Kārlis Streips: Smags trieciens golfu mīlošā prezidenta patmīlībai 36
Trešdien, 13. janvārī, pēcpusdienā ierakstīju raidījumu “Vēlais ar Streipu.” Šonedēļ ir trīsdesmit gadi kopš dramatiskajiem notikumiem Viļņā, kur piedzērušies PSRS zaldāti savos tankos brauca pāri automašīnām un civilistiem, kuri bija pulcējušies ap Viļņas televīzijas torni, lai to aizsargātu pret brūkošā PSRS režīma tīkojumiem.
Reaģējot uz šo barbarismu, cilvēki Latvijā ļoti ātri saorganizēja barikādes Vecrīgā un citur.
Tā dēvētā barikāžu nedēļa būtībā beidzās 20. datumā, kad bija apšaude pie Iekšlietu ministrijas Rīgā. Gāja bojā divi miliči, kuri to sargāja, kā arī trīs civilisti.
Kino producents Andris Slapiņš un operators Gvido Zvaigzne filmēja notiekošo. Skolēnam Edijam Riekstiņam vienkārši gadījās atrasties ne tajā vietā un tajā brīdī.
Šogad 14. janvārī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, atskatoties uz notikumiem Lietuvā, teica, ka bez tiem Eiropa mūsdienās būtu pavisam citāda vieta, jo “tas, kas tonakt notika Viļņā rezonēja pa visu pasauli un radīja šoka viļņus, kuri, galu galā sabrucināja Padomju impēriju.
Šodien Lietuva ir lepna Eiropas Savienības dalībvalsts, un ai, kāda veiksme tā ir bijusi? Lietuva piedalās eiro un Šengenas zonā un līdz ar to ir Eiropas sadarbības sirdī.”
Ja godīgi, to lasot, manī pavīdēja maziņš nenovīdības velniņš ar domu, bet vai tad līdzīgi viļņi arī nebija Latvijā? Taču šo velniņu ātri vien apspiedu.
Lietuvā zem tanku ķēdēm gāja bojā trīspadsmit, ievainojumus guva vairāk nekā simts cilvēku.
Mājās nākot tipināju ļoti uzmanīgi, jo trīs dienas pēc kārtas bija snidzis, un nevarētu teikt, ka pilnīgi visi Rīgas namīpašnieki ir īpaši vērīgi attiecībā uz baltās vielas notīrīšanu no ietvēm. Tajās vietās galvaspilsētā, kur stāv tukšs laukums, ietvi netīra neviens.
Plus vēl ielu malās veidojās brūna un pretīga šļura, kurai apkārt netikt, un tāpēc cauri bija jābrien. Pārnācu mājās ar slapjām kājiņām. Neteikšu, ka tā būtu baisa katastrofa. Kājas nožuva.
Savukārt vakarā apsēdos pie televizora. Vispirms noskatījos raidījumu, kuru vada politoloģe un žurnāliste Reičela Medova. Viņai ir doktora grāds no Oksfordas universitātes Lielbritānijā, viņa ir ļoti gudra, un viņa ir liberāli noskaņota. Līdz ar to viņas raidījums ir gluži pa manai spalvai.
Noskatījos komiķa Seta Maiersa pārdomas par pašreizējo situāciju Amerikā, varēju pasmieties. Un tad ieslēdzu CNN. Trāpīju tieši tajā brīdī, kad Kongresa apakšpalātā prezidējošā deputāte aicināja balsot par impīčmenta rezolūciju pret Amerikas prezidentu Donaldu Trampu.
Kuri saka jā? JĀ! Kuri saka nē? NĒ! Deputāte teica, ka viņasprāt tie JĀ bija skaļāki par tiem NĒ, bet viens no tiem NĒ balsojošajiem tūdaļ pieprasīja balsojumu kā tādu, un tam deputāti ķērās klāt.
Pandēmijas apstākļos tas bija lēnāks process nekā citreiz, jo zālē vienlaikus atrasties drīkstēja būt tikai daži deputāti, bet galu galā 232 no viņiem nobalsoja par impīčmenta klauzulas apstiprināšanu, un 197 balsoja pret. To 232 starpā bija 10 deputāti no Trampa pārstāvētās Republikāņu partijas.
Iepriekšējā reizē, kad pret viņu vērsts impīčments (tas bija aizpērnā gada beigās un saistībā ar centieniem šantažēt Ukrainas prezidentu), rezolūciju neatbalstīja neviens republikānis, bet nu uzreiz 10.
