Kārlis Streips: Priekšvēlēšanu periods ir daudz, daudz, daudz par garu 0
Šī komentāra rakstīšanas brīdī līdz 14. Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī palikusi 131 diena. Jau labu laiku dažādi politikāņi un partijas šajā kontekstā ir sākušas bīdīties, tāpēc šonedēļ padomāsim, kā tām varētu klāties.
Sākot ar faktu, ka pēc divpadsmit dienām sāksies oficiālais priekšvēlēšanu laiks. Tas būs 4. jūnijā, un no tā brīža līdz pat vēlēšanām kā tādām šajā portālā ar jums, mani lasītāji, varēšu lietas diskutēt atklātā tekstā, bet savā televīzijas raidījumā “Vēlais ar Streipu” – ne tik.
Lieta tāda, ka likumā ir noteikts, ka priekšvēlēšanu laikā raidījumu vadītāji tādi kā es nedrīkst teikt vai darīt neko, kas liecinātu par atbalstu vai noraidījumu tādam vai citam politiķim, kandidātam, partijai vai sarakstam.
Saprotu, kāpēc pārvaldes sistēma par tā kaut ko ir noraizējusies. Neatceros konkrēti uz kurām, bet bija vienas vēlēšanas, kuru kontekstā telekanāls LNT rīkoja “neitrālas” kandidātu debates, lai gan studijas dizainā un pat uz grīdas bija vienas konkrētas partijas simbolika.
Tomēr gribu piedāvāt domu, ka šis priekšvēlēšanu periods ir daudz, daudz, daudz par garu. Sākot ar faktu, ka kandidātu sarakstu iesniegšana 14. Saeimas vēlēšanām sāksies tikai 13. jūlijā un turpināsies līdz 2. augustam.
Un tas nozīmē, ka līdz 13. jūlijam mēs nezināsim ne, kādas partijas plāno tur piedalīties, nedz kādus sarakstus tās plāno piedāvāt, nedz konkrētās personas, kuru uzvārds būs atrodams biļetenā cerībā, ka arī viņš vai viņa iegūs siltu vietiņu mūsu parlamentā.
Pilnīga skaidrība par to būs kaut kad pēc 2. augusta, jo Centrālajai vēlēšanu komisijai nāksies visus sarakstus pārbaudīt un, ja izrādīsies esam neprecizitātes vai kļūdas, iesniedzējiem nāksies pamēģināt vēlreiz.
Tomēr jau 4. jūnijā es par politiķiem un partijām neko pozitīvu vai negatīvu teikt nedrīkstēšu. Atkārtošu – pusotru mēnesi pirms vispār sāksies kandidātu sarakstu iesniegšana.
Nezinu, kam tā likās kā laba doma. Esmu uzrakstījis depešas attiecīgajām valsts instancēm ar lūgumu paskatīties, vai varbūt šo periodu nevarētu pamatīgi saīsināt.
Centrālā Vēlēšanu komisija atbildēja, ka, pirmkārt, līdz šī gada vēlēšanām tā neizdarīt. Loģiski. Līdz pašreizēja priekšvēlēšanu laika sākumam mazāk nekā divas nedēļas palikušas.
Komisija bilda, ka varbūt kaut ko var mainīt līdz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kuras būs 2024. gada pavasarī. Tā solīja manu depešu nosūtīt uz Saeimas Cilvēka tiesību komisiju, jo priekšvēlēšanu laiks ir noteikts likumā, un tāpēc tikai parlaments to var grozīt.
Arī es komisijai nosūtīju e-pastu. Ceru, ka būs rezultāti!
Patlaban priekšvēlēšanu laiks nav sācies, un uz šī portāla saturu tas tāpat neattieksies, bet šonedēļ gribu apspriest dažas no partijām, kuras šķiet ir gatavas cierēt uz vēlēšanām 1. oktobrī.
Piemēram, Latvijas Zaļā partija. Tā ir viena no vecākajām partijām atjaunotās Latvijas vēsturē. Dibināta 1990. gada janvārī, tā cita starpā izvirzīja savus kadrus Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās tā paša gada aprīlī, kuru rezultātā ievēlēta padome, kura nākamā gada maijā pasludinās mūsu valsts neatkarību.
Zaļie Padomju savienības norieta posmā varēja būt sevišķi aktīvi, jo situācijā, kur padomijas jaunā vara bija pateikusi, ka pirmoreiz PSRS pilsoņi var runāt par negācijām savā valstī, vides aizsardzība šķita esam pieņemams un nebīstams temats. Tieši Vides Aizsardzības klubs bija mūsu valsts pirmā nevalstiskā organizācija, kas dibināta jau 1986. gadā.
