Kārlis Streips: Rīgā mēs varam dzert ūdeni no krāna tāpēc, ka Eiropas Savienība nofinansēja ūdens un kanalizācijas sistēmas sakārtošanu 0
Tāpat kā katru gadu, arī šogad 1. maijs būs brīvdiena. Senākais iemesls šai dienai ir saistīts ar arodbiedrību kustību pirms vairāk nekā 100 gadiem. 1920. gadā, pāris desmitgades pēc notikumiem, kuri deva ieganstu darba svētkiem, pirmoreiz sapulcējās īsi pirms tam ievēlētā Satversmes sapulce.
Taču visnesenākais iemesls svinībām 1. maijā ir saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienība, un tā sanācis, ka tieši šogad ir apaļi divdesmit gadi kopš tas notika.
Latvija virzienu savienības (un arī NATO) virzienā uzsāka pavisam īsi pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Jau 1992. gadā Latvijas Ministru padome izstrādāja un Augstākā Padome apstiprināja jaunu ārpolitikas stratēģiju, kurā iekļaušanās Eiropā bija viens no galvenajiem mērķiem.
Laikā starp abiem pasaules kariem Latvija piedalījās Tautu savienības jeb Nāciju līgas darbā, tajā skaitā kādu laiku mūsu valsts ārlietu ministrs Manfrēds Munters bija viens no sesijas prezidentiem. No šīs organizācijas gan nekas īpašs nesanāca, jo dalībvalstu vidū bija vairākas tādas, kurām Tautu savienības centrālais mērķis par miera saglabāšanu pasaulē bija pie vienas kājas, t.sk. Japānas impērija, Staļina PSRS un Hitlera nacistu Vācija.
Pēc 2. pasaules kara beigām Tautu savienība visus savus aktīvus atdeva jaunajai starptautiskajai Apvienoto Nāciju organizācijai. Tobrīd Latvija jau bija okupēta un visus nākamos 50 gadus būs okupēta. ANO mūsu valsti uzņēma pulciņā 1991. g. 17. septembrī un tikai pāris nedēļas pēc neatkarības atjaunošanas.
Kļūšana par ANO dalībvalsti ir puslīdz automātisks process. Ja tavējā ir starptautiski atzīta valsts, tad laipni lūdzu. Pēdējā bija Dienvidu Sudāna, kura pēc asiņaina kara atdalījās no Sudānas kā tādas. Tas bija 2011. g. 14. jūlijā, un laikā kopš tam jauna dalībvalsts uzņemta nav.
1991. g. 17. septembrī ANO uzņēma visas trīs Baltijas valstis, bet arīdzan Ziemeļu un Dienvidkoreju un maziņās Mikronēzijas salas un Maršala salas Klusajā okeānā.
Ar Eiropas Savienību tik vienkārša tā lieta nebija. ANO ir primāri politiska, bet savienība – ekonomiska rakstura organizācija. 1952. gadā tās priekšteci Eiropas ogļu un tērauda kopienu nodibināja vien sešas valstis Beļģija, Francija, Rietumvācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande.
Pirmā paplašināšana bija 1973. gadā, kad savienībā iestājās Dānija, Īrija un Lielbritānija. Aukstā kara laikā Eiropas Savienībai vēl pievienojās Grieķija, Portugāle un Spānija, visos trīs gadījumos tikai pēc demokrātijas atjaunošanas pēc daudziem diktatūras gadiem. Brīdī, kad sabruka Padomju savienība, Eiropas Savienībā bija 12 dalībvalstis.
1992. gada februārī Eiropas Savienības dalībvalstis parakstīja Māstrihtas līgumu, kurā viens no galvenajiem elementiem bija noteikt vadlīnijas un prasības, kādas potenciālām dalībvalstīm jāapmierina, pirms tās var iestāties savienībā.
