Kārlis Streips: Šodien ir 250 dienas kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā 0
Komentāru šonedēļ rakstu pirmdien, 31 oktobrī, no rīta. Tajā skaitā uzzinot, ka šorīt Ukrainā bija sprādziens pēc sprādziena, Kremļa fašista spēkiem bombardējot infrastruktūras un it īpaši energoresursu piegādes elementus.
Šodien ir 250 dienas kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā. Tur veiktajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdam patlaban vēl nav redzams ne gals, ne malas.
Taču komentāru šonedēļ vēlos veltīt pašmāju notikumiem. Rīt darbu sāks 14. Saeima, kuru mēs nupat 1. oktobrī ievēlējam.
Saku “mēs.” Tie bijām tie 59,41% no mums, kuri tā darīja. Gandrīz 40 procenti tāda vai citāda iemesla dēļ nolēma tā nedarīt. Šāds apātijas līmenis par savu valsti un tās nākotni ir visai nožēlojams.
Taču galvenais šorīt ir fakts, ka līdz ar 14. Saeimas sanākšanu rīt, šodien ir pēdējā diena 13. Saeimai. Šodien plkst. 13.50 bija Saeimas prezidija sēde. Vēl pēdējo reizi varēja tikties Saeimas spīkere Mūrniece (ievēlēta 14. Saeimā), viņas vietniece Beitnere-Le Galla (nav ievēlēta), otra vietniece Inese Lībiņa Egnere (ir ievēlēta), Saeimas sekretārs Andrejs Klementjevs (nav ievēlēts) un viņa biedre Inese Voika (nav ievēlēta).
Kadru tīrīšana 14. Saeimas vēlēšanās bija visnotaļ pamatīga.
Saeimas mājaslapā par šodienas prezidija sēdi nekas daudz nebija atklāts. Uzzinājām, ka tur arī piedalījās Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, Sabiedrisko attiecību biroja vadītājs, Administrācijas ģenerālsekretāra pienākumu izpildītājs, Saeimas izpilddirektors, juridiskais direktors un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju direktors, kā arī Saeimas sēžu nodrošinājuma nodaļa vadītājs.
Jādomā, saruna bija par 14. Saeimas pirmo darba dienu rīt. Jau pirms kāda laiciņa bija diena, kad visu ievēlēto frakciju pārstāvji piedalījās darba sesijā Saeimas plenārsēžu zālē, lai apgūtu balsošanas sistēmu un visu pārējo.
Sēde rīt sāksies ar Valsts prezidenta uzrunu. Taps ievēlēti balsu skaitītāji, kā arī pagaidu mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas biedri.
Šī pagaidu mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ziņos par deputātu pilnvarām. Sekos deputātu svinīgais solījums, kā arī lēmuma projekts par 14. Saeimas deputātu pilnvaru apstiprināšanu.
Sekos Saeimas amatpersonu vēlēšanas. Vēstīts, visticamāk priekšsēdētājas krēslā neatgriezīsies aizejošā spīkere Mūrniece. Prezidijā tradicionāli tiek sabalansētas Saeimas frakciju un partiju intereses.
Tā, piemēram, jau labu laiku prezidijā ir darbojies pārstāvis no Saskaņas partijas tās dažādajās inkarnācijās. Grūti spriest, vai šī labvēlība rīt pastiepsies Saskaņas pēcteča, partijas Stabilitātei! virzienā. Vai arī kārtējā kādreizējā politikas buldozera partijas virzienā.
Vai arī, ja kas, Zaļo un zemnieku savienības virzienā. Cinisms, joprojām sevi tā saukt pēc tam, kad Zaļā partija aizspieda degunu un no apvienības aizgāja.
Tā paša iemesla dēļ, kāpēc ZZS arī 14. Saeimā paliks opozīcijā. Viens no tās kadriem nupat brīvdienās blēja, ka valdība būtu daudz stabilāka, ja arī “zaļie zemnieki” tur piedalītos.
Varbūt. Taču mēs pārējie saprotam, ka partijai kā smirdīgs tualetes papīra gabals, kas pielipis pie kurpju zoles, līdzi velkas Puzes ķeizars, kurš šogad februārī pārvērtās no smagos noziegumos apsūdzēta kadra uz par smagiem noziegumiem notiesātu kadru.
Un vienalga “zaļie zemnieki” viņu šogad prezentēja kā savu “kandidātu premjerministra amatam.” Lai arī skaidri un ciniski apzinoties, ka šādai personai pielaidi valsts noslēpumam neredzēt kā savas ausis.
Amerikas republikāņi un Tramps. Krievijas Vienotā Krievija un Kremļa fašists. ZZS un notiesātais noziedznieks Lembergs. Visos trīs gadījumos personības kults. Visos trīs gadījumos vienkārši pretīgi un nožēlojami.
Bet Dievs ar partiju, kuru kādreiz palīdzēja dibināt pats Kārlis Ulmanis, kurš pats bija gatavs būt personības kulta centrā.