2002. gadā Zaļo partija spēra visai savdabīgu soli, nolemjot veidot kopsarakstu ar Latvijas Zemnieku savienību. Grūti iedomāties citu valsti pasaulē, kur vides aizsargi veidotu partnerattiecību ar pesticīdus lietojošiem fermeriem, bet tā nu pie mums tas sanāca.
Zaļo un zemnieku savienība kandidēja visās Saeimas vēlēšanās sākot ar 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā un līdz pat 13. Saeimas ievēlēšanai 2019. gadā.
Devītajās Saeimas vēlēšanās ZZS pirmoreiz ietilpa partija Ventspilij un Latvijai, un togad un labu laiku pēc tam savienība ļoti ciniskā kārtā piedāvāja Ventspils ilggadīgo un nu jau smagos noziegumos notiesāto bosu kā savu “kandidātu Latvijas premjerministra amatam.”
Labi zinot, ka tādam cilvēkam valsts noslēpumu kā savas ausis neredzēt.
Tomēr gatavojoties uz šī gada velēšanām, izrādījās, ka Puzes ķeizars ar savu notiesāšanu acīmredzot ir kļuvis pārāk toksisks.
Liepājas partijas pārstāvis Māris Kučinskis paziņoja, ja šoruden ZZS sarakstā arī būs partija no Ventspils, tad partija no Liepājas nepiedalīsies.
Zaļā partija savukārt paziņoja, ka tā šogad veidos kopsarakstu ar Latvijas Reģionu apvienību. Laiks rādīs, kāda šim tandēmam būs veiksme vai neveiksme.
Nupat aizgājušajās brīvdienās kongress bija partijai “Latvija pirmajā vietā,” kura ir kādreizējā “buldozera” Ainara Šlesera jaunākais projekts.
Kongresā viņš ievēlēts kā partijas priekšsēdētājs un paziņoja, ka viņa partija būšot tā, kura izcels “valsti no tā purva, kurā mēs esam nonākuši.”
Tas nu reiz ir visai jancīgs apgalvojums no vienīgās personas Latvijas Republikas vēsturē, kura ir bijusi personīgi atbildīga par vienas Saeimas padzīšanu ar mietu un citas Saeimas ievēlēšanu.
Tā bija 2010. gadā ievēlētā 10. Saeima, kura savā viedumā nolēma liegt lūgumu no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja par atļauju veikt kratīšanu deputāta Šlesera īpašumos.
Tā pati Saeima neilgi pirms tam bija slepenā balsojumā noraidījusi nelaiķa Jāņa Maizīša kandidatūru vēl vienam termiņam Latvijas ģenerālprokurora amatā. Tas bija gadījums, kad vairāk nekā puse deputātu acīs skatoties žurnālistiem apgalvoja, ka tie ir balsojuši par Maizīša kungu, bet rezultāts bija mazāk nekā puse, kura patiešām tā darīja.
Politiķi meloja? Kur tā kaut kas dzirdēts?
Bet toreizējam Valsts prezidentam Valdim Zatleram pacietības mērs bija pilns. Pēc kaunpilnā balsojuma par Šlesera īpašumiem Zatlera kungs televīzijā paziņoja, ka viņš ir atlaidis Saeimu atbilstoši tiesībām, kādas paredzētas Satversmes 48. pantā.
Satversmē par to paredzēts referendums bez parasti paredzētā kvoruma. Šajā gadījumā piedalījās 44,73% vēlētāju un 94,3% no tiem nobalsoja par 10. Saeimas padzīšanu ar mietu.
Šis fakts izmaksāja amatu pašam Valsts prezidentam, kurš bija cerējis kandidēt uz otru termiņu, bet bija skaidrs, ka viņa paša atlaistā Saeimā tā kaut ko nepieļaus.
Zatlera kungs izveidoja pats savu politisku partiju un ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās tā saņēma 20,82% balsu un 22 mandātus.
Pirmajā jaunās Saeimas sasaukuma dienā seši no ievēlētajiem deputātiem paziņoja, ka tie nebūs Zatlera reformu partijas frakcijā, jo partijas dibinātājs esot pārāk diktatorisks.
Tas nekad nav labs signāls. Citas partijas, kuras sākušas brukt darbu īsti nesākušas bija tā dēvētā Zīgerista partija 6. Saeimā, tad Zatlera partija, un pēc 13. Saeimas vēlēšanām KPV.LV. Zīgerista partija 7. un Zatlera partija 12. Saeimas vēlēšanās zaudēja visus mandātus. KPV.LV vairs vispār nepastāv.
