Kārlis Streips: “Šī varas maiņa izrādījās izšķiroši svarīga mūsu valstij” 0
Tekstu rakstu 9. martā. Parīt, 11. datumā, būs apaļi 40 gadi, kopš Padomju Sociālistisko republiku savienībā notika varas maiņa, kura izrādījās esam izšķiroši svarīga arī mūsu valstij.
1985. gadā Padomju Savienība bija pamatīgās sprukās. Tās ilggadīgais un stagnātiskais diktators Brežņevs valsti bija ierāvis bezjēdzīgā karā Afganistānā, kurš cita starpā prasīja milzīgus līdzekļus.
Brežņevs karoti nolika 1982. g. novembrī. Viņam sekoja divi īslaicīgi večuki no PSRS režīma virsotnēm, vispirms Jurijs Andropovs un pēc tam Konstantīns Čerņenko. Kādreizējais čekas boss Andropovs kļuva pazīstams kā žūpības apkarotājs, lai gan Padomju savienībā, lieki teikt, šiem centieniem bija lemta neveiksme. Andropovs nomira mazliet vairāk kā gadu pēc kļūšanas par ģenerālsekretāru. Čerņenko savukārt bija vecs un slims tad, kad viņš sekoja Andropovam, un viņa mūžs augstajā amatā bija vēl īsāks nekā priekštecim.
Grūti spriest, kādas bija sarunas Kremļa gaņģos pēc tam, kad nomira Čerņenko, bet galu galā nolemts vērsties pie gados krietni jaunāka kadra vārdā Mihails Gorbačovs. Gorbačovs bija kārtīgs komunists, dzimis Kaukāzā un par partijas darbu iemācījies Stavropolē. 1978. gadā Gorbačovs kļuva par PSRS Kompartijas Centrālkomitejas locekli, un no turienes tad 1985. gadā kolēģi viņu ievēlēja ģenerālsekretāra amatā.
Nevienā brīdī neviens no viņiem nedomāja, ka jaunais līderis Padomju Savienību novedīs līdz pilnīgai iznīcībai. Bet par visu vairāk Mihails Gorbačovs saprata, ka smagās represijas, kādas viņa valsts bija vērsusi pret saviem pilsoņiem, vairs nebija panesamas.
Gorbačovs arī zināja, ka karošana Afganistānā pakāpeniski valsti veda bankrota virzienā. Tāpēc viņš izsludināja jaunu politiku ar vārdiem perestroika, jeb pārkārtošanās, un glasnost, jeb atklātība.
Tieši šis pēdējais jēdziens izrādījās aktuāls okupētajā Latvijā, kur ļaudis labprāt uzņēma aicinājumu no centra, beidzot sākt runāt par dažādām problēmām, par kurām iepriekš runāt bija liegts.
Viena joma, kurā problēmu šajā ziņā nebija, bija vides aizsardzība. Jau 1986. g. oktobrī publicists Dainis Īvāns nopublicēja garu materiālu laikrakstā Literatūra un Māksla, kurā viņš iebilda pret vēl vienas hidroelektriskas spēkstacijas celšanu uz Daugavas. Tā sagadījās, ka paredzētā stacija bija tieši pretī Īvāna senču mājām, un tāpēc viņam tas bija personīgas dabas jautājums. Taču no projekta varas iestādes atteicās, un tas bija rets gadījums autoritārās Padomju Savienības vēsturē.
Tas pats principā notika ar plānu par metro celtniecību Rīgā. Tā būtu nozīmējusi masveida migrantu strādnieku ieplūdumu no citām PSRS malām, un latviešiem ap to laiku tā bija situācija, kura sen bija piegriezusies. Arī metro projekts tapa likvidēts. Atšķirībā no dambja uz Daugavas, par pazemes transporta sistēmas trūkumu mūsu galvaspilsētā es nebūtu īpaši skumjš, it īpaši ziemā.
1987. gadā nodibināts Vides Aizsardzības klubs, kas ātri kļuva par sava veida tautas atmodas simbolu un avatāru. Par politiku runāt joprojām bija visai bīstami, bet kurš gan varēja iebilst pret ļaudīm, kuri negribēja smagi piesārņotu jūru, upes un ezerus?
Rietumos latvieši naski dibināja VAK atbalsta organizācijas, un cita starpā organizācijai arī izdevās novērst kodolspēkstacijas celšanu pie Liepājas.
1988. gadā situācija bija nobriedusi tik tālu, ka kļuva iespējama Latvijas Tautas fronte. Tā ātri vien kļuva par universālu masveida organizāciju, un ātri vien arī kļuva skaidrs, ka tā ir organizācija ar spējām elektorālajā politikā.
