Kārlis Streips: Somijas iestāšanās NATO – tā bija laimīga diena, nudien! 0
Saeimas mājaslapā atrodama vēsts, ka ziemas sesijas laikā no 9. janvāra līdz 6. aprīlim galīgajā lasījumā pieņemts 61 viens likums. Seši no tiem bija jauni likumi, bet 55 gadījumos tapa grozīts kāds esošs likums.
Kopumā bija 20 sēdes, tajā skaitā septiņas ārkārtas sēdes. Vairākas no pēdējām bija vienkārši tāpēc, ka iepriekšējā kārtējā sēdē bija pārāk daudz izskatāmu jautājumu. Taču bija arī citas.
Pirmā šāda sēde bija 17. janvārī, lai apstiprinātu 14. Saeimas pastāvīgās komisijas un to locekļus. Tajā pašā sēdē arī apstiprināts lēmuma projekts par deputātu sadarbības grupu likvidēšanu attiecībā ar Krievijas un Baltkrievijas parlamentiem.
Balsojums bija 87 par un 10 pret. Neviens nebūs pārsteigts uzzinot, ka pret balsis nāca no frakcijas Stabilitātei! Frakcijas vadītājs Rosļikovs to nosauca par “populismu” un nāca ar šādu repliku:
“Vēstnieks strādā, vēstniecība strādā, komunicēt drīkst, bet parlamenta deputāti, pārstāvji – nedrīkst. Tā ir kaut kāda dīvaina situācija. It kā mēs esam ievēlēti, lai aizsargātu cilvēkus, bet paši sev šo pienākumu šodien izslēdzam.”
14. decembrī ārkārtas sēdē pausta uzticība premjerministra Krišjāņa Kariņa otrajam kabinetam. Pēc ļoti garām debatēm, kurās mūsu parlamenta viens no lielākajām balamutēm Viktors Valainis no “zaļajiem zemniekiem” paziņoja, ka premjerministrs izskatoties “mazliet saguris,” kabinets apstiprināts ar 54 balsīm par.
31. janvārī, lai izskatītu opozīcijas iesniegu prasību par parlamentāras izmeklēšanas komisijas izveidošanu, “lai izvērtētu finanšu sektora kapitālo remontu, kas saistīts ar centieniem stiprināt valsts uzraudzību [..] un izmeklētu iespējamu AP PNB novešanu līdz maksātnespējai un AS ABLV novešanu līdz piespiedu pašlikvidācijai.”
Balsojums par komisijas veidošanu bija 92 par un neviens pret. Te būtu jāatzīmē fakts, ka no šāda veida komisijām mūsu Saeimas vēsturē nekad īpaši lielas jēgas nav bijis.
23. februārī bija ārkārtas sēde, lai izskatītu lēmuma projektu par Krievijas kara pret Ukrainu gadadienu. Šajā sēdē frakcijas jau minētais Rosļikovs apgalvoja, ka “divu kilometru attālumā no parlamenta krāmējas ārā tankkuģi ar degvielu no sankcionētajām valstīm.”
Kā tovakar teicu raidījumā “Vēlais ar Streipu,” ja Rosļikova kungam par tā kaut ko bija pierādījumi, tad obligāti vajadzēja par to informēt attiecīgās instances, nevis par to gvelzt Saeimas sēdē.
Balsojumā par deklarāciju visi klātesošie Stabilitātei! deputāti bija piereģistrēti sēdē, bet balsojumā nepiedalījās.
15. martā bija ārkārtas sēde, kurā opozīcija piedāvāja izteikt neuzticību aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei sakarā ar iepirkumu, par kuru šogad bijis liels skandāls.
Tas nekas, ka iepirkums notika brīdī, kad Mūrnieces kundze bija nevis ministre, bet gan Saeimas priekšsēdētāja. Šai domai vairākums pilnīgi saprotamā kārtā pateica nē.
Galvenais, par ko vēlos rakstīt šonedēļ, ir par pašu pēdējo Saeimas sēdi ziemas sesijā. Tā bija 5. aprīlī, un tur cita starpā apstiprināts likumprojekts par Valsts Aizsardzības dienesta izveidošanu.
Šis ir stāsts ar ne īpaši garu bārdu. Pēc tam, kad Kremļa fašists uzsāka savu genocīdu Ukrainā, Latvijā sākās sarunas par domu, ja pieveiks Ukrainu, tad Baltijas valstis varētu būt fašista nākamais mērķis.