Ainars Šlesers 10. Saeimā ievēlēts no partiju apvienības Par labu Latviju, kurā ietilpa viņa agrāk pārstāvētā apvienība LPP/LC. Šis tandēms 10. vēlēšanās izgrūda milzīgu naudu un ieguva astoņas vietas Saeimā. Neviena cita partija neizdeva lielāku summu par katru iegūto mandātu.
Ārkārtas vēlēšanās Šlesers atkal startēja ar LPP/LC, šoreiz ironiski tai pievienojot nosaukumu Šlesera reformu partija. Ja Zatlera reformu partija vēlētājiem bija pavisam tīkama, tad par Šlesera reformu partiju tā nevarētu teikt. Mazāk par divarpus procentiem balsu un līdz ar to mandātu nekādu.
2014. gadā uz 12. Saeimas vēlēšanām Šlesers bija atpakaļ, šoreiz pārstāvot partiju “Vienoti Latvijai.” 1.18% procentiņi balsu. 13. vēlēšanās kādreizējais buldozers nepiedalījās, un nu viņš ir atkal atpakaļ. Solot izvest valsti no purva.
Reiz Latvijas karaļvalstī bija trīs oligarhi. Savulaik Rīdzenes viesnīcā tie savā starpā centās pārdalīt visu valsti savās roķelēs. Nezināja, ka saruna tiek ierakstīta un taps nopludināta žurnālam “Ir.”
Juridisku seku šīm sarunām galu galā nebija. Bet viens no oligarhiem, kurš savulaik ar savu jauno partiju uzkāpa politikas Olimpā, pāris vēlēšanu ciklus vēlāk pieļāva tādu krāpšanos ar kampaņas finansējumu, ka partijai nācās kaunpilni pašlikvidēties, un kādreizējais oligarhs devās atpakaļ uz saviem mākoņiem naudu skaitīt.
Otrs oligarhs lielajā politikā nekad nekādu īpašu lomu nespēlēja izņemot kā lietu bīdītājs slepus un aiz aizkariem mežonīgajos 90. gados. Viņu ar laiku likums un tiesiskums notvēra, un šogad februārī šim oligarham piespriesti pieci gadi cietumā ar naudas sodu un mantas konfiskāciju par 19 dažādiem noziedzīgajiem darījumiem, kurus tiesa pēc 12 gadu gumijas staipīšanas no oligarha aizstāvju puses, atzina par pierādītiem.
Vien trešais no šiem oligarhiem, kurš statusa ziņā būtu pielīdzināms latviešu jēdzienam par trim tēva dēliem, joprojām uzskata, ka viņam Latvijas politikā ir kaut kas piedāvājams. Diez vai.
Priekšvēlēšanu kampaņā Šleseram demagoģijas ziņā nāksies konkurēt ar vēl vienu īstenu čempionu šajā jomā.
Aldis Gobzems plašākā sabiedrībā kļuva zināms tad, kad viņš solīja aizstāvēt Zolitūdes traģēdijas upurus un tad būtībā viņus uzmeta.
Par to un ne tikai Latvijas Zvērinātu advokātu padome censoni izslēdza no savām aprindām par ne tādu uzvedību. Gobzems lēmumu par sevis izslēgšanu pārsūdzēja visu ceļu līdz Augstākajai tiesai, kura viņu pasūtīja trīs mājas tālāk.
Taču uzvedība, kas nav piemērota stērķelētajā advokātu vidē, nav tikpat nepieņemama politikā. Saasinoties attiecībām ar savu cunfti, Aldis Gobzems pievienojās jaunajai partijai KPV, kura nekavējoties viņu pasludināja par savu kandidātu premjerministra amatam.
Principā ar tikpat lielu ticamības pakāpi, kā iespēja, ka kaut kad Zaļo partijas un Zemnieku savienības laulību laikā tik tiešām viņu jaunākais brālis no Ventspils būtu kļuvis par premjeru.
Toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis Gobzemam deva izdevību veidot valdību pēc tam, kad tas nebija izdevies Jānim Bordānam. Arī Gobzemam nekas nesanāca. Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšana bija pirmais lūzuma punkts partijā KPV.LV. 11 frakcijas deputāti balsoja par koalīciju, pieci, tajā skaitā Gobzems, bija pret.
Ļoti drīz pēc tam Aldis Gobzems kļuva par peldošu un pie frakcijām nepiederošu deputātu.