Jau 1989. gadā bija pirmā iespēja pierādīt savu varēšanu. Mihails Gorbačovs cita starpā nolēma, ka sabiedriskā tvaika nolaišanas vajadzībām derētu likumdevējs.
Tāpat gadsimtu agrāk bija darījis Krievijas impērijas pēdējais cars Nikolajs II. Nikolajam bija Valsts Dome, un Gorbačovam bija Tautas deputātu padome.
Vēlēšanas bija 1989. g. pavasarī, un īsi sakot, Tautas fronte izcīnīja 80% Latvijai pieejamo mandātu. Uz Maskavu devās frontes priekšsēdētājs, seši LTF valdes un pieci domes locekļi.
Cita starpā minētā gada beigās deputātiem no Baltijas republikām izdevās panākt bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta un tā vēl bēdīgāk slaveno slepeno protokolu atzīšanu un denunciāciju.
Tur liels un skaļš aktīvists bija Mavriks Vulfsons, kurš iepriekšējā gada jūnijā bija pārsteidzis visu sabiedrību ar publisku paziņojumu par minēto paktu starp rīkļurāvējiem Staļinu un Hitleru. Vulfsona kungs līguma eksemplāru demonstrēja pasākumā, kurā pirmajā rindā sēdēja okupētās valsts lielie dūži.
Tapa vēstīts, pēc tam pie Vulfsona esot piedrāzies kompartijas boss Pugo un nošņācis “jūs nupat panācāt Latvijas PSR bojāeju.” Tobrīd tā tas vēl nenotika, bet tālu vairs nebija.
Tautas deputātu kongresā tas bija tieši Vulfsona kungs, kurš kūrēja rezolūciju par līguma denonsēšanu, un tajos laikos arī no citām PSRS republikām, tajā skaitā no Krievijas, tam bija atbalsts.
1989. g. decembrī okupētajā Latvijā bija pašvaldību vēlēšanas, un konkrēti Rīgā tā sanāca, ka pēc gariem komunistu valdīšanas gadiem, izveidojās LTF frakcija ar 61 deputātu no 120. It īpaši ņemot vērā faktu, ka vēlāk galvaspilsētā varu pārņems kompartijas ideoloģiskie pēcteči, tas bija ievērojams sasniegums.
Arīdzan ģenerālmēģinājums būtiskākajām vēlēšanām okupācijas vēsturē. Pirmoreiz gandrīz pusgadsimta laikā Latvijas PSR Tautas deputātu padomes vēlēšanās bija atļauts kandidēt ne tikai Kompartijas izvēlētiem un aprobētiem kandidātiem vien.
Lielais jautājums Tautas frontei bija par to, vai izdosies ievēlēt divas trešdaļas padomes deputātu, kas bija vajadzīgais apjoms Latvijas PSR konstitūcijas grozīšanai un neatkarības proklamēšanai.
Neatklāšu nekādus noslēpumus atzīstot, ka izdevās. Manas paaudzes latvieši to visi zina, bet varbūt portālam ir arī gados jaunāki lasītāji, kuri šajā pasaulē nākuši kopš PSRS sabrukuma un līdz ar to varbūt nemaz nezina par to, cik milzīgi atraktīvs un triumfāls bija tautas atmodas periods un kādas tur bija darbojošās personas.
Neatkarības atjaunošanas deklarācija pieņemta 1990. g. 4. maijā. Sekoja pusotrs gads divvaldības ar Latvijas PSR valdību Ivara Godmaņa vadībā un centrālo PSRS valdību Maskavā.
Neiztika bez rīvēšanās. Lietuva savu neatkarības deklarāciju pieņēma pāris mēnešus pirms Latvijas un sev izpelnījās ekonomisku blokādi un boikotu.
1990. gada beigās un 1991. gada sākumā reakcionārā Padomju Savienība vēlreiz noraustījās, kā izrādījās – nāves agonijā. Padsmit cilvēku nogalināti Viļņā, seši Rīgā.
Tad pienāca 1991. gada 18. augusts, kad PSRS iedzīvotāji pamodās, ieraudzīja Gulbju Ezeru televīzijā un drīz pēc tam grupiņu vecu un izkurtējušu vecīšu, kuri paziņoja, ka viņi bija noorganizējuši valsts apvērsumu un turpmāk valdīs viņi.