Apsūdzības centrā šoreiz ir tas, kas notika Amerikas Kapitolijā 6. janvārī. Impīčmenta klauzulas nosaukums ir musināšana uz sacelšanos, un tajā konstatēts, ka minētajā datumā Amerikas prezidents Donalds Tramps saviem atbalstītājiem lika doties uz Kapitoliju ar tekstu “ja jūs necīnīsities uz velna paraušanu, jums vairs nebūs savas valsts.”
Un “Jūs nekad neatgūsit savu valsti, ja būsiet vāji. Jums ir jāparāda spēks, un jums jābūt stipriem.” Un “Tagad mēs visi dosimies uz turieni, un es būšu kopā ar jums.”
Tā bija melošana. Amerikas prezidents ierāpās savā limuzīnā un atgriezās Baltajā namā, kur, kā vēstīts laikā kopš tam, viņš notiekošo Kapitolijā skatījās televīzijā ar lielu līksmību un apmierinātību un vairāku stundu garumā atteicās darīt jebko, lai apturētu vardarbību Kapitolijā, jo viņš vienkārši gribēja tīksmināties.
Laikā kopš tam krietni papildināts video ierakstu skaits no notikušā, jo mūsdienās, protams, filmē visi, kam nav slinkuma.
Mēs tagad zinām, ka viens no Kapitolija policistiem gāja bojā tāpēc, ka kāds no nemierniekiem viņam iekrāva pa pauri ar uguns dzēšamo aparātu.
Mēs tagad zinām, ka cita starpā nemiernieki aiz sevis atstāja urīnu un fekālijas. Zinām, ka viņi pamatīgi izdemolēja vairākus kabinetus un istabas Kapitolijā. Zinām, ka citās telpās bija iebarikādējušies Kapitolija darbinieki, kuri bija līdz nāvei nobijušies.
Zinām, ka vairākiem nemierniekiem līdz bija virve ar cilpu, un vienubrīd sauklis bija par ASV viceprezidenta Pensa pakāršanu. Zinām, ka citiem bija plastikāta saites roku sasiešanai. Viņi nudien gribēja nomedīt Kongresa locekļus.
Bet par visu vairāk zinām, ka tas viss notika brīdī, kad Kongresā notika abu palātu kopsēde 3. novembra valsts prezidenta vēlēšanu ratificēšanai. Notikušo līdz ar to būtu grūti novērtēt citādi, kā par vardarbīgu centienu gāzt Konstitūcijā paredzētu procesu.
Nav svarīgi, vai šie dabas bērni tik tiešām ticēja, ka viņiem izdosies to visu pārtraukt un līdz ar to Džo Baidena uzvara netiks ratificēta. Būtiski te ir fakts, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents samusināja grupu savu fanu, kuri pēc tam devās absolūtā trakumā un pārkāpa vienu likumu pēc nākamā.
Tātad. Impīčments pret pašreizējo Baltā nama okupantu apstiprināts otrreiz. Kas varētu notikt tālāk? Reičelas Medovas raidījumā saruna bija par ziņojumu laikrakstā The New York Times, kurā bija teikts, ka Republikāņu partijas līderis Senātā Mičs Makonels bija licis saprast, ka viņam patiesībā pret impīčmenta procesu nekādu lielu iebildumu nav, jo arī viņš uzskata, ka prezidenta rīcība 6. janvārī bija impīčmenta vērta.
Taču pēc balsojuma Kongresa apakšpalātā Makonela kungs paziņoja, ka viņš nesaskata nekādu iespēju Senātā saorganizēt Konstitūcijā paredzēto prezidenta tiesāšanu pirms jaunnedēļ notiks jaunā prezidenta inaugurācija.
Lasītājam var automātiski rasties jautājums, kāda jēga būtu tā kaut ko darīt pēc tam, kad apsūdzētā persona vairs nav prezidenta amatā.
Atbilde ir tāda, ka, pirmkārt, tas ļautu arī Senātam pateikt, ka notikušais 6. janvārī būtībā bija nodevība pret valsti. Medijos vēstīts, varētu būt ievērojams skaits republikāņu senatoru, kuri tādā gadījumā būtu gatavi balsot par notiesāšanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc notiesāšanas varētu būt atsevišķs balsojums par to, vai Donaldam Trampam uz visu atlikušo mūžu liegt piedalīties vēlēšanās un būt ievēlētam uz jebkuru amatu valstī.
