Kārlis Streips: Šī ir liela svētku diena, kurai jāpaliek tādai arī turpmāk, tāpat kā 18. novembrim 0
Komentāru šonedēļ rakstu 1. maijā. Vēsturiskā nozīmē tie ir darba svētki, kuru pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā un agrīno arodbiedrību kustībā.
1. maijs arī ir diena, kad Latvija 2004. gadā kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Tajā pat dienā savienībā arī uzņemta Lietuva, Igaunija, Kipra, Čehija, Ungārija, Malta, Polija, Slovākija un Slovēnija.
Taču galvenais, par ko vēlos šonedēļ rakstīt ir fakts, ka 1. maijā bija 102. gadadiena Satversmes sapulces darba sākšanai. Tā bija sestdiena, un nākamajā pirmdienā, 3. datumā, laikrakstā Valdības Vēstnesis bija lasāma šāda ziņa:
“Satversmes sapulces atklāšanai par godu, sarīkoja sestdien pēc pusdienas pilsētā dažādas sabiedriskas un komunaliestādes ar karogiem un ļaužu masām lielas manifestācijas, kuras devās gar Satversmes Sapulces namu, kur vairāki runātāji (no kareivju, pilsētas, augstskolas un sabiedrisko organizāciju puses) apsveica jaunievēlētā Satversmes Sapulces prezidenta personā nule atklāto jauno augsto iestādi.
“Vakarā prezidents Čakste deva rautu [svinīgu sarīkojumu] par godu Tautas Padomes un Satversmes sapulces locekļiem. Otrā dienā, svētdienā, tautas opera sarīkoja svētku koncertu Satversmes sapulces locekļiem par godu. Pēc koncerta atkal angļu misijas priekšstāvis kolonels Tallents deva rautu par godu Satversmes Sapulces locekļiem un viņu kundzēm.”
Te gan būtu jākonstatē, ka ne visiem Satversmes sapulces locekļiem bija kundzes. Vēlēšanās, kuras notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī, par deputātēm ievēlētas sešas sievietes, tajā skaita Aspazija.
Taču priecāšanās par Satversmes sapulces atklāšanas dienu arī bija atrodama citur, tajā skaitā laikrakstā Latvijas Sargs:
“Šī diena tādēļ liela svētku diena, kurai jāpaliek tādai arī turpmāk, tāpat kā 18. novembrim, kad pirmo reizi tika pacelts brīvās neatkarīgās Latvijas karogs, jo Satversmes sapulces atklāšanas diena ir visas izteiktās gribas apvienošanās moments.”
Šis apgalvojums nebija bez pamata. Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas bija apmēram 85 procenti.
Kalnciema pagastā Dobeles apriņķī vēlēšanās piedalījās visi 99% balsstiesīgo. Salīdzinot, Jelgavas novadā, kur Kalnciema pagasts atrodas mūsdienās, 2021. gada pašvaldību vēlēšanās uz iecirkņiem devās tikai 29,07% vēlētāju.
Doma par Satversmes sapulci kā tautas vēlētu parlamentu radās jau pirms neatkarības pasludināšanas, taču karadarbība nozīmēja, ka ilgāku laiku tās sarīkot nevarēja.
Pat minētajā 1920. gada aprīlī Latvijā bija divi apriņķi, kuros karš turpinājās, un tur deputātus Satversmes sapulcei varēja ievēlēt tikai tā paša gada rudenī, kad sapulce jau bija sākusi savu darbu.
Vēlēšanām pieteicās 57 kandidātu saraksti, un 16 no tiem ieguva vietas sapulcē. 57 no 150 mandātiem saņēma Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Otrā vietā bija Latviešu Zemnieku savienība ar 26, bet Latgales Zemnieku partija – ar 17 vietām.
Pieci saraksti izcīnīja sešas, viens – piecas, viens – četras, trīs – trīs, viens – divas, bet četri saraksti vien vienu mandātu.