Uzradās Covid-19 pandēmija, un Gobzems sev atrada nišu. Viņš bija tas, kurš ar platu smaidu uz purniņa stāvēja veikalos laikā, kad bija obligāta prasība par maskas nēsāšanu.
Viņš bija tas, kurš savulaik valsts prasības par epidemioloģisko drošību salīdzināja ar holokaustu pret ebrejiem 2. pasaules kara laikā.
Viņš bija tas, kurš nupat ziemā bizoja pa Kurzemi aicinot cilvēkus nepakļauties epidemioloģiskām prasībām. Tobrīd nebija atļauts rīkot sarīkojumus, bet Gobzems tādus rīkoja. Policistiem augumā brauca, vienam pasakot, ja būtu lieli pupi, tad būtu labi, bet policista resnais vēders politiķim nepatika.
61 administratīvu lietu šis censonis tajās pāris nedēļās, kad viņš ņēmās pa Kurzemi, pret sevi savāca. 61.
Tā bija otrā reize, kad Saeima nolēma Aldi Gobzemu izslēgt uz sešām plenārsēdēm par deputātam nepiedienīgu uzvedību.
Pirmā bija iepriekšējā gada rudenī, kad Saeima pirmoreiz pēc ilgāka laika pulcējās klātienē. Gobzems uzradās Jēkaba ielas mājā un sāka klīrēties par savu vakcinācijas statusu. Saeimai nācās beigt sēdi klātienē un atkal doties neklātienē.
Nekad neesmu īsti sapratis kāpēc Saeima vienkārši savu nešpetno biedru neizraidīja no Saeimas mājas, lai tie deputāti, kuri par epidemioloģiju neceļ traci, varētu turpināt darbu klātienē. Tā tas nenotika, bet Aldim Gobzemam otro reizi nācās sešas plenārsēdes kavēt.
Šis ir tas cilvēks, kurš arī ir nolēmis šogad startēt Saeimas vēlēšanās, viņa gadījumā ar jaunu partiju, kuras nosaukums sākotnēji bija “Likums un kārtība.”
Nekārtīgāku deputātu par šo cilvēku būtu grūti iedomāties. Nezinu, vai viņš pats to saprata vai kā, bet pirms kāda laiciņa tapām informēti, ka “Likums un kārtība” tagad būs neko īpaši neizsakošu partijas nosaukumu “Katram un katrai.”
Gribu cerēt, ka tāpat kā tas ir ar kādreizējo buldozeru, arī šajā gadījumā vēlētāji nebūs lētticīgi. Aldis Gobzems ir svaidīgs kadrs. Te paziņo, ka vispār ar bērniem pārcelsies uz ārzemēm, te atkal parādās Latvijā. Nupat no zila gaisa viņš Saeimā paziņoja, ka viņš esot gejs. OK.
Nav šis cilvēks ar visstabilāko psihi, tas šķiet visnotaļ skaidrs. Un tāds mūsu likumdevējā mums nav vajadzīgs nemaz.
Skatos, esmu te sacerējis garu, jo garu tekstu. Varētu plašāk arī parunāt par Latvijas Krievu savienību, kura uzskata, ka pašreizējie plāni par okupācijas daikta novākšanu Pārdaugavā, tai nesīs kaut kādus politiskus augļus.
Partijas redzamākā līdere Ždanoka jau ir paguvusi Eiropas parlamentā kārtējo reizi pasūdzēties par to, cik briesmīgi Latvijas valsts vara izturas pret mazākumtautībām un to vērtībām un tradīcijām.
Te vien piebildīšu, ka galvenais iemesls, kāpēc šī sieviete jau kopš 2004. gada ir varējusi pārstāvēt Latviju Eiropas parlamentā un tur pārstāvēt visu ko, izņemot mūsu valsts un tautas intereses, ir fakts, ka latvietīši attiecībā uz Eiropas vēlēšanām ir nožēlojami un pretīgi apātiski.
Pēdējoreiz 2019. gadā knapi trešā daļa balsstiesīgo aizvazājās līdz iecirkņiem, un tas Ždanokai ļāva kārtējo reizi iegūt mandātu ar mazāk nekā 30 tūkstošiem balsu. Valstī, kur ir pusotrs miljons balsstiesīgo. Mazāk nekā 30 000. Saprotot, ka aiznākamgad Eiropas vēlēšanas būs atkal, tas būtu kaut kas, kas jāpārdomā visiem, kuri par politiku jūtas negribīgi.