Tā dēvēto Māstrihtas kritēriju kopumā bija prasības par inflāciju, budžeta deficītu, parāda līmeni, valūtas maiņas stabilitāti un ilgtermiņa procentu likmēm. Citiem vārdiem sakot, kritēriji, kas saistāmi ar spēju pierādīt, ka attiecīgajā valstī darbojās sekmīga un rezultatīva tautsaimniecība.
Ap to pašu laiku arī parakstīts Kopenhāgenas līgums, kura ietvaros potenciālajām dalībvalstīm noteikti politiski kritēriji par stabilu demokrātiju, tiesiskumu, cilvēka tiesību ievērošanu, funkcionējošu tirgus ekonomiku, kā ari spēju izturēt Eiropas vienotā koptirgus spiedienu.
1994. g. jūlijā sperts pirmais solis, Eiropas savienībai un Latvijai parakstot brīvās tirdzniecības līgums. Tajā pašā gadā valdība izveidoja Eiropas integrācijas biroju, un jau 95. gada jūnijā Latvija parakstīja Asociācijas līgumu, caur kuru uzsāktas plašākas konsultācijas ar Eiropu.
Drīz pēc tam iesniegts oficiāls pieteikums Latvijas dalībai Eiropas Savienībā.
Sākās ļoti plašs Latvijas likumu adaptācijas process tā dēvētajam acquis communautaire, jeb Eiropas likumu kopums. Pats piedalījos dažādu likumu un citu dokumentu tulkošanā. Atceros vienu gadījumu, kad telefoniski konsultējos ar nākamo Latvijas Republikas prezidentu Egilu Levitu, kurš tobrīd bija starptautiskā tiesiskuma eksperts.
Pa to starpu attiecīgos kritērijus apmierināt spēja un par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļuva Austrija, Somija un Zviedrija.
Tās visas, protams, bija “vecās” Eiropas valstis. Kādreizējām tā dēvētā socbloka valstīm vēl kāds laiciņš bija jāpagaida. Cita starpā jau 1991. gadā Eiropas Savienības dibinātājvalsts Rietumvācija apvienota ar Austrumvāciju, un tas savienībā ieveda apmēram 17 miljonus ne īpaši turīgu un politiskā nozīmē apšaubāmu pilsoņu.
Bija vajadzīgs kāds laiks, kamēr abas puses un Eiropas savienība nonāca pie sapratnes.
Tikmēr Savienotās valstis sāka mudināt Austrumeiropas un Viduseiropas valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā paātrināt, jo NATO vēl nebija gatava sākt nopietnas sarunas par savu paplašināšanu, tajā skaitā negribot lieki kacināt Krievju.
1999. gadā Helsinku samitā Eiropas savienība Latviju apstiprināja kā kandidātvalsti, un darbs pie acquis pārņemšanas uzņēma jaunus apgriezienus.
Solīti pa solītim process turpinājās. Deviņās no desmit kandidātvalstīm bija referendums par iestāšanos. Vispozitīvākais rezultāts bija Slovākijā, kur 92% balsotāju nobalsoja par iestāšanos. Lietuvā par procentu mazāk, 91 procents.
Slovēnijā 90%, Ungārijā – 83%, Polijā un Čehijā – 77%. Latvijā un Igaunijā – 67%.
Argumenti pret iestāšanos Eiropas Savienībā mēdza būt visai muļķīgi, tajā skaitā ar apgalvojumu, ka nevajag tāpēc, ka gan jēdzienā Eiropas Savienība un jēdzienā Padomju Savienība pastāvēja tas pats vārds “savienība.” It kā starp to vienu un to otru būtu kaut minimālākā sakara.
Bija tie, kuri baidījās, ka Eiropa mazajai Latvijai uzliks nepanesamas un uzspiestas prasības. Bija arī tie, kuri tālāku valsts attīstību vairāk saistīja ar austrumiem nevis ar rietumiem.
Paldies Dievam, veselais saprāts guva vairākumu. Vienmēr ir labāk būt pie galda nekā ārpus telts. Un fakts nepārprotami bija un ir tāds, ka Eiropas Savienība mūsu valstij dod krietni vairāk nekā tā saņem pretī.