13. Saeima. Sākums bija visnotaļ haotisks. Pagāja gandrīz trīs mēneši pirms 13. Saeima saorganizējās pietiekami tālu, lai tiktu pie premjerministra un valdošas koalīcijas.
Pamēģināja Bordāns no Jaunās Konservatīvās partijas. Neizdevās. Pamēģināja Gobzems no KPV. Nesanāca. Beidzot valsts prezidents no Eiropas parlamenta mājās atsauca Krišjāni Kariņu, un viņam izdevās sastiķēt kopā koalīciju.
Tādu, kura, ja kas, pirmoreiz Latvijas republikas vēsturē varēja nostrādāt no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām.
13. Saeima savu darbu sāka 2018. gada 6. novembrī. Pirmā sēde pēc tam bija 13. datumā, deputāti izskatīja tikai vienu jautājumu par Saeimas pastāvīgo komisiju izveidošanas noteikumiem.
18. novembrī bija svinīga sēde, lai atzīmētu valsts nodibināšanas simto gadadienu. Sēde bija Nacionālā teātra telpās un tās centrā bija uzruna no jau minētās Saeimas spīkeres Mūrnieces.
Viņa 6. novembra sēdē ievēlēta ar 44 balsīm pret 32, kādas saņēma Dagmāra Beitnere-Le Galla. Viņa nākamajā balsojumā ievēlēta par spīkeres biedri ar 65 balsīm pret 34, kādas saņēma kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.
Viņam bija tā pati nelaime, kāda viņa partijai (ZZS) ir patlaban. Jau minētais smirdīgais tualetes papīra gabaliņš pie kurpju zoles.
Pirmā kārtīgā sēde 13. Saeimai bija 22. novembrī, kad izskatīta vesela strīpa likumprojektu pirmajā lasījumā, ar ko saprast attiecīgā jautājuma nodošanu vienai no Saeimas komisijām.
Viens darbiņš 13. Saeimai jau 2019. gada maijā bija jauna valsts prezidenta ievēlēšana. 2018. gada oktobrī, pēdējā sēdē pirms tā gada vēlēšanām, 12. Saeima grozīja Satversmi, lai noteiktu, ka turpmāk valsts prezidentu vēlēs atklāti, nevis aizklāti.
Tā brīža valsts prezidents Raimonds Vējonis pāris nedēļas pirms tam paziņoja, ka viņš uz vēl vienu termiņu nekandidēs.
Valdošā koalīcija izvirzīja Eiropas savienības tiesnesi Egilu Levitu. ZZS izvirzīja Latvijas tiesībsargu Juri Jansonu. Atsevišķi deputāti no KPV.LV izvirzīja vienu no savējiem Didzi Šmitu.
Bija vajadzīga tikai viena kārta. Egils Levits uzvarēja ar sešdesmit vienu balsi. Šmitam bija 24 un Jansonam vien astoņas.
Liels darbs 13. Saeimai bija administratīvi teritoriālo reformu apspriešana. Jau 2015. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nāca ar priekšlikumu par novadu skaita būtisku samazināšanu.
Iepriekšējā reformu kārtā 2009. gadā izveidoti 119 novadi, vai daudzos gadījumos pareizāk sakot novadiņi.
Daudzi no tiem izrādījās neilgtspējīgi. Jaunas sistēmas ieviešana bija viena no Krišjāņa Kariņa valdības prioritātēm. Vides un reģionālās attīstības ministrija izstrādāja projektu, kurā paredzēts 119 novadu vietā radīt 35, lielākoties atbilstoši kādreizējo rajonu robežām.
Saeima reformu projektu galīgajā lasījumā pieņēma 2020. gada jūnijā. Gan uz otro, gan uz trešo lasījumu iesniegti burtiski simtiem priekšlikumu no sērijas apvienosim to ar to, bet ne to ar to.
Galīgajā variantā bija paredzēti 36 novadi – par vienu vairāk nekā sākotnējā Ministru kabineta plānā. Viens centrāls mērķis bija jauno sistēmu ieviest pirms 2021. gadā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām.
Viena problēma bija faktā, ka vairākos gadījumos ar reformu procesu neapmierināti iedzīvotāji sūdzējās Satversmes tiesā, un vairākos gadījumos tiesa atzina Saeimas pieņemtā likuma tādu vai citu elementu par neatbilstošu pamatlikumam.
Tieši tāpēc 2021. gada 5. jūnijā ļaudis balsoja atbilstoši jaunajai iekārtai, vien Rīgā nē, jo galvaspilsētā jau bija ārkārtas vēlēšanas iepriekšēja gada jūnijā, jo iepriekšējā dome vienkārši bija pārāk korumpēta un šmucīga, lai tādu paturētu.
Atsevišķi nācās rīkot vēlēšanas Varakļānu un Rēzeknes novadā, jo Satversmes tiesas spriedums par tām nāca apmēram piecas minūtes pirms paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Līdz pat šai dienai Varakļānu novads ar 278 kvadrātkilometriem teritorijas un mazāk nekā 3000 iedzīvotājiem pastāv viens pats, atsevišķs un maziņš.
