēja, ka parakstu vākšana maksās apaļu miljonu, jo ir vajadzīgas vietas, kur parakstīties, katrā no šīm vietām jābūt strādniekiem, un šiem strādniekiem nāksies maksāt atalgojumu.
Vēlāk Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka nē, patiesībā šis process izmaksās visus 1,6 miljonus eiro.
Par referenduma prasību parakstījās 34 deputāti. 1,6 miljoni dalīts ar 34 ir 47 058,82. Manuprāt, ja parakstu vākšana neizdosies, būs viss iemesls pieprasīt, lai tie 34 auni katrs iemaksā 47 058 eiro un 82 centus valsts budžetā tā, lai nodokļu maksātājiem nebūtu jāfinansē aizspriedumainu kretīnu vēlme liegt cilvēka tiesības citiem un citādākajiem.
Ar viendzimuma laulībām ir tāpat kā ar Stambulas konvenciju. Daudzviet pasaulē tas jau ir iespējams, t.sk. no 1. janvāra arī Igaunija pievienosies apgaismotu valstu pulciņam, un varu garantēt, nevienā no tām valstīm nevienam gabals nav nokritis, un paplašināto tiesību dēļ nav izjukušas nevienas heteroseksuālas laulības.
Atsevišķi latvietīši var vaimanāt, ka mūs neviens nesaprot un ļauni spēki mums mēģina uzspiest kaut ko no ārpuses, kas apdraud mūsu īpašo statusu un kultūru. Tās ir pupu mizas attiecībā uz viendzimuma pāru tiesībām, kā arī uz Stambulas konvenciju.
Konvencija neko nevienam neuzspiež. Tas ir rekomendāciju kopums par to, kā novērst vardarbību pret sievietēm un ģimenē. Jā, mūsdienās tas arī var būt saistīts ar dzimuma izpratni un lomām, bet nekādu spiestu noteikumu konvencijā nav.
Balsojums plenārsēdē pagājušajā ceturtdienā bija 51 par un divi pret. Tas nozīmē, ka 47 “gudrās galvas” tāda vai cita iemesla dēļ balsojumu boikotēja. Mirkli vēlāk bija balsojums par likumprojektu saistībā ar valsts noslēpumu, un tur 87 balsoja par un septiņi pret. Kopumā 94.
Nezinu, kas bija par aizturi attiecībā uz Stambulas konvenciju. Kauns vēlētāju priekšā? Piepeši visiem 47 sasāpējās vēders un bija steigšus jāiet uz tualeti?
Bet tā vai citādāk, reiz Stambulas konvencija stāsies spēkā, lielie ņerkstētāji būs spiesti konstatēt, ka nekas milzīgs tāpēc mūsu valstī nemainīsies.
Protams, konvencija ir dokuments, un tā ratificēšana nozīmē, ka nekad vairs Latvijā nebūs neviena vardarbības gadījuma pret sievieti vai ģimenē. To piesaukt, kā iemeslu ratifikācijas noraidīšanai, bija un ir vienkārši muļķīgi un pretīgi.
Jo sliktāk nebūs. Un ir pamats jautāt, vai tie 47 deputāti mūsu Saeimā kuri arī šajā gadījumā izrādījās aizspriedumu un muļķību pilni, noraida domu, ka pret šāda veida vardarbību vajag cīnīties.
Šonedēļ Saeimai paredzētas divas plenārsēdes. Trešdien deputāti centīsies pabeigt pagājušās ceturtdienas darba kārtību, kuru todien nepaspēja tāpēc, ka nudien demagoģija attiecībā uz Stambulas konvenciju sita augstu un ļoti ilgstošu vilni.
Cita starpā vienai Augstākās tiesas tiesnesei un vienai Latgales reģiona tiesas tiesnesei nācies pagaidīt Saeimas atļauju, viņām doties pensijā. Tas bija paredzēts pagājušajā nedēļā. Nepaspēja.
Neizskatīts palika iesniegums no portālā Manabalss.lv par zemākas PVN likmes saglabāšanu uz Latvijā audzētiem augļiem, dārzeņiem un ogām.
Tāpat deputāti netika klāt 17 likumprojektiem uz otru vai galīgo lasījumu, sākot ar grozījumiem likumā ar Latvijas Uzņēmumu reģistru un beidzot ar grozījumiem Konkurences likumā.
To visu Saeimas locekļi centīsies izskatīt šonedēļ trešdien, un tad ceturtdien paredzēta 2024. g. valsts budžeta, nākamo trīs gadu budžeta ietvara un budžeta paketes dažādo likumu izskatīšana uz galīgo lasījumu.
Kā esmu minējis citreiz, šogad martā 2023. g. valsts budžetu “gudrās galvas” apsprieda veselas diennakts garumā, jo bija iesniegti vairāk nekā 200 dažādi priekšlikumi.
Šoreiz tādu ir mazāk par 50, un līdz ar to diennakts droši vien nebūs vajadzīga. Bet arī tur no opozīcijas visticamāk izskanēs populisms un demagoģija. Un es priecāšos, ka neesmu Saeimas deputāts un nekad nevēlēšos par tādu kļūt!
