Kārlis Streips: Šajā dienā 1974. gadā ASV prezidents Niksons paziņoja par demisiju sakarā ar Votergeita skandālu – to var pielīdzināt Trampa pašreizējiem skandāliem 0
Tas bija lielākais skandāls Amerikas politikā daudzu desmitgažu laikā. 8. augustā bija 49. gadadiena dienai, kad ASV prezidents Ričards Niksons paziņoja par savu demisiju sakarā ar tā dēvēto Votergeita skandālu.
Uzruna bija no prezidenta kabineta un sākās šādi:
“Labvakar. Šī ir trīsdesmit septītā reize, kad esmu jūs uzrunājis no šī kabineta, kur pieņemti tik daudzi lēmumi, kuri ir veidojuši šīs nācijas vēsturi. Katru reizi esmu tā darījis, lai ar jums aprunātos par kādu jautājumu, kurš manuprāt ietekmē valsts intereses. Visas publiskās karjeras laikā lēmumi, kādus esmu pieņēmis, ir bijuši ar mērķi darīt to, kas nācijai ir vislabāk.”
Tālāk prezidents pievērsās skandālam, kāds viņu bija novedis pie lēmuma demisionēt:
“Šajā garā un sarežģītajā Votergeita laikmetā esmu uzskatījis, ka mans pienākums ir turēties un darīt visu iespējamo, lai pabeigtu termiņu amatā, uz kādu jūs mani ievēlējāt. Tomēr pēdējo pāris dienu laikā esmu skaidri sapratis, ka man Kongresā vairs nav pietiekami spēcīgas politiskas bāzes, lai šādu centienu turpināšana būtu pamatota.”
Citiem vārdiem sakot, pats jau gribēju, bet citi politiķi no manis ir novērsušies.
Tā tas bija. Votergeita skandāls izvērtās principā tāpēc, ka Ričards Niksons bija paranoiķis. Kalifornijā dzimis un tieslietas izstudējis, Niksons politikā ienāca kā aktīvs un kareivīgs antikomunists. 1946. gadā viņš ievēlēts ASV Kongresa apakšpalātā. Tur viņš cita starpā kļuva par komitejas locekli, kuras mērķis bija izmeklēt “neamerikāniskas aktivitātes,” ar ko saprast – komunistus.
Histērija par komunismu Amerikā tajā laikā bija pietiekami liela. Padomju savienība bija nozagusi ASV kodolieroču plānus un pati tādus sākusi būvēt. 2. Pasaules kara sabiedrotie kļuva par Aukstā kara oponentiem. Amerikā bija pietiekami daudz politiķu, kuri saprata, ka vēršanās pret komunismu vairos to popularitāti. Katrā gadījumā Niksonam šī attieksme nekaitēja.
1950. gadā Ričards Niksons ievēlēts ASV Senātā, kur senators Džo Makārtijs no Viskonsīnas bija uzsācis visnotaļ demagoģisku kampaņu, kuras ietvaros viņš bez jebkādiem pierādījumiem apgalvoja, ka Amerikas pārvaldes sistēmā bija milzīgi daudz komunistu. Niksons centās no trakākajiem apgalvojumiem turēties pa gabalu.
1952. gadā lielais 2. pasaules kara varonis ģenerālis Dvaits Eizenhauers paņēma tobrīd 39 gadus veco Niksonu kā savu kandidātu viceprezidenta amatam. Tā gada novembrī ģenerālis un senators uzvarēja bez problēmām, tāpat arī 1956. gadā.
1959. gadā Niksons pirmoreiz viesojās Padomju savienībā kopā ar uzņēmējiem, kuri tur veidoja izstādi par Amerikas ekonomiskajiem sasniegumiem. Tur viņš sastapa PSRS līderi Hruščovu, un sekoja puslīdz nenopietna, bet tomēr svarīga diskusija par to, kura sistēma bija labāka. Cita starpā šis notikums attīstīja amerikāņu izpratni, ka Ričards Niksons ārpolitikā bija lietas koks, un tas bija svarīgi 1960. gadā, kad viceprezidents kandidēja cerībā pakāpties vienu pakāpienu augstāk.
Neizdevās. 1960. gadā ar ļoti šauru vairākumu prezidenta amatā ievēlēts harizmātiskais senators Džons Kenedijs no Masačūsetsas. Kandidātus šķīra tikai 113 tūkstoš balsu no kopumā 68 miljoniem balsu. Elektorālajā koledžā rezultāts bija pārliecinošāks – Kenedijam 303, Niksonam 219 balsis.