Izrādījās, tas bija apmēram nekompetentākais apvērsums, kādu vien varētu iedomāties. Pēc pieciem gadiem pārkārtošanās un atklātības tauta vairs nebija tāda pati, kāda tā bija Staļina represiju vai Brežņeva stagnācijas laikā.
Centrāla figūra tālākos notikumos bija Krievijas politiķis Boriss Jeļcins, kurš puča otrajā dienā ieradās Maskavā, uzrāpās uz tanka un savas valsts zaldātiem pajautāja, vai tie tiešām plānoja apšaudīt pašiem savu tautu.
Pučs beidzās bez īpašas asinsizliešanas, un 20. augustā Latvija atguva starptautiski atzītu neatkarību un suverenitāti. Mihails Gorbačovs tobrīd jau bija PSRS prezidents, bet kauliņi bija mesti, un 1989. g. 26. decembrī Padomju Sociālistisko Republiku savienības vairs nebija.
Gandrīz 70 gadus Padomju Savienība pastāvēja kā viena no pasaules divām lielajām lielvarām, lielākoties tāpēc, ka laikā pēc 2. Pasaules kara Staļina spiegiem Amerikā izdevās nozagt kodolieroču ražošanas noslēpumus.
Mihails Gorbačovs pēc PSRS sabrukuma pats nesabruka. Cita starpā mūžsenais komunists nopelnīja krietnu piķi, piedaloties picu ceptuves Pizza Hut reklāmā. 1996. gadā Gorbačovs kandidēja Krievijas federācijas valsts prezidenta vēlēšanās un saņēma mazliet vairāk par pusi procenta balsu. Moris savu bija padarījis, moris varēja iet.
Latvijā, starp citu, bija līdzīgi nepateicīga situācija Tautas frontei. 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās fronte nāca ar savu sarakstu, un rezultāts bija mazliet labāks nekā Gorbačovam kaimiņvalstī. Fronte tika pie 2,63% balsu, un lai gan tas nozīmēja nevienu mandātu, organizācija varēja stiprināties apziņā, ka tā bija pirmā zem tobrīd pastāvošā 4% barjeras.
Krievijā domas par PSRS pēdējo ģenerālsekretāru domas dalās. Jau viņa darbības laikā Gorbačovs bija krietni populārāks rietumos nekā savās mājās. Cita starpā viņa kundze Raisa vienmēr viņam devās līdz, kad viņš devās vizītēs uz citām republikām un valstīm.
Tajā skaitā 1987. gadā Gorbačovu pāris ieradās Latvijā, aplūkoja kolhozu, parunājās ar tautu. Tas bija kaut kas pavisam jauns, un sabiedrība viņu uzņēma lielākoties ar ovācijām.
Tāpat tas bija rietumos. Mihails un Raisa pirmoreiz Amerikā ieradās 1987. g. beigās, un viņus principā uzņēma kā rokzvaigznes.
Mūsdienās Krievijā valda kadrs, kurš jau pasen deklarēja, ka PSRS sabrukums esot bijusi lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā traģēdija.
Mihails Gorbačovs nomira 2022. g. augustā. Pašreizējais Kremļa fašists atteicās apstiprināt valsts statusa bēres savam priekštecim.
Starp Gorbačovu un Putinu bija Boriss Jeļcins, kura desmit gadi amatā bija maigi sakot haotiski. Bet nu mēs dzīvojam pasaulē, kurā mūsu kaimiņvalsts atkal ir kļuvusi par vienpartijas diktatūru ar visu no tā izrietošo.
Mihails Gorbačovs nevienā mirklī nepriecājās par savas valsts sabrukumu. Bet tas, ka viņš to nodrošināja, cita starpā nozīmēja, ka mūsu valsts varēja attīstīties atbilstoši savai izpratnei un savām spējām. Tajā skaitā 2004. gadā iestājoties pasaules lielākajā tirdzniecības blokā un pasaules varenākajā militārajā aliansē.
Ukraina ir tā valsts, kura patlaban piedzīvo PSRS ideoloģiskā pēcteča agresiju un barbarismu. Tāpat kā tas bija ar Baltijas republikām okupācijas laikā, ceru, ka pasaulē turpinās viss iespējamais atbalsts Ukrainai arī tad, ja Amerikā patlaban pie teikšanas ir režīms, kurš savu ārpolitiku ir pilnībā pagriezis Kremļa fašista virzienā. Tas ir baisi.
Tomēr 9. martā Latvijā uzstādīts jauns siltuma rekords 9. martam. Pavasaris šķiet atnācis, un tāpēc tālāk par Krievijas kretīnisko raksturu vairs domāt un rakstīt negribas.
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