Laikrakstā Baltijas Vēstnesis Satversmes sapulces atklāšanas dienas aprakstā 1920. gada 3. maija numurā vispirms konstatēts, ka sēde bija Vidzemes bruņniecības namā, kur patlaban darbojas mūsu Saeima. Un tad šāda informācija:
“Atklāšana bija nolikta uz plkst. 4 pēc pusdienas, bet jau no plkst. 3 sāka rasties atsevišķi deputāti un tie laimīgie no privātās publikas, kuriem bija izdevies dabūt kādu no publikai rezervētajām vietām. Ārpusē jau nostājies milzums ļaužu ,kas atnākuši noskatīties tautas priekšstāvju sanākšanu.
“Bruņniecības namam līdzās Jēkaba baznīca notiek svētku dievkalpojums, kurā piedalās Satversmes sapulces locekļi, ministru kabinets un pilns nams baznīcēnu.
“Dievkalpojumam beidzoties deputāti un kabineta locekļi ierodas sēžu zālē. Apskatās, kur katrs ieņems vietu. Pulciņos sarunājas, iepazīstas ar biedriem. Sēžu zāle iedalīta četrās krēslu kolonās, pa četras krēslu rindas katrā.
“Pirmā kolonā no loga puses sēž Zemnieku savienība, tad kristīgie nacionālisti, latgalieši, krievi, vācieši, Rīgas bezpartejisko grupa, demokrāti bezzemnieki, darba partija, sociālisti.
“Zālē uzstādīti lieli fotogrāfu aparāti, kuriem jāfiksē atklāšanas mirklis. Ierodas sabiedroto un kaimiņvalstu priekšstāvji. Tiem loža pa labi no prezidija, pie logiem. Otrā pusē prezidijam runātāju tribīne un ministru loža.
“Prezidija krēslos ieņem vietu Tauta padomes prezidents Čakste un griežas pie sapulces ar sekojošu uzrunu:
“Augsti cienītā sapulce. Pēc Satversmes sapulces vēlēšanu likumā ir mans pienākums kā Tautas padomes prezidentam atklāt Satversmes sapulci. Izpildot šo uzdevumu, es vispirms apsveicu jūs, kā no pašas tautas izredzētos Latvijas valsts saimniekus. Latvijas tauta sekos no šīs dienas viesiem jūsu lēmumiem ar lielāko uzmanību.
“Tā Latvijas tautas griba, kura bija no iesākuma vēl nenoteikta, bet pa kara laiku ieguva arvien vairāk noteiktības – šī griba, lemt pašai par savu likteni, tika izteikta no Latvijas Tautas padomes viņas lēmumā 18. novembrī 1918. gadā.
“Ka šī griba bija pareizi saprasta, to pierādīja tālākie notikumi. Tā pierādīja, ka tauta visā savā visumā piekrita šim solim un pabalstīja Latvijas Tautas padomes tālāko darbu.
“Šis pirmais Latvijas valsts laiks bija pildīts dažādām grūtībām. Viņš prasīja daudz darba tāpat iekšienē, tā arī uz āru. Šis pirmais Latvijas valsts laikmets prasīja sevišķi daudz no mūsu jaunās armijas.
“Mūsu jaunā armija pulcējās pie Latvijas robežām un viņa gādāja par to, ka Latvijas valsts robežas tiek iztīrītas no visiem ienaidniekiem, kas apdraudēja Latvijas valsts celto neatkarību.” [Šajā vietā laikrakstā pieminēts vārds “aplausi.]
Starp mūsu slaveniem dēliem, kas pulcējās un strādāja priekš latviešiem un latviešu valsts, ieņem pirmo vietu tie, kas atdevuši visdārgāko, kas ir cilvēkam, kas atdevuši par Latviju savu dzīvību.
“Mūsu kareivji guldīti kapenēs gan te Rīgas tuvumā gan arī pa visām frontes vietām. Tur dus mūsu varoņi, un es uzaicinu sapulci šos mūsu varoņus godināt (visi pieceļas).