Niksons kādu brīdi apsvēra rezultātu apstrīdēšanu, it īpaši Amerikas lielpilsētās, kur, ļoti iespējams, notika zināma mēra krāpšanās, bet tad viņš nolēma, ka tas liktu viņam izskatīties sīkmanīgi un tāpēc tā nedarīja.
Ričards Niksons atgriezās Kalifornijā un 1962. gadā kandidēja kļūt par štata gubernatoru. Arī šoreiz viņš zaudēja, un puslīdz raudulīgā preses konferencē pēc tam viņš žurnālistiem paziņoja, ka “jums vairs nebūs Ričarda Niksona, kuru nepārtraukti spārdīt.”
Tomēr Niksons bija labs republikānis un nākamajos gados palīdzēja citiem republikāņiem gūt labākus rezultātus savās vēlēšanās. 1964. gadā Kenedija pēctecis Lindons Džonsons uzvarēja ar vienu no labākajiem rezultātiem ASV vēsturē. 61% pret 35%, vairākums 44 no 50 štatiem, un Elektorālajā koledžā 486 pret 52.
1968. gadā Ričards Niksons pieteica kandidatūru tā gada valsts prezidenta vēlēšanās. Priekšvēlēšanās viņš pārspēja Ņujorkas gubernatoru Nelsonu Rokefelleru, kā arī kādreizējo aktieri un Kalifornijas gubernatoru Ronaldu Reiganu. Novembrī atkal bija ļoti tuvs rezultāts pret Lindona Džonsona viceprezidentu Hubertu Hamfriju, bet šoreiz uzvarēja Niksons.
Gan pirmajā, gan arī otrajā termiņā prezidentam galvenais fokuss bija uz ārpolitikas lietām. Viņš centās samazināt spriedzi attiecībās ar Padomju Savienību un komunistisko Ķīnu. Ar to pirmo parakstīti divi plaši līgumi par kodolieroču ierobežošanu un to skaita samazināšanu.
Tāpat turpinājās centieni izbeigt tobrīd Amerikas ilgstošāko karu Vjetnamā. Tas galu galā izdevās pēc 1972. gada vēlēšanām, pirms kurām visas iespējamās aptaujas liecināja, ka Niksons iegūs otru termiņu bez jebkādām problēmām vispār.
Tā tas arī bija. Uzvara 1972. gada novembrī bija vēl pamatīgāka nekā Lindonam Džonsonam 18 gadus pirms tam. Niksons guva vairākumu 49 no 50 štatiem un Elektorālajā koledžā rezultāts bija 520 pret tikai 17.
Tomēr priekšvēlēšanu laikā notika kaut kas dīvains. 1972. gada 28. maijā kāds ielauzās Demokrātu nacionālās komitejas telpās Votergeita viesnīcā un biroju celtnē. Vēlāk izrādījās, ka mērķis bija tur izvietot noklausīšanās iekārtas. Atgriezušies savā mītnē kramplauži tās pārbaudīja, bet tās nedarbojās. Noziedznieki atgriezās 17. jūnijā, bet šoreiz viņi tapa pieķerti.
Gandrīz tūdaļ pat par šo it kā nenozīmīgo noziegumu sāka interesēties divi žurnālisti laikrakstā The Washington Post. Drīz vien viņi uzzināja, ka vienam no aizturētajiem burlakiem kabatā bija piezīmju grāmatiņa, kurā cita starpā bija telefona numurs cilvēkam, kurš bija padomnieks ASV prezidentam Ričardam Niksonam Baltajā namā.
1972. gada vēlēšanas šī informācija neietekmēja nekādi. Vidējais amerikānis togad par Votergeita skandālu neko nezināja, un, kā minēju, veiksme Niksonam vēlēšanās bija nepārprotama.
Taču kolīdz kramplauži bija policijas rokās, Baltajā namā sākās saruna par to, kā apslēpt gan notikumu, gan arī un it īpaši to, ka tam bija saites vismaz ar prezidenta ļaudīm, ja ne ar pašu Ričardu Niksonu.
Nākamo mēnešu laikā Washington Post un citi laikraksti par jautājumu sāka rakstīt vairāk un vairāk. Washington Post žurnālistu rīcībā bija informants, kurš lūdza saglabāt viņa anonimitāti, bet jau pašā sākumā viņiem deva padomu “sekojiet naudai.”