Rīgā mēs varam dzert ūdeni no krāna tāpēc ka Eiropas Savienība nofinansēja ūdens un kanalizācijas sistēmas sakārtošanu.
Daudzviet mūsu valstī ir uzlaboti ceļi, kuru uzlabošanā arī palīdzēja savienība.
Un tāpēc 1. maijā varēsim ar laimīgu sirdi atzīmēt 20 gadus, kopš Eiropas Savienība piekrita savas durvis atvērt arī mums – ne tikai mums, bet arīdzan Igaunijai, Lietuvai, Čehijai, Maltai, Kiprai, Polijai, Slovākijai, Slovēnijai un Ungārijai.
Iestājoties Eiropas Savienībā mēs arī piekritām akceptēt Šengenas līgumu par brīvu un bezvīzu ceļošanu dalībvalstu starpā, kas ievērojami atviegloja starptautisko ceļošanu.
Arīdzan piekritām pieņemt savienības kopvalūtu. Bija valstis, kuras iestājoties savienībā specifiski atrunāja tiesības uz kādu laiku tā nedarīt, tajā skaitā Polija, kura vēl šobaltdien lieto zlotus.
Taču mēs tā nedarījām, un šogad 1. janvārī bija 10 gadu, kopš Latvijas latu nomainīja Eiropas eiro. Lats bija skaista nauda, bet arī šajā gadījumā piedalīties koptirgū tomēr bija svarīgāka. 2014. gada pirmajā dienā toreizējais Latvijas premjers Valdis Dombrovskis bija pirmais, kurš no bankomāta izņēma eiro zīmi.
Savukārt 29. martā bija 20 gadu, kopš savas durvis mums atvēra pasaules varenākā militārā alianse – Ziemeļatlantijas līgumorganizācija jeb NATO.
Mēs dzīvojam pagalam sarežģītā pasaulē, un tāpēc varam būt ļoti pateicīgi par to, ka Eiropa un pasaule ir bijušas gatavas mūs uzņemt dažādās starptautiskās organizācijās.
It īpaši kopš Kremļa fašists pirms diviem gadiem uzsāka genocīdu Ukrainā, citādi kā par svētību nevaram uzskatīt faktu, ka jau divu desmitgažu garumā esam tajā vienā aliansē, kura Kremļa fašistu baida ne pa jokam.
Varam tikai iedomāties, kādā situācijā mūsu valsts būtu patlaban, ja tālredzīgi politiķi jau tūdaļ pat pēc neatkarības atjaunošanas nebūtu sākuši stūrēt NATO virzienā.
Vai starp Daugavpili un Krimu īpaša atšķirība pastāv? Valstī, kura ir izolēta, scenārijs līdzīgs Krimas sagrābšanai un dažādu citu valstu teritoriju apzīmēšanai par “neatkarīgām valstīm,” būtu pavisam ticams.
Un tāpēc paldies Dievam un visiem dieviem, ka Eiropa un NATO mums teica – laipni lūdzu. Tajā skaitā un konkrēti atceroties, ka pēc pāris mēnešiem būs kārtējās Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās jācer, mēs ievēlēsim labus cilvēkus, kuri tur kalpos Latvijas un nevis kādām citām interesēm.
Savā televīzijas raidījumā patlaban priekšvēlēšanu laikā tā nedrīkstu teikt, bet te drīkstu: No Tatjanas Ždanokas kā Eiropas deputātes valsts ar likuma grozījumiem atbrīvosies. Nav milzīgi lielas atšķirības starp viņu un Nilu Ušakovu. Tāpat stingrs nē ir jāsaka partijai Stabilitātei!, kura Saeimā ir uzņēmusies Kremļa interešu šefību vairāk nekā jebkura cita kopš Saskaņas laikiem.
Nākamajos piecos gados Eiropas parlamentam būs daudz būtisku jautājumu spriežamu. Apņemsimies visi turp nesūtīt diletantus un muļķīšus.