“Viņu atmiņa mums paliks mūžīgi dārga. Kamēr pastāvēs brīva neatkarīga Latvija, neaizmirsīsim, ko viņi darījuši priekš šīs brīvās neatkarīgās Latvijas (Sapulce apsēžas).
“Mēs nevaram uzskaitīt visas tās rokas, mēs nevaram uzskaitīt visas tās domas un jūtas, kas ir bijušas priekš mūsu jaunās neatkarīgās Latvijas. Visi nesuši dažādus uzdevumus, gan augstās atbildīgas valsts vietās, gan arī kurā katrā mājā vietiņa pildījusi savu pienākumu ar vislabāko, visteicamāko apziņu.
“Visi tie darbinieki, visi tie strādnieki, lai būtu strādājis viens ar zobenu, otrs ar arklu, trešais ar spalvu, ceturtais ar kādu citu rīku, tie bija pildīti ar ideju, ka darbs tiek strādāts priekš neatkarīgās Latvijas, priekš šī augstā mērķa.
“Visiem šiem darbiniekiem pienākas nu mūsu puses pateicība un atziņa (aplausi).
“Bet nevien šeit, mūsu pašu Latvijas robežās un starp mūsu darbiniekiem un tautiešiem, bet arī ārpus šīm robežām mēs atradīsim visdzīvāko atbalstu.
“Mēs varam minēt Itāliju, Franciju, Angliju un citas valstis, kuras no paša sākuma izturējušās labvēlīgi (aplausi).
“Arī mūsu tuvākās valstis: Polija, Igaunija, Lietuva uzturējušas ar mums vislabākās saites, kas atvieglojušas mūsu darbu še mūsu zemē (aplausi).
“Mūsu pienākums pielikt visus spēkus, lai darbi labi izdotos.
“Dievs, svētī Latviju!”
Tālāk laikraksts atzīmē faktu, ka klātesošie pēc Čakstes uzrunas piecēlās kājās un trīs reizes nodziedāja “tautas lūgšanu.” Par Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju” apstiprināts tā paša 1920. gada jūnijā.
1859. gadā dzimušais Jānis Čakste bija visai acīmredzams vadītājs gan Tautas padomei, gan Satversmes sapulcei, gan arī Latvijas valstij kā tās pirmās Valsts prezidents.
Čakste izstudēja tieslietas un jau jaunībā aktīvi piedalījās jaunlatviešu kustībā.
Savā dzimtajā Jelgavā Čakste izdeva un rediģēja laikrakstu Tēvija. Paralēli viņš arī bija Jelgavas latviešu biedrības priekšnieks.
1895. gadā ar laikraksta un biedrības palīdzību Čakste panāca 4. Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā – vienīgā reize, kad svētki rīkoti ārpus Rīgas.
1905. gada revolūcijas laikā Čakste aizstāvēja cilvēkus, pret kuriem Krievijas impērija vērsa apsūdzības.
1906. gadā viņš ievēlēts pirmajā Krievijas Valsts domē – parlamentā, kuru pēc 1905. gada nemieriem izveidoja cars Nikolajs II.
Pirmā pasaules kara laikā Jānis Čakste bija Jelgavas Sarkanā krusta priekšsēdētājs, kā arī viens no Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas vadītājiem.
1917. gada oktobrī, kad dibināta Latviešu Pagaidu nacionālā padome, Čakste iesaistījās tās ārlietu nodaļā, kur viņš cita starpā sacerēja memorandu, kuru iesniegt rietumvalstu vēstniecībām Sanktpēterburgā, lai iebilstu pret Vācijas aneksijas plāniem Baltijā.
1918. gada novembrī Čakste aizmuguriski ievēlēts par jaunās Tautas padomes prezidija priekšsēdētāju. Nākamajā dienā, 18. novembrī, viņš neieradās uz Latvijas neatkarības pasludināšanu.