1973. gada februārī ASV Senāts nobalsoja par īpašas komisijas izveidošanu Votergeita lietas izmeklēšanai. Komisijas sēdes tapa demonstrētas tiešraidē televīzijā, lai amerikāņi varētu redzēt un saprast, ko senatori darīja. Pirmā šāda sēde bija minētā gada 17. maijā.
16. jūlijā Baltā nama darbinieks Aleksandrs Baterfīlds televīzijas kameru priekšā atzina faktu, ka Ričardam Niksonam Ovālajā kabinetā bija audio ierakstu sistēma, kura ierakstīja visas sarunas, kādas tur bija notikušas.
Tajā brīdī jau ASV Tieslietu ministrija bija iecēlusi īpašu prokuroru Votergeita lietas izmeklēšanai. Prokurors tūdaļ iesniedza prasību tiesā, likt Niksonam attiecīgos ierakstus atdot viņa rīcībā. Niksons atteicās, sakot, ka tās bija privātas sarunas, un tāpēc tās pasargāja viņa privilēģijas kā Amerikas prezidentam.
Cīņa ap šiem ierakstiem bija titāniska. 1973. g. oktobrī Niksons tieslietu ministram lika padzīt īpašo prokuroru no amata. Tieslietu ministrs un viņa vietnieks atteicās tā darīt un protestējot demisionēja. Tūdaļ pat amatā iecelts jauns īpašais prokurors, un viņš turpināja izmeklēšanas darbu.
Strīdi par ierakstiem turpinājās. Niksons piedāvāja transkripcijas, prokurors gribēja ierakstus. Lūzuma punkts bija 1974. g. 24. jūlijā ASV Augstākā tiesa izsludināja vienbalsīgu spriedumu, ka Amerikas prezidentam nebija nekādu tiesību bloķēt ierakstu atdošanu izmeklētājiem kā arī kongresam.
Kongresa apakšpalātas Juridiskajā komisijā jau bija apstiprinātas trīs impīčmenta rezolūcijas pret Niksonu. 1974. g. 5. augustā sabiedrība uzzināja par ierakstu, kurā bija nepārprotami skaidrs, ka Amerikas prezidents bija aktīvs dalībnieks nozieguma slēpšanā. Trīs dienas vēlāk Ričards Niksons paziņoja par savu demisiju ar vārdiem “rīt pulksten 12.00 es demisionēšu no valsts prezidenta amata. Tajā pašā stundā un šajā kabinetā viceprezidents Fords pieņems zvērestu un kļūs par prezidentu.”
Mēnesi vēlāk nu jau prezidents Džeralds Fords paziņoja, ka viņš bija nolēmis atbrīvot savu priekšteci no jebkādas kriminālatbildības par to, ko Niksons bija darījis prezidenta amatā esot. Niksons atgriezās mājās, sacerēja memuārus divos sējumos un principā kļuva par tādu vecāko valstsvīru ārpolitikas lietās.
Kad 1994. gadā Niksons aizgāja mūžībā, Valsts prezidents Bils Klintons viņu uzslavēja kā “valstsvīru, kurš centās izveidot paliekošu miera struktūru un vēlējās kaut ko atdot šai pasaulei.” Klintons arī pauda “dziļu pateicību par viedo padomu, kādu prezidents Niksons man ir devis.”
Brīdī, kad Ričards Niksons demisionēja, apmēram 25% amerikāņu joprojām viņam pauda atbalstu. 1960. gadā atbalstītāju bija vairāk, bet pēc zaudējuma tā gada novembrī Niksons necentās apgalvot, ka patiesībā uzvarējis viņš, un nekādā gadījumā viņš neaicināja savus atbalstītājus braukt uz Vašingtonu un sarīkot dumpi ASV Kapitolijā.
Tas bija viens no Niksona pēctečiem, kurš tā darīja. Ričards Niksons ar visām savām problēmām dziļi uzticējās Amerikas Konstitūcijai. Tieši tāpēc, kad Augstākā tiesa pateica, ka jāatdod visi ieraksti, viņš tā arī izdarīja.