Aizsardzības ministrija ķērās pie darba. Pērn 24. septembrī Ministru kabinets likumprojektu iesniedza Saeimā.
Anotācijā tapām informēti šādi: “Ņemot vērā pieaugušos draudus, nepiecienāms audzēt Nacionālo bruņoto spēku kaujas spējas gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, turklāt tas jādara straujākā tempā kā plānots līdz šim.”
Bija paredzēts, ka 2023. gada sākumā būs pirmais brīvprātīgais iesaukums Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), bet gada otrajā pusē pirmoreiz būs obligāts iesaukums.
Saeima pirmā lasījuma vajadzībām likumprojektu aplūkoja 29. septembrī. Referents Mārtiņš Šteins (Attīstībai/Par) vēstīja šādi: “Plānots, ka 2028. gadā dienesta pildīšanai NBS vienībās varētu tikt iesaukti vienlaikus līdz pat 6000 valsts aizsardzības dienesta karavīru.”
Diemžēl, kā tas mūsu valstī mēdz gadīties, ātri vien izrādījās, ka ministrijas izstrādātajā likumprojektā bija dažādas problēmas, un līdz ar to 13. Saeima tomēr nepaguva to izskatīt pirms 14. Saeimas vēlēšanām pērn 1. oktobrī.
Pērn 8. decembrī 14. Saeima nolēma atjaunot jau esošā likumprojekta izskatīšanu. Opozīcijas deputāti brēca, ka ar brāķi nevajadzētu strādāt, bet balsojums par jautājuma iesniegšanu komisijā bija 75 par un 17 pret.
Pret, pavisam nepārsteidzošā kārtā bija gan frakcija Stabilitātei!, gan arī buldozera Šlesera pašreizējais politiskā biznesa projekts.
Pirmais lasījums likumprojektam bija 15. decembrī, otrs lasījums – nākamajā dienā. 5. aprīlī Valsts Aizsardzības dienesta likums pieņemts galīgajā lasījumā.
Komentāra rakstīšanas dienā Valsts prezidents to vēl nebija izsludinājis, visticamāk tāpēc, ka pēc trešā lasījuma sekoja Lieldienu brīvdienas.
Iespējams, tāpēc arī minētā sēde bija trešdienā, lai gan parasti Saeimas kārtējās plenārsēdes ir ceturtdienās.
Uz trešo lasījumu parlamentā bija iesniegts apaļš simts dažādu priekšlikumu. Saprotamā kārtā visiem opozīcijas priekšlikumiem deputāti pateica nē. Galīgais balsojums bija 68 pret 11.
Lasītājs pats sapratīs, kuri bija tie 11. Vēl piebildīšu, ka buldozera projekta klātesošie deputāti sēdē bija piereģistrējušies, bet balsojumā nepiedalījās. Arī tas demonstrēja attieksmi.
Pērn Aizsardzības ministrija uzstāja, ka likums apstiprināms mērkaķa tempā, jo briesmas lielas, briesmas briesmīgas.
Galu galā likumu par Valsts Aizsardzības dienestu Saeima pieņēma vairāk nekā gadu pēc kara noziegumu sākuma Ukrainā.
Nu paredzēts, ka pirmais brīvprātīgais iesaukums jaunās sistēmas ietvaros sāksies šogad 1. jūlijā, bet nākamgad 1. janvārī sāksies pirmais obligātais iesaukums.
Tam pakļauti, ar atsevišķiem izņēmumiem, būs visi pilsoņi vīrieši, kam attiecīgajā brīdī būs 18 gadu. Protams, ne visi, būs loterija, lai izvēlētos tos, kuri taps iesaukti.
Šajā ziņā atceros Vjetnamas karu Amerikā. Man bija 12 gadu, kad tas beidzās, līdz ar to es iesaukumam pakļauts nevarēju būt, bet atceros, kā skolā es avīzēs skatījos, kuros datumos dzimušie tapa iesaukti. Ja atmiņa neviļ, mana dzimšanas diena (26. jūlijā) nekad sarakstā nebija).
Latvijā iesaukuma sistēma pastāvēja PSRS laikos, kā arī labu laiku pēc tam. Tikai 2007. gadā valsts ieviesa tikai un vienīgi profesionālus bruņotos spēkus. Tomēr ar laiku izrādījās, ka to pilsoņu skaits, kuri bija gatavi šādai karjerai, nebija pietiekošs.