Senātā ir pietiekami daudz republikāņu ar lielām ambīcijām attiecībā uz 2024. valsts prezidenta vēlēšanām. Iespējamo konkurentu novākt no trases jau labu laiku pirms tam varētu likties kārdinoši, nudien.
Tiesa, nav pat vajadzīga notiesāšana Senātā. Amerikas Konstitūcijas 14. grozījums tika pieņemts laikā pēc ASV pilsoņu kara un 1866. gadā. Tā centrālais mērķis bija noteikt, ka visi Amerikā dzīvojošie bija uzskatāmi par valsts pilsoņiem ar vienaldzīgām tiesībām, tādējādi atverot statusu cilvēkiem, kuri īsi pirms tam bija bijuši vergi.
Taču blakus mērķis tā laika Kongresam bija pārliecināties, ka pēc tam, kad štati Amerikas dienvidos, kuri bija atdalījušies ar mērķi cīnīties pret Ameriku, būs atgriezušies ūnijā, te nevarēs uz Kongresu sūtīt tos, kuri bija atbildīgi par dienvidu karu pret ziemeļiem.
Līdz ar to, 14. grozījumā ir melns uz balta pateikts, ka kandidēt nedrīkst neviens, kurš ir sacēlies pret Amerikas Savienotajām valstīm, vai arī ir aicinājis vai mudinājis citus tā darīt.
Tas, kas notika 6. janvārī visnotaļ nepārprotami tam atbilst, un tas nozīmē, ka pilnīgi ārpus impīčmenta, pret Donaldu Trampu varētu būt kriminālapsūdzības ar iespējamu 20 gadu sodu cietumā.
Tā gan ir pasteigšanās notikumiem pa priekšu. Vispirms būs inaugurācija. Inaugurācija, kura notiks zem daudz stingrākas apsardzes nekā citreiz, jo tie, kuri organizēja invāziju Kapitolijā ir solījuši inaugurācijas dienā un arī pirms tam rīkot apbruņotas manifestācijas ne tikai Vašingtonā, bet visās 50 ASV štatu galvaspilsētās.
Tas automātiski rada jautājumu par likuma sargu spēju ar šādām lietām tikt galā. Attiecībā uz 6. janvāra notikumiem, tie, kuri plānoja doties uz Vašingtonu un piedalīties procesos, nebūt pirms tam nebija kautrīgi par savām iecerēm.
Attiecīgajos sociālajos tīklos vārīšanās par plāniem sākās jau labu laiku pirms 6. janvāra, tajā skaitā Amerikas Savienoto Valstu prezidentam aicinot ļaudis tur pulcēties, jo “būs traki.”
Būs vajadzīga intensīva izmeklēšana, pirms saprast, kāpēc iebrucējiem bija tik viegli pārvarēt Kapitolija policijas spēkus.
Cita starpā laikā kopš tam izskanējusi doma, ka tajos spēkos bija vairāki policisti, kuri simpatizēja iebrucēju mērķiem un, iespējams, viņiem palīdzēja. Tas jau ir pilnīgs ārprāts, bet to noteiks izmeklēšana. Taču galvenais ir tas, ka ienākošajai Baidena administrācijai būs jānolemj, kā attiekties pret jaunā prezidenta pēcteci.
Baidena kungs jau ir teicis, ka viņš nekādi neiejauksies Tieslietu ministrijas procesos, it īpaši tāpēc, ka politizēta iejaukšanās Tieslietu ministrijas procesos bija Trampa administrācijas absolūtākais no vadmotīviem. Taču jautājums par Donalda Trampa iespējamo kriminālatbildību tomēr nekur nepazudīs.
Aizejošajam prezidentam ir arī citas problēmas. Pagājušās nedēļas beigās Tviteris slēdza viņa kontu uz mūžīgiem laikiem, un piepeši sociālo tīklu vide kļuva krietni rēnāka un rāmāka.
Profesionālā golfa organizācija paziņoja, ka tā turpmāk turnīrus nerīkos Trampam piederošos golfa laukumos, kas nepārprotami ir smags trieciens golfu mīlošā prezidenta patmīlībai.