Neviens īsti nezina, kāpēc. Iespējams, Tautas padomē bija kašķis starp frakcijām. Arī iespējams, ka cilvēks no saviem laukiem vienkārši nepaspēja.
Taču pāris mēnešus pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Jānis Čakste jau bija Londonā kā Tautas padomes pārstāvis ārzemēs.
No turienes Čakste devās uz Parīzes miera konferenci, kur viņš uzņēmās Latvijas delegācijas vadību, lai gan pēc pāris mēnešiem viņš pienākumus uzticēja Zigrīdam Meierovicam un pats atgriezās Latvijā, atkal kļūstot par Tautas padomes priekšsēdētāju.
1920. gadā Čakste ievēlēts Satversmes sapulcē no Zemnieku savienības, lai gan pēc kāda laika viņš un vairāki citi no partijas aizgāja, iebilstot pret Kārļa Ulmaņa jau tajā brīdī visai diktatoriskajām nosliecēm.
Pirmajā Satversmes sapulces dienā Jānis Čakste ievēlēts kā tas priekšsēdētājs. Par viņu nobalsoja 83, bet par Raini – 48 delegāti. 1925 gadā Čakste kandidēja uz otru termiņu amatā, un Rainis bija viens no diviem kandidātiem, kuri kandidēja pret viņu.
Pirmajā balsojumā Rainis saņēma 33, bet Čakste – tikai 29 balsis (atlikušās 32 saņēma Ulmanis). Otrajā balsojumā Rainis izstājās, un Čakste triumfēja ar 60 balsīm.
1922. gadā, pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās Čakste bija vienīgais kandidāts. Par viņu nobalsoja 92 deputāti, sešiem atturoties. 2003. gadā Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par vienīgo personu izņemot Čaksti, kura bijusi vienīgā kandidāte uz Valsts prezidenta amatu, šajā gadījumā – uz otro termiņu.
Arī Vīķes-Freibergas gadījumā bija seši deputāti, kuri iebilda, lai gan šajā gadījumā nevis atturējās, bet gan balsoja pret. Par balsoja 88 deputāti.
Satversmes sapulce savu darbu turpināja līdz 1922. gada 7. novembrim, kad amatā stājās jaunievēlētā pirmā Saeima.
Taču 1. maijā tieši pirms apaļiem simtu gadiem, 1922. gadā, Sapulce galīgajā lasījumā pieņēma likumu par vēlēšanu rīkošanu un par jaunās Saeimas pirmsākumiem.
Likumā paredzēta Centrālās vēlēšanu komisijas izveidošana ar “sešiem Satversmes sapulces ievēlētiem locekļiem, sapulces prezidenta pilnvarotas personas, un Senāta kopsēdē ievēlēta senatora.”
Latvijas Senāts bija ekvivalents mūsdienu Augstākajai tiesai, kas pastāvēja līdz pat padomju okupācijas sākumam.
Vēl pirms likumā minētās vēlēšanu komisijas bija cita, kura izveidota Satversmes sapulces vēlēšanu rīkošanai. Tajā bija 16 locekļi, kurus ievēlēja Tautas padome, kā arī viens, kuru ievēlēja Senāts.
Nobeidzot komentāru, pievēršu uzmanību diviem elementiem Brīvās Zemes ziņojumā par Satversmes sapulces pirmo darba dienu.
Pirmkārt, par to, kā iekārtota zāle, tur sēžot Zemnieku savienības pārstāvjiem, tur atkal citiem. Mūsdienu Saeima ir iekārtota precīzi tāpat.
Un tad vēl tas “milzums ļaužu,” kādi sapulcējās ārpus Bruņniecības nama Satversmes sapulces dibināšanas dienā.
Tāds pats “milzums ļaužu” turpat pulcējās 1990. gada 4. maijā, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma neatkarības deklarāciju. Arī tā bija prieka un lepnuma diena.