Tramps vēl šobaltdien apgalvo, ka 2020. gada vēlēšanās notika baisa krāpšanās, kuras rezultātā viņam uzvara tapa “nozagta.” Kā vēstīju pagājušajā nedēļā, sakarā ar dumpi kādu viņš sarīkoja ASV Kapitolijā, pašreizējais īpašais prokurors viņam uzrādīja četras nopietnas kriminālapsūdzības. Plašāk par to šeit.
Komentāru publicēju 2. augustā. Nākamajā dienā bija pirmā tiesas sēde, kurā apsūdzības uzrādītas oficiāli, dodot Trampam un viņa juristiem iespēju pateikt, ka viņi tās neatzīst.
Būtisks šīs nedēļas komentāram ir fakts, ka tiesnese specifiski piekodināja kādreizējo prezidentu nerunāt ar cilvēkiem, kuri, iespējams, lietā būs liecinieki. Viņa arī aicināja atcerēties, ka uzbrukumi pret tiesu sistēmu, tiesnešiem, prokuroriem u.tml., var radīt papildu juridiskas problēmas.
Nākamajā dienā Tramps savā sociālajā tīklā uzrakstīja: “Ja tu sitīsi man, es sitīšu pretī.” (“If you go after me, I’m coming after you.”). To var uzskatīt par draudu, jo kas tad ir tie, kas patlaban Trampam “nāk pakaļ”? Tie ir prokurori un tie ir tiesneši.
Nākamajā dienā pēc tam sekoja šāds ieraksts: “Vau! Nu tas ir noticis. Mazajam Maikam Pensam draudēja padzīšana no Indiānas gubernatora amata, iekams atnācu es un viņu padarīju par viceprezidentu. Nu viņš pārgājis tumšo spēku pusē. Es nekad šim cilvēkam neteicu mani likt virs konstitūcijas, nedz arī, ka Maiks būtu ‘pārāk godīgs.’ Viņš ir zaudējis saprātu un tagad vēlas izlikties kā stiprinieks.”
Maiks Penss ir tas, kuru Tramps un viņa cilvēki centās 2021. gada 6. jūlijā piespiest akceptēt nepatiesus ziņojumus no štatiem par Elektorālās koledžas rezultātiem un tādējādi noteikt, ka vēlēšanās uzvarēja Tramps.
Tramps ir teicis, ka Penss attiecībā uz atteikšanos tā darīt bija “pārāk godīgs.” To mēs zinām tāpēc, ka kādreizējais viceprezidents turēja piezīmes, kurās tas bija atzīts.
Ir gandrīz garantēti, ka prokurori kā liecinieku tiesā sauks Maiku Pensu. Un tāpēc paziņojums, ka viņš ir “tumšo spēku pusē” un “zaudējis veselo saprātu”, būtu uzskatāms par tiesneses noteikuma nekontaktēties ar iespējamiem lieciniekiem pārkāpumu.
Pēdējo dienu laikā Amerikas politiskajās aprindās konstatēts, ja šādi uzvestos jebkurš cits cilvēks, tiesa noteiktu, ka līdz tiesāšanas brīdim viņam jāsēž cietumā. Tramps, protams nav vienkāršs pilsonis, taču pret viņu tagad ir izvirzītas 78 kriminālapsūdzības, viņš ir pilnīgi bez jebkādas paškontroles attiecībā uz bļaustīšanos, un tāpēc ir pamats jautāt, ja ne tagad, tad – kad.
Ir ticams, ka kādreizējais prezidents atlikušo mūžu pavadīs cietumā. Patlaban ir centieni atsevišķos štatos viņam neļaut parādīties vēlēšanu biļetenā sakarā ar faktu, ka ASV Konstitūcijas 14. grozījumā ir teikts šādi:
“Par senatoru vai pārstāvi Kongresā, prezidenta vai viceprezidenta elektoru nevar būt un civilu vai militāru amatu Savienoto Valstu vai atsevišķas valsts dienestā nevar ieņemt cilvēks, kas agrāk, būdams Kongresa loceklis vai Savienoto Valstu amatpersona, vai valsts likumdevēju sapulces loceklis vai amatpersona, devis zvērestu par Savienoto Valstu Konstitūcijas ievērošanu, pēc tam tomēr ir ņēmis dalību sacelšanās vai dumpī pret to vai arī sniedzis palīdzību un atbalstu tās ienaidniekiem.”
Tramps nepārprotami ņēma dalību sacelšanās un dumpī. Saku vēlreiz – ja ne tagad, tad – kad?