“Deutsche Bank”, kas ir bijusi tā banka, kura gadu gaitā ir bijusi teju vai vienīgā, kura ir bijusi gatava Trampam aizdot vēl un vēl naudas par spīti tam, ka viņš visu laiku ir bijis kretīnisks krāpnieks, kurš cenšas izvairīties no aizdevumu atmaksāšanas, ir pateikusi, kā tā turpmāk ar viņu vairs nesadarbosies.
Pēc pāris gadiem nāksies atmaksāt vairākus simtus miljonus dolāru, kādus Donalds Tramps ir personīgi garantējis. Ir arī jautājums, kur viņš turpmāk dzīvos. Kaimiņi viņa muižai Floridā ir vākuši parakstus, iebilstot pret kluba pārvēršanu par privātu rezidenci.
Arī Ņujorkā neviens īpaši viņu negrib redzēt atgriežamies. Zināmā mērā cilvēks tagad saņems to, ko viņš ir pelnījis. Nekad neesmu īsti sapratis, kāda mērķa dzīts viņš nolēma kandidēt uz valsts prezidenta amatu. Varēja mierīgi turpināt savu uzņēmējdarbību, vadīt raidījumu “Māceklis,” lai radītu iespaidu, ka viņš ir itin veiksmīgs biznesmenis, lai gan patiesībā viņš tāds nebija nekad.
Bet tomēr Donalds Tramps nolēma pakasīt savu narcisisma niezi, pats sev par lielu pārsteigumu uzvarēja, un momentā sev un savai ģimenei piesaistīja mediju uzmanību no visas pasaules.
Man šķiet, ka stāsts Donaldam Trampam un viņa ģimenei labi nebeigsies. Neteikšu, ka tāpēc man acīs raisās asaras.
Bet ir arī jautājums par Republikāņu partiju. Arī pēc tam, kad radikāli kretīni bija sirojuši pa Kapitoliju, to bojājuši, to apgānījuši, vienalga vairāk nekā simts republikāņu apakšpalātā un pusducis republikāņu Senātā balsoja noraidīt štatu apstiprinātos Elektorālās koledžas rezultātus un apgalvot, ka patiesībā tajos uzvarēja Tramps, lai gan nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.
Vairāk nekā simts republikāņu. Un tad 13. datumā 197 ievēlēti Kongresa deputāti no Republikāņu partijas, nobalsoja, ka ir pavisam OK, Amerikas Savienoto Valstu prezidentam musināt cilvēkus uz valsts nodevību. Vai tā nav nodevība arī no šo republikāņu puses?
Laikā kopš notikušā, republikāņi ir dikti vaimanājuši par domu, ka Amerikā pietrūkst vienotības un savstarpējas cīņas. Cita starpā laikā pēc uzbrukuma Kapitolija policija pie ieejām izvietoja metāla detektorus.
Vairāk nekā tikai daži no republikāņiem ir atteikušies tos izmantot, vienā gadījumā jaunievēlētai deputātei neļaujot aplūkot viņas rokassomiņu, jo rokassomiņā atradās pistole, kuru viņa gribēja ienest apakšpalātas plenārsēžu zālē.
Tik tālu Republikāņu partija, kuru kādreiz pārstāvēja tādi dižgari kā Abrahams Linkolns un Ronalds Reigans, nu ir nonākusi. Pistole plenārsēžu zālē, lai gan tas nav atļauts. Bet deputātīte vienalga uzstās, ka tādas ir viņas tiesības kā brīvai amerikānietei. Kas gan tur varētu saiet dēlī?
Laiks rādīs, kas Kongresā notiks pēc tam, kad Baltajā namā vairs nesaimniekos tips, kurš tur ir bijis četru gadu garumā.
Kā zināms, Džordžijā visiem par lielu brīnumu 5. janvārī darba ļaudis ievēlēja divus Demokrātus uz Senātu, tā Demokrātiem tur dodot vairākumu. Nebūtu bijis iebrukums Kapitolijā, tā būtu bijusi sensacionālākā ziņa vairāku dienu garumā, jo to tā pa īstam negaidīja neviens.
Man personīgi liekas, ka patlaban būtu laiks Republikāņu partiju aizliegt kā šķiru, jo Donalda Trampa ietekmē tā ir pamatīgi samaitājusies. Tā noteikti ir velta cerība, bet komentāru nobeigšu vienkārši ar cerību, ka pēc četriem gadiem haosa, manas dzimtenes galvaspilsētā vismaz atgriezīsies vienkāršs veselais saprāts.