Likumprojekta par VAD anotācijā konstatēts, ka 2021. gadā bija plāns profesionālajā dienestā iesaistīt 300 vai vairāk jaunu karavīru, bet sanāca tikai 68. Zemessardzē bija cerība piesaistīt vairāk nekā 500 jaunu zemessargu, bet pieteicās tikai 62.
Tiesa, Kremļa fašista noziegumi pret cilvēci sākās tikai 2022. gada februārī, un laikā kopš tam it īpaši Zemessardzē dalībnieku skaits ir pieaudzis krietni, lai neteiktu vairāk.
Tomēr attiecībā uz paredzēto iesaukumu anotācijā arī bija šāds atzinums: “Būtiski ir nodrošināt pēc iespējas lielāku iesaukuma tvērumu, lai izslēgtu potenciālu netaisnīguma rašanos, kur iesaukta tiek tikai neliela daļa no jauniešiem.”
Atceros iesaukumu pirms profesionālā dienesta veidošanas. Man bija labs draugs, kurš tika iesaukts, un, kad viņš pēc gada pārnāca mājās, viņš teica, ka iesaukumā neproporcionāli liels procents bija nelatvieši pilsoņi.
Nospriedām, ka latvieši labāk prata atrast veidu, kā no dienesta izvairīties. Taču draugs arī teica, ka tas gads patiesībā bija nejēdzīgs, jo neko īpašu viņš no tā neiemācījās un neapguva.
Kopējā cerība attiecībā uz jauno sistēmu ir tāda, ka 2027. gadā bruņotajos spēkos būs 28 400 karavīru. Tieši togad, starp citu, pirmoreiz iesaukums arī sāks attiekties uz Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs.
Tā dēvētajā vecajā trimdā ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras Latvijas pasi izņēma patriotisku jūtu vadītas. Grūti spriest, vai Londonā vai Losandželosā uzaudzis latviešu puisis patiešām būs ieinteresēts ceļot uz Latviju un gadu pavadīt bruņotajos spēkos.
Te vēl piebildīšu, ka Saeima noraidīja domu, ka iesaukumu arī vajadzētu attiecināt uz pilsonēm sievietēm, taču jau labu laiku ievērojams skaits sieviešu ir piedalījušās profesionālajā dienestā, un uz brīvprātības principa pamata tās tā varēs darīt arī turpmāk.
Igaunijā katru gadu tiek iesaukti apmēram 3500 cilvēki. Lietuva no iesaukuma atteicās 2008. gadā, bet to atkal atjaunoja 2016. gadā konkrēti sakarā ar Kremļa fašista spēku marodēšanu Ukrainā.
Zviedrijā obligātais dienests sākās 1901. gadā, atcelts 2010. gadā un atjaunots 2017. gadā. Gan tur, gan arī Norvēģijā un Dānijā, iesaukumam arī pakļautas sievietes.
Somijā visiem vīriešiem ir obligāts militārais dienests, pēc kura tie top uzskatīti par rezervistiem.
Ar Somiju arī noslēgšu šīs nedēļas komentāru. Pagājušajā nedēļā rakstīju, ka Turcijas parlaments beidzot bija ratificējis attiecīgo protokolu, un NATO ģenerālsekretārs bija teicis, ka Somijas iestāšanās bija dažu dienu jautājums.
Tas notika 4. februārī. Briselē svinīgi pacelts Somijas karogs blakus tobrīd jau 30 esošu dalībvalstu karogiem. Atskanēja Somijas valsts himna, un klātesošos uzrunāja Somijas valsts prezidents un NATO ģenerālsekretārs.
Tie abi pauda optimismu, ka Turcija un Ungārija Zviedrijas protokolu par pievienošanos aliansei apstiprinās pirms NATO samita Viļņā, kas paredzēts šogad jūlijā.
Kā zināms, Turcija ir iebildusi Zviedrijas it kā pārāk pielaidīgo attieksmi pret kurdiem, kurus iekšpolitikas vajadzībām valsts diktators visus sauc par teroristiem.
14. maijā Turcijā būs vēlēšanas. Jādomā, diktatora partija kārtējo reizi gūs lielu vairākumu, jo process ir sakārtots tās labā. Iespējams, pēc tam spiediens attiecībā uz Zviedrijas pieteikumu būs samazinājies, un arī Zviedrija kļūs par NATO dalībvalsti.
Somijas iestāšanās momentā NATO zemes robežas garumu ar Kremļa fašista valsti vairāk nekā divkāršoja. Sauc to par karmu, sauc to par nesaprašanu, ka sekas reizēm var būt negaidītas, bet tā bija laimīga diena, nudien!