Reformu izskatīšanas laikā mūsu valstī uzradās Covid-19 pandēmija, un Saeimai nācās sēdes rīkot neklātienē.
Atsevišķi demagogi parlamentā centās apgalvot, ka tas kaut kā bija neadekvāti un nekonstitucionāli. Jau minētais Didzis Šmits atklātā tekstā paziņoja, ka viņš neklātienes sēdēs nepiedalīsies vispār.
Protams, tās bija pupu mizas. Satversmē ir teikts, ka Saeima tiekas Rīgā, bet “ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā.”
Globālu pandēmiju pilnīgi noteikti var uzskatīt par “ārkārtīgiem apstākļiem.”
Taču ālēšanās par neklātienes sēdēm bija tikai viens elements plašākā procesā, kurš konkrēti 13. Saeimā sita pavisam augstu vilni.
Proti, 13. Saeimas pēdējā dienā mūsu valsts parlamentā bija lielāks skaits pie frakcijām nepiederošu deputātu nekā deputātu skaits jebkurā no likumdevēja frakcijām.
Pati pirmā bija allaž daiļrunīgā Jūlija Stepaņenko, kura jau 13. Saeimas pašā pirmajā dienā nolēma vai tapa palūgta aiziet no Saskaņas sociāldemokrātiskās partijas frakcijas.
Viena daļa frakcijām nevajadzīgo deputātu radās KPV.LV visai iespaidīgā kolapsa dēļ. Taču četru gadu laikā no frakcijām aizgāja vai tapa palūgti aiziet arī citi deputāti, tajā skaitā no valdošās koalīcijas partijām, kā arī no opozīcijas partijām.
Pēc tam, kad KPV sabrukums bija pārāk pilnīgs, lai saglabātu trīs partijas ministrus valdībā, atlikušajām partijām (JV, NA, A/P, JKP) Saeimā bija tikai 47 vietas. Dažādos balsojums glābiņš bija no tiem pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem, kuri atbalstīja koalīciju un nevis opozīciju.
Bet Jēziņ, kā tie opozīcijas deputāti prata jezgu radīt! Demagoģija un populisms no Saeimas tribīnes (vai no deputātu guļamistabām vai darba istabām pandēmijas radīto neklātienes sēžu laikā) skanēja bieži un skanēja aktīvi.
Lieli meistari šajā ziņā bija jau minētā Stepaņenko, bet arīdzan Linda Liepiņa no KPV, kura reiz ar pirkstu rādīja valdošās koalīcijas locekļa virzienā un publiski aicināja restorānu īpašniekus viņu nebarot.
Liepiņa kundze sasaukuma vidū nolēma mest plinti krūmos un nolika mandātu. Šogad oktobrī viņa kļuva par vienu no deviņām personām, kuras ievēlētas no partijas Latvija pirmā vietā saraksta.
Kopā ar diviem patiesiem mūsu valsts politikas dinozauriem Šleseru un Krištopanu. Nezinu, ko Linda tur meklē.
Demagogu un populistu sarakstā arī var minēt Ļubovu Švecovu, Karīnu Sprūdi, Vjačeslavu Dombrovski.
Bet čempions pāri visiem nepārprotami bija Aldis Gobzems. 13. Saeimas pirmsākumos viņš tika izmests no advokātu kolēģijas par neētisku rīcību. Un visus nākamos četrus gadus Gobzems šķietami centās pierādīt, ka lēmums bija pamatots.
Viņš ālējās par Covid-19 drošības prasībām. Viņš vakcinācijas prasības salīdzināja ar nacistu holokaustu pret ebreju tautu. Šī gada sākumā viņš izpelnījās vairāk nekā 60 (!) administratīvu sodu par neatļautu grupu pulcēšanu, lai bļautu savu demagoģiju par pandēmiju un tās sekām.
Vairākkārt savas rīcības dēļ deputāts Gobzems izslēgts no sešām plenārsēdēm pēc kārtas.
Tajā skaitā pavisam nesen, kas nozīmē, ka pēdējā 13. Saeimas plenārsēdē 27. oktobrī viņš nedrīkstēja piedalīties.
Un rīt 14. Saeimas pirmajā darba dienā deputāts Gobzems arī nepiedalīsies. Jo 1. oktobrī darba ļaudis viņa politiskajai partijai uzdāvināja mazāk par četriem procentiem balsu un līdz ar to nevienu mandātu vispār.
Man kā raidījuma vadītājam televīzijā mazliet žēl, jo šī cilvēka ākstīšanās bieži vien deva materiālu pārdomām.
Bet patiesībā žēl nav nemaz. 14. Saeimai būs milzīgi daudz ļoti svarīgu darbu darāmu un Gobzema veida mērkaķošanās tur nav un nebūs vajadzīga.
